Atgriešanās mātes vēderā

Maija beigās, tuvojoties mācību gada noslēgumam, kļūstu viegli satraukts, gribas ātrāk nokārtot attiecības ar virszemi un pazust plašajos ūdeņos. Ūdeņos, kuro ir tumsa un nezināmais. Ziemā, pēc pleca dislokācijas, atradās nedaudz laiks iegremdēties vraku arhīvos, tagad pienācis laiks tos aptaustīt. Vilciens Rīga-Jelgava mani uzņem Torņakalna stacijā, vagona skaļrunī ieskanas pareizas uzvedības pamācība, nedrīkst pārvedāt viegli uzliesmojošus priekšmetus un šķērsot sliedes neatļautā vietā. Ar divām somām un skūteri rokās šķērsoju trīs sliežu līnijas un tikai ar lielu piepūli iekāpju vagonā, kanna ar degvielu, gāzes balons, eholote un nedaudz pārtikas liek sevi manīt. Uzliesmojums nenotiek, tā jau man likās, nevajag klausīt visam, ko iesaka. Marie uzņem kravu, vēl tik jāaizskrien uz pili, jāatvadās no kolēģiem līdz septembrim un tad tik lejā pa straumi uz jūru, ārā no līča, no sasmakušās šaurības. Spīd saule, kutera jumts ir nolaists kā kabrioletam. Garām slīd ainava, niedres, zirgi, govis un atkal niedres. Līdz vakaram jātiek Priedainē. Tur no Dahaka jāpārliek akvalanga baloni, tiem vilcienā nepietika vietas. Eholotes ekrānā zīmējas Lielupes gultne, divās vietās pamanu sen neesoša tilta balstus, viens tieši pretī Jelgavas pilij, bet otrs pie Žibukakta, kur mājas Mz. Klīves, Latvijas laikā kartē redzama pārceltuve, bet tilta nav. Negribas stāties un ienirt, lai pārbaudītu balstus, jūras vilinājums ir pārāk liels, ātrāk uz priekšu. Un ātrāk nozīmē diezgan lēni. Kādi desmit kilometri stundā, piesargāju motoru un lieki nešķiežos ar degvielu. Pa ceļam piestāju Slokā, tā ir vieta, kur izveidojušas draudzīgas attiecības ar piestātnē esošo kutera saimnieku un burātājiem, kas nodarbojas arī ar stikla šķiedras laivu līmēšanu. Viņi mani pamana pa gabalu, māj pāri pa žogam un aicina ciemos. Izstāstu vasaras plānus un vilinu doties līdzi jūrā. Pienācis arī laiks iekraut lielākus pārtikas krājumus tuvākajām dienām. Slokas Mego ar mani laipni runā tādā pašizdomātā latviešu valodā. Jā, starp citu, te ir arī unikāla vieta, jo ir divi Mego un viņi ir viens otram pretī, katrs savā sliežu pusē. Aizmirsu saldūdeni, nākas apmeklēt otru iepirkšanās centru un arī šeit mani sagaida savdabīgā valoda, brīvais galotņu pielietojums. Pēc vienatnē pavadītās dienas tik patīkami ar kādu parunāt, mēģinu pastiept sarunu, nu nekas daudz man neizdodas, bet tomēr vēl pāris teikum ārpus likumiem. Iznācis ar jauniegūto bačoku, stāvu uz betona plāksnēm un attopos, ka te manā bērnībā atradās gāzētā ūdens aparāts ar sīrupu. Dubultais sīrups, paņem nost glāzi, lai notek burbuļūdens, vēl piecas kapeikas, ietek vēl sīrups un tikai tad ļauj glāzei piepildīties līdz augšai. Nedomāju, ka tagad tas liktos garšīgi, tieši tāpat kā ierūdzis sprīdītis. Varbūt tarhūns ir dzerams, tā zaļā krāsa vien jau ir kaut kas. Mazliet neiespējams, tādi toņi, kur tādi rodas. Vēlreiz veikalā neatgriežos, tarhūnu mēģinu izdomāt pats, mazliet mazāk cukura, jā, bet kas vēl, kā tā garša rodas un vai tā vēl glabājas manā galvā, vai atmiņas ir pareizas un vai spētu to uzzīmēt, ja nokļūtu pie limonāžu detektīva. Līdz krēslai esmu sasniedzis Priedaini, Armands jau sien resnos melnos fenderus Dahaka sānos, tie, kā norijušies roņi, tumšu spīdīgu ādu, iespiežas starp korpusiem, tagad sanāk trimarāns. Toms sagriež dārzeņus, sprakšķ eļļa panā, laiks atvērt vīnu un pie vakariņa galda apspriest vasaras plānus. Kajītes šaurība ir omulības citadele, un viesi uz klāja ir lielākie svētki. Pēc netīras trauku kaudzītes izlietnē un gandrīz saplānota Norvēģijas brauciena laiks pievērt durvis un aizmigt līdzās Ilustrētās vēstures atvērumam. Krasta vējš, jūra mierīga, Dahaks rācijā ziņo dziļumu Lielupes grīvā, eholote rāda 1,2 m, vēl neliela rezerve ir. Ja katamarānam sāk ķerties stūres, ar Marie ārā netikt, jāmeklē cits ceļš. Ūdens līmenis diezgan augsts, izdodas izšmaukt, liekas, pat nepieskāros dibenam. Katamarāns pavadīs ceļā uz Ventspili, sākumā ejam līdzās, līdz mostas dienas vēji, iepūš un kuteris pukšķinādams paliek iepakaļ. Laivu atstāju Rojas piestātnē un ar kājām pāris kilometrus uz Kolkas pusi. Tomas kaut kur skraida un aplasa geokastes, bet Armands rosās gar ugunskuru. Tālāk Kolka, uz vecās zvejnieku piestātnes pievienosies Ruka ar korgiju. Katrs jauns viesis uz laivas ir arī pārtikas rezervju papildinājums. Ilze atvedusi labumus no vecās Eiropas. Kompliments sunim, tas uzvedas tik neticami labi, liekas, ka korgijus kāds selekcionējis tieši dzīvei uz kutera. Nepilnus sešu kilometrus no krasta atrodas Kolkas bāka ar vairākām ēkām un gaismas torni, kas izslējies kā minarets kaļķa baltumā pār mazo mākslīgi izveidoto salu. Pirmais niriens, kā vienmēr, patīkams satraukums, neilgi pēc iegremdēšanās pie manis atpeld ronis, tāds bāls un neveselīgs, pleķains, ne gluži, kā biju iztēlojies, vērojot Dahaka fenderus. Pārsimts metrus aiz bākas ziemeļu virzienā iezīmēts vraks, vairākas reizes eholotē esmu to meklējis, arī šoreiz nekā. Domājams, burinieks, te ir diezgan sekls, padsmit metri, viļņi un nepārtrauktā ūdens plūsma to iznīcinājusi. Tomēr mazs ķēriens ir, straume atnesusi pie pašas bākas akmeņu uzbērumā 6-8 metru zonā vienu detaļu, koka brangu ar tapām, melna un smaga, vajadzētu būt ozolam. Līdzi paņemt gan nevaru, pārāk liela un nav iespēju iekonservēt, uzņemu pāris attēlus un atlaižu atpakaļ. Pie Mazirbes atmodušies viļņi, mēģinām noparkoties, bet smiltis te irdenas, enkurs netur. Viesi krastā ar supu netiek un spiesti doties līdzi uz Ventspils ostu. Augšup pa Ventu atrodas viena publiskā piestātne, tieši vietiņa, lai varētu iegrozīties ar Marie. No rīta neprātīgi līst, taksis grozās pa stāvlaukumu un korgija sejā saskatāmas nelielas bažas, vienlaikus arī neizsakāms miers. Atšaujas lietussargs, korgijs ir glābts. Auto pieripo autoostā, ventiņu izloksnes monologs beidzas, mēs vēl samiegojušies neko prātīgu nespējam pateikt. Pārlieku skūteri autobusa kravas nodalījumā, nodomādams, tas arī tāds kā kucēns, mazliet jāpieskata. Šoferis nosaka, ja nu kas, teikšu, ka manējais un par bagāžu naudu nepaņem. Vēlāk izrādās, viņam arī esot korgijs un tad viņš šo to grib zināt, bet es ne sūda no tiem suņiem nesaprotu, kaut kā grozos un murgoju par suņu astēm, līdz atnāk Ilze un viss tiek noregulēts. Talsos starp autobusiem ir laiks kafijai un biezpienmaizei, izrādās, tas viss par korgija bērnu naudu, sunim esot pat savs konts bankā atvērts.

