Alfreds

 

Uz klāja mēs esam septiņi un divi no mums ir Tomi. Un, lai nekas nebūtu viegli, iesaukas viņi negribēja, atteicās, mums pat bija daži piedāvājumi kā, piemēram, Atoms. Tāpēc turpmāk tekstā nebūs iespējams saprast, par kuru Tomu ir runa, bet ar meitenēm gan viss bija vienkārši: Baiba, Gunta un Rūta.

Pie Keselaid salas pamesti vairāki kuģi, tie pat nebija īsti vraki, jo atradās līdz ar ūdens virsmu. Lukturīša gaismā ložņāju pa kravas telpām, līdz uzgāju vara kabeli svina apvalkā. Aiz nedaudz aizkondensētajām nirēja brillēm man iespīdējās acis. Aizdevos uz Dahaku pēc lielākā robainākā naža un sāku zāģēt. Pie kabeļa tiku, bet biju sašņaucies tik daudz ūdeni, ka pēc tam vēl ilgi pa degunu uz atvērtas grāmatas tecēja iesāļš ūdens, tas tecēja ne tikai uz grāmatām un žurnāliem, bet arī pusdienu bļodā, aiz drēbēm un pat paša rīklē, ja nedaudz atgūlos. Likās, tas nekad nebeigsies, nebija nekādu pazīmju, ka ūdens sāktu tecēt mazāk, kā tāds paisums biju piepildīts un nu bēgumā es plūdu atpakaļ uz lielo duļķaino jūru.

Pēdējā pietura pirms došanās uz Somijas ūdeņiem ir Osmosāre ar vienmēr karībiskās noskaņās izstiepušos laipiņu un pāris laivām. Ar vienu un varbūt vienīgo salas iedzīvotāju, kas pietauvo savu ņipro alumīnija kuteri. Pamet paviršu skatienu mūsu virzienā un mērķtiecīgi dodas tālāk savās gaitās salas iekšienē. Pati sala tāds alvārs ar kadiķiem un sausiem ziediņiem nebūt vairs nav tik karībiska. Armands uzšaujas ar dronu debesīs, viens no Tomiem apgāž ūdens moci, Baibiņa vizinās aiz Adriana un saka, ka var vēl ātrāk, kamēr daži pilnīgā mierā grābstās gar nogrimuša zvejas kuģīša koka ribām. Tik daudz nogrimuša koka ir zem ūdens. Kāpēc tas nepeld, kā tas turas tur lejā? Atrodu daļu no enkura, pārāk smuks, pārāk smags un pārāk iederīgs, nemaz necenšos izvilkt. Un nav jau nekāds pamests padomju kuģis, kuram piestāv, ja nogriež, ja ieskrāpē vai norauj gabalu. Kā rētas, kas izdaiļo? Nezinu. Bet gribas vilkt un atstāt un paņemt līdzi tās nekam nederīgās piemiņas. Ielikt bufetē - putekļiem. Garāžā un vasarnīcas ābelēs, kā kormorāni sasēduši metāla gabali, smird pēc pūstošam gliemenēm kā putnu mēsli.

Daudz tālāku notikumu risinās līdzīgi kā citos gados, ir daudz nogrimušu vraku, ir cilvēki, kas gulšņā uz pontoniem un lasa, tādi, kas dažreiz klausās muzonu, kāds gatavo, dejo, guļ un sarunājas. Ir vairāki vraki, kuri ir jau aizņemti un uz tiem stāv rinda. Mēs arī stāvam, bet kādu laiku nekas nenotiek, rinda ne sūda nekustās un mēs braucam prom. Somi arī pieklājīgi uzvelk karogu, notiek niršana, mums tāda nav. Mums arī reizēm kāds tiek nosūtīts lejā ar cauru regulatoru, nepieskrūvētu reduktoru vai pilnīgi tukšiem baloniem.  Un mums ir arī cita attieksme, to tik labi pierāda Armanda teiktais pirms vairākiem gadiem Gota kanālā: kāpēc visi izmanto ķekšus un nevis aptēstus egļu kokus, tie taču ir tik ērti slūžu izbraukšanai. Nu jā un zviedri, piemēram, nežāvē sapelējušu maizi uz klāja, droši vien viņiem kajītēs kaut kādas slepenas atpelējamās iekārtas.

