Varbūt paliek drusku siltāks

Vējš pieņemas spēkā, nezin kāpēc es vēl joprojām esmu šortos, mēģinām pa četriem uzbūvēt telti, bet no tā nav lielas jēgas, mūsu pūliņu rezultātā tiek radīts pie zemes piespiests ķēmīgs objekts, neviens tur iekšā nelien, un mēs visu plandošo čupu atkal savācam. Meitenes aiziet gulēt uz mašīnu, Jānis ieriktējas pie betona sieniņas, bet es ielienu spēļlaukuma šļūcamajā trubā. Tur ir visvisādi līkumi, un paiet kāds brīdis, kamēr iekārtojos un aprodu ar līko māju, pūš te mazāk, bet miegs tomēr ir plāns, savelku zeķes, cik vien augstu ir manos spēkos, un provēju pieelpot guļammaisu, vējš lien iekšā pa abiem galiem, kādā brīdī pamainu dzelteno cauruli pret zaļo, daudz siltāk te nav, bet tagad atrodos otrajā stāvā un vismaz ir drusku savādāk. Uz rīta pusi sāk līt, varbūt paliek pat drusku siltāks, kādu brīdi ciešos, tad laižos lejā pa trubu un atkal iemiegu, manas kājas izkārušās ārpus pārsega un salijušas, atkal esmu nokļuvis pirmajā stāvā, no augšas lēni sūcas maza tērcīte un samitrina sakrustotās rokas, kas kalpo par spilvenu. Pēc kāda laika mani pamodina, komanda ir gatava doties tālāk, mūsu baltais reņuks uzsilst ātri, es iemiegu un pamostos no tā, ka bez manas klātbūtnes notikusi kaut kāda pilnīgi nelegāla ēšana, protams, saņemts sods – kāds ielicis bagāžniekā atslēgu ar visu jaku un, lai tām tiktu klāt, nākas izjaukt aizmugures sēdekli, līst, visapkārt dubļi un arī nedaudz nepatīkams. Es aizmiegu vēlreiz, pamostos, kad piestājam pie kafejnīcas, dārzeņu zupa ar nedaudz sablenderētiem zaļumiem, daudz tējas un viena kafija visu sakārto, un mēs dodamies tālāk, līdz nonākam Isfahanā. Noliekam mašīnu un mantas hostelītī, kur diezgan pārliecinoši zina, kas ir Latvija un spēj atšķirt mūs no lietuviešiem, nu, es domāju, fonētiski. Parasti jebkuri centieni noturēt Lettonie agri vai vēlu pārtop par Lituanie un pie tā arī nākas palikt. Hostelim ir skaists iekšpagalms ar diviem kokiem un putnu rosību, pēc kārtīgas izstaigāšanas, saldējuma un tiltiem, kas pārsedz upi, kurā vispār nemaz nav ūdens, tikai dedzinātas kūla paliekas, mēs nonākam atpakaļ pārkurinātā istabā, es palienu zem segas un mani ierauj neprātīgā miera centrifūgā, ir silti un labi, un es zinu, ka tad, kad modīšos, brokastis jau būs galdā. 

Viņas ir, un es atkal dzeru tēju, mēs ēdam lielas, baltas olas ar skaistiem dzeltenumiem, plēšam maizi un dzeram tēju. Saimniece, kas grozās pie plīts, jau sāk aizdomīgi skatīties, bet man tik ļoti garšo tā tēja un vienmēr liekas, ka varētu vēl un vēl, un vēl pēdējo, un tad vēl vienu, jau kājās stāvot, un vienu pa ceļam, un tam visam pa starpu tikai vēl vienu.

