Garšas no sapņa

 

Pamodos no sapņa, varbūt arī no vainas apziņas, ka neesmu līdz galam par uzrakstījis pēdējiem ceļojumiem. Par Somijas distanču slēpošanu nerakstīšu, to pasaku uzreiz. Tur aiz polārā loka vēl joprojām ir daudz sniega un slēpes slīd labi, namiņos desas cepas vienmērīgi, malkas nekad nepietrūkst un ziemeļblāzmas netraucē gulēt, bet alus ir viegls un dārgs un pirtī ātri izsvīst.

Bet tagad par nopietnākām lietām un, pirmkārt, pabeigšu par sapni. Ar nelielu kuteri ceļojām pa Vidusjūras Turcijas daļu, droni mūs netraucēja, jūra bija mierīga, lielākā daļa cilvēku bija sveši, daļa no komandas nirēji, līdz ar to ik pa laikam ielīdām ūdenī, zivis lielas, bet redzamība slikta, iespējams, tuvojās vējš un, kā jau uz jūras pieņemts, tiek respektēts kapteinis. Sanāca garāks pārbrauciens, lai izvairītos no nepiemērota vēja un mēs nokļuvām pilsētā, kuru visu dēvēja par Agadīru, tas bija ļoti mulsinoši, jo mēs nebijām tikuši līdz Marokas Atlantijas krastiem un pilsēta tiešām joprojām izskatījās pēc Turcijas. Man bija līdzi velosipēds, paķeru un braucu pasūtīt tēju, no tiem mazajiem trauciņiem, mazlietiņ saldu un ļoti aromātisku. Ceļā tiešām neredzēju, kā sauc pilsētu, bet tējas labā garša un aromāts mani pamodināja. Ja es nebūtu ceļojis un desmitiem stundu savas dzīves pavadījis kopā ar tēju austrumos, grozījies gar Turcijas piekrasti un kāpelējis pa kalniem, viesojoties pie kurdu ģimenēm, vai apskrāpēts Agadiras aptiekā gaidījis palīdzību ar pārsējiem un pretiekaisuma šķidrumiem, ko tad es redzētu savos sapņos, kā garšotu mana tēja? Ja sajustu Meksikas garšu sapnī, tas būtu laims, to pasniedz klāt pie ēdiena, lai kas tas būtu un ja tas ir kaut kas iepakots, tad tur jau viss ir apkaisīts un izmērcēts laimā.

Virzījāmies tālāk uz dienvidiem, mašīnu atdevām nomā, kuras darbinieks mūs par takša cenu aizveda uz autobusu. Vakarā jau ar prāmi tikām uz Kosumelas salu. Bija vējains, kāds bērns vēma, jau ejot starp krēslu rindām, pirms kuģis bija izbraucis no ostas, Dita bija apēdusi ingvera tableti un izskatījās mazlietiņ jokaini, stjuarts izdalīja maisiņus, izskatās, ka viņi nav burājuši ne Ziemeļu, ne Baltijas jūrās, ūdens pavisam mierīgs, kuģis tikai dažas reizes pazvalstījās sāniski, bet nekāda cilāšanās nenotika.

                         Parabuteo unicinctus pusdieno, skats caur Suzuki Jimny vējstiklu

Nonākuši uz salas, nākamajā rītā atradām vietu, kur var tik pie veselām vistām, kad tāda ēstuve rokā, par izsalkumu vairs nav jāsatraucas, vienai personai ar pusi vistas pietiek pusei dienas. Gājām snorkelēt aizvēja pusē, ūdens 27 grādi, šoreiz hidru līdzi nav. Ar niršanu ir švakāk, dēļ vēja, kas gan ir tikai 8 m/s, no ostas nelaiž ārā nirēju laivas, laiks noskaidrosies tikai pēc dažām dienām, bet mums plāns tālāk caur Belizu tikt uz Gvatemalu. Izīrēsim mašīnu, dosimies apkārt salai un meklēsim paši vēl citas vietas snorkelēšanai. Ar mašīnu negāja tik viegli, kā iepriekš, par pirmo atrasto variantu uz diennakti gribēja gandrīz tūkstoš eiro lielu drošības naudu un tādas summas manā kontā jau vairs nebija, bet jau kādu brīdi biju sācis mest acis uz Džimniju, tāds mazs jauks džipiņš. Bija jau pievakare, un kantori sāka slēgties ciet, nācās pielikt soli. Mašīna bija lieliska, pirmajā pusstundā es jau biju atradis dubļu ceļu un pilnīgi laimīgs dzinos tam cauri. Galā mūs sagaidīja Kosumelas jenots, tādi esot tikai te. Vakarā pie īres dzīvokļa durvīm rūpīgi berzu mašīnu, dubļu bija daudz, sapratu, ka labi strādā virtuves švammīte. Nākamajā dienā virpuļojām, satikāmies vēlreiz ar policistiem, šie bija draudzīgie, angļu valodā nolasīja mazu lekciju, izrādās, bijām uzbraukuši uz vecā ceļa, kas tagad paredzēts velosipēdistiem un kur varot sabraukt apdraudētās iguānas. Snorkelēšanas vieta bija mazliet viļņaina, bet zivis te ir ļoti draudzīgas, tās nedrīkst ne zvejot, ne makšķerēt, jo apkārt salai ir liegums, līdz ar to viņas nebaidās no cilvēkiem, peld pavisam klāt, dažas pat iesitās maskas stiklā, it kā gribētu ieskatīties dziļi acīs. Viss reiz beidzas, un arī šī sala ir jāpamet. Naktī dodamies uz Meksikas Belizas pierobežu.

