Epilogs jeb lidojums ar pīli

Vajadzīgs zīmogs, Pāvils ieskrien pašvaldības ēkā, kādu brīdi nekas nenotiek, sēžam buhankā ar kravaskasti un pa atvērtajiem logiem vērojam, kā pie veikala pieparkojas tante ar kvadraciklu. Paša skrien atpakaļ, rokas viņam tukšas, viss labi, mums jāuzliek savi paraksti uz baltas papīra lapas, pret mums pagriežas atbildīga, nomazgāta seja, viņai vajagot tikai parakstus salīdzināšanai, izmazgāti mati un vienmērīgi pieguļoša kleita bez traipiem un smakām, vēroju viņu un parakstu uzlieku kā lielu kleksi pa puslapu, nemaz nav līdzīgs, rokas stīvas no akmeņu skaldīšanas un turēšanas pie laivas. Smirdam kā ņenci un viņa grib tik no mums vaļā, trīs nedēļas bez dušas, drēbes pievilkušas ar dūmiem, tundru un zivju iekšām. Printeris spļauj lapas. Zīmogs atsitas pret papīru un ievibrē galdu.

Virs rūpīgi sapakotiem paraugiem guļ beigta pīle, viena plezna eleganti pārstiepusies pāri kastes malai. Koka ēka necilā pagaisušā pasteļa zilumā slēpj satrauktu atmosfēru, šodien no Pjošas lidmašīna, tiek svērta krava, nesam kastes, somas, matracīši, guļammaisi, kuriem somās neatlika vietas, un teltis, kuras tā arī netika izmantotas. Uz svariem nolieku paraugu kasti, tie rāda 11 kilogramus, tad vēl vienu, pavisam uzmanīgi, lai nesaspiestu pīles pleznu, pāris somas, kopā četrdesmit pieci, svari ir pilni un jāliek nākamā mantu porcija. Pīle ar kasti tiek nolikta malā, viņa arī lidos, par viņu ir samaksāts, sajūta, ka viņa ir nemanāma, neviens nepievērš tai nemazāko uzmanību, it kā beigta pīle būtu visparastākā krava. Un varbūt jau tā arī ir, sakrāmējam divsimt kilogramus, AN-2 šoreiz durvis var aizvērt, bet pilotam katrreiz ceļā līdz savai kabīnei jākāpj pāri mūsu kastei ar pīli.  Tā esot dāvana no Andreja un Sašas, bija ieķērusies tīklos, vai es vēl kad viņus redzēšu, paspiedu roku, kautrējos apkampt. Acu priekšā palikušie stāvi un rokas, kas paceļas, pamāj, tad atkal nolaižas, it kā piekusušas un tā, līdz mēs pazūdam aiz upes līkuma. Tikai suņi nav atnākuši pavadīt, aizskrējuši tundrā, ja atnāks ar asiņainiem purniem, būs medījuši briežus un viņus nošaus, tādi ir tundras likumi.

Autora foto

Laiks mierīgs, sakņūpu pār somu un aizmiegu. Arhangeļskā saule, vakariņās mēs ar Ģirtu neesam ēdelīgi, viesnīcā sākām cīnīties ar vienu no lašiem, kas iepakots kā paraugs 190V-SM, celofāns un papīrs, divi kārtīgi gabali pa pāris kilogramiem, saprotam, ka abus nevedīsim, viens jāapēd, ielieku izlietnē, sāku graizīt, drīz tualete izskatās pēc lētas šausmenes, viss atkal smird pēc zivīm, rokas, drēbes un pat bārda, no kuras velku ārā garas gaļas strēmeles. Un tad mēs ēdam un ēdam svaigi sālītu lasi un es vēl ēdu pie lidostas ārā un arī brokastīs tas līdzi, tas ir visur, īpaši daudz manā kuņģī. Kad Aeroflot stjuarte man pasniedz maizīti, arī tajā saskatu lasi. Vēl viens tikpat liels, nelegāls gabals ir manā mugursomā, to nākas vēl Maskavā atrādīt un pabāzt zem skenera, darbiniece to apskata un klusi pie sevis nosaka Salmon Trutta, nē, viņa nesaka ne vārda, tikai norāda uz metāla būri, kurā jānovieto soma, ar tādiem maziem, melniem ritenīšiem. Nekas vēl nav beidzies, aizliegtā zivs ir manā termosā, manā somā un visā ap mani. Lidmašīna nosēžas vienkārši lidostā Rīga, te nav ne uzvarētāji ne zaudētāji, te pat nepiemin Puškina dzimšanas dienu, ko svin visa pasaule, te ir vienkārši Rīga, kurā tagad man ir sasodīti daudz sālīta laša.