Prologs

Ir 1977. gada vasara, Farzins tikko pabeidzis jurisprudences studijas un no Teherānas atgriezies Kermašahā, pilsētā, kurā pavadījis lielāko daļu savas bērnības. Viegls satraukums kņudina viņu jau no paša rīta, nevar noliegt, ka Farzins pamatīgi ieķēries Anahitā, kurai šodien jāatgriežas no Šīrāzas mākslu festivāla, soļi kāpņutelpā, bet atkal nekā, tie paiet garām un apstājas stāvu augstāk. Farzins saprot, ka nespēj valdīt pār sevi, izliecas pāri atvērtā loga palodzei, vēl pirms stundas viņš to uzskatītu par padošanos, par sava vājuma izrādīšanu. Karstā dienas saule jau patvērusies mājas otrā pusē, viegls vējš iesitas matos, uz ielas viņas nav, nočīkst mašīnas bremzes, bet arī tā nav viņa, pretējās mājas pagalmā puikas spēlē futbolu, Farzins uz mirkli sevi iztēlojas bezrūpīgi spārdām bumbu, tad kaut kas nošvīkst un atsitas pret durvīm. Viņš atraujas no loga, lai izmisīgās gaidas nenodotu vājumu. Viņa pieklauvē un atver durvis, istabu piepilda sievišķīgs spēks, kas kā elektriskais lauks pārņem telpu ap sevi, liela ādas soma noslīd no pleca pār kleitu ar sarkanajiem magoņu ziediem, ieskandinās un uz zemes pie Anahitas kājām paliek auduma maisiņš ar divām Shiraz vīna pudelēm, viņi apskaujas un kādu brīdi skūpstās pie neaizvērtām durvīm. Satumst, Farzins pieceļas no galda, lai atvērtu otru pudeli. Viņa ir filmu un mūzikas raisīto iespaidu pārpilna, īpaši galvu viņai sagrozījuši franči, ja Farzins nebūtu pret viņu tik džentlmenisks un elegants, varbūt jau pavasarī viņa dotos studēt uz Sorbonu. Nakts saruna, šķiet, nerimtu nekad, pat rīta ausma viņus nebiedē, vienīgi tas, cik ļoti viņi grib viens otru, liek atstāt nepabeigtu vīna pudeli un knapi aizdegtu cigareti. Rīta dzestrums no Irākas līdzenumiem pāri kalniem ienes spirgtu gaisu piepīpētajā istabā, viņi palien zem palaga un aizmieg tikai tad, kad pirmie saules stari rubīna sarkani iemirdzas uz galda pamestajā vīnā. Farzins vēl pēdējo reizi uzliek plašu atskaņotāja galviņu uz svaigi atvestās plates un trāpa Marianas Feitfulas dziesmai This time gandrīz uz pašām beigām. 

                                          Foto - Roy Essoyan

Ir kas tāds, ko viņi nav viens otram pateikuši, varbūt tikai tāpēc, ka tās ir tikai nojausmas, kaut kas vēl nepastāvošs, tikai gaisā virmojošas sajūtas, ka varbūt drīz viss būs savādāk un ka Anahitas jaunie draugi no Francijas vairs nebrauks uz mākslu festivālu, bet viņa ar šo pašu magoņu ziedu kleitu, kas tagad tik vienaldzīga nokritusi uz zemes, lepni spīdēs Parīzes nesen uzbūvētajā modernajā Charles de Gaulle lidostā.

Pēc dažiem gadiem Kermašahai pāri lidos Huseina šāviņi, kūpēs sabombardētais lidlauks un no iekšzemes bāzes prettriecienā dosies Irānas reaktīvās lidmašīnas.