Laiki, Kad Tie Mainās

 

Dienu pirms izbraukšanas esmu laicīgi palīdis zem segas, no guļamistabas dzirdu, kā tiek vāktas zāles, čaukst kartona kastītes un folija paciņas, klikšķ zāļu kastītes vāki. Aizmiegu, bet no rīta tā pati skaņa mani pamodina. Viesistabā ir parādījušās trīs somas, taksis solās aizvest līdz lidostai, jo ārā ir vēss un drēbes ir plānas, domāju, viņš nenojauš, ka viena soma ir pilna ar tabletītēm, cukura mērītājiem, plāksteriem, vitamīniem un dažām nopietnām ripiņām, kas droši vien tiek izsniegtas tikai ārsta uzraudzībā ar īpašām rekomendācijām. Būtu vietā, ja takša spožais un klusais radio atskaņotu Boba Dilana dziesmu, ‘Laiki, Kad Tie Mainās’.

Rīgas lidosta, kā vienmēr mierīga un pat nedaudz mājīga, Turki ierodas laicīgi, ceļā uz Stambulu iedod pāris mazas pusglāzītes ar Merlot un maizīti, siltais ēdiens pēc tam, nu labi, piedosim to viņiem, galvenais, ka man vācas punkti, Miles&Smiles – jāsēž x stundas, drusku kaut kas jāuzēd, jāskatās filmās un, kad esi galā, tev par to pienākas kaut kāds mistiski liels punktu apjoms, par ko neko daudz nevar dabūt. Vai kādam uz pasaules ir viens Miles&Smiles, kā var dabūt vienu punktu? Tas mazliet atgādina to, kā darbvietās visi ir supermenedžeri, vadošie pētnieki un vecākie eksperti, kurš un par ko uz šis planētas varētu būt eksperts, ja nu vienīgais par ‘miglu bērniņ..’ (izrāvums no I. Gailes dzejoļa).

Meksikā ir silts, bet ne karsts, nosēdējušies staigājam ar lielu prieku, viesnīca 22 miljonu pilsētā izskatās pašā centrā, bet tas nozīmē kāda pusotra stunda ar kājām, kartē lielas izmaiņas no iešanas nerodas, dažreiz kvartāliem ir apakškvartāli, kad pievelkam karti tuvāk un tad tik atliek iet un iet. Ielas taisnas, centrālajā Mehiko laukumā kartona kaktusu izstāde un daudz cilvēku. Parki tīri un pa malām var dabūt mango un tādās ripiņas - kukurūzas takos ar dažāda veida gaļu, Dita jau no smaržas vien nav sajūsmā, bet es ēdu, kaut gan mierīgi arī varētu dzīvot uz planētas, kurā kukurūza neaug. Bērnībā gan patika, pie vecmāmiņas mājas, kas bija baznīca, kuru viņa pieskatīja, vienu gadu izauga kukurūza, liels lauks, nu vismaz toreiz likās ka liels, tas bija pāri galvai un tajā varēja maldīties un atrasties arvien no jauna.

