Burvju laiks

Autora foto

Starp mīkstajiem sūnu puduriem marjožkas tumši sārtie bumbuļi stiepjas pretī saule, kas noslēpta aiz biezām aizkrāsotām debesīm. Gatavas ogas paliek dzeltenas un mīkstas, par to tiek runāts jau no pirmās dienas, bet tās joprojām ir nemainīgas, stalti stāv tievā kātiņā un gaida brīnumaino debess pavēršanos. Un mēs arī gaidām un runājam par laiku mazajā, tumšajā istabiņā, starp divām lahtām Ludatavaja ragā pašā galā, bieži šīs sarunas kā kalambūri griežas ritenī un iejūk rīta gaismā, līdz tiek ieslēgts pieres lukturītis, kas iekabināts naglā pie sienas, bet vienu dienu viss mainījās, lietus un vējš gan nepazuda, bet bēguma maksimums sāka iegriezties jau agri no rīta un mums bija jāsāk celties pirms sešiem. Šis moments tika nosaukts par laušanu, pirmajā rīta nekas gan vēl nelūza, no gultas izkāpa tikai Ģirts un pēc brīža atgriezās, es tikai ieņurdējos, to, kas notika blakus istabā nezinu, bet droši vien kaut kas līdzīgs. Mēs bijām salauzuši sevi, bet ne grafiku. Nākamajā dienā bēgums bija pavirzījies par vairāk nekā pusstundu, salauzām un piecēlāmies. Vārījām tēju vēja izpūstajā ugunskurā, kas tika ieslēpts aiz šīfera un akmeņiem, un bez apetītes stūķējām mazi ar biezu sviesta kārtu, Nastjai tika dotas komandas par pusdienu lietām, ko plāns gatavot uz vietas pie atseguma, Pāvils ir talantīgs izkomandētājs, bet pirmskursniece Nastja pretī nepīkst. Dzīve te ieņem savu kārtību, vīrieši palīdz iekurināt ugunskuru, bet sievietes gar katliem, maisa un uzmana un pat dusmojas, ja kāds pārāk iejaucas.

Šodien jūrā pāris roņi grozās uz bēgumā atsegtām saliņām, ja marjožka kādreiz nogatavosies, tad to nāks ēst lācis, šad tad iemaldās arī ņenci, un kāds no mums ik pa laikam kaut kur tālumā saskata ziemeļbriežus, es gan tos neredzu un mazliet pat apšaubu to eksistenci. Zem kājām te mīksti sfagni un sūnas, dažu metru dziļumā sākas mūžīgais sasalums, paceļot acis, horizonts kā cirkus arēna apjož šejienes pasauli, tā sākas un beidzas, tā nav bezgalīga. Aiz Novaja Zemļa neizkūstoši ledi, dienvidos simtiem kilometru purvaina tundra, tai nav mērauklas, dažus kilometrus nobrist dienā līdz upes meandrai, rečka Pervaja, Vtoraja i Treķaja, njaša mīksta, ne pārpeldēt ne pārbrist, te arī sākas un beidzas, nesasniedzamais horizonts nolūkojas uz mūsu mazo koka namiņu, kas stāv ģeoloģu āmuru klaudzoņā. Te ap divdesmitā gadsimta trīsdesmitajiem bijusi ogļu izpētes ekspedīcija un tad septiņdesmitajos ģeologi veikuši kartēšanu, par piemiņu palicis relikts – triangulācijas punkts. Pievakarē paisums mūs aizdzen no atseguma, nākas atgriezties, vējš lien cauri vilnas džemperim, divām lietus jakām, pat Sergejs uzmetis pāri mugursomai un pleciem zvaigznītēm aplīmēto brezenta apmetni, I’m magic viņš kliedz pretī vējam, aiz iesirmās bārdas slēptās lūpas smaida un savelk vaigus krunkās, deg cigarete atpūtas brīdī, un no viņa mutes nepārstāj plūst anekdotes pat tad, kad vakarā no sarkanās sporta pudelītes tiek liets spirts, tās paliek tikai skaļākas un dažreiz arī rupjas, Nastja atstāj telpu, ja gadās kas skarbāks, iespējams, noklausās aiz durvīm un ātri atgriežas, savukārt Aņai šī jau trešā polārā ekspedīcija divdesmit divu gadu vecumā tikko kā beigusi bakalaurus, viņa lej spirtu un smejas kopā ar večiem. Viņa lieliski gatavo boršču, rasoļņiku no visa, kas ir, kaut kas vienmēr sanāk un garšo sasodīti labi, no rīta reiz pavēru vēl miegiem aizlipušu aci, sviesta pikučiem un tējas maisiņiem nodzīvotais galds bija noslaucīts un aiz sarkani brūnajām matu cirtām slēpjas pelēkzilas acis, kas redzējušas tundru, rokā metāla krūzītē salikti tundras ziedi, ūdens ieliets par daudz, viņa to nodzer, ziedus neizņemdama un atstāj uz galda. Aņai kāzas paredzētas septembra beigās, ja paspēs līdz Sanktpēterburgai, ja nē, tad ņemšot no ņenciem pāris ziemeļbriežus un pārziemošot tepat. Sergeja grupai nav skaidra plāna atpakaļceļam, viņi cer kādā ostā nostopēt kuģi un tikt līdz Arhangeļskai, bet ostu te nav, tikai tāda barža Pjošā, kur var ielīst un izšmaukt vien paisuma laikā.

