Kalmāru diēta

 

Gandrīz gadu neesmu bijis ārpus Latvijas. Iespējams, neesmu vienīgais tāds šajā valstī. Pagājušajā vasarā gan sanāca burāt Zviedrijas, Somijas un Igaunijas ūdeņos. Vēl pirms vīrusiņa atnākšanas biju nedaudz pārceļojis jēgu un klusi un nekautrīgi pie sevis ķiķināju, kad atcēlās divi pēdējie komandējumi. Līdz ar to man nebija jādodas lasīt lekcijas uz Irānu, kur nekas prātīgs vēl nebija sagatavots, biju jau sācis sapņos redzēt bārdainus professore, kas ar urbjošiem skatieniem vēršas manā tukšajā mulsumā. Un pie Siktivkaras biedriem arī nemaz tā īsti negribējās, būtu no sniegiem kūstošās ielas, blokmājas viesnīca, jāvelkas uz institūtu un jātēlo, ka viss patīk mazliet vairāk, nekā patiesībā. Tad vēl auditorijas ar sarkanīgi rūtaino audumu pārvilktajiem koka-finiera krēsliem, apdilušajiem parketiem un nenogurdināmajiem jautājumu ģenerētājiem ievalkātās žaketītes un ar lieliskām zināšanām specialitātē.

Niršanas sezona jau bija aktīvi sākusies ar kādiem desmit nirieniem, pāris vrakiem, zemūdens sliežu ceļu, dzenskrūvē uztītu tīklu piņķerēšanu, vienlaikus dauzoties viļņos pret laivas korpusu un Baltijas jūras zirdziņu pretī Lielupes grīvai pie nogrimuša kuģa izcili sliktos redzamības apstākļos. Zirdziņš tika pamanīts brīdī, kad tas pielipa pie maskas stikla, bet vraks kļuva redzams tikai pēc tam, kad ar pieri tumsā biju pret to atsities un tad, izgaismojot lukturīša šaurajā starmetī, kas mazliet atgādina džedaja gaismas zobenu, varēja tikai nojaust, ka tas reiz bijis peldošs kuģis.

Pāris reizes tiekoties ar Armandu uz pirts lāvas, bijām nonākuši pie secinājuma, ka līdz Norvēģijai šovasar netiksim, krabji un austeres izpaliks. Igaunijā ir daudz vraku un kaut kam jābūt arī Somijā, eholote ir darba kārtībā, bet diezgan liela neskaidrība ar balonu pildīšanu. Dienu pirms izbraukšanas ierados uzpildes kantorī pēc savienojumu daļas, ar kuras palīdzību varētu pildīt balonus vienu no otra, bet tie, kā stulbās komēdijās, bija beigušies un no četriem baloniem uzpildīt ļāva tikai vienu, jo pārējiem jau kādus 10 gadus nav taisīts spiediena tests.  Saule cepināja neprātīgi un, kamēr pildījās vienīgais legālais balons, mazajā pežo tika iekrāmēta 200 l muca ar hidraulisko eļļu, tā man dos vismaz mēnesim brīvu kustību.

Ielīdu nekārtīgajā kabinetā pie uzpildes čaļa un pamanīju viņa plauktā vajadzīgo pāreju, izdīcu, lai pārdod savējo, jau lietoto, jo man tiešām vajag vairāk nekā viņam.  Viņš no manis bija tik ļoti noguris, ka piekāpās. Svaigi uzpildīto balonu nekavējoties iepildīju nelegālajos un, kad atgriezos ar pustukšu legālo, viņam nolaidās rokas, jo, pārdodot pāreju, viņš bija devis man iespēju izdarīt to, ko pats neakceptēja. Pēc vairāku stundu darbošanās pārkarsa kompresors, bija palikusi pēdējā uzpilde, un viņš noskatījās uz manu aizbraukšanu ar lielu atvieglojumu, cerams, kādu laiku mēs viens otru netraucēsim.

Visam pa vidu pie manis vēl atceļoja sapropeļa vistas. Milzīgi cāļi, kas tika papildus baroti ar augsnes institūtā pievakarēs cetrifugētu nātrija humātu. Nezinu, vai metodiku biju ievērojis pareizi, bet cāļi bija tiešām lieli un vēl necepti, mazliet spalvaini. Diena ievilkās, un plītī tie nonāca īsi pirms pusnakts.

Tā nu mēs svētku-atvadu vakariņas ģimenes lokā pavadījām balti dzirkstoša vīna un dienvidu nakts klātesamībā.

Dažas stundas pagulējis, ar vakardienas cāļiem vēderā devos uz Valli, man vēl bija drusku naudas un, sapratis, ka jūrā tā diezin vai noderēs, izvēlējos to ieguldīt pežo tiltā. Diena bija tikpat karsta, kā iepriekšējā. Atgriezies pārkarsētajā vasarnīcā pēc virpuļošanas starp Sēliju un Vidzemi, pieķēros pēdējam, visatbildīgākajam darbam. Ķīniešu augstspiediena kompresoram – Tuxingam, kam vajadzēja nomainīt trīspakāpju virzuli un dažas blīves. Vienu virzuli biju jau sabojājis un veiksmīgi ticis pie nākamā. Zem vairākām lampām, darba telpā svīstošiem, mazliet drebošiem pirkstiem cīnījos, uz spēles – iespēja būt vai nebūt nirieniem uz vrakiem.

        Autora foto (Un nav Tā atsauce Dharmas blandoņas Valters un Rapa izdevumam)

Ar kompresoru rokā tiku līdz Saulkrastu autobusam, Ainažos mūs jau gaidīja Dahaks. Pāris dienas ceļojām caur igauņu salām, un viss notiek kā ierasti, līdz brīdim, kas Vormsi ierodas Adrians ar ūdens moci, es pārēdos un visam pa virsu uzdzeru saldu dzērienu, kurā cukura ir vairāk par alkoholu. Pamostos rīta agrumā, brīdī, kad viss sāk nākt ārā pa abiem galiem vienlaicīgi! Apziņa paliek neskaidra, kratos drudzī, uzlec saule, svilina, bet man neprātīgi salst. Brīžiem pilnībā pazūd realitātes sajūta, nespēju noteikt atrašanās vietu un gandrīz neiespējama ir robežas novilkšana starp murgiem un realitāti un kaut kur pa vidu uzplaiksnī – man taču ir treknu kalmāru diēta.