Habibi

 

Kaut arī mūsu jaunais aģents negribēja, lai mēs tik daudz skatāmies un zivīm un koraļļiem, tomēr no iespējas pavizināties ar zemūdeni atteikties nespēju. Kā ierasts, tiekam savākti no viesnīcas, pasakot paroli – istabiņas numuru, nokļūstam kādā no daudzajām pilsētas piestātnēm, kur mūs sagaida tādas pašas laivas, kā iepriekš. Baltas, diviem klājiem no koka un finiera, kopkajītē maza plastmasas eglīte ar spīguļiem un pavirši ietītām dāvanu kastēm zem tās. Tiekam nogādāti līdz platformai, pie kuras pietauvotas divas baltas slaidas zemūdenes. Kapteinis iepazīstina ar drošības noteikumiem, neizstāstot galveno – kā no šejienes izkļūt, ja nogrimstam un vai no skābekļa maskām būs kāda jēga, ja atradīsimies ūdenī. Mazliet šņāc un burbuļo, izlaižam gaisu, iemainot to pret smagāku vielu – ūdeni, un sākam ienirt. Aiz iluminatora sākumā ir tikai smiltis, pietuvojoties rifam, aina mainās, parādās zivis, sūkļi un koraļļi, šajās dienās jau izdevies nedaudz iepazīt vietējo faunu un floru, gribētos to redzēt naktī, kad nomainās uzvedība un uz skatuves uzkāpj citi dzīvās valsts iemītnieki. Brauciens ir bagātināts ar nirēju aiz borta, atrodamies apmēram 20 metru dziļumā, tas viņam netraucē rādīt trikus, viegli slīdot aiz iluminatoriem, meklējot uzmanību. Rifs ir bagātināts ar nogremdētu zvejas kuģīti, dažādiem krāmiem un zirgu bez pakaļkājām, domājams, tas te atceļojis no kāda panīkuša lunaparka.

Tā kā motorolleru te var izīrēt tikai vienu dienu pēc dienas, kas nekad nepienāk, jo starpā ir vēl viena diena, izvēlamies izbraucienu ar kvadracikliem. Tiekam pie absolūti bezjēdzīgas pieskatītājas, kas Ditu trīs dolāru vērtībā apgādā ar dzeltenām brillēm cīņai pret smiltīm un putekļiem un tālāk nenotiek nekas. Sēžām gandrīz stundu, līdz poļu meitenēm ir gana, un viņu uzbrukuma ēnā tiekam arī pie saviem braucamajiem. Tad seko puskontrolēta riņķošana, kas domāta kā apmācība, pārsēšanās un kvadru maiņa, tieku downgreidots uz mazāku un skaļāku braucamo, liekas, reduktors tūlīt uzsprāgs, no motora mazliet sūcas eļļa, tā mēs visi, kādi trīsdesmit gabali, tarkšķēdami un paši rīdami savus putekļus, dodamies tuksnesī, veidojot kolonnu kā uzvaras dienas parādē. Kādi padsmit kilometri vienā virzienā, nonākam galā uz saulrietu, pret vadītāja gribu ejam pastaigāt, lai arī viņš ļoti uzstājīgi grib mūs pārliecināt, ka mēs vēl nezinām to, cik ļoti mums patīk kamieļi. Pa to laiku citi arī paklīduši un ir īstais brīdis tipināt kalnu virzienā. Sahāra šinī galā veidota no sadēdējuša granīta ar laukšpatiem, kvarcu un vizlām, te nav smilšu kāpu, tikai akmens tuksnesis un putekļi. Granīta kalnu grēda, kas vietām sniedzas līdz divu kilometru augstumam, atdala tuksneša kāpas no Sarkanās jūras.

