otrdiena, 2017. gada 17. oktobris

Aizkarpati

Ceļš uz Karpatiem pa jaunu asfaltu, atceros tos neprātīgos belzienus vēl pirms dažiem gadiem, kas varēja pārsteigt jebkurā brīdī, īpaši nepatīkama braukšana bija naktīs, ceļmalās šur tur pa kādam uz domkrata paceltam auto ar blakus noliktu rezerves riteni un vīriem, kas krāmējas gar skrūvēm. Nav nekāda noteikta galamērķa, bet gribas kalnus un upi un varbūt pat tikt līdz Rumānijai. Netālu no Užgorodas meklējam karstos baseinus, kaut ko arī atrodam. Vestibilā gan nedaudz jokaina aina, aiz loga pagalmā liels flīzēts baseins ar nedzīvi zilu, caurspīdīgu ūdeni un izskatās auksts, iekšā tikai viens cilvēks, bet pie kases kāds bariņš grozās, uzzinām, ka iekšējais baseins nestrādā, bet kur paliek tie cilvēki un ko viņi tur dara? Izrādās viss ir labāk nekā likās, divos no vestibila neredzamos baseinos ar temperatūru 38 un 39 grādi pēc Celsija var mērcēties zem nedaudz mākoņainām debesīm, savukārt superkarstajā džakuzi ar 41 grāda temperatūru drīkst uzturēties tikai dažas minūtes, kā norādīts plāksnītē, kas no mineralizētā ūdens nedaudz apsūbējusi. Nezinu, ko cilvēki dara un domā, atrodoties ar izbāztām galvām no burbuļojošā ūdens, es vēroju sejas un formas, un tik ungāriski liekas visi šie ļaudis. Āda vēl kādu brīdi saglabājas elastīgi mitra, un no iekšas nāk tāds neizsmeļams biotermāls karstums. Atceros Ļvovas pirti un uz mirkli liekas, ka esmu atmaskojis mini Trūmenšovu, kur vīrs, kas pazīst Juri no Jūrmalas un tirgo pirtsslotas, atnāk un apsēžas tieši pie durvīm tikai nepilnu pusminūti pirms manas ierašanās, un kasiere pēdējās sekundēs paspēj sakārtot parūku ar makšķerauklas ilgviļņiem, Lapsiņa smaida un nedaudz koķetē, spiežot burkānus lielajam freš, un masieris it kā spētu mani redzēt un atpazīt cauri tvaiku pārņemtajai zālei, pamāj man ar galvu tik aktīvi, it kā būtu to iemēģinājis mājās pie spoguļa. Un tur vēl ir tādi neitrālie, kas izliekas neko neredzam, bet es vairs neticu, tas viss ir tāds izdomājums, piemēram, jaukais Žeņa Jasiņas centrā, kas stāv pie mūsu viesnīcas un, pēkšņi smaidot baltajās ūsās, sveicina un spiež roku, labi, ka vismaz viņa sieva Andžela nav metusies visās šajās trūmeniskajās ākstībās. Viņš sagatavojis vairākus jociņus un, pēc maniem neveiklajiem skaidrojumiem un teju vai taisnošanās par savu atrašanos šeit, izšauj piemērotāko par rītdien gaidāmo sniegu un smejas, baltajām ūsām cilājoties, līdz uz mirkli noticu.
Pēc dienvidnieciskās Ungārijas un Rumānijas pierobežas, kur ceļmalas rotā salda vīna tirgotāji, Karpatos iezogas dūmaka, un apaļīgajās kalnu virsotnēs sabremzējas lietus mākoņi. Iebraucu bedrē un ģeneratorā pazūd spriegums, nezinu vai tam ir kāda saistība, varbūt tas tikai kārtējais trūmenjociņš. Nomainu oglītes, nomēru diodes, enkuru un ārējos tinumus, viss atbilst prasībām, bet ģenerators nestrādā, izjaucu, salieku kā padomju armijas zaldāts savu AK-47, iemācos to darīt arvien ātrāk, līdz padodos un izdomāju, kā apiet šo spītīgo krāmu. Pievienoju salona akumulatoru pie augstspiediena degvielas sūkņa un ielieku slēdzi, tagad varu braukt bez pagriezienu gaismām, pīpināmā, pat atslēga nav jāpagriež, tikai jātērē nieka pusotrs ampērs, lai turētu sūkni ieslēgtu, mašīna gan jāatstāj kalniņā, bet te tādu netrūkst. Sarunāju, ka vecāki sestdien dosies misijā uz Rīgas autoostu, lai nodotu Ļvovas šoferim rezerves ģeneratoru. Vietējā veikalā izdzeram kafiju, apēdam pāris banānus un dodamies pastaigā pa tuvējiem kalniem, virsotne izvēlēta tepat acu priekšā un izskatās, ka līdz tumsai paspēsim tikt atpakaļ. Visapkārt ir rudenīgas lapas, brāzmās tās tiek savērptas vērpetēs un izkaisītas ganību pļavās. Satiekam vīru, kas jau pārdzīvojis savus labākos gadus, ar cirvi un striķi viņš pa nogāzi māna lejā lielus baļķus, kāpj pakaļ jaunam kokam, it kā ietu pa līdzenu ceļu, bet mēs turpat blakus viņam salīkuši, stieptiem soļiem cīnāmies ar gravitāciju.
Vakarā ir nopelnīta kafejnīca, arī akumulators ir izsalcis, tas tiek ieriktēts zem galda, ēdam lēni un bagātīgi, lādējas arī dators un telefoni, tas viss prasa kādas pāris stundas, ārā līst un ir tāda laba nesteidzīga sajūta.
                                                   Foto - Sandijs Mešķis

