Ceļojums treniņa laikā

Skan mūzika, un kāja sit līdzi ritmu, mūzikai nav nosaukuma, tā it kā atrodas situācijā, kurā to neviens nerada, tā vienkārši ir. Kāja pret pretējo krēslu strādā pašizdomāti, man nav tiesību to kontrolēt, iekavē, reizēm trāpa, kaut kāda iekšējā zābaka svārstība, nesaprotama un neskanīga, sit un sit.

Ārā, ielu laternās uz zemes dejo zaru ēnas, tās šūpojas uz asfalta, vēl tur pamanu lielu cepures ēnu, tā laikam mana herbene, pazaudējos sarunās, vēroju koku dejas asfaltā, mainās valoda, un man nav, ko teikt nevienā no tām, kaut gan klusībā pie sevis izdomāju frāzes un teikumus, bet brīdī, kad varētu šaut ārā, saruna jau kaut kur aizplūdusi, un esmu visu nokavējis, varbūt man vienkārši neērti atvērt muti, neērti sabojāt kaut ko jau skanīgu, kā tam bezritma zābakam, kas tagad iznācis pusnaktī un mazliet šļūkā pa zemi.

Sen tik labi nav garšojis, sen arī neesmu atļāvies tik garšīgu alu, un nav arī, ko zaudēt, sanāk tikai divi. Un tagad ir viens, pēc tam būs vēl viens, un tad mīšos mājās. Man uz krītiņa neviens nedos, kaut gan bārda un velosipēds kā visiem un cilvēks aiz letes pat iespējams pazīst, nu vismaz sveicina, it kā būtu kaut kad redzējis, neviens man neuzticas, neuzticas un viss.

Jā viss, skan nežēlīgi un ir jāiet mājās, tēloju, ka neesmu vēl pabeidzis glāzi ar lejup slīdošajām putām un apakšā sabiezēto stiklu, nemanot tā jau ir otrā, vispār šovakar jau vairs neskaitu, šeit otrā, to gan zinu droši. Aiziet sarunas, paliek tik daži blakus telpā, tad vēl kāds grib pēdējo medalu, bet man ir jāiet - jāiet un viss. Atvados, un uz ielas atkal tās ēnas un laternas vējā, nedaudz dzestrs, bet ir vienalga. Sitas atslēgas pret velosipēda spieķiem un uz mirkli ir labi, ripo lejup pa kalnu, durvis ir vaļā, jāatver klusu. 

Ap astoņiem, laikā, kad man bija jābūt sporta zālē, atrodos miegā, precīzāk, nonāku pie ārsta, lai atrādītu savu elkoni, no tā esmu izņēmis apaļu, baltu kauliņu panorāmas rata izskatā un vēl ko tādu kā no bruņuzivs, tikai pārāk simetrisku, nu, jebkurā gadījumā tās izmirušas pirms trīssimt miljoniem gadu.  Ievēroju, ka mans elkonis palicis mazliet plānāks, dīvaini, nesāpēja un asiņu nebija. Ārsts no smalkas klīnikas ļoti tīrā, gaiši zilganā tērpā īpaši nepievērš uzmanību lietām, ko pats varonīgi esmu atdalījis no elkoņa. Jautāju, cik varētu maksāt to ielikšana atpakaļ.

Tev apdrošināšana ir, es sameloju, ir kauns atzīt, tas taču liktos pat neticami, ka manā amatā strādājošam...  viņš taču failā redz, mēs gan runājām stāvot un datora nekur tuvumā nav, laikam vienkārši kaunos. Lai pabeigtu sarunu, nedaudz jau sācis attālināties, jautāju, vai šādas lietas tiešām tiek atmaksātas, ārsts joprojām iecietīgs pret manu problēmu, tik atsaka, ka pārsvarā jau jā, bet vispār to var arī nedarīt. Lai pamēģinot pakustināt mazo pirkstiņu, ja var to kontrolēti apļot un kustināt bez koordinācijas traucējumiem, operācija nav nepieciešama.