Foto Ilze Ruka

Sākotnējais plāns kuteri parkot pie Ovīšiem atkrīt. Zemūdens akmeņus burtiskā nozīmē neizdodas atrast, vajadzētu tādu tonnīgu 10 m dziļumā, ap kuru apsieties un tad katru rītu varētu supot uz laivu un vakarā atpakaļ, kamēr Dita kemperī, līdz tiltiem ierakusies dubļos, strādā un slauka ūdeni, kas caur lūku līst darbistabā blakus darba datoram, kas piešnallēts ar metāla trosi pie galda kājas, tādi esot drošības standarti. Ūdens līmenis lēnām ceļas, vēl metrs un varēšu pagalmā iebraukt ar Marie. Mēneša garumā iepazīstu Ventspili, vakaros tā kļūst baisi tukša, bet dienas vidū pusdzīva, atrodu humpalas, attīstu filmiņas, apmeklēju planetāriju, pērku vinčas, troses, izgatavoju dokumentus, pasi man iedeva, bet identifikācijas karte joprojām stāv pie viņiem, mans maks bija palicis pludmales smiltīs ar veco ID pilnīgi viens veselu dienu un nakti, vēlāk to atradu līdz pusei ieputinātu. Vienās brīvdienās ar Ditu kā cilvēki pārbraucam uz Igaunijas salām, ēdam kafejnīcās, nirstam pie ārzemju vrakiem, stopējam pa cietzemi un apmeklējam pat muzeju Sirves pussalā. Vietā, kur pirms nepilna gada notika operācija sūds, gan neienirstu, jo ir jau tumšs un man negribas izgāzties otrreiz. No Sāremā uz Ventspili var tikt pāri nakts laikā. Atpakaļceļā gribējām apmeklēt Irbes bāku, tomēr tā mums palika noslēpums, jūras kartē iezīmēta tikai boja, un par bāku nekas minēts nav, gaisma no tās līdz mums neatnāca, varbūt kāds bija aizmirsis ieslēgt. Tā pagāja jūnijs, dienas pavadīju, apsekojot vrakus eholotē un nirstot, izmainījās manas domas un skepse par atklāto jūru. Butes un garneles apsargā veselu valstību. Un, ja kādreiz mētājos ar skaļiem saukļiem, ka Baltijas jūra tik bezjēdzīga, ka varētu aizbetonēt, ņemu savus vārdus atpakaļ. Betonēt ciet var tik Rīgas līci. Brīvajā laikā kopējiem spēkiem vinčojot astoņmetrīgo busiņu izmirkušajā Ovīšu dārzā nonācām pie secinājuma, ka pēc šī visa jānomaina sajūgs.

Par vienu stundu vairāk

Rīts sākās ar brokastīm, saklāts galds istabā ar sarkanām mēbelēm no nesenas pagātnes, un mazu rakija glāzīti, pēc brīža pie kafijas uzrodas vēl viena. Saimnieki tikai smaida, un mūsu saruna, nekur nevedot, tomēr nonāk līdz vārdnīcai.

