Viļikaja

Virs līča, kur nedēļas laikā nav manīts nekas cits kā vien putni un mākoņi, debesīs parādījies helikopters, tas lido uz mūsu pusi, mums nav satelīttelefona un nojēgas par to, kas notiek ārpusē, varbūt sācies karš, gan jau, ka nē, varbūt robežsargi. Lāpstiņas griežas, dzinējs rūc, šasija mīksti iegrimst tundrā, paveras ieapaļās durvis un kāds izkāpj, tas ir Saša, viņš norīkots pārvest mantas un viņam ir sputņiks, kā viņi to saukā, pašlaik gan nestrādā, izstudējam menju un setingus, izrādās, vajag pārstartēt un viss pašsalabojas.

Aņa un Arķoms spriež par to, ka jāierīko mājas bibliotēka, jāsakačā, cik nu vien iespējams, ja nu internetu Krievijā atvieno no ārpasaules, apbrīnā noklausos, ar kādu vieglumu viņi uztver šo faktu. Tomēr, kad Sergejs runā par politiku, Aņa apvainojas un iziet fotografēt mākoņus, bet Mihailovs turpina ķērkt pilnā balsī – „dodiet man to sasodīto pogu, es tos amerikāņus uzlaidīšu gaisā”, tajā ir sava ironija, bet viedokļi te ir dažādi, daudz revolūciju gājušas cauri cilvēku prātiem, Paša pirms iemigšanas it kā pie sevis, tomēr arī tā, lai es dzirdu, nosaka „sūdīgi mums viss ar to valsti iet, un par Ukrainu arī stulbi...”

Autora foto

Vajadzētu uz dienvidiem - doties uz Kristovij ragu, ierīkot nometni, daudz par to vakaros runāts, kā tur būs, deformācijas tektonika, paleoaugsnes, cik dienas vajadzīgas, lai aprakstītu. Tur ir 5 km garš atsegums, Paša sola arī ihnofosilijas, jāsaprot tikai, vai būs kāda vieta ar aizvēju, kur uzcelt teltis. Izstrādājam plānu ar Pāvilu iet divatā izlūkos, katru vakaru rodas kāds plāns, tie mainās pa dienām, tie pielīst, tos aizpūš, un vējš atnes jaunus. Rācijas, visticamāk, tik tālu nevilks, kaut kādi 20 km, lahtai otrā pusē, taisnā līnijā gan jābūt divreiz tuvāk. Laika ziņas sola tikai vienu labu dienu, paliksim tepat, varbūt rīt jāmet miers, jābrauc atpakaļ uz Pjošu, šī būs pirmā reize desmit dienu laikā, kad iespējams mūs no šejienes savākt. Saule tiešām parādās un nekavējoties atlido arī odi, jūra paliek mierīga, ir labi, projām vairs negribas doties, veicam balsošanu par palikšanu, dīvaini, bet tajā tiek uzaicināti tikai vīrieši. Laiks turpmākajās dienās atkal paliks sliktāks, nometni Kristovij ierīkot nebūs iespējams, dodamies uz Viļikaju, tur ir mednieku bāze, šī vieta tiek pieminēta jau no pirmās dienas, kopš nosēdāmies Pjošā. Dalāmies divās komandās, pirmajā reizē kvadricikls un ar paraugiem, Pāvilu, Ģirtu, Nastju un Arķomu piekrāmēta piekabe, bet dienu vēlāk bēguma laikā mēs ar Sergeju Mihailovu un Aņu. Dažu kilometru attālumā no nometnes piekabei nolūst ass, paraugi un pirmā komanda ar somām uz muguras dodas pārgājienā uz bāzi. Paliekam trijatā, diena rit mierīgi, iepakojam paraugus, cīnāmies ar odiem un gatavojam griķus ar tušonku. Rītdien, iespējams, atpakaļ atbrauks Saša un palīdzēs ar palikušajām mantām un paraugiem, kas bezspēcīgi stāv piekabē zem zaļās plēves. Sergejs par tiem kreņķējas, ja paraugus neizdosies nogādāt līdz Pēterburgai, visai ekspedīcijai nebūs bijusi jēga.

Eju pačurāt un redzu pirmās tundras halucinācijas, tādas esot vasarā, karstumā mirāžas te mēdzot būt, bet kad ir tā vasara? Izrādās, ka pelēkie plankumi, kas veļas pa zemi un pazūd mirklī, kad ar skatienu mēģinu tos noķert, ir lemingi, kas ēd mūsu kartupeļus, turklāt tik skaļi, ka dažiem pat traucē miegu. Esot tik ātri, ka gaisma ap viņiem izšķīst un tie pārvēršas pelēkos kamoliņos, neviens nekad tos neredz, tik nojauš un dzird.

