mājupceļš

No Fēsas dodamies uz Šefšauenu, in your book, kā to sauc marokāņi (atsaucoties uz rough guide vai lonely planet), rakstīts, ka te ir skaistākā medina valstī, un tā arī šo vietu atceros no iepriekšējām reizēm, mazām zili baltām mājām, bet vietām stilistiski atstāts kāds brūngans un nekrāsots stūrītis. Atmiņa gan māk drusku mānīties, jo biju pārliecināts, ka mazās, skaistās, vientuļās ieliņas rotā tikai tantiņas un varbūt kāds bērnu bariņš, tomēr tās patiesībā tā piebāztas ar tūristiem, ka grūti telefona skatu meklētājā ieraudzīt kadru, kur kāds jau negrozītos priekšā. 

                                                                    Foto - Dita Ābola

Tālākajā ceļā, kas beidzot ved cauri apelsīnu dārziem un zaļiem laukiem, mūs aptur policists ar tādu kā putnu vērotāja binokli uz statīva, objektīvs gan diezgan īss, laikam zaļais busiņš ne pārāk liels tajā viņa okulārā izskatās, ceru, ka Leicas optika un vismaz krāsas kā dzīvē. Apturēšanas iemesls, ātrums — par lielu, ne par mazu, tā ir jau ceturtā reize četru braucienu laikā 12 gadu periodā, kad nākas noklausīties audzinošu uzrunu. Kad tika pārjautāts monsieur, quelle est la procédure?, policists norāda virzienu, lai turpinām ceļu, bet man tiešām kļūst drusku neērti, jo samaksājot sodu, vari valsts kasē ieskaitīt naudu un nomazgāt sirsniņu, bet tagad jājūtas vainīgam un vēl parādniekam.

Kopsummā marokāņi brauc apzinīgi, tikai apļos taisa bardaku un naktīs dažreiz pilsētās neieslēdz gaismas, bet dažiem varbūt tādu nemaz nav. Neatceros, kurā pilsētā, bet reiz man garām pabrauca mašīna ar daļēji pavērtām šofera durvīm, izrādās, priekšā sēdēja trīs personas un tā trešā nezin kāpēc bija izvēlējusies šofera beņķi, tā kā vietas nepietika, nācās nedaudz pavērt durvis, bet varbūt viņi abi bija šoferi, viens taisīja kreiso, otrs labo pagriezienu, un gan jau arī pedāļus bija kaut kā sadalījuši.

Pirms Tanžeras autobāņa malā deg BMW x5, mums vēl vairāk nekā 4000 km līdz mājām, nav iedrošinoši, policisti negrib laist garām, sakot, ka explosive, bet mēs kaut kā aizšmaucam un, kad mašīna ir tieši blakus, pat caur aizvērtajiem logiem var sajust lielu karstumu. Prāmi nenokavējam, šoreiz gan mašīnu un cilvēku ir vairāk un mums nav jājūtas vainīgiem, ka tas viss uz kapteiņa rēķina.

Seviļa uz mani paskatījās no apbružātas bilžu grāmatas pie inventāra vīra Tubkala pakājē, tagad atbraucu novērtēt šo vietu, noliekam mašīnu priekšpilsētā un ar velosipēdiem dodamies centra virzienā, garām slīd parki un greznas pilis, gar Gvadalkiviras upi nonākam 1992. gada world expo izstādes vietā, teritorijā ar puspamestiem parkiem, pilnīgi pamestām mājām, izkaltušiem gaisa dārziem, strūklakām ar un bez ūdens, raķetes kopiju un pavadoni izmērā 1:1. Noķeru jokainu sajūtu, jo tepat, dažu kilometru attālumā, ir tūristu un vietējo pārpildītas ielas, kafejnīcas, autostāvietas un upe palienas jauki iekoptais zālājs.