Baltais stacijas namiņš varētu atrasties kaut kur Meksikas dienvidu pierobežā, saule cepina un no spiediena uz kakla, kurā uzkārts čehols ar sniegadēli un ziemas drēbēm, kreklā iemetušies sviedru plankumi. Cipreses šajā tuksnešainajā nomalē piedod mazu zaļumu, māju dārzos bezkoku lapās izšāvušies viegli rozīgi ziedi, ērkšķainā pļavā ganās pāris aitas, un suņu rejas haotiski izrobo klusumu. Vilciens ar aizgrafitijotiem logiem slēpj kalnu kores, dažas no tām pārsegtas ar sniega cepurītēm. Vilciens sāk bremzēt, koridorā parādījušies cilvēki uz manu jautājumu, vai šī ir centrālā Podgoricas stacija, atbild, ka protams. Aiz stacijas ar vienu peronu ir kafijas vietiņa un kiosks, kurā tieku pie sim kartes, bet pie interneta ne uzreiz. Pēc izpalīdzīgās pārdevējas zvaniem uz centrāli saņemu kaudzi ar instalāciju failiem, līdz kāds no tiem beidzot nostrādā brīdī, kad jau biju apņēmies ierasties ofisā un lietas kārtot klātienē. Izvēlos ceļu pa taisno caur privātmāju rajoniem, dārzos te apskatāmi visādi brīnumi, trabans kabriolets, piecdurvju ņiva, honda city un neskatoties, ka apkārt te vieni vienīgi kalni, pat dažas motorlaivas. Protams, ceļš pa taisno sanāca pāris reizes lēnāks, iestumjos hosteļa dārzā ar somu un dēli, te tāda oāze un miers. Kaut ko līdzīgu biju piedzīvojis Mauritānijas apokaliptiskajā smilšu bezcerībā, kur kāda franču dāma bija uztaisījusi paradīzi ar flīzētām tualetēm un īstu vannu, vietu, kur sarunas dārzā nekad neapstājās un no virtuves plūda pasaules ēdienu smaržas.

 

Sarunas mani te diezgan ierauj, attopos, kad ir jau tumšs, un baltkrievs, kas apņēmies neatgriezties savā valstī, jo viņam ir kauns, aizgājis tīmeklī spēlēt pokeru, tā esot viņa iztika. Par karu cenšamies nerunāt, bet nav jau tā, ka sanāktu, un šejieniešiem ir tāds vienkāršais vēstures skaidrojums situācijās, kad garā versija iesprūst. Ik pa trīsdesmit gadiem Melnkalni apciemo karš vai postoša zemestrīce, pārējais ir tikai detaļas. Paliek vēsāks, beidzot varu izmantot žaketi, kuru visu dienu esmu nostaipījis līdzi, gaidot tai pienācīgu brīdi. Saimniece Magdalēna ar savu draugu pret katru no hosteļa viesiem izturas ar tādu rūpību, it kā mēs būtu viņu bērni.

Mans telefons spītīgi nemaina laiku un man katru dienu pieder viena stunda vairāk nekā apkārtējiem. Šajā ekstra stundā aizdomājos par L.D. Aleksandrijas kvarteta pirmo daļu Justīne, kurā viņš, Dārlijs, lieto šo piederības salīdzinājumu, pilsētas bērni “I have had to come so far away from it in order to understand it all! Living on this bare promontory... far from the lime-laden dust of those summer afternoons, I see at last that none of us is properly to be judged for what happened in the past. It is the city which should be judged though we, its children, must pay the price”.

Šis darbs brīžiem nebūt nav tik viegli sagremojams kā Kipras rūgtie citroni vai Prospero celle un tomēr ir viens no jutekliskākajiem pieskārieniem pilsētai, tā laika Aleksandrijai, kuru pat ceļojot ar sagrozītu pulksteni neizdosies sasniegt.

Brokastis 8, un pēc pāris stundām pie vārtiem pieripo maziņš, balts vw, nolaižam krēslu un diagonāli ieslidinām snovbordu. Nekādas kredītkartes, uz oāzes galdiņa tiek nolikti papīra eiro un cenšoties apvaldīt satraukumu, izliekos, ka esmu nesteidzīgs un izklaidīgi vienaldzīgs, kaut gan manī dzīvnieciski trīc miesa, cik ļoti gribas mesties ceļā. Ļauju pāris sekundes dīzelītim patikšķēt un tad nozūdu ielās. Pēc dažām minūtēm jau mēs ar čabuli esam uzsākuši ceļu pa kanjonu tirkīza toņu upes pavadībā. Ceļš iekalts tuneļos, tumši, šauri, līki. Cauri kaļķakmeņiem sūcas ūdens un pil uz vējstikla, saules acis nesaprot tumsu, ložņāju kā kurmis un katrs gaismas stariņš mums ar balto čabuli kā glābiņš. Līdz Kolašinai pāris stundu brauciens, slēpošanas kūrorts saules pieliets, ceļmalā kafejnīcas darbinieki gozējas ārā pie galdiņa. Tieku pie zupas un kalniešu brokastīm, čabulīts gan vēl neko negrib, viņam mazs vēderiņš un maza ekonomiska sirsniņa. Liekas, divus gadus nebiju darbinājis splitbordu, ar rūpību pielīmēju ādas un sariktēju nūjas. Sāku šļūkt uz augšu, saule cepina, ēdu sniegu un jūtu kā mana plikā mugura cepas saulē. Kāds enerģijas pilns džentlmenis (sākumā gan padomāju, ka man seko lācis) pastāsta, ka esot plānojies kempot, bet izrādās te vēl daudz sniega un došoties atpakaļ. Pēc tām pārlaimīgs vāciešu pāris pieslēpo sasveicināties un saulē nodegušam sejām smaida baltiem zobiem. Nepilnās divās stundās tiku līdz virsotnei. Ieriktējos pie pacēlāja mājiņas, atpūta, ainava un tad jau jāliek kopā dēlis un nūjas. Stratēģiski apdomāju maršrutu tā, lai sanāk garākais ceļš, cerības, ka izspiedīšu 3 km.

Mazliet neveikls pirmajos pagriezienos, ieduros sniegā, dēļa virsma mazliet mazāka un nākas nopūlēties, lai nenoraktos “pavasara pūderī”. Atpakaļceļā nonāku lepnas viesnīcas pagraba spa, tādā, kurā turku pirtīs skan nomierinoša mūzika, kurai nav ne sākuma ne beigas. Amerikāņi džakūzī runā par safari un kāda meitene viena, lielajā baseinā mēģina šķērsot to bezgalīgas reizes.

