Augstākā matemātika

Nonāku vidusskolā, iespējams, Pirmajā ģimnāzija, taču neliekas, ka tam būtu kāda īpaša nozīme, citādi jau censtos to noskaidrot.  Īsti pat nezinu savu klasi, nezinu klasesbiedrus, viens liekas redzēts no universitātes laikiem, jā, studijas sen jau esmu pabeidzis, tas nevienu nesatrauc un pat nav jāslēpj ne no skolotājiem, ne biedriem. Otrā stāva plato kāpņu pagriezienā tāds kā vestibils ar lielu tablo – stundu saraksts, man tas nelīdz, nespēju tajā atrast ne kabinetus, ne skolotājus, tur viss jebkurā mirklī var mainīties, velku ar pirkstu līdzi, atrodu pirmajā stāvā literatūru, lai kas tur arī notiktu, eju. Zilā jakā, garu atslēgas ķēdi pie biksēm, jau nedaudz iekarsis, pie brūnās tāfeles darbojas izplūkāts dredains skolotājs – augstākā matemātika, tā ir pirmā reize manā mūžā, jā tiešām, nekad neesmu to mācījies. Pārlaižu acis, saprotu, ka tā ir mana klase, nekādas literatūras nebūs, negribu nīkt gaiteni un atrodu brīvu vietu otrajā rindā. Atceros, ka universitātes laikos pirmajā kursā bija izvēles priekšmets, ko tieši tā arī sauca – augstākā matemātika, neviens, itin neviens to neizvēlējās piecus gadus pēc kārtas, un tad tas tika izņemts no aprites, un tagad, sēžot klases labajā malā ar sakrustotām kājām, kas līdz pusei ieslīdējušas ejā, nožēloju, ka esmu bijis tāds nejēga un skrējis visiem līdzi. Pirms divdesmit gadiem tika dota izvēle...  blenžu tāfelē un neko, neko nesaprotu.  Kur vēl stulbāka sajūta, kā deviņdesmitajos, kad dažreiz, nākot no skolas,  paspārdīja rajona krieviņi, nu toreiz mēs viņus vēl nesaucām par urlām, bija drīzāk tādas nacionālistiskas, vāji apzinātas, bet tomēr cīņas, mēs jau arī viņus neglaudījām, bet viņi mūs sita biežāk. Guli uz zemes un viņi spārda, parasti jau tā vāji, vairāk sasmērē drēbes, ja nu vienīgi trāpa pa lūpu, drusku tad piepamst, mājās jāpieliek ledus, reiz tas pat pielipa pie sūrstošās lūpas, labi auksts trāpījās, noraut nevar, pēc kāda brīža gan pats atlaidās. Viņi spārda un tu ceri, ka netrāpīs pa seju, jo tur tās lūpas, pieliec priekšā rokas, zini, ka tas tāpat drīz beigsies, vēl tikai somas pārbaude, un varēsi skriet mājās caur priežu meža līkajām takām, purinot skujas, kabatās sadzītas smiltis. Somas pārbaudē pirmās izlido grāmatas un klades, izbirst šaha figūras, sporta tērps un, ja esi kaut ko labu iemainījis un drusku pacēlies šajā dienā ar kabatās ieslēptiem labumiem, arī tur ieslīd tuklie pirkstiņi, izčamda, bet krieviņi nebija naivi, tie sūda ietinamie košļeņu papīri viņos tikai uzsita smieklus, ņēma naudu, tā nebija liela, parasti ietaupīta no neapēstajām pusdienām. Kādas piecdesmit kapeikas, vēlāk repšiki, bet, kad pienāca latu laiks, rajonā saķeršanās bija retākas, šur tur pa kādai situācijai, pazaudēju divlatnieku, ieskrēju tupikā. Bet čaļi godīgi, nepaņēma nenopelnītus, nolasīja lekciju – ja mēģini bēgt, esi pārliecināts, ka to spēsi izdarīt, savādāk noķersim un būsim uzvarētāji, labāk esot izmantot taktiku „saruna”,  bet ar tām valodām man nekad nav gājis, krievu valodu tā kārtīgi neiemācījos, laikam pārāk daudz izmantoju taktiku „kājas”.

Sakoncentrējis visus spēkus, sekoju līdzi aprakstītajai tāfelei, gaidu vārdu integrālis, bet nav, un nav vispār nekā tāda, ko varētu saprast, kas atgādinātu jebko pazīstamu, mijas burti ar skaitļiem, vesela virkne ar lielajiem N un dažreiz parādās kvadrātsakne, liekas, spārdīšana nebeigsies, sargs ar zvanu pogu pie ieejas durvīm ir nogalināts un dredainais skolotājs ir iegājis stounā un pazaudējis jebkādu laika sajūtu. Kā tas var būt, man ir augstākā izglītība, bet no augstākās matemātikas sajēgas nekādas.

