Cukurvate

Svētdienas rītā Ratnieku pagalmā, pēc Laba daba festivāla, kamēr vēl daži dejoja rita saulē, iekūpināju zaļo kemperi un taisnā ceļā devos uz Roju. Jo tuvāk nāca galamērķis, jo vairāk pārdomu manī ielauzās. Māris teica, ka viņa būs smuka, bet tas jau neko labu nevar nozīmēt un ja nu viņa kaut kāda caca, tad vispār viss zudis, nedēļu šūpoties viļņos laivā, kur nav durvju, aiz kurām var paslēpties.

Lielais, baltais Rojas uzraksts man asociējas ar Rojal festivālu, ar tepiķi, kas izritināts tālu aiz trepēm, ar siena šķūni un Skumjā (Jānis ar skumjajām acīm) stāstiem par čehu kino, pasaku kino un šausmu žanru, balzāmu un dažiem pieticīgiem aliņiem, kafiju svešā mājā un tiem nebeidzamajiem Jansona Lupatiņiem, kas tiek rādīti rīta seansos bērniem un uz kuriem es gadu pēc gada ierodos.

Piestāju pie pašas ostas aiz restorāna, Māris atnāk paņemt manas mantas, Laura nerādās un es drusku satraucos, tad negaidītā brīdī viņa iet garām un paziņo, ka esam ceļa biedri, fū viss mierīgi, pēc cacas neizskatās. Sākam ar lēnām, nē, vēlām broakstīm. Pamanu, ka Mārim līdzi ir dažādi prjaņiki un vafeles, bet Laurai siers un varbūt maize, pietrūkst tikai cukurvates mašīna, lai paceltu buras.

                Vējš no rietumiem, tas nozīmē, ka būs jautra diennakts pretvēja viļnos, izbraucam jūrā un sākam domāt par kursu, kaut kur zem kojas atrodu kompasu, kādu brīdi tas nerāda vai rāda kaut ko neadekvātu, pa to laiku jau esam attālinājušies no Gotlandes un pietuvinājušies Roņu salai. Ir patīkams ceļa vējš, un mēs turpinam iesākto. Kaut kādā brīdi zeme pazūd, nolienu uz stundiņu papamt. Pamostos no kursa maiņas,  jahta sasveras uz labo bortu. Izrādās, pie apvāršņa ir parādījusies sala, tagad ir jāiet ar sānu vēju, un gulēšana gandrīz paliek neiespējama, jātur sevi ar roku, lai neizkristu no kojas un, līdzko miegs ņem virsroku un roka paliek slābena, es noslīdu uz grīdas.

Man ar to visu jau ir pieredze, reiz Ziemeļjūrā kāds vilnis mani uzsvieda pārdesmit centimetrus virs guļvietas, tad jahta strauji sagāzās, kā tādā Disneja multenē kādu brīdi karājos gaisā un tad uzkritu uz tējkannas, kas mētājās kajītes vidū. Divas dienas pat smieties bija grūti, mugura palika zili zaļa, un kannai vairs nebija roktura.

Roņu salas ostā ieejam pretvējā, griežam halzi pēc halzes no mola līdz akmeņiem un atkal atpakaļ, un atkal no jauna, līdz iekšā esam. Vakara gaitā, pēc rīsu zupas, kas pārvērtās par putru, iekļūstam pirtī, ko ostas pārvaldnieks ieslēdzis zviedriem, bet kurā pēc tam ielaida mūs, un kā tu no jahtas ar koka mastu bez motora prasīsi naudu. Tiekam vēl arī pie riteņiem un metamies naksnīgā izbraukumā, brīžiem tumsa ir tik liela, ka acu priekšā ņirb nenoteiktas krāsas plankumi, ausis saspringti klausās, vai riepas vēl atrodas uz asfalta vai ceļmalas akmentiņiem. Māris gan pamanās pats uzbraukt sev virsū, atgriezies pie jahtas, viņš paziņo, ka pašsabrauktā kāja sākusi pampt, iesakām to turēt pie kajītes griestiem, jo kāposts, ko pietīt sasistajai vietai, aptieciņā neatrodas. 

Skats uz Molu no Dahaka. Foto - autora

Palēnām iedzīvojos mūsu mazajā kompānijā un sāku pārņemt dažādas nozares, piemēram, rūpes par pārtiku un veselīgu fizisko un garīgo dzīvi. Tajā ietilpst citrondzēriens, kas obligāts pusstundu pirms brokastīm un nekavējoties iegūst iesauku „diktatora dzēriens”, saldumu ēšanas aizliegumi, vismaz reizi dienā siltais ēdiens ar griķiem vai rīsiem, vairākas kafijas dienā, lai nezustu možums pret dzīves dzīvošanu, vakarā pāris aliņi, lai tiktu uzturēta kvalitatīva socializēšanās. Lielākā daļā komandas kādu no punktiem neievēro, bet es esmu maigs un liberāls diktators, nespēju dusmoties.

Nākamajā dienā vējš pieņemas spēkā, nav motivācijas pacelt enkuru, mūsu jaunie latviešu paziņas, kas vakardien dalījās iepriekšējo gadu pieredzē ar piedzīvojumiem Roņu salā, devušies tālāk, kamēr sala vēl nebija tos iesūkusi. Pagājušajā reizē kādam no vietējā salas kolorīta bijusi dzimšanas diena, viņš atnācis uz ostu smokingā, ielūdzis atbraucējus, tikušas spēlētas plates un dzerti dzērieni, līdz komanda palēnām pazaudējusies, nākamajā rītā kāds pārnācis bez jakas, kāds pazaudējis brilles, un viens bija pazudis pats. Tā kā vienam no komandas bijusi ielaista pote un līdz ar to liegums pāris dienas lietot alkoholu, viņš pārlaidis nakti uz jahtas un varējis šo to novērot, bet to, kas īsti noticis pie jubilāra, tā īsti neviens neatcerējās.