Pirms un pēc

 

Janvāris ir tāds klaiņošanas mēnesis, kamēr studentiem jākārto sesija, man ir iespēja aizslīdēt. Pēc pagrozīšanās Sicīlijas karstajos avotos un aizsnigušajās slēpošanas trasēs ar neieslēgtiem pacēlājiem, bija pienācis laiks doties uz Portugāli. Plāns jau no sākta gala nevirzījās raiti, vairākas reizes tika atceltas un pārceltas lidmašīnas, izveidojās arī aizliegums iekļūt galamērķī Marokā. Līdz ar to Portugāle savā būtībā bija tikai tāds plāksteris visa jūklī. No pieredzējušajiem lidotājiem netika Ojārs, jo viņam bija lielāks vecums un vairāk saprāta, bet mēs pārējie – mūsu galvenais pieskatītājs Jānis un 3 dažādas pakāpes iesācēji – Armands, Gunta un es –, bijām gatavi avantūrai. Vīnē, mūsu pārsēšanās vietā, Jānis tika nedaudz aizkavēts, jo nebija ticis pie trešās potes, bet skautu drēbēs ietērptie kontrolieri beigu beigās viņu palaida, piespiežot parakstīties ar solījumu baigi neblandīties. Paēdām pusdienas mīlīgā grieķu virtuvē un tad, pa vienu eiro izīrējuši neticami lēnus un smagus pilsētas velosipēdus, ripinājāmies uz tehnikas muzeju. Trešajā stāvā, kad mani spēki bija teju vai izbeigušies, parādījās lidmašīnas, satelīti, mašīnas..

Airbnb dzīvoklis gandrīz nosmirdēja, jo lēnie velo mūs netuvināja mērķim, it kā mēs airētu okeāna pretstraumē, meiteni mēs apturējām gandrīz ar varu, brīdī, kad viņa jau mēģināja pamest izīrēto istabu un teica, ka viss ir atcelts un zudis.

Nākamajā rītā no perona tālākā gala apskatīju Donavu, pelēka, nevis zila. Pie iečekošanās uzzinām, ka mums nepieciešami covid testi. Ir svētdiena, viss izskatās kluss un mierīgs, līdz lidmašīnai vēl stunda. Bet izrādās, ka pāri ielai kādā vēsā klīnikā ir deguna bakstītājs, kas apņemas 20 min laikā nosūtīt rezultātu, tā nu mēs sēžam uz milzīgajām paraplāna somām un klusējot vērojam telefona ekrānus, gaidot atbildes. Nav paroļu, laiks iet, skrienu uz klīniku, tiekam pie dokumentiem, beigu beigās visi esam veseli, un ceļojums turpinās.

No Lisabonas apskatām pirmo potenciālo vietu, ir jau tumšs un lidot vairs nav iespējams. Pārāk daudz šķēršļu, dodamies atpakaļ uz pilsētu un vienīgo hosteli, kas tik vēlā stundā vēl gatavs mūs uzņemt. Vīns stāv neiztērēts, komanda ieurbusies piemērotu vietu meklējumus rītdienas vējam. Ir pludmale ar kāpu. Būs lidošana.

Tāds sērfotāju ciematiņš Peniše ar zivju cehu pa vidu. Smukas kāpas un stāvkrasts, gandrīz sapņu vieta. Vējš kādi pieci metri sekundē, labākus apstākļus nevar gribēt, pusdienlaikā vējš iegriežas tieši perpendikulāri kāpai. Piņķerējas štropes, Jānis aizlido un pārējie kaut kur šļūkā pa smiltīm un cilā spārnus. Mazliet atpūšos un Jānis pieceļ mani striķī, plānoju drusku pavizināties šurpu turpu un tad doties maršrutā uz stāvkrastu. Mēģinu aizkabināt kāju aiz akseleratora kāpšļa, pa to laiku esmu mazliet sašūpojies, atlaižu bremzes, lai samazinātu augstumu, bet tad pēkšņi esmu strauji iegriezies sānvējā virzienā pa labi, novelku kreiso bremzi līdz pusei, lai kursu izlabotu, bet spārns nemaz nemēģina griezties un ļaujas vējam, nes mani kāpās un strauji tuvojas zemei, līdz saprotu, ka es nevis lidoju, bet vienkārši krītu. Saskaroties ar zemi, izdzirdu pats savu sāpju kunkstienu, pāris metrus pašļūcu un apstājos. Esmu dzīvs, bet savāda sajūta labajā plecā, lauzts nav, tas ir kaut kas cits, kaut kas vēl nebijis manā traumu pieredzē. Cietis arī labais sāns un iekšas diezgan sakratījušas, bet tā gan jau bija gadījies. Kad atsedzam plecu, izrādās, ka roka atrodas kādus piecus cm zemāk par plecu, pleca kauls izslējies stāvus un nesaprot, kur palikusi roka. Zinu, ka drīz adrenalīna ietekme beigsies un būs sāpes. Skaidrs, ka paši neieliksim, jādodas uz slimnīcu. Uzņemšanā vairs nespēju ne parakstīt, ne saprātīgi parunāt, sāpes pārņem saprātu. Mani nosēdina koridorā, uztaisa rentgenu un vēnā iepilina pirmo pudelīti. Pēc brīža otro pudelīti, tad atnāk ārsts, tāds īsts, kā no kino, ar brillītēm, nosvērts, nedaudz laipns un lietišķs. Izstāsta, ka tad, ja mēs atrastos tuksnesī, viņi ar anesteziologu ņemtu un man to roku pa diviem ieliktu vietā, bet pārdesmit km attālumā esot cita slimnīca, kur ir speciālists un viņi ar mani tikšot gala, jāsagaida tikai kāda brīvā ātrā palīdzība. Pēc kādas pusstundas atnāk jauna meitene un apsargs, kuri mani iesēdina ātrajos, biju iztēlojies, ka gulēšu, man nekas nesāpēs un sirēnām maigi gaudojot, dosimies pa taisno uz operāciju galdu. Bet mani iesēdina krēslā, piesprādzē, sirēnas negaudo, skuķis dragā pa autobāņa trešo joslu un katrreiz, kad iebrauc kādā nelīdzenumā, pamāj man ar roku, sorry, paciet vecīt!