                                                                     Foto - Dita Ābola

Dodamies atpakaļ uz busu, bet īstas pārliecības nav, izmēģinām dažādas metodes, pēc kartogrāfiskā materiāla apstrādes nonākam pie secinājuma, ka iespējami trīs ceļi, sliktākajā gadījumā četri. Īstā bija trešā no meklētajām ielām, pilnīgi nemaz nelīdzinoties vietai, kur mašīna tika atstāta, varbūt kāds bija nozadzis vietu, nevis pārdzinis mašīnu.

Atpakaļceļā ieplānoti vairāki muzeji — pēc Marokas nemuzejības tiešam ir bauda pavadīt pāris stundas, skatoties uz pārdomāti vāktām un dažādos veidos aprakstītām lietām. Vispirms auto muzejs Salamankā, pēc tam burvīgi vilcieni Mulhausā. Vienu nakti paliekam Freiburgā, kurā mūsu izmitinātājs jau paguvis pārvākties un jaunajā dzīvoklī sācis tomēr atkritumus šķirot, un tad dodamies Vācijas vidienē uz planieru muzeju. Kur tieši tas ir, nav iespējams īsti pateikt, jo uznāk necaurredzama migla.

Un tagad, jau pēdējās rindas rakstot Kauņas Soprano ielas dzīvoklī, kur kāds bez manas ziņas ir pamanījies nomainīt slēdzenes atslēgu, pievērsīšos skaitļiem. Tātad kopā tika nobraukti 14 000km, izlasītas 3 grāmatas, 5 Rīgas laiki, 2 Mūzikas saules, 1 Ilustrētā Zinātne un 1 Ilustrētā Vēsture, noskatīta 31 seriāla “Quantico” sērija, sasista 1 mugura, nopietni traumēts 1 pirksts, antifrīzs 1 l, motoreļļa 1,5 l, degviela vidēji 7 l/100 km, iztērēti 2300 eiro, nolaivoti 6 km, ar velo nobraukti ap 100 km, nostaigāts nezināms daudzums.

Atpakaļ uz ziemeļiem

Manu ikdienu papildina pušumu apkopšana, no rīta noņemu pārsējus, bieži vien tie pamanās kārtīgi pielipt, pa dienu veicu dažādus eksperimentus ar pulverīšiem un smēri, bet vakarā atkal nosaitēju uz nakts mieru. Mugura liek sevi manīt, un es zaudēju iespēju dežurēt virtuvē, tas nozīmē, ka nākas palikt zem segas, līdz sāk smaržot kafija vai uz pannas grauzdētās maizītes. Protams, ir skumīgi zaudēt iespēju ietekmēt ēdiena gatavošanu, bet mani jaunie sabiedrotie pušumi ir tik interesanti, ka diezgan ātri samierinos ar savu stāvokli. Lidošana no dienas kārtības tiek izņemta, tagad varam nodoties pastaigām pa smilšainajām okeāna pludmalēm, dzenāt jūras putnus un vērot sērfotājus no bangu ieskautiem klints bluķiem. Burājot pavējā, reizēm izdodas noķert vilni, jahta it kā uzsēžas tā galotnē un kādu laiku slīd ar to kopā, ātrums parasti pieaug, tā ir laba sajūta, bet tas ko izdevās novērot Tifnitā, nedaudz pārsteidz. Ir deviņi no rīta, spīd saule, ūdens ir auksts, un kādi divdesmit sērfotāji guļ uz saviem dēļiem, nāk lielais vilnis, devītais vai divdesmit pirmais, lai nu kāda arī būtu tā skaitīšana, tiešām liels, ņemams. Kas notiek? Nekas, viņi turpina gulšņāt, daži kā ūdens mērītāji pakustina ekstremitātes, it kā mēģinātu dzīties pakaļ vilnim, bet tas aiziet. Mums Imantā bija suns Batlers, drusciņ kaukāzietis, ar rahīta zemām kājām un ļoti labu sirdi, pa viņa barības bļodu šad tad dzīvojās kāda vārna, viņš mēģināja to noķert tādā ētiskā veidā, luncināja asti un smaidīja, kad vārna viņu pamanīja, viņš tai sāka skriet virsū, bet vienmēr tas notika vienlaikus ar vārnas pacelšanos spārnos, jo distance nekad netika pietuvināta mazāk par pieciem metriem. Tā nu līdzīgi uzvedas sērfotāji, pēdējā brīdi mēģinādami uzņemt ātrumu, lai vilnis tiem nepaskrietu garām, daži, kas gadās tuvāk krastam, trāpās viļņa plīšanas zonā, viņi tad reizēm arī tiek ierauti baltās vērpetēs. Stundu ilgās vērošanas laikā kādi piecpadsmit mēģina piecelties, pieciem tas izdodas un divi no viņiem pat drusku pasērfo, bet vēl kādi piecdesmit bauda brokastis vai vienkārši laiskojas, veroties viļņos.

