Prologs

Stāsta pirmā daļa sākās vēl pirms paša notikuma. Piezvanīja Māris, viņam bija ideja, savukārt es jau ļoti labi zināju, ko tas viss nozīmē. Trīs nolauzti masti, viena nogremdēta laiva, vēl viena nenogremdēta – bez dokumentiem, bez noteiktas krāsas, kaut gan daži to sauc par zilu, nezinu, vai tam ir kāda saistība ar gaismas atstarojošo spektru. Uz laivas nav ne karodziņu, ne noteiktas kārtības, kur nu vēl apgaismojums vai kādi glābšanas rīki. Māra piedāvājums bija burāt uz Gotlandi – bez navigācijas un bez motora klātbūtnes uz klāja, un es teicu, ka padomāšu, parasti tas nozīmē, ka es aizmirstu un ieplānoju tajā laikā kaut ko citu, bet Māris jau attapās, ka tāda atbilde neder un nekavējoties izmeta trumpi, viņš zināja manu Ahileja papēdi – meitenes – un teica, ka būs līdzi viena smuka, es piekritu uzreiz, man likās, pat ja jāmirst, tad patīkamāk, ja blakus ir kāda sieviete, varbūt kā sākumā, nu, es domāju, kad mēs dzimstam... Sapratu, ka izdzīvošanas iespēja nav sevišķi augsta, tāpēc nekavējoties sāku aprakstīt notikumus, par kuriem varbūt vēlāk vairs nevarēšu runāt.

Ar Māri iepazinos pirms kādiem pieciem gadiem LU Centrālās ēkas kafejnīcā, viņš bija pārradies no Anglijas un līdzi paņēmis laivu, kaut gan priekšstata par burāšanu nebija nekāda, gadījums izklausījās saistošs, un es sāku iesaistīties, daloties ar savu nelielo pieredzi. Nav jau arī tā, ka es nebūtu nevienu laivu nogremdējis un mastu nolauzis, iespējams, ka sajutu ko tādu, kas tiek dēvēta par radniecisku dvēseli. Ieteicu nomainīt spriegotājus vantīm un izdarīt vēl šādus tādus uzlabojumus, daļa no šiem pieticīgajiem un būtiskajiem uzdevumiem kaut kā netika īstenoti un masts nolūza, pēc tam vēl Āgenskalna piestātnē uzkrita virsū kaut kādai motorenei. Pēc masta sakniedēšanas, dažas nedēļas vēlāk, jau atceļā no Zviedrijas, pēc sastapšanās ar krievu zemūdeni, iepūta stiprāks vējš, un tas atkal nolūza. Tur vairs nebija ne ko kniedēt, ne metināt, alumīnija masti beidzās un tika iedāvināts koka masts no Armanda vecā, zaļā katamarāna. Otrajā braucienā atkal noplīsa vants, bet brīnumainā veidā koks nepārlūza. Bet masti nav vienīgā lieta, kas lūzt. Sezonas beigās no Ķīpsalas tika pārdzīta britu jahta Westerly GK24, piedāvājos to aizburāt, bet Māris ar Arturu bija apņēmības pilni. Rudens bija jau atnācis, un vakari satumsa ātri, bojas jūrā izņemtas un ietrāpīt starp sēkļiem Lielupē nav viegli. Viņiem neizdevās, un laiva palika uz sēkļa, līdz palēnām smiltis to apēda, viļņi nolauza ķīli, glābēji – mastu un traktors nākošaja dienā visu pārējo, kas bija vēl atlicis.

Polinēziešu laiva. Foto - Andris Namnieks

Par manām laivām draugi atceras to, ka vienmēr jāsmeļ ūdens. Reiz, pavisam netālu no Priedaines piestātnes, grozījos, līdz uzdūros uz kaut kāda metāla caurules, izpuvušā kokā parādījās puļķa gals un, kad tas atkal pazuda, pa caurumu sāka ieplūst ūdens, aukstasinīgi norāvu savu mīļo sarkano sievas sitamo maiku un aizbāzu caurumu. Pāris nedēļas vēlāk vizināju draugus, bijām iebraukuši jūrā, laiks bija mierīgs, ūdens izsmelts un sākās teju vai garlaikošanās līdz brīdim, kad es lielā sajūsmā atradu savu mīļāko maiku un ar nelielu piepūli pacēlu to no švertlaivas dibena, nedaudz gan pabrīnījos par pretestību, it kā kāds to turētu, kā bērni, kas nespēj sadalīt savas mantiņas. Kamēr izgriezu krekliņu, uz manām kājām tecēja ūdens, bet arī tad, kad sāku to purināt, ūdens turpināja plūst, līdz kāds iesaucās „Caurums, laivā caurums,” es novērsu acis no sava dārguma un ieraudzīju to, ko nu jau redzēja visi, laivas vidū bija izveidojies mazs fontāns, nekavējoties šķīros no jaunatgūtās mantiņas, atliekot to vietā, no kuras tas bija nācis. 

Baltā kāpa. Foto - Valdis Jansons