                                Rentgens, D - pirms un E- pēc

Operāciju galda vietā man ir uzgaidāmā telpā, esmu viegli samocīts un apdullis no zālēm, dzirdu savu vārdu skaļrunī, klīstu pa gaiteņiem, bet neko prātīgu neatradis, atgriežos sākumpunktā. Aizeju līdz reģistrācijai, bet arī tur skaidrības nav. Noķeru koridorā kādu māsiņu, viņa, redzot manu bēdīgo stāvokli, dodas kādu meklēt un tad pusceļā atceras, ka ir jau kaut ko dzirdējusi par mani un zina, kur mums jādodas. Ārsts tieši kā atsaiņojis vakariņu maizīti, tagad spiests to atkal locīt ciet, jūtos mazliet neērti, ielaužoties viņa maltītē. Māsiņa novēl mums veiksmi, viņa labi zina, kas mūs sagaida, bet es to tikai miglaini nojaušu. Manā vēnā tiek ielaistas vēl pāris pudelītes. Ārsts pa gaiteņiem salasa papildspēkus. Divas māsiņas velk roku ar palagu, ārsta palīgs, jauns un apņēmīgs, guļ man virsū un tur, kamēr no maltītes atrautais speciālists, dažādos veidos lokot un kustinot, mēģina ietrāpīt eņģēs. Kādu laiku tā mocījušies, viņi paziņo, ka ielaidīšot pāris šļirces, lai man atslābtu muskuļi. Pēc nezināma laika atmostos koridorā ar kaklā iekārtu roku un sāpēm vēdera lejas daļā. Aizklumburējis līdz tualetei, jūtu, ka esmu kaut cik spējīgs paklibot uz priekšu un varētu arī slīdēt projām no šīs ne pārāk viesmīlīgās ainas. Nav arī skaidrs vai neesmu parādā kaut ko vairāk par tiem 14 eiro, ko samaksāju reģistrācijā. Koridors ir pilns ar gultām un guļošiem pusdzīviem cilvēkiem, knapi vieta, kur izspraukties. Kāda māsiņa gaitenī mani novēro, cenšos izlikties, ka nekliboju, nezinu vai izdodas, viņa liek ieiet pie ārsta, maizīte joprojām nav apēsta. Viņš man iedod bukletu ar rokas nostiprinājuma attēliem, apvilkts viens man izvēlētais, ko viņš iesaka lietot, kad nonākšu mājās. Klanot galvu, izsaku vislielāko pateicību par viņa un visas komandas pūlēm. Nonācis atpakaļ koridorā, virzos uz izeju, aptaustu plecu, liekas, ka labā roka tomēr ir dažus centimetrus zemāk par otru, iespējams, brīdī, kad tiku izslēgts, vesels kurss ortopēdu nokārtoja eksāmenu izmežģīta pleca ielikšanā un varbūt pēdējais tomēr nenokārtoja! Pa ceļam izlūdzos pudelīti ūdens, apsarga skatiena pavadībā dodos uz stikla durvīm, ārā ir nakts, mani krata drebuļi un ļoti gribas vemt.

Habibi

 

Kaut arī mūsu jaunais aģents negribēja, lai mēs tik daudz skatāmies un zivīm un koraļļiem, tomēr no iespējas pavizināties ar zemūdeni atteikties nespēju. Kā ierasts, tiekam savākti no viesnīcas, pasakot paroli – istabiņas numuru, nokļūstam kādā no daudzajām pilsētas piestātnēm, kur mūs sagaida tādas pašas laivas, kā iepriekš. Baltas, diviem klājiem no koka un finiera, kopkajītē maza plastmasas eglīte ar spīguļiem un pavirši ietītām dāvanu kastēm zem tās. Tiekam nogādāti līdz platformai, pie kuras pietauvotas divas baltas slaidas zemūdenes. Kapteinis iepazīstina ar drošības noteikumiem, neizstāstot galveno – kā no šejienes izkļūt, ja nogrimstam un vai no skābekļa maskām būs kāda jēga, ja atradīsimies ūdenī. Mazliet šņāc un burbuļo, izlaižam gaisu, iemainot to pret smagāku vielu – ūdeni, un sākam ienirt. Aiz iluminatora sākumā ir tikai smiltis, pietuvojoties rifam, aina mainās, parādās zivis, sūkļi un koraļļi, šajās dienās jau izdevies nedaudz iepazīt vietējo faunu un floru, gribētos to redzēt naktī, kad nomainās uzvedība un uz skatuves uzkāpj citi dzīvās valsts iemītnieki. Brauciens ir bagātināts ar nirēju aiz borta, atrodamies apmēram 20 metru dziļumā, tas viņam netraucē rādīt trikus, viegli slīdot aiz iluminatoriem, meklējot uzmanību. Rifs ir bagātināts ar nogremdētu zvejas kuģīti, dažādiem krāmiem un zirgu bez pakaļkājām, domājams, tas te atceļojis no kāda panīkuša lunaparka.

Tā kā motorolleru te var izīrēt tikai vienu dienu pēc dienas, kas nekad nepienāk, jo starpā ir vēl viena diena, izvēlamies izbraucienu ar kvadracikliem. Tiekam pie absolūti bezjēdzīgas pieskatītājas, kas Ditu trīs dolāru vērtībā apgādā ar dzeltenām brillēm cīņai pret smiltīm un putekļiem un tālāk nenotiek nekas. Sēžām gandrīz stundu, līdz poļu meitenēm ir gana, un viņu uzbrukuma ēnā tiekam arī pie saviem braucamajiem. Tad seko puskontrolēta riņķošana, kas domāta kā apmācība, pārsēšanās un kvadru maiņa, tieku downgreidots uz mazāku un skaļāku braucamo, liekas, reduktors tūlīt uzsprāgs, no motora mazliet sūcas eļļa, tā mēs visi, kādi trīsdesmit gabali, tarkšķēdami un paši rīdami savus putekļus, dodamies tuksnesī, veidojot kolonnu kā uzvaras dienas parādē. Kādi padsmit kilometri vienā virzienā, nonākam galā uz saulrietu, pret vadītāja gribu ejam pastaigāt, lai arī viņš ļoti uzstājīgi grib mūs pārliecināt, ka mēs vēl nezinām to, cik ļoti mums patīk kamieļi. Pa to laiku citi arī paklīduši un ir īstais brīdis tipināt kalnu virzienā. Sahāra šinī galā veidota no sadēdējuša granīta ar laukšpatiem, kvarcu un vizlām, te nav smilšu kāpu, tikai akmens tuksnesis un putekļi. Granīta kalnu grēda, kas vietām sniedzas līdz divu kilometru augstumam, atdala tuksneša kāpas no Sarkanās jūras.

