Muļķu smiekli

Pēc visas tās vasaras, kad notiek kaut kāda skraidīšana saules izbalējušos šortos, nu, vienvārdsakot tirināšanās, jā, tieši tā to sauc un tieši tā paiet vasara, līdz pienāk rudens un atkal no jauna iemāca uzvilkt garās bikses, ver vaļā durvis tām lielajām tumšajām zālēm, kurās neiespīd saule, siltums te rodas no projektora vai prožektora gaismas, laiva paliek atmiņā noglabāta zem zilas plēves, akvalangs pastumts zem gultas, paraplāns kā kaķis ieritinājies čuč uz skapjaugšas un pretī raugās pilsēta ūdens atspulgā. Jau vairākas dienas nav skaidrs, kad tas notiek, vienkārši ir tumšs brīdī, kad iznāc pa durvīm. Un tā tagad būs? Jautāju un neatbildu, kaut kāda samierināšanās forma, bezjēdzīga diskusija sevī.

Lietus pārstājis, smaržo, un tās nav liepas, varbūt putekļi reakcijā ar ūdeni, cilvēki skatās peļķēs, kāds smēķē, šie cilvēki nesarunājas, jo ir vieni, iznākuši klusumā sasveicināties ar rudeni vai pateikt ardievas vasarai. Liekas, ka negrib, lai kāds tos redz, tajā ir kas intīms, kas ļauj apzināties, ka atkal kāds mirklis no mūsu dzīvēm ir paskrējis, mirkļi, kas mērāmi gados un liek mums justies neērti. Gadalaiki kā svītriņas cietumnieku kameru sienās. 

Foto - autors

Uz galda uzliktas vīnogas, saimnieces tās nes pāri istabai kā kaķēnu aiz čupra, pāris piles nokrīt uz dēļu grīdas.  Aiz pieklājības un ziņkāres noplēšu pāris ogas, gribas izspļaut mizu, bet tās ir tik saldas, nepierasti, uzaugušas tepat kaimiņu dārzā, Baltijas Balkānos, ar vienu aci šķielēdamas Baltkrievijas virzienā. Sarunas brīdī šķērso okeānu, un mēs pametam Dienvidameriku. Pēc diviem gadiem atgriežamies te, kur no blakus istabas caur pavērtajām durvīm skan akmens ritenis, kas šovakar bez apstājas maļ graudus, trīs litri pāris stundās, ciemiņu ir daudz, un rokas dzirnavas neapstājas. Kādā no valodām, kas jaucas starp flāmu un leišu, Jorune paziņo, ka laiks doties mājās un atkal jau ir tumšs, mazais skrejritenis kaut kur krūmos ķeras, tas ir gandrīz bez svara un es to uzmetu uz pleca, līkumojam caur dārziņiem un pienākam mājai no otras puses. Naktis paliek vēsas, gribas aizvērt logus.

Iestājas miers un pat Jorune ir pieklususi, atveru datoru un ieraugu nepabeigtu apraktu: jaunā modernā ēka, visu dienu uz kājām, no rīta jau iesildījos ar nacionālās jūras trīs atsevišķajiem elementiem – muzeju, kravas kuģi, kuram laikam nekur citur kā muzejā vieta nav atradusies, working boats un reģionālās laivas ir vēl jāpiepērk, tātad kopā tomēr sanāk četri, viens no tiem ir ostas krāns no septiņpadsmitā gadsimta, kāpnes, katrā stāvā amatnieki un atkal kāpnes un tad viss tas pats lejā, tikai atkal citi amatnieki un citas kāpnes, bet tomēr lejā, kur izejot uz ielas tādi pūļi, ka ne paelpot. Pie kara muzeja, precizēšu, otrā pasaules kara, ar skūteri aizkļūstu līdz kasei, tad nonāku pagrabā, kur tam tiek piešķirts garderobes numuriņš, tad kase ar nelielu rindu un divām latviski runājošām kompānijām tieši man priekšā pērk biļetes un izvēlas audiogidus, izskatās – šitie ir nopietni. Un tad es viņus redzu pie tanka, visi bildējas pa vienam un tad kopā, knapi izvairos, lai mani neiesaista kopbildes tapšanā, tas laikam bija kaut kāds Josefs, bet vispār neesmu galīgi drošs, to T-34 gan es atpazinu, un arī tur viņi fotografējās. Tā es slīdu no telpas uz telpu, brīžiem atgriezdamies vietās, kur jau esmu bijis un domāju par to, kas tieši tajā ir – daudz tērauda, bet tad jau viņiem bija jādodas uz rūdu raktuvēm, bet varbūt lai parādītu mazbērniem, ar ko tie okupanti atbrauca, bet viņi tajās bildēs smaida, varbūt tie ir apturēti smiekli brīdī, kad esam ļoti apmulsuši.