Man rodas izdevība pabūt vienam un ar savu kavēšanos nokaitināt pārējos, bet es esmu ļoti aizrāvies un aizklīdis pārāk tālu sevī un pilsētā, Isfahanā tūristus atpazīst, bet virsū neviens nebāžas, kāds piedāvā pa kādām tepiķim, bet, ja saki nē, viņi to respektē. Man pieskrien klāt divi puiši, varētu būt tādi pirmkursnieki, saka, ka taisa dokumentālo filmu un uzdod jautājumus, es stāstu par saviem demokrātiskajiem uzskatiem un drusku ceru, ka viņiem tas viss patiks, un tad pašās beigās es uzdodu pāris jautājumus viņiem, un viņi man atbild, ka pieder pie ticīgajiem un grib nosargāt savas nākotnes sievas, un atbalsta visu to ākstīšanos ar lakatiem, mēs ar Jāni arī pierodam, ka mūsu sievām tie lakati, un izskatās labāk – Margrietiņa, piemēram, tāda itāļu dāma, varētu būt no bēru ainas Astoņkājī, melnās saulenēs un tādā diezgan seksīgā puscaurspīdīgā lakatā. Tā īsti jau nevar saprast, cik te tas viss pa īstam, liekas, ka mošejas tādas patukšas un imamu dziedājumi reti kur saklausāmi. Tādas divas pasaules līdzās viena otrai, ko nevar uz ielas, var mājās, viņi pat maksā kukuli policijai, lai varētu noorganizēt klinšu kāpšanas festivālu bez liekas iekšā bāšanās, domāju, ka tikumības policijai būtu viedoklis par to, kas tur notiek.

                                    Foto - Margrietiņas

 

Pēc tam uz tuksnesi gar izgraizītām klinšu sienām, kur ar milzu ripām izzāģētas marmora šķēles. Kalni paliek aiz muguras, ceļš sāk taisnoties un izstiepjas bezgalībā, līdz saplūst ar mirāžu, tajā kā milzu plaja ezeros ieskrien zaļas un tālas smagās mašīnas, tās virmo mānīgajā gaismā, līdz izkļūst no mistiskās pasaules un paskrien mums garām. Līdz ar vakaru nāk salts vējš, meitenes uzceļ telti, viņas nav mūsu sievas, pāris reizes policija aptur mūsu auto, viņi nesaprot, ka var būt vienkārši paziņas vai draugi, vai izliekas, ka nesaprot, visiem tā ir labāk, ka sievas. Un lai arī kas viņas būtu, viņas gulēs teltī, un mēs ar Jāni ārā. Uguns strauji apdziest, smalkie krūmu zari uzliesmo, un tajā brīdī ir jau jāliek nākamie vai arī jāiet gulēt, vai jāmeklē nākamie pundurkrūmi, kas nokaltuši stāv tumsā un kaut ko gaida. Mans guļammaiss ir plāns, garās bikses, iekšējā oderīte, pastiprinātā plēve paklājiņa vietā un pāri tam visam telts pārvalks. Naktī atslīd mīnusi, bet es esmu tik ļoti apņēmies gulēt, ka tiešām guļu un, kad no rīta no mana čokuriņa noņem pārsegu, tas no elpas mitruma sasalis kraukšķīgs.

Vakarā iebraucām Teherānā un vienīgā vieta, kas liekas mums saprotama, ir mazs ūķis pie pašas stacijas, kurā atkal varam dzert tēju un runāties bez valodas, bez reliģijas, ēst omletes un beigās, protams, kopbilde, gandrīz kā ikvienā no vietām, un rodas jautājums, ko viņi ar tām dara, bet varbūt jau nekas nav jādara, var ielikt kādā no folderiem un nosaukt - ēdāji.

Pēcrevolūcijas zeme

Baltajos plastmasas griestos iedegas indikators ar pamudinājumu uzlikt drošības jostas. Man aiz ausīs iebāztajām zilajām austiņām kaut kas aizkrīt un tad atkal atveras, es tam nepievēršu uzmanību, līdz ierunājās kapteinis un mana filma Dunkirk tiek pārtraukta, izrādās, lidmašīna sāk nosēšanos. Filmas ekrāns atdzīvojas, bet tajā brīdī mani jau sāk vajāt satraukums, ka varētu netikt līdz beigām, dažas vietas ar episkiem kuģīšiem sāku pārtīt un tur vēl visādi statiski kadri ar paisuma atsegto pludmali un bezgalīgās rindās savirknētiem kareivjiem, to visu skatos ātrumā reiz divi. Paveros apkārt un saprotu, ka visas tās sievietes manā pārredzamajā aizmugures sektorā, kas vēl pirms brīža lika meikapus un taisīja selfijus, pēkšņi sākušas slēpties zem lakatiem, un brīdī, kad rit filmas pēdējā aina ar degošu lidmašīnu jau pieminētajā pludmalē, viss lidmašīnas saturs pārvēries lakatu buķetē.