     Autora foto

Tālāk viss atkal notiek no laivas, tā jau ir nākamā diena un atkal ir pateikta parole, un atkal dodamies rifu meklējumos, pirms tam gan ir vēl viena svarīga lieta, mums ir jāatrod delfīni! Laiva samazina ātrumu, pāris līganas spuras ūdenī un atkal pleznas pār ahtera zemo klāju un saspringtas gaidas komandai Habibi, tā nu mūs te sauc. Pāris ūdens gidi peld pa priekšu un sauc „Come here Habibi...” Ģimene ar vienu mazu delfīnēnu, nepieliekot nekādu redzamu spēku, kustas ātrāk par mums, un ir diezgan jāiespringst, lai tiktu viņiem līdzi. Brīdī, kad viņi uzpeld ieelpot, mainās trajektorija, viņiem jānopeld garāks ceļš, un tad var tos piedzīt, gandrīz vai pieskarties, kā tādai dejotājai pie stieņa... tomēr man ir mazliet neērti. Ko gan viņi domā par šo papagaiļu baru, kas salidojuši no tālām zemēm, krāsainos šortiņos ar stikla acīm, piemontētām elpošanas caurulītēm, bļaustoties Habibi, Habibi... Ja viņi izdarītu vienu astes vēzienu, dažu sekunžu laikā papagaiļi paliktu ūdens virspusē vieni, tukši klaigājot. Varbūt viņi iepazīstina mazo, parādot, cik tā pasaule tur ārpusē ir jokaina.

Pareizticīgo Ziemassvētkiem par godu vakariņās atkal ir nevienmērīgs rosols un marinētas reņģes, telpa dekorēta puspiepūstiem baloniem un reti izbārstītiem spīguļiem, ierodas dārvišs un vēderdejotāja, kas pirms brīža vēl ieturējās pie kopgalda, laiks pazust un ērti iekārtoties vienā no trīs istabiņas gultām, lai vērotu Kusto komandas nofilmētās ūdens peles, papildinot tās ar no mājām ievestu vīnu.

Parole tā pati, šoreiz gan pēc mums ieradies sarkans vieglais auto, mazliet par glaunu, bet mēs taču brauksim uz smalku pludmali, kurā svaigi spiestas zemeņu sulas vietā pasniedz zapti ar ūdeni. Kurā pludmales pieskatītājs ar visām varītēm vēlas dotas mums līdzi snorkelēt, jo uzskata, ka mēs bez viņa uzraudzības varam iet bojā, mēģinu viņu nomierināt, sakot, ka esmu peldējis četros no pasaules okeāniem un Sarkanā jūra ir tik tāda garena sprauga, pat Strongbovs to mēdza pārpeldēt savos tuksneša klejojuma laikos. You can do what you want un viņš rāda uz bojām, par kurām tālāk peldēt bez viņa uzraudzības nedrīkstot. Nozūdam ap stūri pirmajā pusstundā. Nepamanot paiet piecas stundas, gandrīz nekad neuzrodoties viņa redzes laukā. Maza pauze pusdienām ar dubultporciju un atpakaļ ūdenī, svinu šeit izīrēt nevar un lai sāļajā ūdenī varētu ienirt, iemācos taisīt liftus – vietās, kur ir enkurošanās bojas, ar rokām velku sevi lejā, līdz beidzas gaiss un tad virpuļojot un vērojot rifus zem brunčiem ceļos augšup iekampt gaisu. Šoferis mūs visu dienu gaida tepat uz vietas, netiku redzējis viņu lasām, ko gan viņš dara ar pilnīgi brīvu dienu? Kad iznākam no ūdens, ir jau četri, izbraukšanas laiks, tā arī ne reizi neesmu izkāpis no hidras un apgūlies uz lielā ērtā paēnas zviļņa zem niedru jumtiņa.

Brīvā pēdējā diena atvēlēta informācijas ievākšanai par kutera iegādes iespējām Ēģiptē. Atrodu pusnogrimušu jahtu zvejnieku ostā, mēģinot saprast, vai kāds to pārdod, saņemu piedāvājumu, ka var mani nobildēt pa vienu dolāru, savukārt no laivu darbnīcas ar lielajiem baltajiem milžiem tieku izvadīts smagi bruņotas, smaidīgas policijas pavadībā, neuzzinājis itin neko. Niršanas veikalā var iegādāties kartes un uzlīmes, labākajā gadījumā pleznas un brilles, kad ierunājos par baloniem, tie visi esot paredzēti tūrēm. Vraks 25m dziļumā ir nirējiem instruktoriem, laivu motori tiek laboti, nevis pārdoti. Tomēr es nepadodos, mans jaunais draugs delfīnu fotogrāfs Ahmeds, kaut arī vēl nebija apstiprinājis draudzību feisbukā, apgalvoja, ka te varot dabūt visu, vajagot tikai laiku un naudu. Iespējams, man pietrūkst abu.