Izgaistošā bagātība

Izbraukšanas dienā izbraukšana nenotiek, tā tiek pārcelta dienu vēlāk, spāniski runājošo valodā vienkārši un skaidri mañana, tas ir kaut kāds maģisks spēks, ja nu šodien kaut ko negribas, ja kaut kas nesanāk, vienmēr taču ir rītdiena. Ekipējums jau iekrauts busā, vēl jāpaņem laiva no Hugo dārza, bet tā tiek pieskatīta, un laivas saimnieka mamma iztālis jautā, ko es daru, kad saku, ka ņemu laivu, seko otrs jautājums - vai Hugo to zina, bet viņš to nezina, un man tumšajā dārza stūrī, krāmējoties gar svešām mantām, nav spēka melot. Pavisam muļķīga situācija, tu esi drauga mājās, kamēr viņš nesasniedzams kaut kur kuļās pa upēm Krievijā, mēģini no viņa aizņemties laivu, un viņa mamma tevi pieķer. Kaut kā izeju no situācijas un saku, ka viss ir saskaņots ar Elīnu, tas viņu atmaidzina līdz tādam līmenim, ka nākas pabāzt izmētātās drēbes zem krēsla, atvainoties par nekārtību  un izrādīt dzīvojamo istabu, plīti, ledusskapi, apsildi, un viņa māj ar galvu un saka, ka mums visiem patīk ceļot, un es nevaru nepiekrist.

Īstajā izbraukšanas dienā izrādās, ka gāzes balons ir tukšs, jāatrod kāds veids, kā to uzpildīt. Tas ir franču standarts un Latvijā to apmainīt nevar, parasti to risinu, gāzi pārlejot, t. i., apgāžot kādu lielo 50 l balonu un pieskrūvējot ar cauruli pie mazā, kas tiek pirms pārliešanas atdzesēts, un tad es stāvu uz svariem ar balonu starp kājām, vēroju un kalkulēju, kad tam būtu jābūt pilnam, un tas ir tad, kad mēs kopā ar balonu veidojam bruto  96,7 kg. Džimba piesakās palīdzēt, šodien man ir apaļš svars un ar uzpildes aprēķiniem sarežģījumu nav. Pēc tam par svaru varu aizmirst, un mēs ērti iesēžamies pie kuskusa, vistas desiņām un kafijas Džimbas lapenē Ogrē. Džimba piešķir arī 20 l ūdens kannu ar krānu, jo busa ūdens rezerves joprojām nav apgūtas, sūknītis nestrādā un tvertne, domājams, ir tukša. Savienojam vadus un saliekam diodes, pieslēdzam otru akumulatoru un pamatīgi noīsinām vadu mudžekli, tā es arī nekad neuzzināšu, kam tie bijuši vajadzīgi, toties beidzot ierūcas ledusskapis un virs plīts iedegas operāciju galda cienīgas gaismas. Ar tumsu nokļūstam Lietuvā, ieturot manu mazo un taisno ceļu teoriju, kas bieži vien izbeidzas pagalmā ar kaunpilnu apgriešanos manevru suņu reju pavadībā. Nedaudz aiz Biržiem stūrēšanas spēki beidzas, paskatos pa labi uz Ditu, viņa aiz pieklājības sēž blakus un aizmigusi pieskata mani, lai neguļu.