Veselības enciklopēdija, 2009

Uz manu roku viņš pat nemēģina skatīties, bet es, vēl nenoklausījies teikumu līdz galam, sāku kustināt pirkstu, mazliet slepus, pie sāna, pats arī neskatos, bet iepriekš aiz satraukuma dūrē savilktā plauksta atritinās, liekas, ka kustas, pārējie pirksti gan nedaudz stiepjas līdzi, kad mēģinu izdarīt akrobātiskus virpuļus ar savu trīs centimetru mazuli. Ar to arī saruna beidzas, uz kāpnēm mani jau gaida K, un tikai tad saprotu, ka ar ārstu esmu runājis koridorā, nevis kabinetā. Soma plecos, šoreiz bez skūtera, plāns doties uz kāpšanas zāli Brīvības ielas galā. K stūrē un ne pārāk klausās manā stāstā, es varu paslepus noņemties ap saviem pirkstiem. Pirkstiņš darbojas, viņš jau man ir tikai tāds punduris, divreiz mazāks par pārējiem, cimdos paliek tukša vieta, bet tāds tas ir, kustas tāpat kā agrāk. Tātad pēc ārsta teiktā sanāk, ka pāri palikušās detaļas nav vajadzīgas. Izņemu no aizzipotā maisiņa un parādu K. Sāku ar panorāmas ratu, man tas atgādina kaut ko no putna, viegls, bet kāpēc apaļš, K neko nesaka, bet liekas, ka arī viņam tas šķiet aizdomīgs. Apstājamies pie nākamā sarkanā jau aiz Vef tilta, parādu otru plāksnīti, kas nez kāpēc nav gaiša, bet ir tumši brūna, liekas tāda drīzāk 3D printēta, nevis organiska. Pēkšņi K sejā kaut kas izmainās, viņa bezgalīgais dzīves vieglums pārvēršas mirkļa nopietnībā, tas taču ir datu nesējs. Pirmajā atļautajā vietā mašīna tiek apgriezta, un mēs strauji attālināmies no kāpšanas zāles. K ir programmētājs, bet viņš jau sen vairs nestrādā melno darbu, strādā ar klientiem, kaut gan nekad līdz galam neesmu izpratis, ko viņš īsti dara un ko klienti dara ar viņu, un ko vispār var tik daudz darīt, jo tādus kā K zinu vairākus. Darbvieta izrādās mazliet parasta telpa, kurā viņš īrē kādu nelielu daļu, galda vietu, uz kura nepieklājīgā kārtība atrodas aizvērts ābolītis, pāris A4 lapas, zaļi vāciņi un apaļa bundžiņa, par kuru citā situācijā būtu painteresējies, nav pat kubika rubika kā filmās par hakeriem, nav arī liela melna ekrāna, kurā skrietu komandrindiņu ķeburi. Izrādās K pazīst čali, kuram pieder vadiņu pasaule, varētu dabūt štekerus un pieslēgties, tālāk neeju līdzi, palieku ap stūri, ir vēl viena telpa, drīzāk tāds darbam pielāgots koridors, garš galds, pāris datoru, lodāmurs, kaut kādas uzmavas un savilcēji, testeris, vadiņi, bet paša čaļa uz vietas nav. Izskatās, K zina, ko dara, parokas, un pēc brīža jau lūdz, lai parādu viņam savu rūpīgi noslēgto maisiņu, viņš pieslēdzas, neredzu, tieši kā, telpa ir šaura, un man kaut kā negribas bāzties virsū, pirmais mēģinājums nesanāk, disks netiek atpazīts. Mēģinu piedalīties un izmetu bezjēdzīgu frāzi,  varbūt tas ir šifrēts, K lietišķi atbild, ka nē, nē, vispār neatpazīst. Laikam līdz galam nenoticu, ka man elkonī varētu atrasties čips, esmu jau atmetis cerības, bet jūtu, ka K pret to visu attiecas savādāk, vēl līdz šim neesmu viņa acīs redzējis tādu mednieka spīdumu, stāv uz vakts, līdz pusei grāvi kā karavīrs ierakumos, gandrīz vai neelpo, bet ķermenis savilkts līdz pēdējam, komanda, un tu lido pāri laukam, suņi tikai mazu gabaliņu priekšā, pāris soļi, un tu jau būsi tos apdzinis.

Ir, atskan slāpēts, drīzāk slepens sauciens brīdī, kad esmu sācis vērot kādu hipsterīgu darbinieku telpas tālākajā stūrī, vēl kāds trīsdesmitgadnieks darbojās tik pārliecinoši, it kā saprastu kaut ko no šīs dzīves, viņš runā pa telefonu, dzirdu tikai pāris frāzes, tas viss izgaist mirklī, kad atskan - ir. Ielienu dziļāk telpā. Te beidzot slīd tās ķeburu rindas, bet izrādās, tas ir linux un notiek ielāde, tāda kā skenēšana, pārbaude, vai disks nav bojāts, tad parādās manai acij neredzētu folderu rindas, un tad jau atliek tikai ar peli iet virsū un vērt vaļā. Satraukumā  gribas iespraukties un padarīt situāciju nopietnāku vai piešķirt sev kādu zināmu lomu - arī es esmu strādājis šādā vidē, man bija Ubuntu, brīžiem esmu tik prātīgs un noklusēju savas muļķības, pašam pat jābrīnās. Un to Ubuntu noinstalēju pēc pāris dienām.

