Kaste mandarīnu

Provizoriskajā aptaujā par to, vai kāds Petru grib vēl vienu dienu, valda klusums, vakar visi pārsaluši un pārstaigājušies. Dodamies uz tuksnesi, pie ieejas Wadi Rumā uzrādām savas Jordan Pass, kas tiek apzīmogotas un mēs esam tiesīgi iebraukt parka teritorijā. Asfaltēts ceļš, apkārt smiltis un nelielas mājās un pikapi ar atvērtiem motora pārsegiem, esmu noskatījis vecu toijotu, kas varētu mūs ievest dziļāk sarkanajā Marsa pasaulē, vecāki neiejaucas, tikai mamma kādā brīdi klusi ieminas, ka vajadzētu palikt kādā vietā, kur nav pārāk auksts, bet Dita ar aizdomām vēro manu organizēšanu, tad piebrauc pelēks nissans ar diviem gidiem, nostājas braukšanai pretējā joslā, es stāvu savējā, iela ir nobloķēta, bet tas nevienu nesatrauc. Tie čaļi pārāk nerunā angliski, man nākas zvanīt vienam no viņa brāļiem un kaut ko apspriest, bet ne par ko mēs tā arī nevienojamies un atlocītā karte ar tuksneša objektiem no kapota tiek noņemta. Pēc manas ne pārāk veiksmīgas darbošanās Dita nobuko kempingu un viss atrisinās, vecākiem ne vārdiņu nesakot par to, ka palikšana būs teltīs un ka neviens jau nezina, cik tur silts vai auksts. Jau kopš paša rīta sapņoju par omleti un vecu toijotas pikapu, bet nav slikta arī tēja uz siltas saules apspīdētas terases un mūsu gida šūpelīgais jeep, kas vedīs mūs ekskursijā un nogādās līdz teltīm. Pret veciem cilvēkiem te izrāda lielu cieņu, tēvam piedāvā iespēju palikt pieskatīt kamieļus un varbūt arī pāris sievas, vai arī tās sievas pieskatītu viņu, nezinu, viņš sēž priekšā un pie pirmā objekta viņam kā limuzīnā atver durvis, tā ir bijusī Arābijas Lorensa slēptuve un avotiņš, ko viņš te atradis, vienlaikus te ir arī nabatiešu raksti un man visu laiku liekas, ka tie raksti jābildē un ka varbūt viņi vēl nav atšifrēti un, atgriežoties Rīgā, es atlikušo dzīvi pavadīšu ieracis sevi un galdu papīru kalnos. Pēc ķeburu apskatīšanas mirkli vēroju guļošu kamieli un viņa ķepas. Tādi lieli apaļi spilventiņi, pietuvojos, aptupstos un izstiepju roku, bet nespēju pieskarties, kādu mirkli tā vilcinājies, paceļu galvu un pagrozos apkārt, vai neviens mani nevēro, tad sniedzos ar roku vēlreiz,  seko īss saskāriena mirklis, kamielis pat nepakustas, bet es no satraukuma gandrīz vai aizeju ar sirdi. Otrais objekts ir smilšu kaudze, gandrīz tik iespaidīga kā Baltā kāpa Lielupes krastā, tad seko trešais un ceturtais, un pēc solītājām pāris stundām viss beidzas. Pēdējais pārbrauciens uz telts mītni, mūsu jaunās mājās klints ielokā ir uzsilušas un visi priecīgi, ejam pastaigāties. Sarkanas nokrāsas, te filmēts „Marsietis”, un smilšakmens klints masīvi ar notecējumiem un erodētām milzu kavernām atgādina Gaudi, nodomāju, ka nav nemaz jābrauc uz Barselonu, bet tepat Jordānijā to visu var redzēt. Atpakaļceļā labu gabalu pirms nometnes smiltīs uzrodas lielas pēdas, tās ir plakanas ar strupiem pirkstiem un tās pavada apaļš rimbuļa nospiedums. Kad esam nonākuši atpakaļ pie teltīm, redzu tēvu, kurš basām kājām vēro tuksneša ainavu, labo roku atbalstījis pret spieķi.

Sākas vakariņu laiks, precīzāk, vakariņu gaidīšanas laiks, mani vecāki to izmanto, izlietojot kopējo cukuru, kas nolikts pie tējas, un arī tēju mēs lietojam. Pēc kādas stundas ierodas vēl pāris viesi, tad vēl daži, viņi tējas vietā dabū gaisa burbuļus, kas gārdz, spaidot termosa pumpējamo pogu. Nokavēts, draugi, mēs nevainīgi skatāmies vaļējā krāsnī, kas tiek aizkurta lielas telts vidū, tiek nesti žagariņi un sāk sprakstēt liesmas, bet vakariņas nenāk. Mēģinu noturēt uzmanību, lasot Ilustrēto vēsturi, domas slīd tālu prom, uzmācas bažas, ka varbūt nekādas ēšanas nebūs, ka viss ir sajaukts, kaut kāds pārpratums, bija runāts ap sešiem, sākām gaidīt ap pieciem un tagad jau ir tumšs, noteikti pāri septiņiem, līdz beidzot galds neticamā ātrumā tiek piekrāmēts ar paplātēm un pannām, un vīrs baltā apmetnī, ieturējis pauzi, apsēžoties pie uguns un izpīpējot cigareti, ceļas kājās, lai svinīgi aicina visus pie galda. Tās mīkstās vistiņas ar karija rīsiem un salāti, sarunas pārtrūkst, visi ēd un uz šķīvjiem sāk uzkrāties kauli. 