Ripiņas parasti tiek pasniegtas pa trijām, laikam ietekmējušies no indiāņu skaitīšanas sistēmas, maijiem bija skaitļi 3, 5, 7, 9... tālāk es nezinu. Aizdevāmies uz vēstures muzeju, katrai indiāņu kultūrai ir viena milzīga ēkas daļa, te viss ir liels, ne tikai kvartāli, bet arī muzeji. Arī daudzi muzeja apmeklētāji šķiet indiāņi, liekas, viņi sāk meklēt saknes, saprast, kas te īsti noticis un kam viņi ir piederīgi, tāds atmodas laiks, laikam jau arī dzīves līmes audzis, pagājuši divdesmit gadi, kopš iepriekšējās reizes Meksikā un toreiz mēs tikai izbraucām no galvaspilsētas uz Gvatemalu. Pirmajā brīdī diezgan grūti atšķirt spāņus no indiāņiem, daudzi jau arī sajaukušies. Bet nākamajā dienā, aizlidojot uz Kankunu, kur daudz piramīdu un cenotes (kritenes), sāku lēnām pamanīt atšķirības, indiāņu jaunieši izskatās ļoti līdzīgi – kad viņi pieaug, izteikti pazūd kakli, it kā galvas būtu ieliktas tieši starp pleciem. Un, ja paskatās uz sienu skulptūrām piramīdās, arī viņi paši sevi attēlojuši bez kakliem, pleci un galva, tas arī viss. Arī miesas būve tāda mazlietiņ drukna un spēcīga, dažreiz pat kantaina, tādi kā tēlnieka nepabeigtie grebumi, nenoapaļoti.

Kankunā biju izvēlējies viesnīcu mazliet nepareizā vietā, bet sanāca ļoti labs darījums, tikām uz 4 dienām pie mašīnas par neticami labu cenu, ar visu apdrošināšanu par 21 Eur dienā, pirms tam lasīju un gatavojos, ka zem 50 nekā nebūs. Noma arī iedeva lielāku un ar automātu, kas skaitījās dārgāka, nezinu, kas viņiem par labvēlību, varbūt tūristu iztrūkums, kaut gan Kankunas lidosta likās diezgan rosīga.

Ar piramīdām ir tā, ka viņas visas tiešām ir diezgan foršas, bet cenu atšķirības ļoti lielas, dārgākajās ieeja var būt arī 40 Eur no cilvēka, bet lētās var būt arī 7 Eur. Arī ar cenotēm tā bija – lētākā bija 1 Eur, bet dārgākā kādi 16 Eur.

No Meksikas vidus pacēluma, kas bija virs 2 km, tagad esam jūras līmenī, līdz ar to te ir nedaudz siltāks, bet, ja neatrodas tiešā saules viesmīlībā, varētu teikt, ka klimats ziemā te ir kā siltā Latvijas vasarā. Daudzos objektos ieteikts ierasties agri no rīta, lai mazāk tūristu, bet mums kaut kā negadījās nevienā no dienas periodiem redzēt tūristu pūļus, pārsvarā likās, ka apmeklētāji ir vietējie un ļoti limitētā apjomā.

Pēc četru dienu virpuļošanas bija ieplānots doties uz Kosumelas salu. Pirms mašīnas atdošanas nācās samaksāt vienu kukuli. Bija zīmes 60 km/h un 80km/h, tās visu laiku mainījās, izvēlējos vidējo ātrumu 70, policijai tas nepatika, piebrauca ar lielu tumšu pikapu tuvu aizmugurē, un neļāva vairs braukt lēnāk, lai būtu skaidrs, ka pārkāpums ir bijis un nekādas atrunas nebūs. Viss jau būtu bijis labi, bet Dita satraucās, un tā vietā, lai klusiņām izvilktu dažas mazas naudaszīmes, izbēra klēpī 100 dolāru papīrīšus. Policists bija mazlietiņ kā no filmām – liels, baku rētām, ūsām, uz robežas ar svīšanu, esmu jau nokaulējis līdz 10 Eur, kad viņš ierauga naudas čupu un ar pirkstu rāda, lai dod vēl, nu kaut kā ar 15 Eur ielikšanu sodu grāmatiņā viss beidzās labi, pēc tam dabūju pirkt dārgo itāļu saldējumu no privātajiem līdzekļiem, lai izlīdzinātu kopbudžeta situāciju.

Ceļi te labi, šad un tad kāds guļošais, vai kāda bedrīte, radaru nav un policija reti, braukt te diezgan viegli, neviens virsū nelien. Mazliet problēma pilsētās, kur nav luksoforu, ne vienmēr skaidrs, kura ir galvenā iela un vai ir kāda nozīme labajai rokai, bet, ja arī izdari kādu muļķību, neviens virsū nebrauc un nepīpina.