                                                                   Foto - Dita Ābola

Tā nu es īsti gudrs nekļūstu, vajag man sērfot vai nē, atceros, ka reiz Gvatemalā, soļojot uz Klusā okeāna krastu, jautāju vietējam vīram, kā labāk tur nokļūt, viņš gan ceļu man pateica, bet pats tur neejot, jo visu varot redzēt televizorā, arī labu sērfu.

No okeāna sākam doties ziemeļu virzienā, man galīgi vēl negribas, bet kaut kā tā tas iekārtots, ka jādara to ko negribas, jo darīt visu, ko gribas, arī nemaz nebūtu tik labi.

Zvejniekiem te nemainīgi zilas koka laivas, tikpat nemainīgs ir arī karaļa foto, tas ir jebkurā iestādē, veikalā, frizētavā. Izmantodami izdevību, Esauirā un Elžadidā ieēdam zivis un Muhameds IV uz to visu tik noraugās caur attēla rāmi. Laiks sāk bojāties, vējš rausta palmu zarus, sāk līņāt un vietējie sasprūk zem nojumēm, nepatīk viņiem, bet es diezgan vienaldzīgi uztveru šo pilināšanu, kājas gan paliek slapjas, jo lietus ūdeņu notekas ierīkotas virszemē.

Fēsā mūs sagaida hosteļa saimnieks, liels, treniņtērpā, ar lakatu ap galvas, šauriem briļļu rāmjiem un čībās, viņš nedaudz atgādina no amatiera teātra saģērbtu vecmāmiņu, kuras lomā trāpījies kāds paprāvāks jaunais talants. Nonākuši viņa naktsmītnē, tiekam apsēdināti uz dīvāna priekšnamā, nav nekādas norādes, kas īsti šī par vietu, bet viņš izskatās tik labsirdīgs, ka nerada nekādas aizdomas par blēdībām. Kādu laiku pasēdam ar izbrīnas pilnām sejām, tad Dita jautā, pardon monsieur, qu’est-ce qui se passe... Viņš kā bērns naivi atbild, ka domājis, mēs gribot atpūsties, bet, ja mēs gribam, varot istabu parādīt, un it kā šaubīdamies pārjautā, vai tiešām gribam to tagad. Grūti saprast, kas notiek viņu galvā, varbūt brīžiem nekas, kā iguānai, kas iegremdējas okeāna un atslēdz sirds muskuli, bet pēc kāda laika tā atkal atsāk funkcionēt un izlien no ūdens. Domāju vai tiešam viesnīcnieks neredzēja mulsumu mūsu sejās, vai varbūt viņš tā liek darīt visiem un jau pieradis pie viesu sejas izteiksmēm. Istaba ir auksta, kā līdz šim jau pierasts, bet uz kolorīto tēlu ar izstarojošo inteliģenci dusmoties ir neiespējami, vienkārši ir auksts un tā tas arī jāpieņem, te neviens ne ar ko tādu nemēģina cīnīties, vienīgi kāds restorānā iekšāsaucējs savus vārdus maybe tonight papildina ar it is warm there, bet ne vienmēr visam var ticēt, jo kāds no piparu tirgotājiem vairākas reizes apgalvo, ka ce n’est pas moi — viņš tas nav.