Foto - Dita Ābola

No rīta mūs gaida brokastis, un neilgi pēc runātā laika pieripo balts pikaps ar mūsu izskatīgo puisi, mamma ar Ditu metas izmantot iespēju un sarunā kopēju bildi uz atvadām, neplānoti kadrā parādās arī tēvs.  Salonā neviens negrib, visi sēž kravas kastē, plīvo mati, tiek celti gaisā telefoni, un kaut kādā brīdī mamma atzīstas, ka uzņēmusi pirmo selfiju, tas izklausās tik nozīmīgi, it kā meita ziņotu mātei par savām pirmajām mēnešreizēm.

Nonākam līdz Sarkanajai jūrai, paliek silts, katrā apstāšanās reizē tiek vilktas nost drēbju kārtas, virpuļojam viesnīcas meklējumos, padsmit kilometrus aiz Akabas, pie pašas jūras jau diezgan tuvu Saūda Arābijai atrodam labu vietiņu. Pagalma vidū nekustīgs, zils baseins, gandrīz kā piemineklis, liekas, ka tajā peldējis vēl nav neviens un nekad, ja nu vienīgi vējš iepūtis kādu sakaltušu olīvkoka lapu un izjaucis zilo tirkīza harmoniju. Vecāki tiek pie solīdas mājiņas, bet mums bungalo uz jumta no drūpoša finiera. Daudz nekavējos, paņemu pleznas un brilles, ejot pa pludmali, jūtu satraukumu, gandrīz kā uz pirmo randiņu, nē, vēl labāk. Pāris vēzieni, un es pazūdu viņā, pārdesmit metrus no krasta sākas rifs, zivis un koraļļi un ir sasodīti auksts. Trīs reizes eju ūdenī un pēc tam krastā salstu, kratos drebuļos, pēc pēdējās peldes ielienu saules sasildītajā mašīnā un ieslēdzu krāsniņu uz pilnu, nezinu, cik tur ir grādu, daudz, noteikti pāri 40, bet man liekas, ka nesilda. Biju atradis informāciju, ka tepat pie krasta jābūt nogremdētam kuģim, tankam un varbūt arī lidmašīnai, bet es neko nevaru atrast. Vakarā braucam uz pilsētu pieēsties, kalorijas aukstajā ūdenī svilušas vairāk, nekā varēju apēst, es pat saldummīļu namiņā ieēdu pāris gabalus halvas un pēc tam, atgriezies bungalo, paslēpjos dziļi zem segas, jo vējš rausta sienas un šūpina virs galvas iekārto lampu.

Nākamā diena sākas ar ekskursiju akvārijā, viss ir lieliski, līdz ierodas pāris nelieli autobusi ar skolniekiem, iet skaļi, tika raustīti un nēsāti izbāztie bruņurupuči, haizivs žokļos tiek bāzta roka līdz plecam un zem uzlīmes „Nepieskarties akvārija stikla sienām” ir pusducis bērnu, ar rokām un seju piesūkušies kā astoņkāji. Daļu no aizstikla iemītniekiem jau biju redzējis, piemēram, Dita atpazina vienu no indīgākajiem radījumiem – akmens zivi, tā dzīvo tepat, netālu no viesnīcas dažu metru dziļumā, Welcome to Jordan! Nespēju vairs paskatīties uz stiklotajiem terārijiem bez tās Kortāsara sajūtas, tu vienreiz izlasi un visu dzīvi tevi vajā akseliotrs (galīgi neatceros, kā viņu sauca, to dzīvnieciņu).

Izīrēju hidru un tagad salstu, bet vairs neredzu savas sacēlušās spalvas un jūtos arī drošāk ūdenī, ja es būtu haizivs, labāk izvēlētos cilvēku bez iepakojuma. Nākamajā dienā izbraucam ar pseidozemūdeni, kur var vērot ūdens pasauli no dzeltena Nemo kuģīša, tam ir 2 m iegrime ar apaļiem krēsliņiem tumšā pagrabstāvā. Uzmanīgi sekoju katrām izmaiņām rifā, dažus orientierus jau pazīstu, iemācījos visu no galvas, nogremdētais kuģis bija iezīmēts ar divām bojām un tur pat netālu bija novērošanas stacija, pirmajā dienā jau biju bijis pavisam tuvu. Tanks te pat pie krasta, tuvāk nekā meklēju un lidmašīna Herkules kaut kur dziļi krēslā, gulēja kā sena antīka tempļa kolonna, likāsn ka viņa grib būt aizmirsta, apaugt ar aļģēm un koraļļiem, apaugt līdz nepazīšanai, no pilotu kabīnes augšup skrien burbuļi, šūpodamies tie maina savu formu kā piepūsti svārki derviša dejā, tie palikuši no nirējiem, kas te ložņā kā tārpi pa pūstošu miesu.

Vējš bija pieņēmies spēkā, viļņi sitas pret laivu, mēs atgriežamies atpakaļ slēgtā viesnīcu teritorijā, kur piestātnē kā balti ilkņi zīmējās kuteri, bruģētas ieliņas rotā palmas, kas sajaucas karogu audeklos un iekrāsojas mums viegli uzminamās krāsās. Te ir arī īsti bāri, tādi, kur ir alkohols, nemo darbiniece vienlīdz labi maina valodas no krievu uz angļu, starp mazajiem moliem, kas mierīgo pasauli aizsedz no viļņiem, nogrimusi dolāra banknote, tā iederas šajā oāzē, guļ tur apakšā, lai atgādinātu, ka bez manis te būtu tikai sausas klintis.

