Alfreds

 

Uz klāja mēs esam septiņi un divi no mums ir Tomi. Un, lai nekas nebūtu viegli, iesaukas viņi negribēja, atteicās, mums pat bija daži piedāvājumi kā, piemēram, Atoms. Tāpēc turpmāk tekstā nebūs iespējams saprast, par kuru Tomu ir runa, bet ar meitenēm gan viss bija vienkārši: Baiba, Gunta un Rūta.

Pie Keselaid salas pamesti vairāki kuģi, tie pat nebija īsti vraki, jo atradās līdz ar ūdens virsmu. Lukturīša gaismā ložņāju pa kravas telpām, līdz uzgāju vara kabeli svina apvalkā. Aiz nedaudz aizkondensētajām nirēja brillēm man iespīdējās acis. Aizdevos uz Dahaku pēc lielākā robainākā naža un sāku zāģēt. Pie kabeļa tiku, bet biju sašņaucies tik daudz ūdeni, ka pēc tam vēl ilgi pa degunu uz atvērtas grāmatas tecēja iesāļš ūdens, tas tecēja ne tikai uz grāmatām un žurnāliem, bet arī pusdienu bļodā, aiz drēbēm un pat paša rīklē, ja nedaudz atgūlos. Likās, tas nekad nebeigsies, nebija nekādu pazīmju, ka ūdens sāktu tecēt mazāk, kā tāds paisums biju piepildīts un nu bēgumā es plūdu atpakaļ uz lielo duļķaino jūru.

Pēdējā pietura pirms došanās uz Somijas ūdeņiem ir Osmosāre ar vienmēr karībiskās noskaņās izstiepušos laipiņu un pāris laivām. Ar vienu un varbūt vienīgo salas iedzīvotāju, kas pietauvo savu ņipro alumīnija kuteri. Pamet paviršu skatienu mūsu virzienā un mērķtiecīgi dodas tālāk savās gaitās salas iekšienē. Pati sala tāds alvārs ar kadiķiem un sausiem ziediņiem nebūt vairs nav tik karībiska. Armands uzšaujas ar dronu debesīs, viens no Tomiem apgāž ūdens moci, Baibiņa vizinās aiz Adriana un saka, ka var vēl ātrāk, kamēr daži pilnīgā mierā grābstās gar nogrimuša zvejas kuģīša koka ribām. Tik daudz nogrimuša koka ir zem ūdens. Kāpēc tas nepeld, kā tas turas tur lejā? Atrodu daļu no enkura, pārāk smuks, pārāk smags un pārāk iederīgs, nemaz necenšos izvilkt. Un nav jau nekāds pamests padomju kuģis, kuram piestāv, ja nogriež, ja ieskrāpē vai norauj gabalu. Kā rētas, kas izdaiļo? Nezinu. Bet gribas vilkt un atstāt un paņemt līdzi tās nekam nederīgās piemiņas. Ielikt bufetē - putekļiem. Garāžā un vasarnīcas ābelēs, kā kormorāni sasēduši metāla gabali, smird pēc pūstošam gliemenēm kā putnu mēsli.

Daudz tālāku notikumu risinās līdzīgi kā citos gados, ir daudz nogrimušu vraku, ir cilvēki, kas gulšņā uz pontoniem un lasa, tādi, kas dažreiz klausās muzonu, kāds gatavo, dejo, guļ un sarunājas. Ir vairāki vraki, kuri ir jau aizņemti un uz tiem stāv rinda. Mēs arī stāvam, bet kādu laiku nekas nenotiek, rinda ne sūda nekustās un mēs braucam prom. Somi arī pieklājīgi uzvelk karogu, notiek niršana, mums tāda nav. Mums arī reizēm kāds tiek nosūtīts lejā ar cauru regulatoru, nepieskrūvētu reduktoru vai pilnīgi tukšiem baloniem.  Un mums ir arī cita attieksme, to tik labi pierāda Armanda teiktais pirms vairākiem gadiem Gota kanālā: kāpēc visi izmanto ķekšus un nevis aptēstus egļu kokus, tie taču ir tik ērti slūžu izbraukšanai. Nu jā un zviedri, piemēram, nežāvē sapelējušu maizi uz klāja, droši vien viņiem kajītēs kaut kādas slepenas atpelējamās iekārtas.

