Putas

Vienā no autoostas ātrajām ēstuvēm, kas mēģina izskatīties pēc KFC, atrodu kebabu ar dīvainu fritētu sastāvdaļu, arī bildē uz sienas manā krūšu augstumā tā nelīdzinās nekam konkrētam. Izdzeru duže kafiju benzīntankā un diezgan nocīnos, līdz piepumpēju skūtera riepas. Rīta agrums pārdzīvots, saule sāk rāpties pār lielpilsētu, izbēg dūmaka, ejot pa sliedēm paralēli iemīto taku, uz apavu purngaliem uzkrājas rasa. Meklēju lidmašīnu, kuru vēl pirms mirkļa autobusā biju pamanījis satelītkartē, līdz sajūtu vēderā nelielu spiedienu, šķiet, ka nenosakāmais elements grib tikt ārā. Rūpīgi pārlasu lapu no jūnija Rīgas Laika, izplēšu, tad vēl drusku pārlasu bailēs ko laist zudībā, sāku burzīt, līdz tā paliek mīksta un krunkaina kā āda zem manām acīm. Apkārt neviena nav, tik šķiet, ka pavisam tālu kāds vīrietis slauka kāju mitrajā zālē, it kā viņu ceļā uz darbu būtu pārsteidzis suņa sūds. Pēc brīža viņš attālinās, ir laiks nozust krūmos. Nožēloju, ka esmu izlasījis tikai vienu no lapām, starp sliedēm aug veselīgs ozols, bet jau nedaudz tālāk, aiz cinkota žoga slejas apaļā tornī iebarikādēts Mercedes-Benz ofiss. Tagad ir mana kārta rīta rasā noslaucīt kāju, un nu jau diena tiešām var sākties, garām slīd vilcieni, sarkani un viens arī zaļš, ar spiciem un apaļiem purniem. To ātrāko reiz Vācijā redzēju muzejā – ātruma testa video, viņi izspieda ap piecsimt kilometriem stundā, tas nav vis nekāds sūds... Iekšā viss kratījās, un elektrība no vadiem kā Teslas spoles izlādē meta zibeņus. Visās malās kameras, un tie inženieri kabīnē aukstām sejām pie pogām. Mirsti, bet jāmirst cienījami, tiešraidi negribas sapurgāt. Bet nu šitie nenomira, tikai pēc tam nācās nomainīt sliedes.

Slauku kāju un vēroju vilcienus, varbūt viņi vēro arī mani. Lidmašīna ieslēpta aiz vārtiem, jātiek atpakaļ līdz Vislai, jāieskatās straumē, priekšējā riepa nolaidusi gaisu, iegādājos putas – tādas, kas pūšamas riepās, caurajās, aizlienu benzīntanka aizsegā un sāku pūst, pūšu, līdz putas ir visur, skūtera gandrīz vairs nav, pazūd arī rokas un kājas līdz pusstilbiem, piebrauc policija un vēro, pārstāju pūst, bērni skatās, atsēdušies uz skrituļdēļiem, visi, kam vien ir iespēja to redzēt, skatās, uzlieku plecos somu un lēni aizripoju, it kā tā būtu bijusi tikai tāda novērotāju iedoma, no manām rokām un kājām atraujas balti putu lēveri, arī no riepas putas nāk kā no dūmu mašīnas, arvien jaunas un jaunas, un kā tāda putojoša performance slīdu gar upes krastu.

No pirmās klases sēdvietas vilcienā uz Berlīni mani pārvirza otrajā, izrādās biļetē ir kaut kāda ieslēpta informācija, bet putu mašīnu atstāju, lai lādējas bagāžas nodalījumā pirmās klases pasažieriem virs galvas, mēģinu aizmigt, un brīdī, kad laižos miegā, redzu pavērtas kupejas stikla durvis, pa kurām ārā veļas baltas putas kā jūrā sakulti viļņi.