Pierodu pie aukstuma, līdz kuģim nākas peldēt labu gabaliņu ieslīpi pret vēju, asi šļakstoši viļņi bremzē manu gaitu, papeldu garām novērošanas stacijai, kur ūdenī iekārti man nezināmi mērinstrumenti un uz rāmjiem, kas atgādina saliekamās gultas, sākuši augt koraļļi. Sasniedzu rozā boju, no kuras iestiepta dzelmē pazūd nepiemēroti resna virve, kas atzīmē 70 m garā kuģa apaļo pakaļgalu, vairākas reizes aizpeldu līdz tā purngalam un atpakaļ, nespēju pieņemt lēmumu, kad to pamest, mēģinu ienirt un pieskarties, nav atsvara, pietrūkst spēka, bet varbūt arī drosmes. Dita mani pavada līdz kādam pusceļam un tad dodas atpakaļ pie rifa, viņai šajos viļņos piemetusies jūras slimība, es gan tam neticētu, ja vien pats reiz gandrīz nebūtu ievēmis akvalanga regulētājā. Mamma atstāta krastā, lai pieskatītu, ja kaut kas atgadās, tā kā esam prom gandrīz stundu, viņa ir pārnervozējusies, viņa pat nezina, kāds tur miers tajā zili zaļajā dzelmē. Tanks tik viegli rokā nedodas, ir jau vakars, pirms pēdējās peldes pamanos nedaudz atpūsties, bet vilcināties vairs nevar, saule zemu, ūdenī kļūst diezgan tumšs. Viss likās pazīstams, bet tanks kā nebija, tā nebija. Nolēmu – vēl pāris līkumus un tad viss, padošos un miers, bet tad ieraugu burbuļus un kādus septiņus nirējus, kas kā putni lidinājās apkārt tankam, it kā vēlētos to nomedīt. Vairākas reizes ienirstu, aptaustu riteņus un bruņas, pagaidu, lai nirēji uztaisa kopbildi un tad, vēl pāris lokus apmetis, dodos krastā, ir tāda padarīta darba sajūta. 

Foto - Dita Ābola

Vējš naktī paliek vēl stiprāks, ir laiks doties projām, kamēr bungalo vēl nav uzgāzies uz galvas, pa ceļam uz Ammānu apskatām Mozus kalnu un baznīcu, bet pēc tam es nopērku apelsīnus. Veselu vienu lielu kasti, daudzus kilogramus, paraudzīju vienus un tad otrus, visi liekās cieti, mēģināju izstāstīt, ka gribu tādus, lai viegli mizojas, tad no mazliet malā paliktām kastēm dabūju prasīto, kad iekāpju atpakaļ mašīnā, visi kā viens paziņo, ka esmu iegādājies mandarīnus, sākas mizošana, un tie izrādās tik skābi un sevī glabā tik daudz sēklu, ka uz mirkli gandrīz pazaudēju kontroli pār auto. Pat ēzelis aizbēg no mana mandarīna, ko pasviežu pa atvērtu logu, kāpju ārā un skraidu tam pakaļ, bet jēga nekāda. Nobraucam ielejā, ceļš ir garāks nekā plānots un degvielas mazāk nekā vajadzētu, mašīnā visi paliek arvien klusāki. Dodamies staigāt pa kanjonu, Wadi Bin parkā mūs nelaiž bez gida noalgošanas, bet nauda jau mums sāk beigties un to gidu neviens tā īsti negrib, tāpēc dodamies uz pretējo pusi, ārpus gidu iemītajām un tūristu apmaksātajām taciņām, ūdens silts kā tēja, atrodu pat vietu, kur palīst zem ūdenskrituma, tad pazaudēju Ditu, iztēlojos, kā viņu nolaupījuši vietējie gani, atpakaļ ceļā netīšām esam samainījāmies, staigāju šurpu turpu, beigās jau nedaudz satraukts skraidu un šļakstos pa silto ūdeni. Nāk vakars un katram no mums acu priekšā kāda no ainām, kā klīstam pa pustuksnesi meklēdami benzīnu, klusums pārvērties vibrējošā vakuumā, būtu bijis labi, ja tādi apstākļi būtu bijuši dažas dienas atpakaļ, kad man bija jāraksta tēzes konferencei, bet tad visi ņēmās pilnā sparā, meklēdami lietas un diskutēdami par to, kurš ko ir pazaudējis vai arī skaļi uzskaitot lietas, kas tiek ieliktas vai izņemtas no kofera, vai gluži otrādi – mēģinot apklusināt vienam otru, tādējādi jezgu padarot vēl skaļāku.

Mammai ir dzimšanas diena un man nav ne mazākās sajēgas, cik viņai gadu. Tiek meklēta kafejnīca, uzkāpts vienā no Ammānas augstākajiem kalniem un atrastas pilsētas klusākās ielas, kurās pat kaķis varētu nomirt badā, tad atrodam veģetāru ēstuvi, no kuras laižamies prom kā no spitālības, līdz beigu beigās nokļūstam tādā kā ūdens pīpju salonā ar mūziķi, kas vairākas stundas dzied un spēlē mūziku, kas nekad nesākas, nebeidzas un nemainās. Man acīs kož salkanie dūmi, mēs atkal ēdam vistu un rīsus un cauri dūmiem redzēju, ka ir kāds vīrs, kas staigā apkārt ar oglītēm un ik pa laikam bez uzaicinājuma kādam no pīpētājiem ar lielu pinceti uzliek jaunu ogli.

