Pazudušās galvas

Lietus lija jau vairākas dienas, pagāja pielijuši Ziemassvētki, nakts ar nepadarītu darbu sarakstu un steiga brīdī, kad aizveras lidmašīnas durvis. Stjuarti staipa jostas, pūš dzeltenās vestēs, varu klausīties un neklausīties kā garlaicīgu lekciju, līdz galva atsitas pret iluminatoru, tas ir mīksts, no plastmasas vai polikarbonāta, ar pieri to spaidu un vēroju mazo izurbto caurumiņu loga apakšdaļā. Pielieku pirkstu un mēģinu sajust, vai caur to izplūst gaiss no spiediena starpības, varbūt tas tiek iesūkts, nevar just, pirksti pārāk strupi, pārklāti ar biezu, nedaudz apdilušu ādu, tad pāreju miega stāvoklī, kad pamostos, ir jau satumsis, divas vīna glāzes, jūtos noreibis un atkal iekrītu miegā. Lietus turpina līt, bet dziļi lidostas stāvvietas pagrabā tas nav jūtams. Nomas darbinieki jau iedarbinājuši baltu Renault, atliek iemest somas un doties ceļā. Aiz loga slīd daudzjoslu autobānis, liels tilts un nebeidzama 15 miljonu pilsēta.

Viesnīcas brokastīs ierodamies vēlu, ir palikusi viena ola, siers, maize un daudz olīvu, Ditas tās neēd, un vienīgais apmeklētājs bez vārdiem noliek uz mūsu galda vēl vienu olu, un tad, pabeidzis dzert tēju, mazliet izklaidīgi skatās caur septītā stāva logu, lejā ir kāda no Stambulas piepilsētām. Pēc daudzām tējām, kad stiprums termosā beidzies, iestājas miers, ieņemu vietu pie loga un vēroju rītu uz ielas, tāls un rosīgs, ar dzelteniem takšu jumtiem, līst, un tas piedod viendabīgu laika plūdumu.

Reno veikli rāpjas kalnos, lietus pāriet slapjā sniegā. Pie termālo ūdeņu baseina ieejas sēž dūšīgs vīrs un kāds kalsns darītājs, krievu valodā tas ātri noregulē situāciju un pēc dažām sekundēm ar zābakiem brienu cauri ģērbtuvei un kāju noskalošanas vanniņai uz galveno telpu, kur pāris vīri kā nīlzirgi iegrimuši ūdenī, relaksējas. Apmulsis māju ar galvu un saku, ka viss ir horošo, bet masāžu tagad nē, jo ir tikai stunda, līdz viss vērsies ciet. Caur spoguļstikla lodziņu ielas pretējā pusē pusotra eiro vērtībā iegūtais žetons ir ieejas maksa, satraukts un nedaudz steidzīgs norauju drēbes un tumšās apenēs pazūdu vienā no trijiem baseiniem. Pēc stundas, kūpošs, ar satītu dvieli virs galvas atgriežos vestibilā, palicis tikai dūšīgais vīrs, mēģinu viņam izskaidrot, kur atrodas Latvija, nekur tālu netiekam, tad viņš pazūd telpā un nāk ar atlantu, nu vismaz tā man likās, kad atveru, izrādās, ka tas ir durvju katalogs, viņš ir no Bursas un pats tās izgatavo, varbūt vada biznesu, vairākas reizes viņš mēģina mani pierunāt, lai pierakstu telefona numuru, bet rādu ar rokām, ka esmu atlidojis, mēģinu izdarīt kaut kādu rūcošu skaņu, lai stāsts būtu pārliecinošāks, ieraugu kameru gandrīz acu augstumā un nodomāju, labi ka tā neieraksta skaņu. Vienas durvis man ļoti patīk, nezinu gan, kur tās liktu un vai varētu atļauties.

Sniegs nerimstas, ceļa posmi tikai vietām ir tīrīti, ar vasaras riepām kalnos uzkļūt grūti, pretslīdes sistēma stīvējas kā ēzelis. Nelielus kāpumus var piemānīt ar inerci, mēģinu atrast pogu, lai atslēgtu to ēzeli, bet nekā, tādas vienkārši nav. Pastāv variants izraut drošinātāju, ķēdes reņukam līdzi nenāk, nav arī nekādu benzīntanku, nolaižu riepas līdz kādai vienai atmosfērai, bet situāciju tas uzlabo tikai daļēji, viens no kāpumiem tiek pamests pēc trijiem piegājieniem, auto virpuļo pa ceļu kā kritusi balerīna. Izmēģinām vēl pāris variantus, strupceļš pēc strupceļa, ciems ar mazu, aizsniegošu apli divu ielu krustpunktā liekas kā patvērums naktij, vēl pirms padošanās uzrodas opcija, kādi piecdesmit kilometri uz pretējo pusi. Un tas nostrādā, pēc stundas jau reņuks traucas pa divjoslu lielceļu, aiz sevis gaisā paceļot kūstošu sniega putru.