Pirmajā konferences dienā Hallē kājām dodos uz Mārtiņa Lutera universitātes dabas ēku, pa ceļam ieraugu zemē mazliet izsmērētu sūdu ar pāris metāliski spīdīgām mušām, ir silts un visiem ir labi. Un tad tā kļūst pa tradīciju, katru rītu ceļā domāju – būs vai nebūs, līdz reiz naktī uzlīst, tajā rītā ripoju un objekta vairs nav, tas aizskalots vai pat apzināti noslaucīts bez pēdām. Kameras maiņas procesa beigu stadijā istabas devēja pamana, ka izmantoju divas viņas visbiezākās karotes. Stāstu un rādu, kā tas notiek, kā jāmaina un ka nekas nav labāks par biezām nerūsošā tērauda karotēm, liekas, viņa nenotic, vai arī neko nesaprot un vēl iespējamāk, ka nekad nav mainījusi riepu.

Autora foto

Piektdien dodamies uz Bavāriju, lai paši savām acīm apskatītu pēdu nospiedumus kontinentālajos nogulumos, te vazājušies visādi zauriņi. Man gan tās ķepas liekas diezgan līdzīgas, bet tam visam pa vidu, gandrīz vai varētu teikt – starp pirkstiem, pamanu arī bezmugurkaulnieku pēdu fosilijas. Pienāk vakars, arī sagurums, visi gausi, kolēģis grib runāt pa telefonu, un es nodomāju iziet ārā basām kājām pastaigāt tepat pa viesnīcas dārzu. Tā es staigāju, arī parunāju, ejot atpakaļ pavisam neveikli un nejauši aizcērtu durvis, biju atstājis šķirbiņu, lai nebūtu jāiet caur priekšu un jātraucē bārā sēdētāji. Apeju apkārt, bet izradās, ka bārs jau tukšs, durvis ciet. Pieklauvēju, padauzu, atrodu viesnīcas telefona numuru un dzirdu, kā tas iekšā zvana, izslēdzu, un tas pēc sekundes apklust. Tā spēlējos vēl kādu brīdi, līdz sapratu, ka jāsāk pielietot citas metodes. Staigāju apkārt, raustu logus, metu akmentiņus, jā, metu, un drīz vien sāk sāpēt roka, gaismas lēnām izdziest, neviens manu mētāšanu neņem nopietni. Paliek tumšāks un vēsāks. Piezvanu policijai, izstāstu situāciju, jūtu, ka meitene klausulē pat nedaudz sasmejas, brīdī kad mēģinu atbildēt uz jautājumu, kur atrodos, tiešām to nezinu, nav ne mazākas sajūtas, kāda varētu būt lielākā tuvākā pilsēta, skatos Google map kartē un pa burtam saucu ciema nosaukumu H-r-a-g-h... ,viņa ķeras palīdzēt. Dzirdu, kā zvana uz to pašu telefonu, tad viņa atrod vēl vienu numuru. Tā mēs darbojamies kādas 15 minūtes, pieslēdzas arī tuvāka brigāde, bet arī viņi nav tik tuvu, beigās uzrodas tante ar sunīti, viņai patīk akmentiņu metode, viņa lasa, es metu, bet jēgas no tā nav, arī viņa zvana uz to pašu numuru, bet, kad saprot, ka esmu smieklīgs neveiksminieks, pazūd kā rīta migla ar visu mazo plušķi. Apstaigāju ciemu, sāku jau meklēt vietu, kur ielīst un nosnausties, pamanu divdaļīgas trepes. Ēka ir veca, un otrais stāvs sākas gandrīz mākoņos. Uzkāpu un, turoties pie palodzes, žonglēju uz pirmspēdējā pakāpiena. Klauvēju, iespējams, pie savas istabiņas loga, dzirdu, kāds sāk staigāt pa istabu, bet pie loga nenāk, klauvēju vēl un vēl, līdz parādās mana francūža garā, izbrīnītā seja.

Muļķu smiekli

Pēc visas tās vasaras, kad notiek kaut kāda skraidīšana saules izbalējušos šortos, nu, vienvārdsakot tirināšanās, jā, tieši tā to sauc un tieši tā paiet vasara, līdz pienāk rudens un atkal no jauna iemāca uzvilkt garās bikses, ver vaļā durvis tām lielajām tumšajām zālēm, kurās neiespīd saule, siltums te rodas no projektora vai prožektora gaismas, laiva paliek atmiņā noglabāta zem zilas plēves, akvalangs pastumts zem gultas, paraplāns kā kaķis ieritinājies čuč uz skapjaugšas un pretī raugās pilsēta ūdens atspulgā. Jau vairākas dienas nav skaidrs, kad tas notiek, vienkārši ir tumšs brīdī, kad iznāc pa durvīm. Un tā tagad būs? Jautāju un neatbildu, kaut kāda samierināšanās forma, bezjēdzīga diskusija sevī.