     Autora foto

Tālāk viss atkal notiek no laivas, tā jau ir nākamā diena un atkal ir pateikta parole, un atkal dodamies rifu meklējumos, pirms tam gan ir vēl viena svarīga lieta, mums ir jāatrod delfīni! Laiva samazina ātrumu, pāris līganas spuras ūdenī un atkal pleznas pār ahtera zemo klāju un saspringtas gaidas komandai Habibi, tā nu mūs te sauc. Pāris ūdens gidi peld pa priekšu un sauc „Come here Habibi...” Ģimene ar vienu mazu delfīnēnu, nepieliekot nekādu redzamu spēku, kustas ātrāk par mums, un ir diezgan jāiespringst, lai tiktu viņiem līdzi. Brīdī, kad viņi uzpeld ieelpot, mainās trajektorija, viņiem jānopeld garāks ceļš, un tad var tos piedzīt, gandrīz vai pieskarties, kā tādai dejotājai pie stieņa... tomēr man ir mazliet neērti. Ko gan viņi domā par šo papagaiļu baru, kas salidojuši no tālām zemēm, krāsainos šortiņos ar stikla acīm, piemontētām elpošanas caurulītēm, bļaustoties Habibi, Habibi... Ja viņi izdarītu vienu astes vēzienu, dažu sekunžu laikā papagaiļi paliktu ūdens virspusē vieni, tukši klaigājot. Varbūt viņi iepazīstina mazo, parādot, cik tā pasaule tur ārpusē ir jokaina.

Pareizticīgo Ziemassvētkiem par godu vakariņās atkal ir nevienmērīgs rosols un marinētas reņģes, telpa dekorēta puspiepūstiem baloniem un reti izbārstītiem spīguļiem, ierodas dārvišs un vēderdejotāja, kas pirms brīža vēl ieturējās pie kopgalda, laiks pazust un ērti iekārtoties vienā no trīs istabiņas gultām, lai vērotu Kusto komandas nofilmētās ūdens peles, papildinot tās ar no mājām ievestu vīnu.

Parole tā pati, šoreiz gan pēc mums ieradies sarkans vieglais auto, mazliet par glaunu, bet mēs taču brauksim uz smalku pludmali, kurā svaigi spiestas zemeņu sulas vietā pasniedz zapti ar ūdeni. Kurā pludmales pieskatītājs ar visām varītēm vēlas dotas mums līdzi snorkelēt, jo uzskata, ka mēs bez viņa uzraudzības varam iet bojā, mēģinu viņu nomierināt, sakot, ka esmu peldējis četros no pasaules okeāniem un Sarkanā jūra ir tik tāda garena sprauga, pat Strongbovs to mēdza pārpeldēt savos tuksneša klejojuma laikos. You can do what you want un viņš rāda uz bojām, par kurām tālāk peldēt bez viņa uzraudzības nedrīkstot. Nozūdam ap stūri pirmajā pusstundā. Nepamanot paiet piecas stundas, gandrīz nekad neuzrodoties viņa redzes laukā. Maza pauze pusdienām ar dubultporciju un atpakaļ ūdenī, svinu šeit izīrēt nevar un lai sāļajā ūdenī varētu ienirt, iemācos taisīt liftus – vietās, kur ir enkurošanās bojas, ar rokām velku sevi lejā, līdz beidzas gaiss un tad virpuļojot un vērojot rifus zem brunčiem ceļos augšup iekampt gaisu. Šoferis mūs visu dienu gaida tepat uz vietas, netiku redzējis viņu lasām, ko gan viņš dara ar pilnīgi brīvu dienu? Kad iznākam no ūdens, ir jau četri, izbraukšanas laiks, tā arī ne reizi neesmu izkāpis no hidras un apgūlies uz lielā ērtā paēnas zviļņa zem niedru jumtiņa.

Brīvā pēdējā diena atvēlēta informācijas ievākšanai par kutera iegādes iespējām Ēģiptē. Atrodu pusnogrimušu jahtu zvejnieku ostā, mēģinot saprast, vai kāds to pārdod, saņemu piedāvājumu, ka var mani nobildēt pa vienu dolāru, savukārt no laivu darbnīcas ar lielajiem baltajiem milžiem tieku izvadīts smagi bruņotas, smaidīgas policijas pavadībā, neuzzinājis itin neko. Niršanas veikalā var iegādāties kartes un uzlīmes, labākajā gadījumā pleznas un brilles, kad ierunājos par baloniem, tie visi esot paredzēti tūrēm. Vraks 25m dziļumā ir nirējiem instruktoriem, laivu motori tiek laboti, nevis pārdoti. Tomēr es nepadodos, mans jaunais draugs delfīnu fotogrāfs Ahmeds, kaut arī vēl nebija apstiprinājis draudzību feisbukā, apgalvoja, ka te varot dabūt visu, vajagot tikai laiku un naudu. Iespējams, man pietrūkst abu.

 

 

Oh god, so small

 

 

    Pie viesnīcas automātiskajām stikla durvīm, kas dažreiz jāatgrūž ar rokām, piestājis balts Toyota busiņš, no kura izbirst bariņš mazliet jau saulē apsvilušu poļu. Nepilnas pusstundas braucienā tiekam nogādāti pie tikpat balta divklāju kutera līdzās citām baltām laivām. Ceļā uz rifu noklausāmies ievadkursu niršanā no smaidīgiem un mazliet pagurušiem instruktoriem. Pārdesmit alumīnija baloni, vējā dancojošas hidras un atsvaru uzkalniņš rada tīkamu atmosfēru. Piesakāmies uz pirmo grupu, kas gatavi nirienam, Dita saka, ka esot drusku uztraukusies, bet vispār viņa izskatās ļoti mierīga. Savukārt es esmu mazliet nepacietīgs un gatavs pazust ūdenī bez nevajadzīgām instrukcijām. Ja nu vienīgi varētu parunāt par lietu un padalīties ar šī gada iespaidiem par niršanu zem ledus un Baltijas jūras vrakiem, bet liekas, te viņiem tas nav vajadzīgs, jo te viss esot different, you will see.