                                  

                                     Foto - Margrietiņa

Mums ir norezervēta mašīna un pie rokas ir pāris pusfiktīvi papīri, lai iegūtu vīzas. Nakts paiet, uz maiņām stūrējot, vēl tumsā aizsnaužos aizmugures sēdeklī un, kad atveru acis, mani ceļi pievilkti pie deguna un aiz loga ir Marss. Sarkani kalni un lecoša saule, rēcošas smagās mašīnas, kas kā visurgājēji iepazīstas ar misijas pienākumiem tālu no planētas Zeme. Bez skafandra izkāpju no mašīnas un, liekot kāju pie zemes, sajūtu mūsu pašu veco, labo gravitāciju, sāku palēnām pierast, ka šis nav nekāds īstais Marss. Izkustinām kājas mazā pastaigā līdz Bisotunas klintīm, tikmēr saule pie horizonta ceļas augstāk un sarkanā pasaule sāk dzeltēt un izbalēt. Kermanšakā mūs sagaida Farzina un Anahitas smaidīgais dēls Korošs, kuru nodēvējām par Korišu, jauni uzbūvētā mājā-dzīvoklī, kas aizņem tieši vienu veselu stāvu, ēdam rīsus ar gaļu un salātiem, pēc tam viss saplūst tējā un sarunās, no kurām kāds neliels izvilkums pārnests uz prologu.

Vakarā, saulei rietot, kāpjam multipičus piepilsētas klintīs, pirkstiem ir tik patīkami sajust to raupjo, uzticamo siltumu, kas no tām dveš.

Korišs mūs pēc pašu lūguma aizved uz vietējo restorānu, un tur es piedzīvoju nesaprotamu un bezgala patīkamu garšas baudījumu, sasmalcinātos valriekstos, kas sajaukti ar granātābolu sulu, ieslēpta vismaigākā vista, kādai jebkad biju pieskāries.

Otrajā dienā, kas ir nedēļas vidus, ģimene un viņas jaunie draugi sarodas pie brokastu galda, kaut arī visi teorētiski kaut kur strādā, neviens nekur nesteidzas, ja nu vienīgi ceļotāji, kas jau atkal strikti saplānojuši savu dzīvi. Tiek vārīta kafija, tēja, lauzta maize un ēsta omlete. Dēliem atnāk ciemos draudzenes, un galds paliek rosīgāks, tiek noņemti lakati un ris bezdievīgas sarunas..

Mēs atkal kāpjam klintīs un dzeram tēju, un atlīdzībā par to, ka fotografējāmies ar vietējiem, katrreiz no jauna tiekam pie pilnām kabatām saulespuķu sēklu. 

                                   Foto - Sandijs Mešķis

Laiks sāk bojāties, šķiramies no Koriša un dodamies tālāk uz vidieni, prom no kalnainās Kurdistānas. Uzpildot degvielu, aptveram, ka pilna bāka izmaksā 7 eur, bet vietējie ar benzīnu nebrauc, jo gāze ir 8 reizes lētāka. To man bija paspējusi izstāstīt Koriša draudzene, viņas puisis nestūrē, jo nevar dabūt tiesības, ja neapmeklē obligāto militāro dienestu. Sākumā mūsu meitenes domāja, ka Irānā sievietēm ir nepieklājīgi vadīt mašīnu, bet, kad redzam, kā laiž mūsu vietējā ar pusnokritušu lakatiņu, jautājumu vairs nav. Arī klinšu kāpējas pie dabas ļauj lakatiņam noslīdēt, viss ir relatīvs, es nodomāju un sāku nesāt pieklājīgus šortus, kas apraujas īsi zem ceļiem. Ar to braukšanu te vispār tā jautri, no apļa vidus trešās joslas auto pilnīgi legāli taisa pēkšņi labo pāri visam mudžeklim un, lai nebūtu sadursmes, apkārtējiem tas ir jāsajūt, kādā reizē pirms guļošā policista piespiestu bremzi slīdu kopā ar pārējiem, blakus man viens ar izgrieztiem riteņiem, bez abs iet tieši sānos, jāatlaiž pedālis un jāatrod, kur paslēpties, pārlecot pāri guļošajam, tad visi turpina ceļu, it kā nekas nebūtu noticis. Reizēm zilie lielie lauķu pikapi griežas apkārt visnepiemērotākajās vietās pāri visām joslām, viņi ir paslēpušies bārdās un lakatos, bet uz muguras tiem kārtīgs kalns ar apelsīniem, ja kāds nokļuvis braukšanai pretējā virzienā, tas bez mulsuma turpina iesākto ceļu, un nav nekādu ņemšanās, vienkārši visi brauc tur, kur viņiem vajag.