Pienāk pēdējā diena, es kā aptracis gribu auto muzeju, bet pārējie grib ēst. Šaudāmies apkārt un tramdām vietējos, navigācija īsti nezina pareizos vārtus, apsargi mūs padzen no karaļa pils pašas priekšas, militāristi neko nezina, bet es izmisīgi lūdzos, ka mums vajag museum, museum, mēģinu pierunāt, lai policija mūs konvojē, pa to laiku situācija mašīnā paliek nokaitēta, esmu gatavs nokavēt lidmašīnu, bet bez muzeja atpakaļ doties būtu padošanās. Muzeju atrodam un tas ir pūliņu vērts, staigāju no telpas uz telpu neelpojot, ir bail ko izkustināt šajā spožajā kārtībā. Tās redzamas esošā karaļa mašīnas, iepriekšējo karaļu mašīnas, viņu dēlu un varbūt arī draugu mašīnas, te ir arī motocikli un velosipēdi, spoguļos atspīd sarkani tepiķi. Viss beidzās labi, atrodam pat dīvainu, diezgan šiku turku ēstuvi, kur pēc manas uzstājības un neskaidriem paskaidrojumiem par to, ka mums ir lidmašīna un nav laika, tiek atnesta zupa glāzēs ar pīrādziņiem, gandrīz kā bēru buljons.

Mana soma slīd cauri rentgenam, pleznas esmu ielicis vecāku koferī, drēbes līdzi nebiju paņēmis un izlasīto žurnālu izmetis, pametu acis monitorā, tur rēgojas manas somas saturs – tikai lieli, sārti bumbuļi, gandrīz tikpat oranži kā dzīvē.

Antīkie varoņi

Brokastis rīta saules staros uz terases jumta pēc vēsās un mitrās nakts senatnīgajos Danas mūros uz mirkli ļauj justies kā abiniekam. Asinis iesilst lēni, smalki samalta kafija ar kardamonu, jogurts uz apaļās pitas, pārkaisīts ar timiānu un sezama sēkliņām, krūzītes ir maziņas, ceļos ik pēc brītiņa, lai atkal no jauna tās papildinātu un, tūlīt pat izdzēris, atsāktu visu no gala. Lejā rosība, piebraucis pikaps ar dzeramā ūdens pudelēm, tajā tiek krāmētas mugursomas, pēc tam sakāpj arī jauniešu bariņš, kas vakarā vēl kādu brīdi čaloja viesnīcas augšstāvā, kamēr slēpos zem segas tumsā, lai mitrums un vēsums mani neatrastu. Arī mēs drīz dodamies kaut kādā iedomātā virzienā pa maziem kalnu ceļiem, kas paliek arvien mazāki, bet nekad neizzūd pavisam, līdz priekšā nostājas zaļi, aizvērti vārti. Pie mūra mājas pelēkās sienas pret mums pavērstā skaļrunī čalo radio, durvis aizvērtas, un uz plāksnītes pie sienas rakstīts, ka pirms došanās parka teritorijā jāpiesakās šeit. Neviena nav, atrodam ceļu cauri plastmasas maisiņu dārzam, tas drīz izplēn starp akmeņiem un maziem klints bluķiem, atgriežamies ar sakāves garšu uz lūpām, tagad te uzradies onkulis ūsās, kas, iespējams, caur mazo rūtoto lodziņu vērojis mūsu Renault neveiklo laušanos pa ēzeļu taku. „Parks ir slēgts,” sīkāku paskaidrojums nesniedzis, viņš mūs apbēdina, bet tik viegli šajā situācijā padoties negribas, uz to pašu taku, no kuras atbraucām sakauti, rādu ar roku un saku, ka mēs tikai pastaigāsim un ielejā neiesim.  Tēvs ieriktējas uz soliņa un paziņo, ka tālāk neies, tikai ļausies ainavai, mamma nāk līdzi, bet pēc kāda brīža arī mūsu ceļi šķiras. Lejā vīd tādi noapaļoti smilšakmens stabi, ļoti gribas tos apčamdīt, Dita nāk līdzi un nedaudz čīkst par to, vai varēsim tikt atpakaļ, vai nav par stāvu, bet nāk. Pēc kādas stundas esam lejā, smilšakmens te labi sacementēts, sanāk pat drusku kāpšanas elementi, jo jātiek uz priekšu un pēc tam atpakaļ, līdz dzirdam balsis, vispār es neesmu drošs, ka dzirdu, bet palieku piesardzīgāks. Sākam jau ceļu atpakaļ, kad parādās bārdains tips, klāt nenāk, kaut ko saka, bet saprast īsti nevar, eju tuvāk, izrādās, tie ir reindžeri, sēž ar tēju un binokli. Būs sūdi, kādu brīdi stāvu, tad pajautāju, vai varu iet prom, bet viens no viņiem saka one minute, paiet mana iedomātā minūte, tad otra, liekas, ka apritējusi pusstunda, otrs mēģina kādu sazvanīt, bet liekas, ka otrā galā neceļ, tad pēkšņi man tiek pasniegts telefons, no kura atskan labi nostādīta balss, kas tīrā angļu valodā paskaidro, ka šajā periodā parka teritorijā atrasties nedrīkst un ka mums to vajadzētu labi veikli atstāt, un es tikai sorry un sorry un ka nekādas informācijas jau nebija un tiešām nebija, tikai tas ūsainais onkulis, kas angliski nerunāja un ka mēs tiešām pa taisno atpakaļ un vēlreiz sorry un mēs tiešam pa taisno atpakaļ, kāpjam atpakaļ augšā, kaut kā draudzīgi tomēr tie reindžeri, tāda sajūta, ka viņi jūtas drusku vainīgi par to, ka mēs te nevaram nākt, bet mums gribas un viņiem jādzen prom. Esam nostaigājuši kādas trīs stundas, pa to laiku vecākiem par jauniem draugiem uzmetušies gan gani, gan ūsainais. Mēs uzkāpjam pavisam kautrīgi, mašīnā iekšā un prom, varbūt jau ūsiņš neko nezināja par mūsu būšanu parkā, varbūt viņam vienalga un visu zināja, bet arī viņš dusmīgs neizskatās. 