Enkurus izmantojam kā abordāžās āķus. Sonārs palīdz saskatīt vraku no augšas, bet ar enkura palīdzību varam to uzāķēt, pēc tam gar virvi laižamies lejā pa tiešo uz kuģi. Tieši tā arī notika ar Alfred. Klājs parādās 15 m dziļumā, enkurs aizķēries aiz augšējiem reliņiem, gaisma uz klāja vēl pietiekama, kuģa pamatne guļ 21 metra dziļumā, te vēss un mierīgs, britu trīsmastnieks, īsts brašulis, redzamība tik laba, ka mazliet galva reibst, neticas, ka var redzēt gandrīz visu kuģi no viena skatupunkta. Spiediens diezgan liels un mans piecdesmit gadus vecais reduktors nelaiž cauri tik daudz gaisu, cik gribētos. Elpoju ar piepūli, mēģinu neizdarīt liekas kustības, lai samazinātu vēlmi pēc papildus skābekļa. Baloni, nav pilni un šādā dziļumā tērējas vairākas reizes ātrāk nekā ūdens virspusē. Skābeklis asinīs nepieciešams tik pat, bet reflekss liek mums negausīgi rīt saspiestā gaisa kumosus. Pie temperatūras ir jau pierasts, ir tik skaisti, ka eksistenciālās lietas izgaist kā reibuma ietekmē. Varbūt tā ir izšķīduša slāpekļa klātbūtne smadzenēm. Man jau baloni gandrīz tukši, sāku domāt par pēdējo gaisa ievilcienu, ir labi, ja var vēl pie tā tik, piepildīt plaušas un šauties augšā.

                                            Guntas Tomsones foto

Visas šis dienas Tuktuks strādā ar pilnu jaudu, saule paneļos iespīd daudz, bet tā kā nirstu katru dienu, gaisa bilance ir negatīva un vēl, jo lielāks spiediens, jo lēnāk pildās baloni. Man vēl pāris ievilcieni sanāk, vilcinos. Augšā ir vējš, to nevar just, bet pēkšņi saprotu, ka ir arī vēl cita pasaule, ka gaiss tūlīt beigsies un būs jādodas pretī gaismai līdzi burbuļiem, kas skrien  dancojot līganās dejās, brīžiem apvienojoties un atkal sadaloties. Ja es izāķēšu enkuru, tas sāks rauties kopā ar Dahaku pa vējam, bet atstāt nevaram, laikam būtu precīzāk, ka negribas. Virve ir gara, padodas un izdodas izāķēt, mēģinu peldēt ar enkuru uz augšu, tas pārāk smags, mani velk uz leju, vestes man nav, ir tikai svini, kas tuvina gruntij, un gaiss kā ar stangām jāvelk laukā no balona, tūlīt jau radīsies vakuums. Vai nu es vai enkurs, palaižu vaļā, tas ir jau panests uz priekšu un nokrīt sedimentos, Ceļos uz augšu un gaismas paliek vairāk, ausīs šņāc, līdz izlienu saules pielietā pasaulē, apžilbis. Mazliet rīstos un kūļāju pleznas, lai mutē nesmeltos ūdens, ierūcas motors un pēc īsa brīža tieku ievilkts atpakaļ tīklā. Te augšā bija pagājušas tikai nepilnas divdesmit minūtes, kamēr lejā tika piedzīvota neaizmirstama dzīve, tai nav ne sākuma, ne beigu, tagad tā paliks apziņā uz visiem laikiem un katrreiz, pieverot acis, uz plakstiņu iekšpusēm būs uzzīmēts koka trīsmastu Alfreds.

 

Kalmāru diēta

 

Gandrīz gadu neesmu bijis ārpus Latvijas. Iespējams, neesmu vienīgais tāds šajā valstī. Pagājušajā vasarā gan sanāca burāt Zviedrijas, Somijas un Igaunijas ūdeņos. Vēl pirms vīrusiņa atnākšanas biju nedaudz pārceļojis jēgu un klusi un nekautrīgi pie sevis ķiķināju, kad atcēlās divi pēdējie komandējumi. Līdz ar to man nebija jādodas lasīt lekcijas uz Irānu, kur nekas prātīgs vēl nebija sagatavots, biju jau sācis sapņos redzēt bārdainus professore, kas ar urbjošiem skatieniem vēršas manā tukšajā mulsumā. Un pie Siktivkaras biedriem arī nemaz tā īsti negribējās, būtu no sniegiem kūstošās ielas, blokmājas viesnīca, jāvelkas uz institūtu un jātēlo, ka viss patīk mazliet vairāk, nekā patiesībā. Tad vēl auditorijas ar sarkanīgi rūtaino audumu pārvilktajiem koka-finiera krēsliem, apdilušajiem parketiem un nenogurdināmajiem jautājumu ģenerētājiem ievalkātās žaketītes un ar lieliskām zināšanām specialitātē.