Autora foto

Devona laika saknes un fosilizēti augu stumbri tiek stiepti uz nometni, maisiņos sabērti paraugi analīzēm, sapakoti kastēs, lai brīdī, ja vējš kādreiz mainīsies un mums brauks pakaļ laiva, varētu ātri iekrauties. Laiks nemainās, un piektajā dienā Paša ielej puskrūzi no spirta pudelītes un iet ārā burties, neviens nedrīkst to redzēt, Nature un citu nopietnu žurnālu rakstu autors buras... visi smejas, un Sergejs, kaut arī jau četras reizes paziņojis, ka ies gulēt, izvelk vēl anekdoti, tā aizmaldās atsaucēs uz dzeju un beigās iesprūst kaut kur starp kaktusiem Amerikā. Viņa leksikā ietinas visādi latīņu vārdi, no kuriem atvasinās ficuki un falli, tie vienojas ar celkām un rodas jaunas sugas. Reizēs, kad Sergejs Mihailovs, kā viņu uzrunā studenti, iedzēris par daudz, aizraujas un no viņa plūst krievu valodā tik dziļi izkoptās lamas, tās vijas un atvasinās, līdz mazo koka namiņu pārņem miers un Sergejs Mihailovs, pār sevi pārvilkdams guļammaisu, aizsnaudies šņāc.

Rīti vēsi un lēni, mostos un pirmās sekundes nesaprotu, kur esmu, Aņa vakardien sāka klepot, ielikām viņu siltajā istabā, viņa kā Bonda meitene naktī zem spilvena tur lielu nazi ādas makstī ieslēptu. Kāpēc tev tas, viņa smaida sārtiem vaigiem un saka, lai nepazūd. Kāds mēģina ieliet apdzisušajā ugunskura kerosīnu, bet vējš to aiznes tundrā, pat ūdens no katla lec laukā, un vāks planē rokā. Kipitoks līst pār šķīsteni, tad vēl gušonka, liela smaga karote maisa krūzi, it kā tā nepiederētu man. Makaroni ar tušonku, ķieģelītis brūns un pelēks, abi burvīgi, sviests no bundžām biezās kārtās klājas pār maizi, ķiploks, sāls, vēl viena šķīstene. Tad ģērbšanās un atkal maršruts, šodien strādājam mazās grupiņās, Ģirts ar Arķomu apraksta griezumu, Sergejs ar Aņu pie paleoaugiem, pusdienas silda Nastja, kamēr es dzenu pēdas.

Atpakaļceļā brienot pa tundru garajos gumijas zābakos, iestājies klusums, mugursomās paraugi, fotokamera iekārta kaklā sitas kā pendele, nogurums tik liels, ka pieciešu to kādu brīdi, nav spēka apstāties un ielikt somā, bail, ka pēc pauzes būs vēl grūtāk uzsākt gājienu. Gandrīz vai aiz pieklājības iejautājos Arķomam, kā viņiem iet pie Lukašenko... viņš ir Baltkrievijas pilsonis, dzīvo un studē Sanktpēterburgā, no klusajām, brūnajām acīm, kas vakaros stundām ilgi rūpīgi iegrimušas grāmatās, viņš piepelnās un raksta recenzijas, sūdzas, ka pārsvarā viņam piespēlē kaut kādus iesācējus un fantastiku. Un pēkšņi viņa acis pamostas, ieplešas un uz mirkli paliek plaši atvērtas, tad atveras mute, pāris reizes ierauj gaisu un tikai tad sāk stāstīt. Deviņdesmitajos viņš atrasts kaut kur laukos, nu, tas Lukašenko, ne īsti krieviski, ne baltkrieviski mācējis, tad tur viss  griezies ap parlamentāru un prezidentālu valsti, līdz palicis tikai arvien sliktāk. Daudzi aizbraukuši, likumi nejēdzīgi, Arķomam tur vairs galīgi negribas, viņš labāk dzīvo Pēterburgā un daudz ceļo, nu, cik iespējams, arī pa Eiropas Savienību sanāk. Viņu var savākt un ievilkt obligātajā armijā, studēšana ārvalstīs neskaitās, par nestrādāšanu jāmaksā nodoklis un tā tālāk, ko man tur darīt, un lielās brūnas acis skatās uz mani, turpinām ceļu, tundra bučo kājas, iesūc un atlaiž tik ar lielu šmaukstu.