Jēzus alvas lējumā

Tās bija pašas deviņdesmito gadu beigas kādā karstā un sausā vasarā, trīs kora meiteņu pavadībā devos ceļojumā uz Zakopani Polijā. Asa rīta saule mūs pārsteidza Varšavas autoostā, no turienes tālāk ar vilcienu uz Tatriem, pirkām studentu biļetes un diezgan ilgi strīdējāmies ar konduktoru, jo tās bija paredzētas vietējiem, nevis ārzemniekiem, tajā reizē sāku lasīt Kunderas Nepanesamo esības vieglumu, aiz loga slīdēja Polija piecu stundu garumā, rietēja saule, man viss patika un it īpaši jau tā grāmata. Tumsā izkāpuši stacijā, devāmies pa vienu no ielām nenoteiktā virzienā, pie daudzām mājām bija pielikts uzraksts apartment, kādai, kas neizskatījās pārāk liela un lepna, es piespiedu zvanu pogu. Veca tantiņa, vismaz tā mums toreiz likās, mūs ielaida, cena bija laba, jāguļ katram bija savā gultā un pie durvīm bija paliels krusts, kas bija redzams no jebkuras istabas vietas un vēl bija kaut kāda neveikla reliģioza glezna.

Kādus 20 gadus vēlāk pirmā janvāra rītā ar auto devos uz to pašu Zakopani, palikšana bija nokārtota booking.com un navigācijā atzīmēta vieta, nebija ne vilciena, ne rietošas saules, tikai asfaltēts ceļš, viena flaki zupa un vēl kaut kādas uzkodas, līdz nokļuvām pie mājas, patālu no centra. Mūs ielaida sieviete gados, kas kaut ko jautāja, bet neskaidrā galva pēc ceļa neko vairāk kā tak tak pane pateikt nevarēja, mēs ievācāmies istabā otrajā stāvā, aiztaisījām durvis, virs kurām bija koka krustiņš ar Jēzu alvas lējumā.

                               Foto – Dita Ābola

No rīta septiņos zvanīja modinātājs, un tā tas bija vēl trīs rītus, ēdām brokastis un devāmies kalnos, skaistā kalnu rutīna mūs paņēma savā varā, bija gan vējš un putenis, gan saule ar mirdzošām virsotnēm un kalnu grēdām. Dienas distance ap divdesmit kilometriem, augšup karreiz pa savu taku no savas ielejas un tad līdz ar tumsu lejā.

Mums bija vienas slēpes un viens dēlis ar ādiņām, jeb splitboard, augšā kāpjot ādiņas nodrošina pretslīdi, bet, lejā braucot, tās tiek noņemtas. Ar katru dienu palikām stiprāki, stiprākas palika arī muskuļu sāpes, pēdējā dienā, nonākot līdz mežam, sapratu, ka nav vairs spēka izvairīties no eglēm vai rakties ārā no kupenām, es apsēdos uz dēļa un vienkārši braucu kā bērnībā no slidkalniņa, līdz nonācu uz takas un visu apdzinu kā aģents 007, kad viņš šķērsoja Čehoslovākijas kalnu robežu ar Austriju uz čella futlāra.