Niršanas sezona jau bija aktīvi sākusies ar kādiem desmit nirieniem, pāris vrakiem, zemūdens sliežu ceļu, dzenskrūvē uztītu tīklu piņķerēšanu, vienlaikus dauzoties viļņos pret laivas korpusu un Baltijas jūras zirdziņu pretī Lielupes grīvai pie nogrimuša kuģa izcili sliktos redzamības apstākļos. Zirdziņš tika pamanīts brīdī, kad tas pielipa pie maskas stikla, bet vraks kļuva redzams tikai pēc tam, kad ar pieri tumsā biju pret to atsities un tad, izgaismojot lukturīša šaurajā starmetī, kas mazliet atgādina džedaja gaismas zobenu, varēja tikai nojaust, ka tas reiz bijis peldošs kuģis.

Pāris reizes tiekoties ar Armandu uz pirts lāvas, bijām nonākuši pie secinājuma, ka līdz Norvēģijai šovasar netiksim, krabji un austeres izpaliks. Igaunijā ir daudz vraku un kaut kam jābūt arī Somijā, eholote ir darba kārtībā, bet diezgan liela neskaidrība ar balonu pildīšanu. Dienu pirms izbraukšanas ierados uzpildes kantorī pēc savienojumu daļas, ar kuras palīdzību varētu pildīt balonus vienu no otra, bet tie, kā stulbās komēdijās, bija beigušies un no četriem baloniem uzpildīt ļāva tikai vienu, jo pārējiem jau kādus 10 gadus nav taisīts spiediena tests.  Saule cepināja neprātīgi un, kamēr pildījās vienīgais legālais balons, mazajā pežo tika iekrāmēta 200 l muca ar hidraulisko eļļu, tā man dos vismaz mēnesim brīvu kustību.

Ielīdu nekārtīgajā kabinetā pie uzpildes čaļa un pamanīju viņa plauktā vajadzīgo pāreju, izdīcu, lai pārdod savējo, jau lietoto, jo man tiešām vajag vairāk nekā viņam.  Viņš no manis bija tik ļoti noguris, ka piekāpās. Svaigi uzpildīto balonu nekavējoties iepildīju nelegālajos un, kad atgriezos ar pustukšu legālo, viņam nolaidās rokas, jo, pārdodot pāreju, viņš bija devis man iespēju izdarīt to, ko pats neakceptēja. Pēc vairāku stundu darbošanās pārkarsa kompresors, bija palikusi pēdējā uzpilde, un viņš noskatījās uz manu aizbraukšanu ar lielu atvieglojumu, cerams, kādu laiku mēs viens otru netraucēsim.

Visam pa vidu pie manis vēl atceļoja sapropeļa vistas. Milzīgi cāļi, kas tika papildus baroti ar augsnes institūtā pievakarēs cetrifugētu nātrija humātu. Nezinu, vai metodiku biju ievērojis pareizi, bet cāļi bija tiešām lieli un vēl necepti, mazliet spalvaini. Diena ievilkās, un plītī tie nonāca īsi pirms pusnakts.

Tā nu mēs svētku-atvadu vakariņas ģimenes lokā pavadījām balti dzirkstoša vīna un dienvidu nakts klātesamībā.

Dažas stundas pagulējis, ar vakardienas cāļiem vēderā devos uz Valli, man vēl bija drusku naudas un, sapratis, ka jūrā tā diezin vai noderēs, izvēlējos to ieguldīt pežo tiltā. Diena bija tikpat karsta, kā iepriekšējā. Atgriezies pārkarsētajā vasarnīcā pēc virpuļošanas starp Sēliju un Vidzemi, pieķēros pēdējam, visatbildīgākajam darbam. Ķīniešu augstspiediena kompresoram – Tuxingam, kam vajadzēja nomainīt trīspakāpju virzuli un dažas blīves. Vienu virzuli biju jau sabojājis un veiksmīgi ticis pie nākamā. Zem vairākām lampām, darba telpā svīstošiem, mazliet drebošiem pirkstiem cīnījos, uz spēles – iespēja būt vai nebūt nirieniem uz vrakiem.

        Autora foto (Un nav Tā atsauce Dharmas blandoņas Valters un Rapa izdevumam)

Ar kompresoru rokā tiku līdz Saulkrastu autobusam, Ainažos mūs jau gaidīja Dahaks. Pāris dienas ceļojām caur igauņu salām, un viss notiek kā ierasti, līdz brīdim, kas Vormsi ierodas Adrians ar ūdens moci, es pārēdos un visam pa virsu uzdzeru saldu dzērienu, kurā cukura ir vairāk par alkoholu. Pamostos rīta agrumā, brīdī, kad viss sāk nākt ārā pa abiem galiem vienlaicīgi! Apziņa paliek neskaidra, kratos drudzī, uzlec saule, svilina, bet man neprātīgi salst. Brīžiem pilnībā pazūd realitātes sajūta, nespēju noteikt atrašanās vietu un gandrīz neiespējama ir robežas novilkšana starp murgiem un realitāti un kaut kur pa vidu uzplaiksnī – man taču ir treknu kalmāru diēta.