Lielā trepe

Ja mājas ārdurvis aizvērtas un no ārpuses atbalstītas ar koku, tas nozīmē, ka saimnieks nav mājās, zagšanas te nav, bet tas nenozīmē, ka nav cita veida noziedzības. Te, piemēram, nedrīkst ne makšķerēt, ne medīt, cilvēki te izmirtu, ja klausītu šim likumam. Tāpēc no rīta, pirms došanās maršrutā, sasējām āķus butēm, te ir kāda interesanta suga, kas dzīvo upēs, ūdenī, kas pusi dienas ir iesāļš un otru pusi dienas salds, pēc izmēra un izskata līdzīga mūsu Baltijas jūras dzīvniekam. Svarīgi ir kaut kādā veidā tikt pie pirmās zivs, piemēram, ar vizuli noķert lasi, no tā iekšām var sagatavot ēsmu, uzlikt uz āķiem un ar svina atsvaru galā ielidināt pēc iespējas tālāk ūdenī, pie krasta ir mīkstā duļķainā ņjaša, arī butēm tā nepatīk. Pēc pusstundas pārbaude un iespēja noāķēt vismaz vienu zivi. Līdz brīdim, kad āķis ieķeras akmeņos vai zālēs un notrūkst, metiena laikā noraujas svins, bute acu priekšā noāķējas un aizpeld, vai arī norijusi āķi tik dziļi, ka ar galvas nogriešanu nepietiek, velc ārā, piņķerē nosalušiem pirkstiem, mēģini piesiet jaunu āķi un brīdī, kad viss sagatavots jaunam metienam, sapiņķerējas spole, kamēr novērs acis no āķa un darbojies gar spoli, ēsma ir nokritusi un āķis iestrēdzis atsvara cilpā. Tad nu jāmet miers, eju pa upi uz augšu meklēt vietu, kur varētu noķert kādu foreli vai lasi. Upes krasti ir diezgan nebrienami, nākas kāpt augšā un atkal lejā, ne pa tundru, ne gar krastu īsti uz priekšu tikt nevar, vēl tās meandras ar plašām palienēm, mīksta zeme un slapja zāle, brienu, brienu un attopos tieši turpat, kur biju pirms pusstundas. Sapratu, ka līdz ideālajai vietai netikšu, sāku mētāt vizuli, tas ķeras krūmos, aiz jakas kapuces, tad trīsžuburis ieduras pirkstā, tad noraujas zem kāda akmens upes vidū un, kad mēģinu to atbrīvot, piesmeļas zābaks, slapjš tas ātri noberzīs kāju. Uzlikts pēdējais rezerves vizulis, ar to izvelku pāris nelielus kariuss – baltās zivis, kas te kotējas vairāk kā suņu barība.  Nekādi laši neķeras un man jau ir pieredze, ka braucienos, kuros dažas no ēdienreizēm paredzēts aizstāt ar nomakšķerētajām zivīm, viss beidzas ar to, ka komanda atgriežas atpakaļ ar mazāku svaru. Visa tā makšķerēšana ir izdomāta, neviens nekad neko nav noķēris, vienkārši cilvēkiem ir bail to atzīt, tāpēc tiek izdomāti stāsti un taisīti fiktīvi foto ar lieliem lomiem, kas notralēti ar zvejas kuģiem. Atnācis atpakaļ uz bāzi redzu pie ieejas durvīm lielu svaigi noķertu lasi, bet uz galda ikrus.

Autora foto

Datorā ir dažas filmas un pilna baterija, ģenerators te vakaros strādā līdz pusnaktij, piedāvāju Black Sunday, bet Aņa paziņo, ka visi tie amerikāņu aktieri izskatoties vienādi, filma tiek izbrāķēta. Vakars ir mierīgs, līdz Pāvils uztaisa karstvīnu ar spirtu un mēs vienojamies par La Grande Bouffe, tā vispār ir vienīgā filma, kas visā šajā laikā arī tiek noskatīta, sailgojos pēc ceptām olām, sausa sidra ar maziem, maziem burbulīšiem, kas lec pāri gāzes malai un knaiba vaigus kā brīnumsvecītes dzirksteles. Filmas varoņi pārēdas un nomirst, tieši tāpat kā mūsu koka namiņā lemingi, dienā, kad devāmies prom no Ludavataja, divi pūkaini peļveidīgie guļ uz takas acīmredzami pārēdušies.