Savukārt mēs pēc nesteidzīgām brokastīm devāmies apstaigāt mazo pasauli gaismā. Kafejnīca, bāka, skatu tornis, kuru nebija iespējams atrast ne tumsā, ne gaismā, veikals un beigās vēl futbols, tas viss mūs nodarbināja cauru dienu, un visam kā smiltis starp kāju pirkstiem pinās sarunas - no Vecās Derības līdz Bangkokas maukām. Futbolu nebiju spēlējis kādus divdesmit gadus, neesmu arī skatījies, reiz gan Marokā trāpījos kafejnīcā, kad bija Āfrikas kausa finālspēle, pāris reizes acis uz ekrāna pusi jau pavērsu. Man ļoti gribējās, lai Māris uzceļ, un tad es ar galviņu iedzītu bumbu augšējā devītniekā, bet bumba bija pamīksta un, kaut arī pāris reizes tai pieskāros ar galvu, trajektoriju ietekmēt nemācēju, un vārtus tā neskāra. Mazliet jauneklīgi un iesārtuši mēs pametām laukumu un turpinājām ceļu atpakaļ uz piestātni. Pievakarē, kad atkal piesavināmies nomas velosipēdus, dodamies meklēt skata torni trešoreiz, tas ir ieaudzis kokos, sāk satumst, un kāpiens pa aprūsējušajām kāpnēm pāri koku galotnēm aizgaiņā salas iedvesto mieru.

Agri atsienam galus un uzņemam kursu uz Kihnu, piestātnē stāv prāmis, un salinieki pamatīgi rosās, atved un aizved, noceļ, uzceļ... Kautrīgi pamājam ostas pārvaldniekam, bijām solījušies pazust jau naktī, naudu par otro dienu viņš neņēma un izskatījās, ka visas šīs pasaulīgās sīknaudas viņu itin nemaz nesatrauc.

Diena iesilst, vējš sāk aprimt, iekāpjam trijatā ūdenī, tieši tā, kā to rāda sliktās spriedzes filmās, kur visa komanda atrodas aiz laivas borta, bezatbildīgi smejas un jautrojas, tad nespēj iekāpt atpakaļ, un visu atlikušo stundu vai vairāk līdz filmas beigām lēni mirst, pa vidu vēl strīdās un dara vēl veselu kaudzi muļķību, lai vēl vairāk nokaitinātu tā jau izvesto skatītāju. Nirstot zem ķīļa, mazliet sagriežu roku un Laura mazlliet celi, pie laivas zemūdens daļās piestiprinājušies asi gliemeži. Lūk, vēl viens kaitinošs sižets ar asinīm un haizivīm aiz borta. Mums atliek tikai nepazaudēt jahtu, krasts nav redzams un, kaut arī ūdens ir silts, līdz cietzemei nāktos peldēt vairāk nekā diennakti un diez vai tas ir izdarāms. Kaut kā saviem spēkiem iekāpjam atpakaļ, bet jāpiebilst, ka man sanāk ne ar pirmo reizi.

Diena joprojām mūs lutina, uz maiņām lasām Rīgas Laiku skaļi un intervijas lomās, nav nekādu aizliegumu ēst saldumus un es nevienam neuzbāžos ar citrondzērienu, nav arī kafijas un alus, vienkārši viss ir beidzies. Un kad izmetam enkuru pārsimts metrus no krasta un piepumpējam ķīniešu makšķerieku laivu, airējam aši, aši ar maziem, dzelteniem ļumīgiem airīšiem, kas nosacitajos duļļu caurumos izskatās kā nepilngadīgas meitas mammas kurpes.

Pašizdomāta ekskursija pa Kihnu un šoreiz legāli izīrēti velo mums ļauj traukties no vienas salas malas uz otru. Pievakarē dodamies uz Manhilaidu - mazu saliņu starp Kihnu un kontinentu, tā kā mums nav kartes, uzvelku hidru un velku laivu pavadā kā tādu ēzeli, mēs kādu labu pusstundu grabēdami kāpjam pāri akmeņainam sēklim, Māris kantē un Laura kvern piepūšamajā laivā, lai lieki neslogotu laivu.

Manhilaidas viesu namā, kur tiek brūvēts alus, norisinās filmēšana, un mums nākas pagaidīt, līdz tiekam pie kārtīgas kazas ribas, alus un nedaudz sabiedrības. Rīt vējš labvēlīgs mājupceļam, kurss apmēram Mērsrags, tātad uz rietumiem pāri visam līcim. Pusnaktī ieraugām Dahaka gaismas, viņi ierauga mūsējās, sazvanīšanās beidzas, pietuvojamies krastam, izmetam enkuru un uz Dahaka platajiem spārniem izšaujamies krastā. Turpat pirms priekškāpas iekuram uguni, visi ir dienas nogurdināti un pēc pāris desiņām miegs atņem sarunas.

No rīta Mola, tas ir mūsu jahta, ir iepūsta tālāk jūrā, enkurs slīdējis, līdz aiz kaut kā aizķēries, akvalangs man līdzi nav, izdodas pretējā virzienā novilkt, bet tā arī neuzzinām, kas slēpjas dzelmē. Ar Dahaku dodos uz Roju, nokāpju kajītē, atlaižos kojā, katamarāna gaita ir stabila un ātra un šajā mirklī sajūtos kā starpatlantiskā kruīza kuģī.