Enkurus izmantojam kā abordāžās āķus. Sonārs palīdz saskatīt vraku no augšas, bet ar enkura palīdzību varam to uzāķēt, pēc tam gar virvi laižamies lejā pa tiešo uz kuģi. Tieši tā arī notika ar Alfred. Klājs parādās 15 m dziļumā, enkurs aizķēries aiz augšējiem reliņiem, gaisma uz klāja vēl pietiekama, kuģa pamatne guļ 21 metra dziļumā, te vēss un mierīgs, britu trīsmastnieks, īsts brašulis, redzamība tik laba, ka mazliet galva reibst, neticas, ka var redzēt gandrīz visu kuģi no viena skatupunkta. Spiediens diezgan liels un mans piecdesmit gadus vecais reduktors nelaiž cauri tik daudz gaisu, cik gribētos. Elpoju ar piepūli, mēģinu neizdarīt liekas kustības, lai samazinātu vēlmi pēc papildus skābekļa. Baloni, nav pilni un šādā dziļumā tērējas vairākas reizes ātrāk nekā ūdens virspusē. Skābeklis asinīs nepieciešams tik pat, bet reflekss liek mums negausīgi rīt saspiestā gaisa kumosus. Pie temperatūras ir jau pierasts, ir tik skaisti, ka eksistenciālās lietas izgaist kā reibuma ietekmē. Varbūt tā ir izšķīduša slāpekļa klātbūtne smadzenēm. Man jau baloni gandrīz tukši, sāku domāt par pēdējo gaisa ievilcienu, ir labi, ja var vēl pie tā tik, piepildīt plaušas un šauties augšā.

                                            Guntas Tomsones foto

Visas šis dienas Tuktuks strādā ar pilnu jaudu, saule paneļos iespīd daudz, bet tā kā nirstu katru dienu, gaisa bilance ir negatīva un vēl, jo lielāks spiediens, jo lēnāk pildās baloni. Man vēl pāris ievilcieni sanāk, vilcinos. Augšā ir vējš, to nevar just, bet pēkšņi saprotu, ka ir arī vēl cita pasaule, ka gaiss tūlīt beigsies un būs jādodas pretī gaismai līdzi burbuļiem, kas skrien  dancojot līganās dejās, brīžiem apvienojoties un atkal sadaloties. Ja es izāķēšu enkuru, tas sāks rauties kopā ar Dahaku pa vējam, bet atstāt nevaram, laikam būtu precīzāk, ka negribas. Virve ir gara, padodas un izdodas izāķēt, mēģinu peldēt ar enkuru uz augšu, tas pārāk smags, mani velk uz leju, vestes man nav, ir tikai svini, kas tuvina gruntij, un gaiss kā ar stangām jāvelk laukā no balona, tūlīt jau radīsies vakuums. Vai nu es vai enkurs, palaižu vaļā, tas ir jau panests uz priekšu un nokrīt sedimentos, Ceļos uz augšu un gaismas paliek vairāk, ausīs šņāc, līdz izlienu saules pielietā pasaulē, apžilbis. Mazliet rīstos un kūļāju pleznas, lai mutē nesmeltos ūdens, ierūcas motors un pēc īsa brīža tieku ievilkts atpakaļ tīklā. Te augšā bija pagājušas tikai nepilnas divdesmit minūtes, kamēr lejā tika piedzīvota neaizmirstama dzīve, tai nav ne sākuma, ne beigu, tagad tā paliks apziņā uz visiem laikiem un katrreiz, pieverot acis, uz plakstiņu iekšpusēm būs uzzīmēts koka trīsmastu Alfreds.