Foto - Dita Ābola

Diena jau gandrīz galā, laiks sāk bojāties, un mēs dodamies tālāk uz Petru, izlūkojam ieejas vietu, te smaržo pēc zirgiem, iekārtojamies siltā viesnīcā. Sabaidu visus par gaidāmu agro rītu, tāds domīgs klusums istabiņā, sola vēju un lietu, esmu uzstājīgs, ka jāceļas sešos un ka nekādas izklaides te vairs nebūs, jo Petra ir jāredz un būs jāizvēlas ātrākie zirgi un jādzen tie auļos, jo teritorija ir plaša un vispār vismaz četras dienas nepieciešamas. Modinātāju uzlieku uz septiņiem, visi ceļas, es nē. Ap astoņiem, vēl zem segas guļot, sāku iemalkot citrondzērienu, tad kafiju, ap deviņiem jau esmu gatavs brokastīm. Kādā brīdī  tēvs sāk runāt par pajūgu jeb kebu (kas sarunās drīz vien pārtop kebabā), ar ko viņi ar mammu varētu tādos ātros asīriešu vienass kaujas ratos šauties cauri kanjonam, bet es sevi iztēlojos kā sengrieķu varoni Bellerfontu, kas uz pakaļkājām piecēlis Pegazu cīņai ar Himēru. Neesam vēl tikuši līdz ieejai, kad Dita jau pamanījusies apvainoties uz antīkās pasaules varoņiem, uzbāzīgi romi grib iesmērēt kaut kādus nošmulētus gaļas zirgus, tad jau es labāk jātu uz Persijas onagrusa. Vecāki tomēr tiek pie sava kebaba, kura olīvkoka sārtos ratu riteņu aizstājušas gumijotas riepas ar tērauda spieķiem, krēsls palienēts no nebūtībā aizgājuša skolas autobusa, un jumtiņš darināts no novalkātiem tepiķu atgriezumiem. Ieejot kanjonā, strīds apsīkst pats no sevis, tieši tāpat, kā bija aizsācies, visu ceļu līdz pašai Dārgumu krātuvei mūs pavada smilšakmenī cirsts ūdens apgādes kanāls, te paveras plašs laukums ar ēzeļiem, tirgotājiem, tūristu policiju, liekas, ka laiski izgūlušies kamieļi izbauda visu šo jezgu. Dodoties dziļāk iekšā nabatiešu pasaulē, parādās Karību jūras pirāts ar sarkanu lakatiņu, pieklājīgi apgrieztu melnu bārdu un pamatīgi sakrāsotām acīm, pēc brīža tas pats un tad atkal tas pats, un viņš vienmēr devās tikai vienā virzienā, līdz es sapratu, ka viņi ir vairāki un ka tā ir atsauc uz Džoniju Depu un ka viņus var noalgot kā pavadoņus vai vismaz nofotografēties šajā sarkanajā smilšu pasaulē, un, visticamāk, sieviešu pārstāves to izvēlas biežāk. Vējš, kā solīts, atnāk, dažās teltīs, kas visas piedāvā vienus un tos pašus krāmus, tiek baroti bērni, pieskatītas šaudīgas uguns liesmas, kas apņem melnas tējas kannas, daži iegrimuši telefonā un skandina nekam nepiesaistītas summas, pat nepaceļot acis no krāsainā ekrāna. Zem pelēkiem mākoņiem paveras vesela pilsēta ar templi un dzīvojamajām ēkām vai alām, nezinu, kā pareizāk tādas būtu saukt. 

Foto - autors

Pakāpieni ved uz augšu, pa labi un pa kreisi tādā kā serpentīnā, līdz senā  nabatiešu pasaule atklājas citā perspektīvā. Lejā mazi cilvēciņi staigā kā skudras bez mums saprotama mērķa, atduras pret sienu, pagriežas citā virzienā un turpina kustību, ielien alā, izlien un lien atkal citā, izžuvušajā upē pumpē neapmierināti ēzeļi, tad pēkšņi apklust un sastingst vaļējām acīm, tepat blakus ganās dažas kazas, un suņi ir gandrīz visur. Pavisam lejā ir kucēni, pieci, nē seši , bet no augšas tie nav saskatāmi, bērni viņus baksta un staipa, to naivie, nevainīgie purniņi garāmgājējos izsauc nepamatotu līdzjūtību. Gar kolonnām un pāris tukšām ēstuvēm ir iespēja aiziet līdz klosterim, kas ir viens no tālākajiem objektiem, cilvēku te paliek mazāk, tirgotāji jūt vakara klātbūtni un, izmantodami pēdējās izdevības, izbļauj van džī dī, van džī dī..., ar ko domāts par eiro vērtīgākais one jordanian dinar. Petra beidzas ar lielu, dziļu aizu, tik dziļu, ka skatienam izzūd asums, dibenu nesasniedzot, tur lejā esot vēl viena – Little Petra –, nav gan skaidrs, kas īsti ir šī mazā Petra un kāpēc tai jābūt tik dziļi. Aizas otrā pusē ir lielceļš un dažas baltas mājas ar tumšām logu aprisēm, varbūt uz kādas no to plakanā jumta atrodas satelītšķīvis kā atgādinājums par līdzās pastāvošo realitāti.