Tieku pie papildu svina un esmu gatavs pazust starp koraļļiem, rokās virpinu lukturi, ja nu radīsies iespēja iespraukties kādā murēnas apsargātā nišā. Brīdī, kad no vestes esmu izlaidis gaisu, kāds to nemanot atkal piepūš. Tā, kādu brīdi mīcoties, saprotu, ka instruktors peld pa vidu un viss notiks pēc viņa gribas. Beidzot laižamies lejā, kad esam nonākuši pie rifa, izelpoju, lai straujāk sasniegtu dibenu, bet kāds no mugurpuses to nekaunīgi kompensē, ielaižot gaisu atpakaļ vestē. Tad ieraugu alu un sāku tai tuvoties, bet sajūtu, ka arī mans kurss tiek mainīts, pa vidu parādās roka, kas norāda, kur tālāk būs jādodas un tikai tajā brīdī saprotu, ka jaukais, smaidīgais instruktors ir pazemojoši pieķēries mūsu vestēm, turot mūs kā palaidnīgus bērnus. No tā tomēr ir kāds labums, viņš pirmais pamana raju un aizved līdz murēnai, atļauj nedaudz apsēsties uz grunts divu metru attālumā un iespīdināt gaismu tās mazajās, tumšajās ačelēs. Pēc tam laiks snorkelēšanai, tā kā nekāds laiks netika norādīts, dodos apkārt visam rifa masīvam, tas, protams, izrādās lielāks, nekā man likās, pusi no ceļa nākas cīnīties ar pretstraumi un viļņiem. Sastapos ar nelielu pusmetrīgu barakudu baru, kurās es neradu nekādu interesi,  par ko, redzot viņas pavērtās zāģu zobu mutītes, esmu diezgan priecīgs.

Laiva jau bija nokabinājusies no enkura un devusies mani meklēt, svilpa un kūla ūdeni pa tukšo, rifam viņa tāpat pāri nevarēja tikt. Esot mani kādu pusstundu meklējuši un pa to laiku jau pamanījušies sabļaut uz Ditu, it kā sievietēm piemistu kāds ģeodēzisks instinkts sajust aizklīduša vīrieša koordinātas. Bet pret mani kaut kā izturējās diezgan neitrāli un pirms otrā niriena bijām jau atpakaļ ierindā, šūpinot pleznas ūdenī kutera pakaļgalā un gatavi pazust dzidrajā koraļļu pasaulē līdz ar komandu. Dziļuma ierobežojumu iemācījos apiet bez baloniem, piekabināju 8 kilogramus svina pret tūres organizatoru gribu, izmantoju novēršanās mirkli, kad izstīdzējušai meitene starp izdilušu, divreiz lielāka izmēra hidru, kurā droši vēl atrastos vieta trompetzivij, tika piemeklēta bērnu izmērs, pieslīdēju pie svina kastes un savācu vajadzīgo daudzumu, kas ļaus man ienirt dziļāk par nirējiem.

Kad tuvojos, dzinējs jau bija iedarbināts un kuteris driftēja stiprajā vējā, tika pamesta virve un šoreiz bez īpašiem aizrādījumiem mani uzvilka uz klāja, rosījāmies un skalojāmies, kādu brīdi no virtuves nāca ceptu sīpolu un gaļas smarža, laiks ierastām pusdienām, kuras parasti sastāda rīsi, vista, makaroni vai kartupeļi un bezgalīga improvizācija par salātiem, sākot no vienkāršām rupji sagrieztām lapām līdz ķeburainam rasolam vai bezšilķei kažokā, uz ko īpaši meistari ir mūsu viesnīcā. Šo manu lepnumu, gandrīz pilnīgi aizmirsto viesnīcu, redzot kāds šoferis iesaucās “Oh god, so small”. Vispār te ir pieci stāvi, vairāki baseini ar četrām slīdtrubām, kas ietverti trīs ēku korpusu paēnā.

Viesnīcas nosaukums mums ir uz rokas aprocē, bet spēks te slēpjas istabiņas numurā, lai tā būtu laiva vai busiņš, tas tiek pieprasīts vienmēr. Ar skūteri, kuru iekārojām jau pirmajā dienā, neiet viegli, katru reizi, kad mēģinu vienoties par laiku, iespēja to izīrēt ir tikai pēc dienas, kā no grieķu filozofiem par bultu vai bruņurupuci, kas nekad nesasniedz mērķi, jo vienmēr paliek vēl puse no ceļa un puse no pusceļa un vēl puse un puse...

Ar kaulēšanos te ir tā, ka ieejot baltā marmorgrīdas veikalā ar sarkanu gaismas izkārtni vodofon, paņemu numuriņu, bet vēl pirms pienākusi kārta uz tablo, darbinieks piedāvā 10GB par 20 dolāriem, eju prom un tad viņš lūdz nosaukt manu cenu, tie ir 10 dolāri un brīdī kad uz tablo parādās mana kārta, esmu jau dabūjis simkarti pa 12 dolāriem.

Mūsu gids, kuram iedevām mazo pirkstiņu, visu roku nemaz negrib, viņš saka, ja esam niruši, tad nevajag braukt snorkelēt, bet, ja esam arī snorkelējuši, nevajag ņemt zemūdeni un ja gribam uz akvāriju, tad nekādā gadījumā, jo esam jau redzējuši visu.

                                 Autora foto

Nakts vidū ieskanas modinātājs, recepcijā mūs gaida brokastu maisiņš, ap četriem rītā piestāj tukšs milzu autobuss un pēc istabiņas nr. atklāšanas tiekam tajā ielaisti.

Pamostos pusceļā, nopērkam Marka laukuma cenas cienīgu kafiju un turpinām ceļu cauri tuksnesīgam apvidum, kur ik pa laikam ir kāds militārs postenis ar vairogiem un iekārtiem automātiem jaunu zaldātiņu bruņu vestu miesās. Pietuvojoties Nīlai, parādās kanāli, arī tie tiek apsargāti, pa retam kāds ēzelis un nelieli apsaimniekoti zemes pleķīši, kā no vāka skolas mācību grāmatai par senvēsturi septītajai klasei.

Bonda The spy who love me ietekmēts, jau pārdesmit gadus gribu apskatīt tās resnās, cieši saliktās kolonnas, bet izvairījos uz šejieni braukt, jo mani mulsināja valsts, kurā nevar izīrēt mašīnu. Iespējams, mašīnu te tagad tiešām dabūt var, bet skūteri gan nē un tā nu es sēžu autobusā ar rumāņu gidu un par to visu domāju, veroties ārā pa logu. Nez kāpēc autobusā mazliet smird pēc kerosīna, piebraucot pie Nīlas krastiem, smarža sajaucas ar motorlaivu divtaktu dzinēju eļļu. Kondicionieris strādā gausi, bet te ir ziema un par cepšanos nevar sūdzēties. Takši te brauc ar gāzi, zemūdens prieku izklaides kuteri lēni slīd ar 250 zirgspēku seniliem dīzeļiem un neceļas uz glisi, jo degviela te vairs nav pa septiņiem centiem, kā tas bija vēl pagājušā gadsimta noslēgumā.