Pāvils meklē devona zivis un kaislīgi makšķerē mūsdienu, pēc darba pie tuvējā atseguma viņš mani paaicina līdzi, mēs ejam pa visurgājēja iebrauktu ceļu kādus piecus kilometrus, tad ielaižamies upes ielejā un sākam makšķerēt, vizulītis, kā parasti, ķeras aiz visa, kas virs un zem ūdens, līst, ir krēslains un zivīm mēs atkal neesam interesanti, sāk uzmākties odi. Pāvilam aizlaižas viens septiņkilogramīgs, bet vienu nelielu viņš tomēr izvelk. Vakariņas izdevušās un mēs ejam mājās. Nākamajā dienā pie atseguma, divu stundu gājienā no bāzes, atnāk Sergejs savā baltajā cepurē skaļi bļaustīdamies pretēji visām Pāvila norādēm par kamuflāžas drēbēm un pilnīgu klusumu, viņš iemet un ar pirmo reizi izvelk foreli, tā tiek ietīta folijā un pēc 20 minūtēm pilnībā apēsta. Mēs uzmanīgi sadedzinām asakas, lai nepaliek nekādi pierādījumi, te vairākas reizes mēnesī ar helikopteri atlido zivju inspektori, nu ņedaj Bog!, saka Sergejs Mihailovs, pie mums kaut ko atradīs. Bet pie mums nelido neviens, dzirdējām baumas, sakrāmējām somas un gaidījām, ieslēdzām ģeneratoru, lai varētu sazināties, iemarķētajā nosēšanas vietā pat nopļāvām zāli, bet neviens neparādījās un mums nācās gaidīt labu vēju, lai kādu dienu motorlaiva tiktu garām Volungai, gar mūsu nepiepildīto sapni Kristovij ragu, gar mūsu koka namiņu, paspētu vēl paisuma ūdenī iekļūt upes grīvā un pa estuāru tiktu līdz bāzei. Ģirts sāk jau nervozēt, palikušas pāris dienas līdz lidmašīnai no Pjošas, ja mēs nepaspējam, visas biļetes iet vējā un mēs te paliekam varbūt vēl kādu nedēļu, iespējams, ka tūristi lidos uz Narij-Mar un ar viņiem varētu tikt prom, paši noalgot helikopteri nevarētu, tas izmaksā kādus 8 tūkstošus eiro. Ja jūra nemierīga, motorlaiva pakaļ netiek un ar tiem helikopteriem kā ar bitēm, neko īsti nevar zināt.

Dodamies uz tālākajiem zināmajiem atsegumiem, kur Ģirts ar Arķomu jau pamanījušies aizmaldīties, viņi tajā vakarā pēc garā gājiena izskatījās noguruši, tur paleoaugsne un pēdu fosilijas, burvīgi smilšakmens atsegumi upes krastā. Te ir īsta paradīze, diezgan silts, kādi astoņi grādi plusā, nav vējš un nav odu, tā ir ļoti reta kombinācija, lielā trepe pokerā trāpās biežāk. Nolēmu vēl pēdējo reizi paņemt spiningu, pāris reizes iemetu un, hops, lasis. Sameklēju malku, bērza tāsi, kamēr kuras uguns, iztīru zivi, Aņa norāda uz dažām nepilnībām manā tīrīšanas stilā, izrādās, rūpīgi jāizmazgā centrālais nervu kanāls, tas piedodot rūgtumu. Uz katla vāciņa tiek salikti ikri, kamēr cepas folijā ietītais lasis, ēdam maizītes un laizāmies gar sasālītajiem, sārtajiem bumbulīšiem, kas maigi plīst zem mēles spiediena. Ejot uz nākamo atsegumu pa ceļam iemetu un izvelku vēl vienu, tad vēl vienu, vairāk man stiept negribas, uz pārdesmit metieniem pa trīs lašiem. Atpakaļceļā pamanām lāču pēdas, Sergejs paliek nemierīgs un mēģina pierunāt visus, lai turas kopā, bet Paša kaut kur aizmaldījies to nedzird. Pēc brīža ieraugām arī mazā lācēna ķepiņu, mazu un mīļu un likās neiespējami, ka šādi jauki ķepaiņi varētu gribēt kādam nodarīt pāri. Pašus lāčus neredzam, bet otrpus upes ir brieži, labi, ka nebija Saša ar karabīni, būtu noteikti aizjozis kā norāvies taksis un tad mums pārgurušiem vēl būtu jāstiepj mājās medījums, jau tagad somas nav vieglas, pilnas ar paraugiem un zivīm. Pāris reizes apguļos mīkstajās sūnās, grūti saņemties un iet tālāk, rāpoju un ēdu ogas, laikam tās ir lācenes, bet es par to neko daudz nezinu, esmu garš un ogas no manis vienmēr ir tik tālu, kaut kur pie kājām, starp īkšķi, kur mana redze jau paliek miglaina, viss saplūst bezgalīgā ķīselī. Bet tā rāpot ir labi, ēst ar muti un iztēloties lāci, nezinu gan, varbūt viņš ēd ar ķepām.