 

                                                                    Autora foto

Virziens - okeāns

Ierodamies Tafrautā, ir dienas sākums un pēc pavadītas nakts izkaltušā upes gultnē ir patīkami sajust sauli pār pilsētu, tā it kā atmodinājusi ļaužu rosību, iejaucot tajā ceptu kastaņu smaržu, klabošu dīzeļdzinēju ritmu un divu mošeju konkurējošus dziedājumus. Hosteļa trešajā stāvā tiek uznestas pusdienas, mazā istabiņa ar krāsainām loga rūtīm vēl nav iesilusi un atliek tik piebilst, kā tā arī neiesila, terases plastmasas galdu nosedz papīrs, pāris maizes ripu un kupola formas kuskuss. Šaurās kāpnes ar apaļajiem kāpņu laukumiem mani izved uz ielas, kāds mazgā savu astoņdesmito gadu Peugeot ar trijām sēdvietu rindām, sedziņu pār paneli ar nokarenām bārkstīm un šķelmīgām lampām, kas skatās uz mani un es uz viņām, tāda kā simpātiju parāde skolas solā, nepacietībā gaidot starpbrīža zvanu. Es aizraujos un iemīlos tik viegli, man visas viņas patīk, kāds vīrs, pavēris motora pārsegu, ļauj ielūkoties, viņš smaida un mēs nesaprotam viens otru, pāris teikumu, nepabeigtu sajūtu un jādodas prom, pāri ielai balts Renault 4 ar noskrūvētu riteni, blakus velosipēdi un izjaukts mopēds, vīri strādā un viņiem mans apcerīgums vienaldzīgs, ar bērna lūdzošam acīm noskatos iedomātā veikala skatlogā, tiešām viņas visas gribu — rūpēšos, labošu..

Vakarā ielas vēl pilnākas, drīz cilvēki saspruks kafejnīcās, ļaudamies Āfrikas čempionātam futbolā, bet man tas ir tik vienaldzīgs, ka nespēju pat atrast salīdzinājumu. Apskatam kāpšanas gaidbookus, tie netiek pārdoti un nespējam noorientēties, līdz veikalnieks liek manīt, ka drīz sāksies spēle un viņa laiks ir beidzies, gribam pateikties ar dažiem dirhamiem, bet rodas sajūta, ka pārraide ir tik tuvu, ka labāk pazust bez liekām ceremonijām.

Nākamā diena mūs pārsteidz ar lieliem granīta bolderiem, jālīkumo tiem cauri pa piebārstīto ieleju, lai nonāktu pie sienas ar ieskrūvētiem āķiem. Sākam ar vieglāko, bet, izrādās, viss nemaz nav tik labi, iezis ir neticami drupans, paiet kādas pāris stundas, līdz pierodu, šaubīgās aizķeres nākas padauzīt ar karabīni, ja nav dunoņas, tik aprauta cieta skaņa, viss kārtībā, var iet tālāk. Dienas beigās kāpjam vieglu multipiču, kādi 80 m relatīvais augstums, maršruta pusē beidzās atsaites un nākas kāpt pārdesmit metrus atpakaļ, lai izkabinātu izlietotās un izmantotu atkārtoti.

Nākamajā dienā, ceļā uz lielā ūdens klajuma pusi, kāpjam klasisku maršrutu bez āķiem. Neesmu vēl ticis pāri pusei, pinos un staipos ar virvi, vienlaikus riktēju klints plaisā vienu no saviem diviem frendiem, kad mani apsteidz marokāņu puika čībās ar nošmulētām zeķēm un, protams, bez drošības virves.

Autora foto

Vakarā sasniedzam okeānu, pēc kalnu salšanas beidzot ir tāda patīkama dienvidu sajūta, dienas palikušas garākas, saule uzstājīgāka. Nākamajā dienā Dita ieplānojusi paveikt iekavētus datordarbus, bet es beidzot varēšu paraplānā lidināties gar smilšaino stāvkrastu. Ceļu ar ceļojošam smilšu pauguriem, nākas tos apbraukt un vietām izmantot paklāju no busa dzīvojamās daļas, lai radītu riteņiem stabilāku virsmu.

