Piegāde bez maksas

Atrodu nepabeigtu kafiju uz galda, vēl nedaudz silta, tā ir burvīga – brūna, mazliet rūgta un neizdzerta. Grozos pa vakardien iesāktajiem rakstiem, atvērti un neizlasīti, dažus pabeidzu, citus vienkārši aizveru. Viens ir tāds, kur biju apstājies pēdējā rindkopā, nenoskrollējis līdz lejai, ticēju, ka tas ir bezgalīgs, bet tagad uzzinu, ka tas beidzas tepat ap līkumu, tikai pāris rindiņas palikušas. Meklēju, vai autoram vēl kas noslēpts Satori dziļumos, atrodu, sāku lasīt un saprotu, ka tas nav tas, ka tā kaut kāda meitene, nekavējoties aizveru un nodomāju, labi, ka to nepamana kāda feministe.  Vakarnakt strīdu karstumā par sieviešu tiesībām tiku pāris reizes iepļaukāts, pārsvarā gan sarunu biedri mani neņēma par pilnu, varbūt jau tam arī bija pamats, jo ik pa brīdim atrados pie citiem galdiņiem un citās sarunās, pamatā gan pie Pils letes. 

Pēc pāris minūtēm jāiet uz beziepakojuma veikalu, sarunāts iepirkties kopā.  Ik pa laikam nervozi ieskatos pulkstenī, tas nekustas, tomēr kustas, bet ļoti lēni. Salīdzinu vairākus savā starpā, uzvedība visiem patīkami mierīga, paiet pāris minūtes, es to novēroju, tiešām pāris, mani tie pulksteņi neapmānīs, viens monitora labajā stūrī, otrs uz rokas, hmm, izskatās, esmu trāpījis laika nobīdē. Jāizmanto iespēja, aizveru vēl pāris vakar atvērtās publikācijas, tās ir garlaicīgas, garas un nezin kāpēc visas par Indiju. Atveru baltu lapu un, ik pa laikam ieskatoties, vai laiks tiešām vēl bremzējas, sāku rakstīt. Arī kafija vēl nebeidzas, dzeru maziem malkiem un kādu brīdi paturu mutē, žēl norīt uzreiz, kaut kāds dziļi iesakņojies skopums vai baudas māksla. Tagad gan pēdējais malks un divdesmit trīs pāri, fak, atkal kavēju. Laikam piemīt tāda īpatnība, tas stiepjas, un tad kā norauta gumija lido un iznīcina visus iekrājumus, noseivoju un lecu kājās, man ir pašam savi triki, zinu, kā atgūt nokavētās minūtes.

Pašportrets

Laiks nostabilizējas, un diena ieņem parastu ritmu, tikai galvā tās feministes. Kaut kā izlīgt un miers. Es jau vienmēr visām piekrītu, piesakos uz mazāko algu, lai kāda neapvainojas, ka saņemu vairāk, slodze man arī nedaudz zem puses, nedrīkstu taču izspiest kādu no vietas. Bet dzīve tāpat mani pļaukā, varbūt kaut kas ar to dzimumu nav pareizi, vecāki mani gaidīja kā meiteni, prātīgi, noprata, ka savādāk būs sūdi, bet tomēr sistēma nojuka. Un tagad es te kuļos un meklēju google lodziņā, kā mainīt dzimumu, izrādās – viegli, jāpasūta kaut kādi hormoni, mirgo banera zilais lodziņš, piegāde bez maksas, un neviens pat recepti neprasa, ā, nu jā, tagad jau viss ir vienā sistēmā. Apskatos lietošanas noteikumus, pāris vārdus iemetu tulkotājā, un labi, ka orāli, tātad kaut kādas tabletītes jādzer un viss. Sajūtos atpestīts, tā, bet ko darīšu, kad kļūšu par sievieti, ā, varbūt sākumā būšu meitene, un tikai tad... o un tad jau ar nav tik slikti. Iztēlojos, kā rullēju pār kājām melnas zeķes un ar saviem strupajiem pirkstiem mēģinu aizkabināt zeķturus, cik tādu ir, un vai kājas nesalst vietās, kur tie pieskaras miesai, tie ir no plastmasas vai metāla, bet varbūt jāvalkā ar tām gumijiņām ap ciskām, vai vienkārši džinsi, jā, tā būs labāk, būšu meitene džinsos. Un kas man būs jādara, jākrāso lūpas, pretīga gan tā garša, bet varbūt var kaut kā ietetovēt, lai katru dienu nav ar to jābakstās, mani jau reizi sezonā nogurdina ūsu dzīšana, jo savādāk gar nirēja brillēm pa sariem sūcas ūdens un sakož acis. Varētu būt palaistuve džinos un tetovētās lūpās, bet tur baigā gaidīšana, to laikam nemāku, un stāvēt man arī tā ne pārāk, tad doma no debesīm. Būšu pilote kā Amēlija Erharte, es pazudīšu, un visi mani meklēs, rakstīs grāmatas vai vismaz kaut kādas slejas, un viņa taču arī bija džinsos. Pie durvīm atskan zvans, izraujot mani no meitenes tēla pilota brillēs, kurjers, jūsu sūtījums, un piegāde tiešām bez maksas.