Sākas starpbrīdis, izeju uz ielas, tur tāds viegls maidana bardaks, kaut kādi sīkie mani apšauda ar lodēm, tās gan netrāpa, bet tāpat bailīgi un nav skaidrs, kas būtu, ja trāpītu. Sāku bēgt un iekļūstu siltumnīcā, garā kā vilciena sastāvs, durvis aizveras, atveras nākamās koka, metāla...  tā es kaut kā izsprūku, jātiek atpakaļ ar steigu, varbūt beidzot literatūra trāpīsies. Bet nē, kaut kāds tirliņš, garš, zeķubiksēs vai puscaurspīdīgos legingos stāsta par dabas zinātni, tie skolēni mūsdienās ir tik iecietīgi, stunda ir apbrīnojami īsa, bet varbūt nokavēju sākumu, bēguļojot no tiem sīkajiem, neko neatceros, ko viņš tur murgoja. 

Dodamies uz citu klasi, mana taktika – sekot pārējiem, negribu vairs piedzīvojumus vai kādu jau bijušu nodarbību un arī ārā vairs neeju. Klase bez skolotāja, laikam vēl starpbrīdis, sēžam un čalojam, nedaudz pārspīlēju, ar mani neviens nerunā, klausos no malas un reizēm kaut ko iepīkstu sarunām pa vidū. Izmantoju laiku, apskatu meitenes, nekas tāds īpašs vai izteiksmīgs. Kopā divdesmit vai trīsdesmit skolēni, tad atveras durvis, visi pagriež galvas, es arī, tāds saprātīgs čalis neliela auguma pakar mēteli pie durvīm, nolaiž ekrānu, sasveicinās un parāda fragmentu no filmas, stunda knapi iesilusi, kad viņš pienāk pie manis, apsēžas ieslīpi pretī un jautā par kaut kādu darbu, vai esmu lasījis, bāc, točna neesmu par tādu pat dzirdējis, mēģinu izlocīties, kaut kā pieklājīgi pateikt, ka gandrīz nezinu vai kaut kā tā, bet viņš tāds ļoti lādzīgs, kaut ko vēl runā un runā, tad atkal pieceļas, parāda vēl kādu melnbaltu fragmentu un stāsta par nedzirdētām grāmatām, kas jaucas ar fragmentiem, līdz saprotu, ka grāmatas varbūt tiešām ir grāmatas, bet uz ekrāna tiek projicēti nevis izrāvumi no filmām, bet gan literatūras skolotāja iztēles radīti fragmenti no darbiem, kuri, gatavojoties stundai, bija jāizlasa. Tajā brīdī atceros par atmiņas karti, vajadzētu to parādīt skolotājam, kaut kā uzaicināt iedzert alu, kā lai viņam to izstāstu, atspiežos pret galdu, sajūtu aukstas virsmas pieskārienu elkoņiem, kur gan palicis tas dīvainais panorāmas rata kauliņš, labi ka karti nokopēju.

Pēc nodarbības nekavējoties pieskrienu ar blociņu un, īsi paskaidrojis, ka esmu nokļuvis skolā tā neplānoti vēlu rudenī, gribētu iegūt ieteicamās literatūras sarakstu. Uzsveru – ieteicamās, nevis obligātās, nezinu gan, vai tas kaut ko maina un kas gan ir labāk – ieteicams vai obligāts? Bet viņš nemoralizē, klase paliek arvien tukšāka, viņš, pārliecies pār blociņu, veido stabiņu ar autoriem, tik droši un pārliecinoši, ne reizi nesaminstinoties, tur nav neviena latviešu autora, bet daži tomēr dzirdēti, saraksts paliek arvien garāks un garāks, netiek minēti darbi, tikai autori, domājams, lielākā daļa no tiem nav tulkoti, atvēruma labajā pusē viņš apstājas – šitie būs, tur esot arī no obligātajiem. Klase ir gandrīz tukša, aizveru bloku un izeju gaitenī. Liekas, soļiem šodien pirmoreiz piešķirta jēga, tieku līdz koridora galam, apstājos un vēl reizi atveru vietu ar autoru  sarakstu, tas stāv nemainīgs, ne vairāk, ne mazāk, visi kā viens, ar acīm pārskrienu pāri un sāku jau dažus iegaumēt, tagad tikai viens uzdevums, ar šo man ir jātiek ārā, lai kas arī notiktu. Pabāžu priekšpusē aiz biksēm un sakārtoju jaku, lai no ārpuses nekas nav redzams, rokas man ir brīvas, lejā pa platajām kāpnēm, bet nu jau skrienu, garām sargam, tas dzīvāks par dzīvu iezvana nākamās stundas sākumu, mani pirksti savilkušies aizsardzības dūrēs, neuzticēšos nevienam, neapstāšos un nerunāšu, ar kāju atstumju durvis, lielas, bet neticami vieglas, tas nav uz labu, robeža starp skolu un rudenīgo Raiņa bulvāri, uz ielas ir aizdomīgi mierīgs, būs sūdi, kamēr neviens neskatās, izmantoju brīdi, pārbaudu vai klade vēl vietā. Uzņemu virzienu uz Vanšu tiltu, cauri parkam gar kanālu, sajūta tāda, ka koki, krūmi un pat dzeltenā ķieģeļu ēka redz mani rentgena skatā, kur miesa blāvi ievilktām melnbaltām kontūrām un tumšāku taisnstūri pašā vidū kā norītu ķieģeli. Ticis uz tilta, pielieku roku pie vēdera, viss vēl vietā, un aizelsies pusbalsī  skaitu – Pērvical Everet, Henrij, Henrij ā Grīn, Delīz, Delūz, Teee Huču, Mahem Šifer..