Nepabeigtā mozaīka

Tēvs nāk lēni un smagi, kādu gabalu aiz mums, Ammanas lidosta ir neliela, un viņa masīvā gāzelēšanās šķiet kā nepiemērots kuģis kanāla šaurajos ūdeņos, drīz vien jau pēc pirmā maiņas punkta apmeklējuma dodamies meklēt auto nomu, samainām neizdevīgi, bet vieglās dusmas norimst ātri. Ofiss atrodas kādu gabalu no lidostas, mūs aizved un piešķir ķirškrāsas Renault, lielāko, kādu nomā var atrast, skaidrs, ka ar kaut kādu picolino mēs nekur tālu netiktu. Papildu maksa netiek iekasēta, viņi ir laipni, ik pa brīdim tiek skandināts Welcome to Jordan, tāda disciplīna kā skolās, kad visi cēlās kājās kopējā sveicienā, nu, vismaz manā bērnībā tā bija.

Pie mājas, kur paredzēta palikšana, nav nekādu pazīmju par hosteli, pēc zvana uzrodas saimnieks, runātīgs, ierāda mums dzīvokli, kāpjam augstu pa šaurajām kāpnēm, vīrs ir tik enerģisks, ka nenozīmīgi ir nomazgātie trauki virtuvē, putekļainās grīdas un vēsās istabas, viņš vispār to darot tikai tāpēc, ka patīkot uzņemt viesus, tas viņam neesot peļņai un latviešus redzot pirmoreiz, tāpēc ieaicina mūs uz brokastīm.

Mūsu vēderi ir tukši jau tagad, un viņš ierāda labu vietiņu rajonā, atvedam mājās rīsus ar kariju, salātus un mīkstu vistiņu, veikalā nopērkam bekapu brokastīm un saprotam, ka lēti nav, vienkārši jāpierod, vispār jau īsti skaidrs ar tām cenām nekas nekļūst, tās nekur neparādās, apelsīni gan lēti un garšīgi, pusotrs dinārs, vīrs pie pikapa rāda viens un pusi ar roku novicina, kā nindzja ar zobenu cirstu sveces, kas paliek nekustīgas pēc asās kustības.

Ēdam un slavējam, tēvs ik pa brīdim baksta mammu, tagad bildē, pakāp uz krēsla, lai visus redz, tā, foliju paņemat malā, ne pret gaismu, vēl vienu.

No rīta liekas, ka saimnieks par mums aizmirsis, mēs ēdam pārslas ar pienu un, izejot saulainajā dienā, samiedzas acis, kādu brīdi tās neveras vaļā, tāda maza šķirbiņa, tikai viena un tikai pēc tam otra, neesam vēl salikuši mantas, kad saimnieks tomēr parādās, it kā būtu stāvējis pret stabu kā vesternā, košļādams sērkociņu un redzēdams visu, kas notiek uz putekļainās ielas, jā, brokastis, obligāti, sekojiet man, mašīnas tiek mestas apkārt visnepiemērotākajā vietā, tiek taurēts uz nebēdu, bez tā te uz priekšu netiek, dažreiz kāds nobrauc tik tuvu, ka putekļi notraušas no mašīnas sāniem, tomēr švīkas nepaliek, tāds nosacīti organizēts zivju bars, kas lokas un krustojas, bet nesaskrienas. Uz vietas cepti plācenīši, olīveļļa ar timiānu un sezama sēkliņām, vienkārši un ārkārtīgi garšīgi, ietinam kādu pārīti pusdienām un tālāk uz Nāves jūru. 

Foto - autors

Ceļš iet augšā un lejā, pilsēta lēnām izzūd, parādās gani un aitas, kāds ēzelītis ceļmalā ar sasietām kājām, saule spīd un silts, laižamies arvien zemāk, tāda sajūta, ka ieleja mums iesūc, krītam tik lejā, gaiss paliek nekustīgs, par galvām pārlido divi autožīri. Pludmale ir maksas, te vietējie stiepj grilus un matračus, krēslus un ūdenspīpes, vīri vicinās gar pusceptiem tomātiem, mēģinot atmodināt aizmigušas ogles, dāmas ir lakatos un bērni ūdenī. Pāris bāli tūristi ieziežas ar dubļiem, mēs apstājamies pie ūdens malas, sāls kristāli kutina pēdas, karstums, kas slaistījās pa mašīnu, nu mūs ir pametis, lēni lieku soli pa solim, vienīgais, ko jūtu, ir vēsums, paskatos uz leju, ūdens ir eļļains un smags, ieguļos, otrādi negriežos. Tēvs ar savām sabindētajām kājām nāk aiz mums, viņš nevar ne īsti iegulties, ne izcelties, glābējs iebridis līdz potītēm un vēro, sarkanu svilpi kaklā. Mamma saka, 15 minūtes un tad jālien laukā, protams, laiku neviens neskaita, bet tiek imitēta sajūta, cik ilgi tas varētu būt, un, kad iedomātais mirklis pienācis, visi airējas tuvāk krastam, esmu diezgan nosalis, glābējs vēro, kā velku tēvu tuvāk krastam, kā buksieris iestumju kuģi dokā, akmeņi un sāls ir noberzis viņam muguru līdz asinīm, laikam trāpījies sēklis.

