Tas ir par mums visiem

Sergejs Mihailovs atnācis pretī uz staciju, īsts džentlmenis, melns mētelis, kurpes, sudraba auskars mirdz, cigarešu iekrāsotie zobi pavērušies plašā smaidā. Meklējam sportiņu, viņš it kā atvainojas un mēs piestājam pie katra kioska, lai apjautātos, nav atvesta vai ir beidzies, futbola spēle Krievija ar Īriju, tas pašlaik nogurdina viņa prātu, viņš lieto vecu nokiju un skaidru naudu. Pilsēta vēl nav modusies, lecam no salas uz salu kā Mario un iekrītam Burgerkingā, viss vēl ir ciet, bet te neliela rosība, es šādas vietas apmeklēju reti un izskatās, ka viņš vēl retāk, viņa divarpus reizes jaunākā draudzene uzrakstījusi uz lapiņas pasūtījumu, tas tiek nodeklamēts, un ar lielu papīra tūtu dodamies tālāk. Kāpjam un kāpjam, līdz sasniedzam trešo vai ceturto stāvu, griesti te ir tik augsti, mēru un man sanāk vairāk nekā četri metri. Atceros, reiz bērnībā, kad biju Pēterburgā, griesti sniedzās līdz debesīm un katru rītu čaloja papagaiļi. Te ir tikai mazs ūdens bruņurupucis, pavisam mierīgs. Koridors vijas starp grāmatām, apmaldos. Mana istaba ar kamīnu un čīkstošu parketu. Bildes, skaisti melnbalti portreti, viena no meitām ir fotogrāfe, bet tagad glezno kaut kur plenēros. Nakts autobusā nav bijusi mierpilna, robežsargi un robežsardzenes..  Izslēdzos uz pāris stundām. Dzīvoklī pa to laiku uzradies Platons, nodarbojas ar puerh tējas rituālu, kāds viņa draugs palīdzot izkrāsot vienu no istabām. Vārās kafija un brokastīs ir pelmeņi, tajā brīdi vēl nenojautu, ka pelmeņi te būs katru rītu, Sergejs tos skaita un katram ir savs cipars, it kā mums, viņa bērniem, piemistu kāds ēdelīguma koeficients, man bija drusku pa maz, bet esmu pārāk rijīgs.  Jādodas uz botānikas institūtu, pa ceļam atkal piestājam pēc sportiņa, beidzot ir, Krievija uzvarējusi, avīze tiek ierullēta mēteļa kabatā, un es to vairs netiku redzējis. Sāk līt, piestājam kafejnīcā, izmantoju izdevību drusku ieēst un tikt pie otrās kafijas. Vajadzīgas trīs, bet man drusku neērti no pārmērībām. Sergejs, piemēram, mēdz aizmirst, ka ir jāēd, un tieši tā arī notiks šīs pašas dienas vakarā – viņš neēdīs un par to atcerēsies dienu vai divas vēlāk, brīdī, kad mēs pie alus pasūtīsim čebureku un es vēl paņemšu boršču un kartupeļu biezeni, un pētīšu salātus aiz aizsvīdušās vecākās dzelzceļa stacijas kafejnīcas stikla letes. 

Foto - autors

Institūts apstājies laikā, ar visiem koka simtgadīgiem plauktiem un atvilktnēm, koki un lapas un pārakmeņojušies stumbri. Tiek dzerta tēja un kafija, ēstas bulciņas un keksi, es tieku pie trešās kafijas, un arī to es vēl nezinu, ka tā būs katru dienu katrā vietā, kur mēs strādāsim ar paraugiem no Ziemeļtimānas, nekas nesākas un nebeidzas, kamēr nav pasēdēts ar krūzi un uzkodām. Kādam no paleobotāniķiem būs izstāde, palīdzu nonest teltis un galdu, mēs krāmējamies pa putekļainām telpām, virinot atvilktnes un cilājot kastu vākus, kā bērni, kas atmūķējuši pamestas mājas durvis un ar kabatas lukturīšiem zirnekļu tīklu slāpētā gaismā veic superslepenu misiju.

Dienas iet, līdz pienāk svētdiena, pār Ņevu sijā smalks lietiņš, mana brīvdiena, Aņa mani pieskata, viņa veiksmīgi tiek muzejos pa vietējo biļetēm, es tikai nedrīkstu runāt, kad ejam garām personālam. Izslienos taisni un jautāju, kā ir - vai tad es atšķiros no jums, viņa ilgi vēro, vēro pa īstam un tad saka, tu pārāk daudz smaidi, un šajos pāris vārdos ir pateikts tik daudz un tas nav par mani, tas ir par mums visiem.

Pāri ielai, kur sākusies Pēterburga, pati vecākā iela, kā apgalvo Sergejs, ir veikals Krasnibelaj, kur tirgo dzērienus līdz pulksten desmitiem, izvēlos vīnu, vienu, Mihailovičs jau paņēmis divus un saka, lai arī ņemu otru un ka mājās viņam tikai nelielas rezerves un drīz jau vērsies ciet, atceros ziņu par svētā ūdens laistīšanu pār Krievijas ārēm pret pļēgurošanu, nē, nē  te par laimi nav nekādas pļēgurošanas, mēs iedzeram un ierokamies sarunās. Naktī uzrodas un pazūd cilvēki, čīkst vecais, izdilušais parkets, vārās vēl kafija un tiek skatīti fragmenti no filmām, jaucas kultūras un valodas, līdz miegs mūs izslēdz.

Pirmdienas vakarā uz perona stāv vilciens, iekšā viss ir nemainīgs, gan pasažieri, gan pavadones, nespēju noticēt, ka tiešām pastāv tādi ceļojoši muzeji, kur pat smakas un smaržas cauri gadu desmitiem nemainās. Krūzītēm gan vairs nav tās metāla mežģīnēm rotātās etvijas un ir sasodīti karsts, bet tā jau ir vienmēr.