Bāzē visur laši - cepti, sālīti, svaigi, neiztīrīti un vakarā pie groka – ikri, maize palikusi maz, drīkst griezt pavisam plānas šķēles, bet kaviāra gan netrūkst.

 

Autora foto

Palikusi diennakts līdz lidmašīnai, laiva devusies ceļā un iesprūdusi Volungā ar visu Fedju, viļņi vēl lieli un garām tikt Suvonij ragam nekādi. Ar Volungu sazināmies pavisam interesanta veidā, pašlaik tur mūsu glābiņš Fedja sēž pie Skorabagatijiem mājās un gaida paisumu, tur nav ne satelīttelefona, ne mobilā pārklājuma, bet ir vads, kas velkas pa tundru 30 kilometru garumā, šķērso upi un ir savienots ar Pjošu, no turienes tālāk tiek nodota ziņa kādam no Frola cilvēkiem Arhangeļskā, kurš savukārt ziņu atsūta caur internetu un nodod atpakaļ bāzei. Vakars pavisam nervozs, upē līmenis ceļas negribīgi, diezgan tumšs, līdz pusnaktij gaidu, Ģirts mēģina sevi nomierināt, mazgā traukus un nes ūdeni no pirts, reizi stundā liturģiskā balsī nolasa laika ziņas, tās nemainās un ir labas, viļņi pierimuši un vēja gandrīz vairs nav, bet nav arī laivas un Fedjas.  Arķoms lasa epizodi no Solžeņicina, sejas ir pelēkas un nogurušas, kā vīriem kazarmās. Aizmiegu un pieņemu šo palikšanu kā pašsaprotamu, pazudušās biļetes un naudas saistības liekas tik tālas, neesmu pat drošs, ka kaut kas vēl pastāv tālāk par Viļikaja upi un Sergeja dzejoli naktī. Ģirts ap pustrijiem naktī bija vēl cerīgi izgāja na uļicu  un tas, ko viņš redz, ir neticami, pa estuāru pilnā gaitā bez skaņas šaujas motorene. Fedja, tiešām Fedja, līmenis jau sācis kristies, mēs vēl varam paspēt, cilvēki kā uzlidojuma laikā uzraujas kājās un skrien, tiek nestas kastes un krautas somas, dažu minūšu laikā kajīte piekrāmēta tā, ka knapi durvis aizvērt, dažas mantas paliek ārā, uz tām mēs sēžām. Īsi apskāvieni ar Sašu, Sergeju, Aņu, Arķomu, viņi paliek uz nezināmu laiku. No Fedjas pamatīgi nes, viņš nespēdams tikt garām ragam, uzņemts pie Skorabagatijiem un gaidot bēgumu iedzēris, turējis rokā modinātāju, aizmidzis un tā ar nenolaistu roku pamodies un sapratis, ka pēdējais brīdis, tā mēs tagad lidojam atpakaļ pāri pa sērēm, simtnieks reizi pacēlās ārā, dzenskrūve kūla ņjašu un mēs slīdējām uz priekšu tikai ar inerces spēku,  iegājām jūrā ar lieliem lēcieniem un ik pa nepilnai stundai  mainījām 35 litrīgās degvielas kannas. Bēgums bija sācies un, lai tiktu Pjošā, satelītkartē tiek meklēti labākie varianti, tieši pie ieejas grīvā beidzas vēl viena kanna, Fedja smaida un saka, kurš no mums te sūc to benzīnu, visi pārsaluši, Nastja kā izmircis plēves maisiņš mētājas laivā, Ģirts taisa tricepsa vingrojumus Fedja joprojām pilnā ručkā dzen laivu kā Bonda filmā, griežam meandru pēc meandras, ejam pret straumi, vēl viena kanna, motors pielec ar pirmo atslēgas griezienu.  Kādus 20 kilometrus no jūras ūdens paliek tumšāks, te bēguma ietekme ir maza, mēs esam paspējuši.