Un tad viss vairākas reizes atkārtojas, katrs pa reizei trāpa ūdeni acī, vēl pāris reizes pārlido autožīri, apēdam plācenīšus un apelsīnus, mums kāpjot augšā pa stāvo pludmali paveras skats un augstām šūpolēm, kurās spiedz vietējās meitenes, kādam izcepies tomāts un nočurkst gaļa.           

Madaba ar Svētās zemes mozaīkas karti Sv. Jura baznīcā, nekas īpašs tur nav, bet man patīk mozaīkas, bieži esmu aizsapņojies par klucīšu izzāģēšanu, esmu pat pāris rakstus iezīmējis kladē. Reiz Turcijas vidienē kādas mājas pagrabā redzēju gandrīz pabeigtu darbu, bijīgi liku soļus un saimniece, to redzēdama, pastāstīja, ka viņi to taisot jau trešajā paaudzē, drīz būšot pabeigts, ko gan varētu nozīmēt šis „drīz”? Esam ieradušies dienas pašā noslēgumā, pāri mozaīkai tiek pārrulēts tepiķis un Svētā zeme pazūd mūsu skatienam.

Vakars Danas ielejā atnāk kopā ar vēsu un mitru gaisu, sāls no jūras vēl nav mūs pametis, tas uzrodas pats no sevis līdz ar tumsas iestāšanos, dvieļi paliek smagi un drēbes pielīp pie miesas, glābiņš ir zem brūnās poliestera segas, tā ir viegla un mīksta un zem tās slēpjas pampiens, miega karalis. Es viņu pirmoreiz satiku Itālijā, vilcienā, mirklī, kad vagons pazuda tumšā tunelī, pampiens no bagāžas nodalījuma, kas atradās tieši virs galvas, nolaidās man uz pleciem, un tajā mirklī es saldi iemigu. Neliela izmēra pelēcīgā žaketē, platām biksēm, kas nošūtas nesamērīgi lielām kabatām, sastaigātos puszābakos, kam nedaudz saļukuši stulmi, ar brūnu kartona koferi tas klīst pa pasauli, neviens viņu nav redzējis, bet sajutuši ir visi. Kaķis paceļ galvu, starp ķepu mīkstajiem spilveniem palīduši rotājas nagi, viena auss notrīs, tas gatavs celties, līdz maiga grumbaina roka maziem strupiem pirkstiem  pieskaras tumšajam kažokam, pavēries kofera vāks ar sapņu sarakstu, noraustas aste, un tas jau atkal, nenotvēris mirkli, pazūd miegā. Esmu dzirdējis versiju, ka iemigšanas brīdi pampienu var redzēt, bet to nevar atcerēties, tas ir vēl trauslāks un īsāks mirklis nekā tas, kad, saulei laižoties jūrā, uzšaujas zaļais stars, tas bija, vai tikai apžilba acis, neesmu vairs drošs ne par ko.

Paātrinājums

Bugas upi klāj spoguļains ledus, samazinu ātrumu, tepat kaut kur jābūt nobrauktuvei, šodien spīd saule, pagājušajā naktī Vroclavā bija atnācis liels aukstums. Niez pēdas, iedomājoties, ka beidzot pēc teju vai trīs nedēļu vizināšanas varēs uzvilkt slidas, kas iekrāmētas pašā apavu plaukta apakšā. Jau vakar, Potsdamā sāku bakstīt ledu ar kāju, bet tas lūza kā jauna mīlnieka sirds. Sākumā mazliet bailīgi, ar nūjām klaudzinos sev pa priekšu un skatos kā uz neredzētu sugu, nav jau tā, ka nebūtu ielūzis, un tad visa tā teorija par tikšanu ārā pazūd, pamācībās uzzīmēti āķi, kas izslīd no piedurknēm pareizajā brīdī kā supervaroņa gadžets, tie iecērtas ledū un ar mugurpusi jāuzguļas uz baltās virsmas, kas kā dīvānā ieklāts palags simbolizē mājas un drošību, dažos zīmējumos ir pat redzēts tāds cietušais, kas ticis atpakaļ uz ledus nesaslapinājies, bet dzīvē ledus lūzt vien no pieskāršanās ar rokām, āliņģis pārvēršas par nenoteiktas robežas putru, līdz izdodas no tās izsvempties. Šeit ir ap septiņiem centimetriem biezs, nelūzīs, nedaudz iekrakšķas, bet tas tikai piedod patīkamu satraukumu, metu apļus un izlūkoju jaunas vietas, bet pēc tam jau droši slīdu pāri iebrauktajām pēdām.