Foto - Dita Ābola

Pirms dažām dienām biju ticis pie jaunas turbīnas, motors joprojām nav nekāda raķete un fūru aizvējā varam kustēt ar 85 km stundā. Atkal  karsta diena, Polijā pie Narevkas upes pulcējas laivotāji, ūdens ir pamaz, kā jau tas pieklājas šādām vasarām. Mums nekas nav jāpumpē, tā ir sasodīti laba sajūta, nav nekādas pusmīkstas laivas, kas vienmēr izraisa strīdus, labais pontons ir pārāk tukšs, tu sēdi ar dibenu ūdeni, jo esi smagāks par priekšējo un peļķe ir tikai zem tevis, jau trīs reizes ar elkoni esi iespiedis bortā tā, ka katru reizi vismaz pāris litri izlīst laivā un paralēli tev ir notirpušas vismaz divas kājas, ļoti sāp mugura no neērtās pozas, draibegs, kas sākumā ticis ievietots kā atzveltne, pazudis jau pirmajā līkumā un priekšā sēdošais tevi ar savu čīkstēšanu ir ievedis ārprātā. Un kad beidzot piekāpies, ka varētu izkāpt krastā, lai iepumpētu laivā gaisu un kā patiesībā jau laiva nav caura, ir tikai sarāvies gaiss no aukstā ūdens un ka viss ir ļoti normāli. Gandrīz pārliecinājis līdzbraucēju, ar notirpušajām kājām iegrimsti dūņās un brauciens turpinās ar jauniem strīdiem un nu jau gandrīz pilnīgi tukšu labo bortu, līdz ar to visa komanda balstās uz kreiso, līdz ūdens laivā ir tika daudz, ka līmenis borta iekšpusē ir vienāds ar ārpusi, sāk pūst pretvējš, pie visstāvākā krasta ir piepūsta laiva, komanda iz aizgājusi mežā čurāt, tu meklē caurumu un saproti, ka tas ir tieši uz šuves, kur gumijotais audums  ir slapjš un tāds būs, kamēr tā laiva pastāvēs. Tad atnāk čurātāja, tu saki, ka viss ir labi un tikai jāpiepumpē, šņāc un burbuļo tā, ka grūti sarunāties, bet tik saki, ka tas nekas, ka tikai nedaudz nāk gar ventili. Pēc vēl diviem upes līkumiem tu paliec viens ar cauro laivu, tad tu mēģini to vilkt cauri egļu zariem uz ceļu, bet tā iesprūst, kad mēģini izlaist gaisu, tas nezin kur visu laiku uzrodas un soma, kurā laiva ir bijusi, ir sarāvusies vismaz divas reizes, tad tu satin un apsien ar striķi un tā izjūk tikko kā pacelta no zemes. Un kad tumsā pilnīgā pārgurumā esi dabūjis laivu mašīnas bagāžniekā, nākamajā dienā saproti, ka ūdens ir ticis pilnīgi it visur, parādās arī pelējuma smaka un tu saproti, ka tās vēl nebūt nav beigas.

Visu šo apsvērumu dēļ mums līdzi ir burvīgs, balts Hugo kanoe, pilnīgā mierā, bez ne viena strīda slīdam cauri niedrēm, pāri sēkļiem, no pietekas pietekā, ēdot maizītes, ceļoties kājās, lai vērotu sumbrus un apsteidzam upē ikvienu, kas būtu gatavs ar mums konkurēt. 

Foto - Dita Ābola

Laiva slīd tik labi, liekas, ka nav uz šīs planētas tik garas upes, kurā varētu apnikt laivot. Bet sāk satumst, drīzāk sāk celties stress par to, ka drīz varētu sākt satumst, atstājam laivu pie sieviešu klostera un dodamies pakaļ velosipēdiem. Pirmajā ciemā smird pēc vistu mēsliem, otrā pēc cūkām, ik pa laikam vankšķ maza izmēra suņi un gar māju žogiem sēd cilvēki un noraugās bezgalīgā mierā, ko paši radījuši. Velosipēdi mūs gaida, tas ir viņi nav nozagti un mēs uzsākam ceļu cauri mežam līdz busam. Ditai ir dziestošs lukturītis un džinkstošs zvaniņš, kas ik pa laikam ieskanas. Piedāvājos to pievilkt, bet izrādās, ka džinkstoņa tiek izraisīta apzināti, jo pilnīgā pārliecībā viņa tic, ka viss mežs ir pilns ar lāčiem, kas savos mīkstajos brūnajos kažociņos saspiedušies plecu pie pleca kā tāda policistu rinda demonstrācijā. Es minos tumsā un klusumā un, ja būs akmens vai bedre, lidošu pāri stūrei, tad izstiepšu rokas, piezemēšos un jutīšu, kā velosipēds atsitas pret kāju, veļas pāri mugurai un tad apstājas man uz galvas. Pārguruši sasniedzam mājas, ar pēdējiem spēkiem uzceļam riteņus un steidzamies pie laivas, kuru Ditas iztēlē visas sieviešu klostera māsas tumsas patvērumā aiz virves gala cauri lielajiem koka vārtiem velk iekšā savā teritorijā, lai upurētu kā nevainīgu jēru.

