Varbūt paliek drusku siltāks

Vējš pieņemas spēkā, nezin kāpēc es vēl joprojām esmu šortos, mēģinām pa četriem uzbūvēt telti, bet no tā nav lielas jēgas, mūsu pūliņu rezultātā tiek radīts pie zemes piespiests ķēmīgs objekts, neviens tur iekšā nelien, un mēs visu plandošo čupu atkal savācam. Meitenes aiziet gulēt uz mašīnu, Jānis ieriktējas pie betona sieniņas, bet es ielienu spēļlaukuma šļūcamajā trubā. Tur ir visvisādi līkumi, un paiet kāds brīdis, kamēr iekārtojos un aprodu ar līko māju, pūš te mazāk, bet miegs tomēr ir plāns, savelku zeķes, cik vien augstu ir manos spēkos, un provēju pieelpot guļammaisu, vējš lien iekšā pa abiem galiem, kādā brīdī pamainu dzelteno cauruli pret zaļo, daudz siltāk te nav, bet tagad atrodos otrajā stāvā un vismaz ir drusku savādāk. Uz rīta pusi sāk līt, varbūt paliek pat drusku siltāks, kādu brīdi ciešos, tad laižos lejā pa trubu un atkal iemiegu, manas kājas izkārušās ārpus pārsega un salijušas, atkal esmu nokļuvis pirmajā stāvā, no augšas lēni sūcas maza tērcīte un samitrina sakrustotās rokas, kas kalpo par spilvenu. Pēc kāda laika mani pamodina, komanda ir gatava doties tālāk, mūsu baltais reņuks uzsilst ātri, es iemiegu un pamostos no tā, ka bez manas klātbūtnes notikusi kaut kāda pilnīgi nelegāla ēšana, protams, saņemts sods – kāds ielicis bagāžniekā atslēgu ar visu jaku un, lai tām tiktu klāt, nākas izjaukt aizmugures sēdekli, līst, visapkārt dubļi un arī nedaudz nepatīkams. Es aizmiegu vēlreiz, pamostos, kad piestājam pie kafejnīcas, dārzeņu zupa ar nedaudz sablenderētiem zaļumiem, daudz tējas un viena kafija visu sakārto, un mēs dodamies tālāk, līdz nonākam Isfahanā. Noliekam mašīnu un mantas hostelītī, kur diezgan pārliecinoši zina, kas ir Latvija un spēj atšķirt mūs no lietuviešiem, nu, es domāju, fonētiski. Parasti jebkuri centieni noturēt Lettonie agri vai vēlu pārtop par Lituanie un pie tā arī nākas palikt. Hostelim ir skaists iekšpagalms ar diviem kokiem un putnu rosību, pēc kārtīgas izstaigāšanas, saldējuma un tiltiem, kas pārsedz upi, kurā vispār nemaz nav ūdens, tikai dedzinātas kūla paliekas, mēs nonākam atpakaļ pārkurinātā istabā, es palienu zem segas un mani ierauj neprātīgā miera centrifūgā, ir silti un labi, un es zinu, ka tad, kad modīšos, brokastis jau būs galdā. 

Viņas ir, un es atkal dzeru tēju, mēs ēdam lielas, baltas olas ar skaistiem dzeltenumiem, plēšam maizi un dzeram tēju. Saimniece, kas grozās pie plīts, jau sāk aizdomīgi skatīties, bet man tik ļoti garšo tā tēja un vienmēr liekas, ka varētu vēl un vēl, un vēl pēdējo, un tad vēl vienu, jau kājās stāvot, un vienu pa ceļam, un tam visam pa starpu tikai vēl vienu.

Man rodas izdevība pabūt vienam un ar savu kavēšanos nokaitināt pārējos, bet es esmu ļoti aizrāvies un aizklīdis pārāk tālu sevī un pilsētā, Isfahanā tūristus atpazīst, bet virsū neviens nebāžas, kāds piedāvā pa kādām tepiķim, bet, ja saki nē, viņi to respektē. Man pieskrien klāt divi puiši, varētu būt tādi pirmkursnieki, saka, ka taisa dokumentālo filmu un uzdod jautājumus, es stāstu par saviem demokrātiskajiem uzskatiem un drusku ceru, ka viņiem tas viss patiks, un tad pašās beigās es uzdodu pāris jautājumus viņiem, un viņi man atbild, ka pieder pie ticīgajiem un grib nosargāt savas nākotnes sievas, un atbalsta visu to ākstīšanos ar lakatiem, mēs ar Jāni arī pierodam, ka mūsu sievām tie lakati, un izskatās labāk – Margrietiņa, piemēram, tāda itāļu dāma, varētu būt no bēru ainas Astoņkājī, melnās saulenēs un tādā diezgan seksīgā puscaurspīdīgā lakatā. Tā īsti jau nevar saprast, cik te tas viss pa īstam, liekas, ka mošejas tādas patukšas un imamu dziedājumi reti kur saklausāmi. Tādas divas pasaules līdzās viena otrai, ko nevar uz ielas, var mājās, viņi pat maksā kukuli policijai, lai varētu noorganizēt klinšu kāpšanas festivālu bez liekas iekšā bāšanās, domāju, ka tikumības policijai būtu viedoklis par to, kas tur notiek.

                                    Foto - Margrietiņas

 

Pēc tam uz tuksnesi gar izgraizītām klinšu sienām, kur ar milzu ripām izzāģētas marmora šķēles. Kalni paliek aiz muguras, ceļš sāk taisnoties un izstiepjas bezgalībā, līdz saplūst ar mirāžu, tajā kā milzu plaja ezeros ieskrien zaļas un tālas smagās mašīnas, tās virmo mānīgajā gaismā, līdz izkļūst no mistiskās pasaules un paskrien mums garām. Līdz ar vakaru nāk salts vējš, meitenes uzceļ telti, viņas nav mūsu sievas, pāris reizes policija aptur mūsu auto, viņi nesaprot, ka var būt vienkārši paziņas vai draugi, vai izliekas, ka nesaprot, visiem tā ir labāk, ka sievas. Un lai arī kas viņas būtu, viņas gulēs teltī, un mēs ar Jāni ārā. Uguns strauji apdziest, smalkie krūmu zari uzliesmo, un tajā brīdī ir jau jāliek nākamie vai arī jāiet gulēt, vai jāmeklē nākamie pundurkrūmi, kas nokaltuši stāv tumsā un kaut ko gaida. Mans guļammaiss ir plāns, garās bikses, iekšējā oderīte, pastiprinātā plēve paklājiņa vietā un pāri tam visam telts pārvalks. Naktī atslīd mīnusi, bet es esmu tik ļoti apņēmies gulēt, ka tiešām guļu un, kad no rīta no mana čokuriņa noņem pārsegu, tas no elpas mitruma sasalis kraukšķīgs.

Vakarā iebraucām Teherānā un vienīgā vieta, kas liekas mums saprotama, ir mazs ūķis pie pašas stacijas, kurā atkal varam dzert tēju un runāties bez valodas, bez reliģijas, ēst omletes un beigās, protams, kopbilde, gandrīz kā ikvienā no vietām, un rodas jautājums, ko viņi ar tām dara, bet varbūt jau nekas nav jādara, var ielikt kādā no folderiem un nosaukt - ēdāji.