Izrādās, esmu sevī nēsājis gan txt, gan mpg4 failus, un gandrīz visus var atvērt. Pirmais kā no ziņu portāla, runā kaut kāds vīrs, izskatās pēc ’90 un tam nav nekāda sakara ne ar mani, ne ar ko slepenu, atveram vēl pāris, bet es neredzu nekādu saistību ar savu dzīvi, it kā no miskastes izvilkta nejauša lieta, miruša mājas saimnieka foto albums. Pēkšņi uzplaiksnī māja Mērsragā no vasarām, kur dzīvoju ar kammamu pašā jūras krastā, tā, ietīta niedrēs, bija daļa manas bērnības. Atveram tekstus un tur tādi mazsvarīgi dzīves padomi, piemēram, ierodies laikus, esi pieklājīgs un pabeidz aiz sevis iesākto, vispār tā bija vienīgā tāda frāze, pārējais drīzāk tādi izraksti no grāmatām, enciklopēdijām, kaut kas par graudiem un ražu, un tad atkal mēs skatāmies video. Brīžiem man uzmācas bailītes, ka varbūt kaut kur atklāsies tas, ko es domāju un esmu darījis, kaut kas tāds nepatīkams vai ļoti personīgs, bet nav pat linku uz pornogrāfiju, nav itin nekā no manis. Bet, ja nu tas viss domāts, lai mani kontrolētu, tas nozīmē, ka tagad esmu brīvs, tas ir laukā no manis un varu domāt ko gribu, pavelkos par jauno ideju un uz mirkli paceļos apziņas lidojumā, līdz K mani pārtrauc, joprojām ar nepierasti nopietno seju pagriežas uz manu pusi un, liekas, pirmoreiz šodien saskatāmies, saka to ļoti konkrēti man - tas varētu būt šifrēts. Saprotu, ka viņš negrib, lai to dzird kāds no blakus telpas, neērti un kurš tad grib, lai tevi uzskata par jokainu. Mēs noskatāmies vēl daudzus video, sākām tos tīt paātrinājumā, X2 X6 arvien ātrāk un ātrāk, ir arī audiofaili, liekas, K meklē kādu loģiku, kaut kādu aizķeres punktu, bet nekā, nekādu atslēgu. Parakņājāmies googlē, nekā, pat čipa ražotājs neparādās, nekādu pavedienu, gribu ieminēties, ka varbūt dārknetā, bet paklusēju, vienreiz jau esmu sarunājis muļķības, vienreiz knapi sevi apturēju, kāpēc tagad to sabojāt.  Un patiesībā neticu, ka varētu būt kaut kāds paralēls nets, kurā ir kaut kas vairāk nekā ikdienas googlē, tas būtu neloģiski, ēst saldētus kartupeļus, ja var dabūt  frī majonēzē. Ko man ar to visu darīt, viegli sažņaudzu kabatā atlikto maisiņu ar panorāmas rata kauliņu un pakustinu mazo pirkstiņu, vēl kustas.

Uz galda mētājas daļa manis, K acis atspīd ekrāna ņirboņā. Tā, viņš nosaka, vajadzētu nokopēt un tad varētu no šejienes tīties. Neviens vēl nav ieradies, pusdienas laiks, varbūt pēcpusdiena, nav tik svarīgi, liekas, ārsta apmeklējums bijis pirms gada, vēl atceros to viņa neticami tīro halātu, kā gan to sauc... Bet halāti laikam vairāk bija tajā Amerikas sausā likuma laikā, kad kūpēja cigāri un burbons glāzē kausēja ledu vēl pirms brokastu olas, vai varbūt Oņegina saltajā ziemas naktī, kad no balkona tika dzerts īsts krievu šņabis. Lai nu kā, tas paltraks bija tāds debeszils, nē, drusku gaišāks, tieši tāds kā viens no kāpšanas maršrutiem, ja nebūtu atradušies visi tie dīvainie krāmi elkonī, varbūt tagad, magnēzija nošķiestām rokām, turētos tajā kā prusaks pie sienas.  Nokopēt mums izdodas, nu es jau neko, bet sirds man sitas, mēģinu vismaz nesaviļņot gaisu, lai kaut kas nenojūk tajā instalācijā. Pietrūkst vietas, no atvilktnes darbagaldā viņš izvelk ārējo cieto, kaut kādas pāris kāpēju filmas, K tās vienkārši izdzēš un vienu folderi pārmet uz savu ābolīti, kas vēl pirms dažām sekundēm gulēja aizlocīts, tas ieslēdzas tik ātri, ekrāns iemirdzas kā animēta kaķa acs, viņš tiešām to visu uztver nopietni. Monitors izgaismo K vēderu, mēs stāvam kājās, mēs pat neesam novilkuši jakas, ārā ir krēsla, bet nevar pateikt, ir jau vakars, varbūt drīz sāks līt.