Vējš ir stiprs un spārnu no kāpas augšas pacelt neizdodas, nokāpju lejā liedagā, priekšā rūcoši viļņi un aiz muguras 30 m augsts stāvkrasts. Dienas pirmo daļu kārtīgi nosportojos, bet līdz īstai lidošanai netieku, vairāk tāda planēšana pāris metrus virs zemes, pietrūkst celtspējas, varbūt esmu par smagu, džemperis, ķivere, garās bikses, arī manis dizainētā iekare niķojas, pārāk ļodzīga. Pusdienas pauzē veicu dažus uzlabojumus, atbrīvojos no liekajām drēbēm un galvas sarga. Nu jau drusku labāk, vējš gan paliek stiprāks un nākas diezgan pacīnīties, lai savadītu lielo auduma gabalu. Jūtu, ka dažbrīd acīs iesitas smiltis, laikam vējš nepierims, pēc kāda vairāk vai mazāk veiksmīga starta jūtu, ka mani sāk raut uz augšu un vienlaikus arī atmuguriski, novelku bremzes, bet spārns tik turpina tuvoties stāvkrastam, uztinu striķus uz rokas un velku vēl bremzes uz leju, līdz mana mugura atsitas pret smilšakmens sienu un spārns turpina slīdēt uz augšu, tad kādā brīdi jūtu, ka bremžu virves iegriezušās rokās, tad sitiens pa galvu, laikam būs viss, iestāsies liels un melns klusums, bet nē, es joprojām tieku rauts uz augšu, manas rokas turpina slīdēt pa abrazīvo stāvkrastu, tad kāda štrope ieķeras, ātrums samazinās, man izdodas izkabināt vienu no karabīnēm un pēc brīža arī otru, ar labo roku, kas cietusi mazāk, ziņoju rācijā par savu stāvokli, bet vējš nu palicis tik stiprs, ka Dita dzird tikai sprakšķus, kājas man ir pilnīgi veselas, dodos uz mašīnu. Piere nedaudz asiņaina, bet pamatā smiltis un putekļi, rokas nobrāztas, tomēr kreisā rokas pirksti galīgi neizskatās labi, īsti pat nav skaidrs, vai visi vēl kustas, drusku tāda Indiana Jones sajūta, kā pēc pavārtīšanās zem braucošas smagās mašīnas vai lidmašīnas nosēdināšanas nepiemērotā vietā, apdauzīts, bet dzīvs. Ditas acīs redzu vieglu satraukumu, viņa uzvelk caurspīdīgus vienreizējos cimdus un uzsāk attīrīšanas darbus, rokas tiek sabindētas no elkoņiem līdz plaukstām, kreisajai rokai tikai īkšķis neskarts, otrajam no mazākajiem pirkstiem traumēts nervs, pirksts kustas, bet ir nejutīgs, mikroķirurģijā mums iestrāžu nav, šūšana te neko daudz nepalīdzētu, varbūt paātrinātu dzīšanu un samazinātu rētu, salīmēt īsti arī neizdodas, aukla izveidojusi pārāk plašu padziļinājumu. Jādodas prom, mašīnu sāk ieputināt un sāk satumst, atliek vēl tikai savākt spārnu, nezinu, vai tas vēl kādreiz celsies gaisā, bet es jau kādu laiku domāju, ka vajadzētu tikt pie jauna. Spārns plosās vējā, smiltis šaudās tik stipri, ka acis var pavērt tik brīžam, es neesmu nekāds palīgs un Ditai vienai nāk cīnīties ar sapiņķerēto pūķi, kas šaudās kā pirmsnāves agonijā.

Norijis tableti ibumetīna, ieriktējos gultā, sāp viss, bet ne pārāk stipri, jūtu, ka ir labi tā vienkārši gulēt un nedarīt neko, tik ļauties ieaijājošai sāpju balādei.

 

Autora foto