Lietus nedaudz pacēlis līmeni, kādā mazā Baltās Tisas pietekā sagatavoju piepūšamo smaili, netālu ir skola, un mani apsēduši bērni, viņi tausta laivu, cilā un smejas, viņiem tas viss liekas tik komiski. Kad jau dodos lejā pa upi, redzu, ka cilvēki reizēm apstājas, lai vērotu, daži māj vai apstājas uz tilta, lai pavadītu ar skatienu, līdz pazudīšu aiz līkuma. Pavasarī kūstot sniegam, te varētu būt īsta ellīte, tagad tik tādas jaukas krācītes ar pāris kutelīgām vietām. Vairākas reizes piestāju, lai no laivas izlietu ūdeni, labi, ka neizvēlējos garāku posmu, esmu bez hidras un diezgan pamatīgi salst. Dita mani sagaida nedaudz pirms runātās vietas, labi, ka biju paspējis ieslēgt rāciju. Stiepjot pa nogāzi laivu, mūs jau atkal ir saoduši bērni, un tiek uzdoti jautājumi par to, kāpēc runājam tik jokainā valodā, vai pa nakti guļam busiņā, kā parasti, tiek spaidīta un cilāta laiva, pārvelku drēbes un dodamies prom no pārlieku lielās uzmanības.
Kalni paliek aiz muguras, dodamies atpakaļ uz Ļvovu cauri saules apspīdētai ainavai, pusceļā iedomājamies, ka jāpaspēj uz operu un mēs tiešām paspējām, bet biļetes jau izpirktas. Filharmonijas zālē izvēlamies laikmetīgās mūzikas festivālu Nič kontrastov, tas sākas deviņos vakarā un tam jābeidzas piecos no rīta, bet jau pirms pusnakts spēki ir galā, ejam uzkost un spirdzināties ar alu un kafijām, bet ilgāk pat vieniem tāpat neizturam. Viss ir tāds nedaudz neveikls un nav īsti skaidrs, vai viņiem kaut kas nesanāk vai mēs kaut ko nesaprotam. Nākamajā rīta ap sešiem jāatbrauc ģeneratoram, kaut kas tomēr nojūk ar laikiem, es guļu, Dita visu koordinē, beigu beigās sarunājam savākšanu vakarā, un tā iegūstam vēl vienu pilnu dienu pa pilsētu ar diviem muzejiem un pāris kafejnīcām.
Ģenerators strādā, pilsēta ieslīgst svētdienas izskaņā, pa bruģēto ielu garām paiet iereibis jauniešu bars, parkā tiek trinkšķināta ģitāra, spiedz čikitas, un ir laiks pazust. Dzeltenīgās laternas gaismas atspīd uz pielijušā bruģa.