Tiekam arī pie angliski runājoša gida, mazliet līdzīgs Raimondam no Vanagkalna, daudz runā, mazliet iedomīgs un kopumā ļoti sakarīgs, uztur lauka ģeologa soļa tempu. Esmu patīkami pārsteigts, ieraugot Valdnieku ielejas kapenēs sienu zīmējumus un svētos grebumus. Ceļā, protams, neiztiekam bez pāris tūrisma stopiem ar akmeņkaļiem, kur pēc alabastra krūzītes iegādes mazliet smīnīgs večuks mūs vienkārši izstūma no veikala, neļaudams te klaiņot kā muzejā.

Nīla ar savām laivām un dinamisko kustību protams, bija lieliska, braucām šurpu turpu pusdienot un uz banānu salu, kas nebija sala, te apkārt mudžēja un sabļāvās laivinieki, tie meistarīgi vadīja garos peldlīdzekļus, viegli saskaroties un nekad nesatriecoties, shaked not stirred, kā noteica Gogoļa aģente, ar busiņu ietriecot neveiklo milzu zobiņu vienā no četrtūkstoš gadus vecajām kolonnām.

 

 

 

Nekontrolējama krusa

 

    Pirmā janvāra rītā pamostos ar nepamatotu apetīti, ir pieci no rīta, cepu olas ar ķirbju sēklām un iemaisu rukolā mikroaugus, tie gan ir diezgan makroskopiski, jo redzu tos bez Strongbova palielināmās lupas. Ierodas pirmais autobuss uz lidostu un aizved gandrīz līdz Hurgadas čarterreisa rindas pašam galam. Lidlaukā gaida balts bezuzrakstu A320 Airbus, vai tiešām viņš to apzinās un izjūt gaidas, vai vienkārši stāv, to mēs nezinām, nezinām arī to, vai lietuvieši, kas pamatā aizpilda uzgaidāmo telpu, apspriežas par lidmašīnas spēju gaidīt vai tikai stāvēt. Kapteinis kaut ko vienaldzīgi stāsta mikrofonā, it kā sarunātos ar savu kaķi, pārliecībā, ka tas tāpat neko nesaprot. Vairākas reizes tiekam apsveikti ar jaunā gada iestāšanos un ar to, ka Hurgadā ir 22 grādi virs nulles pēc celsija, brīdī, kad laižamies cauri bieziem mākoņu vāliem, neviens vēl nav pieminējis, ka paralēli tiem celsijiem būs nekontrolējama krusa mākoņu apakšpusē, kas izvērtīsies par pamanītu notikumu, daži pat apgalvos, ka tādu esot piedzīvojuši pirmoreiz.  Krusa izkusīs un paliks peļķes, kaut arī gada pirmajā stundā Aigars, atsaucoties uz klimata informāciju atlocītā 1987. gadā izdotā PSRS papīra kartē, droši apgalvoja, ka nokrišņi iespējami tikai Aleksandrijā.

                                    Foto Dita Ābola

Ceļā līdz manis izvēlētajai viesnīcai, kas ir viena no nepieprasītākajām pilsētā, varbūt pat valstī, tieši tā, kā biju vēlējies, gide autobusā runā skaļi entuziastiski un ik pēc teikuma pārjautā, vai tiešam mēs viņu dzirdam, pilotam te būtu ko pamācīties. Tikmēr kūstošā krusa sagrāvusi recepcijas rīģipša griestus un darbinieki, paralēli filmējot notikumus ārā, bezspēcīgi mēģina ar slotām aizstumt plūstošo ūdeni. Ar pārtraukumiem vai nu istabā, vai tualetē pazūd elektrība, vairāki vīri vēro nestrādājošo kopētāju, kamēr pagalmā notiek slidināšanās un notekūdeņu iestumšana nedzīvi zilajā baseina ūdenī.

Naktī atnāk ziņa no mūsu drauga Ahmeda, ka Luxoras brauciens atcelts, jo tūrisma ministrija grib mūs visus pasargāt no peļķēm, kas pārņēmušas reģionu. Modinātājs ierodas dažas minūtes pēc četriem rītā, viņš par ministra pavēli neko nenojauš, pamodinājis mūs, ir mazliet neapmierināts un, nesaņēmis dzeramnaudu, pazūd tukšajos viesnīcas gaiteņos.

Bet es palieku atmodināts un saprotu, ka līdz gaismas parādīšanās brīdim man ir jātiek ūdenī, ja nē, pārvērtīšos par dateli. Sarkanā jūra norobežota drošāk nekā Nato militārā aviācijas bāze pie Lielvārdes, eju vairākus kilometrus, līdz pamanu pie kādas viesnīcas iesnaudušos vīru sargpostenī, paslīdu garām un pludmales zvilnī iestūķējos hidrā, mazliet slepus, vēl neieslēdzis gaismu, pazūdu tumšajā ūdeni. Lukturis satraucoši šķeļ nakti kā Dārta Veidera gaismas zobens. Zem akmeņiem ložņā krabji, mazas zivtiņas tik blīvi peld vienā ritmā un aizņem vairāk vietas kā pats ūdens, bet iepeldēt tajās nevar, tās lokās kā cigāra dūmi un rokās nedodas. Gandrīz metru gara Fistularia commersonii kaut ko sargā un nemaz nemēģina mirkšķināt plakstiņu brīdī, kad iespīdinu acīs. Atgriežos pie zviļņa brīdī, kad aust gaisma un sargs postenī cēlies. Abi skaidrojamies, esam apmulsuši no situācijas, viņš nav nosargājis, bet es esmu pieķerts. Viss labāk viņam patīk mans teikums, ka es nu tagad iešu. Tā nu velku garās pleznas pa viesnīcas pludmales smiltīm, tās izbrīna arī suni, kas notikumam par godu izlien cauri neprātīgi mazam caurumam žogā un pavada mani pusceļu mājup.