Lietus pārstājis, smaržo, un tās nav liepas, varbūt putekļi reakcijā ar ūdeni, cilvēki skatās peļķēs, kāds smēķē, šie cilvēki nesarunājas, jo ir vieni, iznākuši klusumā sasveicināties ar rudeni vai pateikt ardievas vasarai. Liekas, ka negrib, lai kāds tos redz, tajā ir kas intīms, kas ļauj apzināties, ka atkal kāds mirklis no mūsu dzīvēm ir paskrējis, mirkļi, kas mērāmi gados un liek mums justies neērti. Gadalaiki kā svītriņas cietumnieku kameru sienās. 

Foto - autors

Uz galda uzliktas vīnogas, saimnieces tās nes pāri istabai kā kaķēnu aiz čupra, pāris piles nokrīt uz dēļu grīdas.  Aiz pieklājības un ziņkāres noplēšu pāris ogas, gribas izspļaut mizu, bet tās ir tik saldas, nepierasti, uzaugušas tepat kaimiņu dārzā, Baltijas Balkānos, ar vienu aci šķielēdamas Baltkrievijas virzienā. Sarunas brīdī šķērso okeānu, un mēs pametam Dienvidameriku. Pēc diviem gadiem atgriežamies te, kur no blakus istabas caur pavērtajām durvīm skan akmens ritenis, kas šovakar bez apstājas maļ graudus, trīs litri pāris stundās, ciemiņu ir daudz, un rokas dzirnavas neapstājas. Kādā no valodām, kas jaucas starp flāmu un leišu, Jorune paziņo, ka laiks doties mājās un atkal jau ir tumšs, mazais skrejritenis kaut kur krūmos ķeras, tas ir gandrīz bez svara un es to uzmetu uz pleca, līkumojam caur dārziņiem un pienākam mājai no otras puses. Naktis paliek vēsas, gribas aizvērt logus.

Iestājas miers un pat Jorune ir pieklususi, atveru datoru un ieraugu nepabeigtu apraktu: jaunā modernā ēka, visu dienu uz kājām, no rīta jau iesildījos ar nacionālās jūras trīs atsevišķajiem elementiem – muzeju, kravas kuģi, kuram laikam nekur citur kā muzejā vieta nav atradusies, working boats un reģionālās laivas ir vēl jāpiepērk, tātad kopā tomēr sanāk četri, viens no tiem ir ostas krāns no septiņpadsmitā gadsimta, kāpnes, katrā stāvā amatnieki un atkal kāpnes un tad viss tas pats lejā, tikai atkal citi amatnieki un citas kāpnes, bet tomēr lejā, kur izejot uz ielas tādi pūļi, ka ne paelpot. Pie kara muzeja, precizēšu, otrā pasaules kara, ar skūteri aizkļūstu līdz kasei, tad nonāku pagrabā, kur tam tiek piešķirts garderobes numuriņš, tad kase ar nelielu rindu un divām latviski runājošām kompānijām tieši man priekšā pērk biļetes un izvēlas audiogidus, izskatās – šitie ir nopietni. Un tad es viņus redzu pie tanka, visi bildējas pa vienam un tad kopā, knapi izvairos, lai mani neiesaista kopbildes tapšanā, tas laikam bija kaut kāds Josefs, bet vispār neesmu galīgi drošs, to T-34 gan es atpazinu, un arī tur viņi fotografējās. Tā es slīdu no telpas uz telpu, brīžiem atgriezdamies vietās, kur jau esmu bijis un domāju par to, kas tieši tajā ir – daudz tērauda, bet tad jau viņiem bija jādodas uz rūdu raktuvēm, bet varbūt lai parādītu mazbērniem, ar ko tie okupanti atbrauca, bet viņi tajās bildēs smaida, varbūt tie ir apturēti smiekli brīdī, kad esam ļoti apmulsuši.