Izrādās, Saša Frols, kas uzņēma mūs savā mājā ar ceptām zivīm, veda ar savu laivu un ar bērnišķīgo seju raudzījās no galda otras puses, ar kalašņikovu šāvis pa mājas sienu, lai atmodinātu mājā iebarikādējušos dzērājus, kāda no lodēm viltīgi izlīdusi cauri pa sienas šķirbu, šrapnelis trāpījis kādam vai kādai no buhātājiem un izsitis zobu. Frols izsaukts uz Narjan-Mar tiesu, un tā izlēmusi viņu iesēdināt uz diviem gadiem, tas mums ir šoks, es vēl atceros, kā Sergejs Mihailovs ielēca laivā, kad piestājām pie Ludavatajas un spēcīgi apskāva Frolu, kaut arī bija liela steiga un tuvojās bēgums, likās, ka viņi nav saraujami, ka laiva te paliks ar viņiem kopā salipušiem atsegtajā pludmalē, līdz nākamajam paisumam. Nāca vakars, sāka krēslot un šoreiz tas likās bezgala garš, klusums un skumjas par draugu, vairs arī nebija skaidrs par to, kas notiks ar mums, vai kāds mūs reiz savāks no šīs savādās tukšās pasaules malas.

Šeit dzīvojot, vai nu kļūsti par radinieku apkārtējiem visādā ziņā, vai noslēdzies vienatnē, ja māki izdzīvot – staigā ar lāpstu, šauteni, spiningu un suni pie sāna un varbūt meklē zeltu. Redzējām pēdas pludmales smiltīs un vēlāk arī dzirdējām stāstu par kādu pensionāru, kas te staigā ar savu kolliju, kaut ko rok un meklē.

No rīta ierodas Saša, kvadraciklā iejūgtām kamanām, savādi tās izskatās vasaras zaļumā. Nesam ārā mantas un kraujam kaudzē, Saša lamājas pie sevis par visu, kas jāaizgādā līdz bāzei. Bet ienācis iekšā aizmirst par kravu un mirdzošām acīm sāk stāstīt, kā redzējis briežus, diemžēl karabīni atstājis bāzē, būtu varējis vienu paņemt, noguldīt pēc šāviena, lai nomierinās, ļaut, lai atslābst, tad pārgriezt artēriju un padzerties asinis. Nezinu, kur mēs to briedi liktu, bet Saša stāsta tik dedzīgi, dzer tēju un smaida, izpūtis dūmus izslaucītajās istabās. Aprūsējušās metāla gultas sastumtas vietās, viss pārvērties klusajā dabā, apdilusi vaskadrāna pārsedz galdu, dūmakaini saules stari, nav ne zirnekļu, ne viņu tīklu, plati grīdas dēļi ar nokvēpušiem griestiem, sienas bez formas un krāsas. Izskatās, ka mēs te nemaz nebūtu dzīvojuši, it kā tas viss būtu izdomāts, ne lietus, ne vējš, ne spirts, kas sajaukts ar neprātu un smiekliem. Laiks, kas griežas uz visām pusēm, šeit, kur nozīmes nav ne monētai, kas bezvērtīga mētājas uz galda, ne dienai, ne datumam, vietā, kur var sajukt prātā vai palikt vēl stiprāks, uz galda kalendārs, neatrodu gadu, bet ir datumi un dienas, otrā pusē katrai dienai padomi par to, kā jādzīvo un kas jādara, kaut kādas marsiešu hronikas, kaut kas tāls un mums nesaprotams, lapas neviens nenoplēš, te nav nozīmes gadiem, tas stāvēs te, līdz kādu ziemu kāds iekurs krāsni, plēsdams lapiņas un noraudzīsies, kā liesma tās apēd, un pelēki pelni aizlido skurstenī.

Dažreiz te kāds iemaldās, pārlaiž nakti, atstājam sāli un cukuru iekārtus sienā, pie plīts šķiltavas un dažas bērzu tāsis. Lahtās virs paisuma zonas tiek atstāti koki, jūra tos izsviež vētrās, te pieņemts nenokurināt visu malku, atstāt tiem, kas nonākuši šeit nelaimē.

Autora foto

Izejam pēcpusdienā, sākumā gar krastu pa bēguma zonu ir viegli, tad gar kāpām iekšā tundrā, uzkrāvuši pa optimistiskai somai plecos, man ir divas – priekšā un aizmugurē –, eju lēnāk par pārējiem, garie gumijas zābaki sāk dziļi iegrimt dūksnājā, kamanas nokrautas līgojas, pāris reizes apveļas, Saša ar Sergeju mēģina dabūt atpakaļ uz sliedēm, nometu somas, skrienu palīgā, pa trijiem kaut kā izdodas. Kaut kur pusceļā iesēžamies, stumjam ar Sergeju tā, ka acis sprāgst ārā, neiet, līdz Mihailovs tā klusām, bet dziļi – suka un tas kā burvju vārdiņš izkustina mūsu mantu vezumu. Nosvīduši skrienam pa pārplēsto purvu, kūdras pikuči lido ap mums, tvaiko aplietais kvadricikla izpūtējs, esam ārā un laimīgi. Vēl pāris upes šķērsojam, gultne te akmeņaina un stabila, reizi vēl apgāžas mīkstā dūksnāja un mēģina izjukt, pavirši apmetam virvi, Sašas mednieka acs pamanījusi punktiņus, tie nav brieži, bet mūsējie Viļikajas krastā, sāk satumst, esam galā, vēl nepilna stunda un būsim pie upes, kāds jau iras pretī un pirtiņai kūp skurstenis.