Prologs

Ir 1977. gada vasara, Farzins tikko pabeidzis jurisprudences studijas un no Teherānas atgriezies Kermašahā, pilsētā, kurā pavadījis lielāko daļu savas bērnības. Viegls satraukums kņudina viņu jau no paša rīta, nevar noliegt, ka Farzins pamatīgi ieķēries Anahitā, kurai šodien jāatgriežas no Šīrāzas mākslu festivāla, soļi kāpņutelpā, bet atkal nekā, tie paiet garām un apstājas stāvu augstāk. Farzins saprot, ka nespēj valdīt pār sevi, izliecas pāri atvērtā loga palodzei, vēl pirms stundas viņš to uzskatītu par padošanos, par sava vājuma izrādīšanu. Karstā dienas saule jau patvērusies mājas otrā pusē, viegls vējš iesitas matos, uz ielas viņas nav, nočīkst mašīnas bremzes, bet arī tā nav viņa, pretējās mājas pagalmā puikas spēlē futbolu, Farzins uz mirkli sevi iztēlojas bezrūpīgi spārdām bumbu, tad kaut kas nošvīkst un atsitas pret durvīm. Viņš atraujas no loga, lai izmisīgās gaidas nenodotu vājumu. Viņa pieklauvē un atver durvis, istabu piepilda sievišķīgs spēks, kas kā elektriskais lauks pārņem telpu ap sevi, liela ādas soma noslīd no pleca pār kleitu ar sarkanajiem magoņu ziediem, ieskandinās un uz zemes pie Anahitas kājām paliek auduma maisiņš ar divām Shiraz vīna pudelēm, viņi apskaujas un kādu brīdi skūpstās pie neaizvērtām durvīm. Satumst, Farzins pieceļas no galda, lai atvērtu otru pudeli. Viņa ir filmu un mūzikas raisīto iespaidu pārpilna, īpaši galvu viņai sagrozījuši franči, ja Farzins nebūtu pret viņu tik džentlmenisks un elegants, varbūt jau pavasarī viņa dotos studēt uz Sorbonu. Nakts saruna, šķiet, nerimtu nekad, pat rīta ausma viņus nebiedē, vienīgi tas, cik ļoti viņi grib viens otru, liek atstāt nepabeigtu vīna pudeli un knapi aizdegtu cigareti. Rīta dzestrums no Irākas līdzenumiem pāri kalniem ienes spirgtu gaisu piepīpētajā istabā, viņi palien zem palaga un aizmieg tikai tad, kad pirmie saules stari rubīna sarkani iemirdzas uz galda pamestajā vīnā. Farzins vēl pēdējo reizi uzliek plašu atskaņotāja galviņu uz svaigi atvestās plates un trāpa Marianas Feitfulas dziesmai This time gandrīz uz pašām beigām. 

                                          Foto - Roy Essoyan

Ir kas tāds, ko viņi nav viens otram pateikuši, varbūt tikai tāpēc, ka tās ir tikai nojausmas, kaut kas vēl nepastāvošs, tikai gaisā virmojošas sajūtas, ka varbūt drīz viss būs savādāk un ka Anahitas jaunie draugi no Francijas vairs nebrauks uz mākslu festivālu, bet viņa ar šo pašu magoņu ziedu kleitu, kas tagad tik vienaldzīga nokritusi uz zemes, lepni spīdēs Parīzes nesen uzbūvētajā modernajā Charles de Gaulle lidostā.

Pēc dažiem gadiem Kermašahai pāri lidos Huseina šāviņi, kūpēs sabombardētais lidlauks un no iekšzemes bāzes prettriecienā dosies Irānas reaktīvās lidmašīnas.