piektdiena, 2017. gada 6. oktobris

Pilsēta Ļvova



Ļvova sagaida ar savām līkumainajām vienvirziena ielām, dažviet kā ar zīmuli pārvilktas līnijas bruģētos ceļus iezīmē tramvaja sliedes. Pilsētā iezadzies pirmais rudens vēstnesis, iekrāsojot parkos lapas, apsedzot ļaudīm plecus ar jakām un apavos noslēpjot vasaras saulē nozeltītās potītes. Atceros, kādā agrā pavasara dienā Aizkarpatos, laivojot pa Čeremošu, pēc slapja sniega un aukstumā izbalējušām acīm, uzlēca saule, un virs nabadzīga ciemata vienstāvu ēkām ar izšķobītiem žogu mietiem iemirdzējās baznīcu kupoli, bet turpat pie kājām lipa ikdienišķi dubļi. Dūcoši urāli rāpās kalnos pēc savas kārtējas koku devas ar vīriem kamuflāžās un cigarešu dūmos, kādā sētā ēdām vareņikus un jurists spēlēja vijoli, viņa māte lepni smaidīja, viņi cepa maizi, un politikā viņš neies, iespējams, ka vietā, kur zelta kupoli mērcas dubļos, nav viegli būt godīgam.
Tagad viss ir savādāk, tiek laboti ceļi un iekārtoti parki ar spēļu laukumiem, nesaprotamiem vingrošanas rīkiem un Eiropas fondu atbalstu plāksnītēm, bet tie, kuriem tagad naudas ir mazāk, vaino karu, šur tur izkārtnes ar Maidanā kritušajiem, šur tur karavīri vēl dzīvi, dodas uz mācībām vai fronti. Varbūt ANO pieskatīs separātistus, varbūt rietumi atsūtīs ieročus, varbūt viss kaut kā nokārtosies.
Kā jau ierasts, publiskajā pirtī laiks izkūst ātrāk par taukiem, neprātīgā skrējienā ielecam tramvajā, kas maksā atbilstoši savam pārvietošanās ātrumam un saprotam, ka skrienot varētu paspēt arī uz iepriekšējo.

                                                                 Foto - Dita Ābola
Operas nama baleta izrādē šovakar Dons Kihots, kurš nedejo un necīnās ar dzirnavām, viņam gana ar bruņinieku romānu lasīšanu un pārējo vērošanu no malas, viņa uzticamais Sančo Pansa ir omulīgs tusnītis, kas imitē dažas baletiskas kustības, un viņam tiešām nesanāk, tas piedod ticamības sajūtu. Otrais cēliens sākas ar tādu Spānijas lauku ciemu, ugunskuru un bagātām noskaņām, viss būtu labi, tikai starpbrīdī pietrūkst kaut kāds piena kokteilis vai maza kūciņa, ar Opernamu savienotā pagraba kafejnīcā pieejami tikai dzīvi vēži, un trešais cēliens varēja vispār nebūt, jo tajā nenotiek nekas, visi pa druskai izrādās un zāle aplaudē ik pēc divdesmit sekundēm.
Pēc vakardienas iziešanas ielās no rīta skrienam saulainajā pilsētā, vietas, ielas un pagalmi slīd gar acīm, caur parku līdz sliedēm, pa tepiķiem izliktu taku līdz stacijai, tad atkal atpakaļ uz parku un cauri vecpilsētai uz viesnīcu. Kaut kāda jauna pilsēta paveras manām acīm, cita Ļvova, gana daudz es te esmu maldījies, bet tik daudz vēl pārsteigumus šī vieta man spēj dot.