Mūs pamodina karstums, kas laužas cauri pavērtajiem logiem, sega nospārdīta mētājas uz grīdas un ir skaidrs, ka vēsāks vairs nepaliks. Apskatām klosteri un drīz vien attopamies, ka te mitinās vīrieši un ka mūsu sazin no kurienes radītais pieņēmums bijis diezgan aplams.

Tālāk uz Ļubļinu. Vienmēr biju iztēlojies, ka te nav nekā vairāk par dažiem apļiem, Biedronkām, gan nevis bizbizmārītēm, bet veikalu tīklu, un aptieku, kur reiz pirku smektu pēc pārēšanās. Izrādās, ka te ir gan vecpilsēta, gan cietoksnis, gan kultūras tilts ar kafejnīcām, dzīvo mūziku un tik pilns ar vietējiem poļu tūristiem, ka brīžiem nākas nokāpt no velosipēdiem un pāriet stumšanas režīmā.

Ukrainā uzsprāgst riepa, vienkārši uz taisna ceļa, ir līdzi pustukša rezerve, piestāju pāris vietās, lai iegādātos lietotu, bet pareizā izmēra nav, un tad beidzot pie kāda mēbeļu veikala atrodu plašāku piedāvājumu. Pāris reizes nostaigāju garām, palieku drošāks un sāku jau krāmēties un cerīgākās vilkt ārā pa vienai un aptaustīt. Lielākā daļa no tā visa ir ārā metamas, saplaisājušas, ar šķībiem, nodilušiem protektoriem, atrodas arī viena ar izmēru R14, no kuras izkrīt pagājušā rudens kļavas lapa, saldējuma papīrs, tur arī kāds zirneklis mēģinājis vērpt tīklu un, iespējams, nobeidzies bada nāvē. No veikala iznāk sieviete brillēs, neuzskata sevi par kompetentu riepās un atsūta savā vietā jaunāku vīrieti, kurš savukārt nespēj pieņemt lēmumu un pieaicina kungu gados, arī brillēs, visi skatās uz riepu, kurai vēl ir pavisam neliels protektors, sajūtos nedaudz neērti par izraisīto situāciju un ateju sāņus. Pēc brīža lēmums pieņemts - 35 eiro, bet vispār man viņi gatavi atdot par 30, turpat netālu mētājas saldējuma papīrs, zirnekļa tīkls ir izpostīts, un es, zaudējis valodu, bailēs atkāpjos busiņa virzienā, varbūt atvainojos, varbūt pat neko nepateicu, iedarbinu mašīnu un cik vien klusi un uzmanīgi pametu notikuma vietu. Ir karsts un caur līdz galam atvērto logu redzu viņus trijatā stāvam ierindā un kaut kā pēkšņi viņi izskatās kā no vienas ģimenes  - sieva ar vīru brillēs un neizlēmīgo dēlu, viņi noskatās bez nosodījuma, vēl brīdi redzu spogulī, kā viņi izbrīvē vietu, lai noliktu riepu vietā,  rindā starp pārējām. Redzu, ka sieviete kāpj atpakaļ uz veikalu pa platajām betona kāpnēm. Ir jau vakars un drīz veikals tiks slēgts, viņi iekāps žigulī, dēls stūrēs, tēvs pamācīs un māte, vairāk pie sevis, noteiks „beidziet taču ņemties”, saprazdama, ka tāpat jau nekas nemainīsies. Manā dzīvē bijušas gandrīz divdesmit mašīnas, visas salikumā ar četriem riteņiem un pārsvarā arī ar vienu riepu komplektu rezervē. Nu kādas 150 riepas reiz 30, uz mirkli sajūtos tik bagāts kā vēl nekad, atskatos spogulī, bet tur tikai papeļu rinda un saulespuķu lauks, lēnām izgaist iedomu bagātība, pārslēdzu ātrumu, motors paliek skaļāks, mēs kāpjam augšup. Siltais gaiss ieplūst caur atverēm panelī, svilpo ventilatora nesaeļļotā asīte, garām skrien vieglās mašīnas, priekšā smagnēji velkas nenosakāmas krāsas smagais ar asu dzīvnieku smaku.