Termometrs rāda mīnus septiņpadsmit, kaut kur tepat labajā pusē ir Baltkrievijas robeža, līdz Viļņai kādi piecdesmit kilometri, apkārt ir meži, ja busiņš tagad izbeigtos, būtu viss, aukstums uzvarētu, nogurušas domas rotaļājas galvā. Mariuss mūs gaida, lifts uzved uz 12. stāvu, ārā ir skats pār naksnīgu pilsētu, no šī rakursa svešāda un vispār nemaz nezinu, kā tai Viļņai būtu jāizskatās no augšas.

Foto - Dita Ābola

Guļam ilgi un saldi, pēcpusdienā skrienu pēc slēpēm un tad metos piepilsētas dambju sistēmā, te ir daudz sniega, par slidošanu jāaizmirst. Vakarā atbrauks vecāki, sarunāta maza ballīte pie Šarlotes, viņi ir pieskata kādu māju, kurā jābūt arī diviem suņiem, esmu tos iztēlojies lielus kā lāčus ar bagātīgu kažoku, nedaudz lēnīgus, kas jaucas starp cilvēkiem un sarunām. Mans ceļš vijas cauri egļu mežam ar tādām Karpatu kupenām uz koku zariem, iebraucis pagalmā un atvēris durvis, nemanu suņus, likās, ka tie ielēks mašīnā, saspaidīs slēdžus un izārdīs gultu, ievelkot tajā neapēstos nīderlandiešu cepumus, sagrauzīs drošības siksnu un beigās mani izstums sniegā, uz maniem iebildumiem luncinot asti. Pēc pāris pieklājības teikumiem klusi apjautājos par suņiem, jā, tie esot lejā garāžā, tur arī pirts, drīz jāiet iekurt. Garāža zem mājas nedaudz vēsa, var saost, ka te jābūt suņiem, tiešām divi bēdīgi ar plānu spalvu, ne pārāk liela izmēra, gulšņā uz dīvāna un uz manu ierašanos pilnīgi neieinteresēti nolaiž paceltās galvas. Atbrauc Dita ar Mariusu, ir iekurta pirts, un es dodos pakaļ vecākiem, jābrauc kāda pusstunda, atkal ir auksts, un pilsēta joprojām liekas sveša, pie dzelzceļa stacijas apmulsis riņķoju un meklēju autoostu, tur ir tumšs un aizvērta tualete, aizskrienu līdz tuvākajai šķērsielai un, atverot rāvējslēdzēju, atceros, ka pirms nepilna gada es tieši te stāvēju un čurāju, bija auksts un pret plecu stāvēja atstutētas slēpes.

Vecāki atbraukuši ar Luksiņu, izskatās apmierināti, izstāstu, ka būs pirts un visi jau gaida. Ierodamies mājās, Julius jau guļ, pārējie tādi lēnīgi, vīna pudele joprojām pusizdzerta, atnesu vēl vienu un saleju pustukšajās glāzēs, pirts ir karsta, un tas drusku iekustina vakaru, bet mana ilūzija par lielo balli ar spiedzošajām čikitām ir izgāzusies, sarukuši ir arī suņi un to kažoki, bet ārā ir balts.

No rīta notiek krāmēšanās, tēvam ir pazudis itin viss, kas varētu būt vajadzīgs ceļojumā un pie tā ir vainīga mamma, viņa meklē un liek pa somām, tam visam pa vidu ir paranoiskas bailes par to, ka pakas ir pārāk lielas un Ryanair mūs nekur nelaidīs. Kad veiksmīgi aizsāktas brokastis, intelektuālu sarunu vietā tiek tvarstīts cukurs, līdz tas atrodas un kafija pārvēršas cementā, savukārt es skraidu uz pagrabu ar espresso kafijas kannu, jo virtuvē ir indukcijas plīts. 

Foto - autors

Lidostā mamma, kā vienmēr, pīkst zem metāla detektora, viņai kā kabatu zaglei no visām malām tiek vilkti nost kaut kādi spīguļi, tomēr vēl arvien pīkst. Uz mūsu mazajām somām neviens pat nepaskatās, man ir tikai snurkelis un pleznas, drēbes jau iepriekš sadzīvotas un dators salūzis, savā somā pieņēmu mammas matu žāvētāju, tāds kā krokodils ar plastmasas zobiem, nedaudz paspaidu un ielieku starp mantām. Vecāki ir kaut kur lidmašīnas priekšgalā, bet es pie loga vēroju, kā mazgā spārnus, laikam apledojuši, uz zemes līst izkausēts ledus, tas saputots izplešas un iztek no mana redzes lauka. Gribas ievilkt gaisu un sajust, vai tam ir smarža, dūc ventilators, un ārpuse ir palikusi nesasniedzama, nav ne smaržu, ne vēja, kas sitās sejā, kāpjot pa alumīnija kāpnēm, tikai tā dūkoņa un vēl gaismiņas, un varbūt kāds stjuarts, nezinu, neredzu, dzirdu tikai to ventilatorus, kas būtu, ja tos izslēgtu? Mēs vel esam uz zemes, kaut kur grozāmies, aizkrīt viena auss, tā dūkoņa, viņi maina spiedienu, pilots ar lielu apaļu pogu.. vai varbūt tas notiek automātiski. Paceļamies un joprojām dūc, man patīk paātrinājuma brīdis, gribas, lai iespiež tā, lai tumšs gar acīm, lai nevar pacelt rokas, cik tas varētu būt, kādi trīs G varbūt septiņi. Iedomājos bēres, kur mācītājs runā par aizgājušo, labs cilvēks, mīlējis darbu, bērnus un piedzīvojis paātrinājumu 5G.