Pēcrevolūcijas zeme

Baltajos plastmasas griestos iedegas indikators ar pamudinājumu uzlikt drošības jostas. Man aiz ausīs iebāztajām zilajām austiņām kaut kas aizkrīt un tad atkal atveras, es tam nepievēršu uzmanību, līdz ierunājās kapteinis un mana filma Dunkirk tiek pārtraukta, izrādās, lidmašīna sāk nosēšanos. Filmas ekrāns atdzīvojas, bet tajā brīdī mani jau sāk vajāt satraukums, ka varētu netikt līdz beigām, dažas vietas ar episkiem kuģīšiem sāku pārtīt un tur vēl visādi statiski kadri ar paisuma atsegto pludmali un bezgalīgās rindās savirknētiem kareivjiem, to visu skatos ātrumā reiz divi. Paveros apkārt un saprotu, ka visas tās sievietes manā pārredzamajā aizmugures sektorā, kas vēl pirms brīža lika meikapus un taisīja selfijus, pēkšņi sākušas slēpties zem lakatiem, un brīdī, kad rit filmas pēdējā aina ar degošu lidmašīnu jau pieminētajā pludmalē, viss lidmašīnas saturs pārvēries lakatu buķetē.

                                  

                                     Foto - Margrietiņa

Mums ir norezervēta mašīna un pie rokas ir pāris pusfiktīvi papīri, lai iegūtu vīzas. Nakts paiet, uz maiņām stūrējot, vēl tumsā aizsnaužos aizmugures sēdeklī un, kad atveru acis, mani ceļi pievilkti pie deguna un aiz loga ir Marss. Sarkani kalni un lecoša saule, rēcošas smagās mašīnas, kas kā visurgājēji iepazīstas ar misijas pienākumiem tālu no planētas Zeme. Bez skafandra izkāpju no mašīnas un, liekot kāju pie zemes, sajūtu mūsu pašu veco, labo gravitāciju, sāku palēnām pierast, ka šis nav nekāds īstais Marss. Izkustinām kājas mazā pastaigā līdz Bisotunas klintīm, tikmēr saule pie horizonta ceļas augstāk un sarkanā pasaule sāk dzeltēt un izbalēt. Kermanšakā mūs sagaida Farzina un Anahitas smaidīgais dēls Korošs, kuru nodēvējām par Korišu, jauni uzbūvētā mājā-dzīvoklī, kas aizņem tieši vienu veselu stāvu, ēdam rīsus ar gaļu un salātiem, pēc tam viss saplūst tējā un sarunās, no kurām kāds neliels izvilkums pārnests uz prologu.

Vakarā, saulei rietot, kāpjam multipičus piepilsētas klintīs, pirkstiem ir tik patīkami sajust to raupjo, uzticamo siltumu, kas no tām dveš.

Korišs mūs pēc pašu lūguma aizved uz vietējo restorānu, un tur es piedzīvoju nesaprotamu un bezgala patīkamu garšas baudījumu, sasmalcinātos valriekstos, kas sajaukti ar granātābolu sulu, ieslēpta vismaigākā vista, kādai jebkad biju pieskāries.

Otrajā dienā, kas ir nedēļas vidus, ģimene un viņas jaunie draugi sarodas pie brokastu galda, kaut arī visi teorētiski kaut kur strādā, neviens nekur nesteidzas, ja nu vienīgi ceļotāji, kas jau atkal strikti saplānojuši savu dzīvi. Tiek vārīta kafija, tēja, lauzta maize un ēsta omlete. Dēliem atnāk ciemos draudzenes, un galds paliek rosīgāks, tiek noņemti lakati un ris bezdievīgas sarunas..

Mēs atkal kāpjam klintīs un dzeram tēju, un atlīdzībā par to, ka fotografējāmies ar vietējiem, katrreiz no jauna tiekam pie pilnām kabatām saulespuķu sēklu. 

                                   Foto - Sandijs Mešķis

Laiks sāk bojāties, šķiramies no Koriša un dodamies tālāk uz vidieni, prom no kalnainās Kurdistānas. Uzpildot degvielu, aptveram, ka pilna bāka izmaksā 7 eur, bet vietējie ar benzīnu nebrauc, jo gāze ir 8 reizes lētāka. To man bija paspējusi izstāstīt Koriša draudzene, viņas puisis nestūrē, jo nevar dabūt tiesības, ja neapmeklē obligāto militāro dienestu. Sākumā mūsu meitenes domāja, ka Irānā sievietēm ir nepieklājīgi vadīt mašīnu, bet, kad redzam, kā laiž mūsu vietējā ar pusnokritušu lakatiņu, jautājumu vairs nav. Arī klinšu kāpējas pie dabas ļauj lakatiņam noslīdēt, viss ir relatīvs, es nodomāju un sāku nesāt pieklājīgus šortus, kas apraujas īsi zem ceļiem. Ar to braukšanu te vispār tā jautri, no apļa vidus trešās joslas auto pilnīgi legāli taisa pēkšņi labo pāri visam mudžeklim un, lai nebūtu sadursmes, apkārtējiem tas ir jāsajūt, kādā reizē pirms guļošā policista piespiestu bremzi slīdu kopā ar pārējiem, blakus man viens ar izgrieztiem riteņiem, bez abs iet tieši sānos, jāatlaiž pedālis un jāatrod, kur paslēpties, pārlecot pāri guļošajam, tad visi turpina ceļu, it kā nekas nebūtu noticis. Reizēm zilie lielie lauķu pikapi griežas apkārt visnepiemērotākajās vietās pāri visām joslām, viņi ir paslēpušies bārdās un lakatos, bet uz muguras tiem kārtīgs kalns ar apelsīniem, ja kāds nokļuvis braukšanai pretējā virzienā, tas bez mulsuma turpina iesākto ceļu, un nav nekādu ņemšanās, vienkārši visi brauc tur, kur viņiem vajag.