pirmdiena, 2017. gada 2. oktobris

Anticiklona paspārnē



Pienācis izbraukšanas datums, bet busiņš stāv ar noņemtu motortelpas priekšpusi kā nomedīts zvērs, kuram pirms ādas nodīrāšanas izgāž iekšas skārda vannā. Kāds bija ielicis motoram vienu pavisam nepareizu detaļu, iespējams, nekad neuzzināšu kad un kādas motivācijas vadīts, bet tas izsaucis domino kauliņu virteni vismaz mēneša garumā ar iedzīvošanos Mariusa Ukmerges garāžā, iepazīšanos ar Baltinavas labāko meistaru un Ropažu Raimīti. Tā visa rezultātā pēc pārdomu mirkļiem ceturtdien pievakarē izbraucam ceļā ar trīs cilindriem, ceturtais bez degvielas padeves tukši spaida gaisu un vārstu atsperes. Varbūt tas izklausās pārgalvīgi vai pat vieglprātīgi, bet patiesībā tie visi ir tikai sīkumi salīdzinājumā ar to, kas darījās ledusskapī. Stundu pirms izbraukšanas es to atveru un saprotu, ka tajā iemitinājusies smaka, kas atgādina pūdētas zivs, ēzeļa, kaķa, visa sapūdēt iespējamā reizinājumu kuba pakāpē. Man likās, esmu smaku izturīgs, varu nemazgāties un nemainīt drēbes, bet tas, kas darījās ledusskapī, domāju, nebūtu izturams pat digitālajam degunam. Atlikušajā stundā tiek izmantotas desmitiem internetā atrodamas pretsmaku cīņas metodes – sapūšana ar bremžu šķidrumu, izberšana ar hloru, sāli, etiķi, sodas un maltas kafijas ielikšana, veselas vīraku čupas izkvēpināšana, tomēr tas ledusskapī dzīvojošo briesmoni nemazina. Ledusskapja durvis tiek aizvērtas, un mēs dodamies ceļā.
Nākamajā dienā apmeklējam nu jau gandrīz neizbēgamu manas dzīves sastāvdaļu – Kauņas lidostu, tās muzeju un kafejnīcu ar terasi, no kuras vēroju, kā akrobātpiloti izstumj no angāra savu divvietīgo jaku, pārvelk pār galvām rūtainos stiklus un iesilda dzinēju, gandrīz kantainās formas lāpstiņas šķeļ gaisu, uz mirkli var just vēja pūsmu, tad jaks uz savām garajām, ūdensputnam līdzīgajām kājām jau atrodas uz skrejceļa, tikai dažas sekundes jaudas palielinājums, plīkšķ sakultais gaiss un lidmašīna atraujas no zemes, pāris cilpas, un tā nozūd savos mācību laukos.
Ap pusnakti mani aptur nekontrolējami laipns ceļā policists, viņš apvaicājas, vai neesmu iedzēris un ka mans numura apgaismojums ir tāds blāvs, solos, ka drīz iešu gulēt un beigšu klaiņot pa joslām, viņš novēl mierīgu ceļu. No rīta spīd saule, pie Ukrainas robežas rinda ir maza, gandrīz jau tiekam cauri, bet uz maģiskās lapiņas, kurā tiek spiesti zīmogi, viena tomēr pietrūkst, jaunietis ar ieroci plecā liek mums griezties atpakaļ. Ir patīkami, kad robeža paliek aiz muguras, iespējams, ka tajās robežu laušanās vispār ir kaut kas tāds patīkams.

                                                                  Foto - Dita Ābola

Lucka tika pieteikta kā „noteikti jāredz”, tā ir gandrīz pa ceļam uz Ļvovu, kādi pārsimts lieki kilometri. Ceļi šeit taisni, pārredzami un bez bedrēm, spīd saule, kilometri skrien tik viegli, tik nemanāmi un organiski, kā sevis apgādāšana ar skābekli. Pirmais, kas atsedzas, ieripojot pa platajām, nedaudz haotiskajām ielām, ir tās nekad neieņemtais cietoksnis, bruģēta iela ved augšup pa kalnu, smaržo pēc kritušām vīģēm, un mazie, piebāztie dārzi atgādina Abhāziju, pietrūkst tikai jūrā pūstošo arbūzu mizu un vistu mēslu smaržas. Vakarā dzestrums ir kā Turcijas kalnos, dūmakā iekrīt saule, kaut kur upes otrā pusē tiek dedzināta kūla, tālumā mājas izskatās kā filmēšanas laukumā saliktas kastītes. Pēc hačapuri un kafijas ieklīstam parkā, kurā ir arī zoo, karuseļi un kanāli, kas sarakti krustu šķērsu un liek nojaust kādreizējas pils apmērus un to kārtību, kas tagad pārtapusi par jauniešu pulcēšanos un māmiņu ratu stumdīšanas vietu.