Saule grozās starp mākoņiem, sniegs ir rimis, un ceļš uz Pamukuli rit raiti. Vakarnakts piedzīvojumi atmiņās sāk iegūt nereālu pieskaņu. Travertīna baltā pasaule nav tik balta kā bildēs, ūdens ir zilgans, baseins, kurā ieguļos, nedaudz saduļķots, tur plosās pāris bērni un bradā neatlaidīgie vecāki, fotografējot jauno paaudzi, dažus tūristus uzjautrina mans gāzelīgais stāvs, kas sašūpojas un tad pazūd zem ūdens virsmas. Pļavā tiek piepildīti trīs gaisa baloni, un ik pa laikam pār galvu pārslīd kāds paraplāns, kur tandēmā iejūgti tūristi ar selfijstikiem mēģina noķert ko paliekošu. Baloni taisa trikus, kāds uzšaujas strauji gaisā, kāds karājas nekustīgs kā eglē iekārts bumbulis, ar laiku sāku tos atpazīt, pelēki zilais ar mersedesa simbolu iemērcē grozu dīķa tumšajā ūdenī, kur pāris gulbīš-katamarāni satraukti rotē un pa gabalu var tikai nojaust, ka tie mēģina to ietvert kadrā, vienlaikus atrasties ne pārāk tuvu un ne pārāk tālu, lai nepazaudētu klātbūtnes sajūtu. Visapkārt izmētātas romiešu kolonnas un tie kolonnu gali, kuriem neatceros nosaukumu, statujas bez galvām, amfiteātris, baseini ar nogremdētām kolonnām un arī ar tiem galiem bez nosaukuma, un tad vēl ir muzejs. Tur ir māla trauki, tās lielās krūkas, kuras visas savas dzīves garumā izmisīgi esmu mēģinājis izmīcīt un izcept un ievelt savā dārzā, bet nekad nekas no tā nav sanācis, bet te to ir simtiem, un visos muzejos to ir čupu čupām un zemē gan jau vēl apraktas glabājas pietiekami visiem, bet es joprojām nezinu, kā tikt kaut pie vienas. Vēl tajā muzejā, protams, ir kolonnas un skulptūras, tās pašas romiešu, kuras viņi spēra no grieķiem un beigās iemācījās kopēt, un vairāk nekā pusei no tām ir pazudušas galvas, sāku skaitīt un izrādās, ka septiņdesmit procenti ir bez galvām. Tātad ir jābūt tādai vietai uz planētas, nu, varbūt saules sistēmā, kur glabājas visas nolūzušās galvas un varbūt arī pazudušās bezpāra zeķes, apakšbikses un nezin kas vēl.. nu es vismaz divreiz pazaudēju auto, un tie nebija tumšie deviņdesmitie, kad vēl tos zaga, toreiz man bija tikai mocis ar īsta benzīna smaku no tekoša karburatora.

Autora foto

Tuvojas jaunais gads, un Marmarisā, ar skatu uz jūru no balkona paša augšstāva vip numurā, uz kuru ved apaļas kāpnes ar netīru sarkanu tepiķi, lielu nekārtību koridorā atrodas mūsu numuriņš. Aizkari ir pieskrūvēti ar skrūvi un nekustas, durvis slēdzas slikti, saimnieks ir nekaunīgs un vienlaikus laipns, viss tiek aizmirsts un atvērts vīns, ēstas olīvas un piekosts kāds nesaprotami sāļš siers, līdz vīni beidzas un jāiet ārā, pludmalē sanākuši ļaudis vēro salūtu. Veikalā, kur ieguvām pēdējo vīnu, atstājām dzeramnaudu, un nākamajā dienā, kad pērku ūdeni, pārdevējs plaši smaida, mēģinu teikt tešekur ederim – neticami, tik gari un sarežģīti, lai vienkārši pateiktu paldies, man nekas nesanāk, vīrs joprojām smaida, tad dodamies garās brokastīs ar omleti, īstu kafiju un skatu uz jūru, sajūtos kā de Niro no filmas, ilgi domāju, no kuras un tad saprotu, ka tāda nemaz nav uzņemta.