Nekontrolējama krusa

 

    Pirmā janvāra rītā pamostos ar nepamatotu apetīti, ir pieci no rīta, cepu olas ar ķirbju sēklām un iemaisu rukolā mikroaugus, tie gan ir diezgan makroskopiski, jo redzu tos bez Strongbova palielināmās lupas. Ierodas pirmais autobuss uz lidostu un aizved gandrīz līdz Hurgadas čarterreisa rindas pašam galam. Lidlaukā gaida balts bezuzrakstu A320 Airbus, vai tiešām viņš to apzinās un izjūt gaidas, vai vienkārši stāv, to mēs nezinām, nezinām arī to, vai lietuvieši, kas pamatā aizpilda uzgaidāmo telpu, apspriežas par lidmašīnas spēju gaidīt vai tikai stāvēt. Kapteinis kaut ko vienaldzīgi stāsta mikrofonā, it kā sarunātos ar savu kaķi, pārliecībā, ka tas tāpat neko nesaprot. Vairākas reizes tiekam apsveikti ar jaunā gada iestāšanos un ar to, ka Hurgadā ir 22 grādi virs nulles pēc celsija, brīdī, kad laižamies cauri bieziem mākoņu vāliem, neviens vēl nav pieminējis, ka paralēli tiem celsijiem būs nekontrolējama krusa mākoņu apakšpusē, kas izvērtīsies par pamanītu notikumu, daži pat apgalvos, ka tādu esot piedzīvojuši pirmoreiz.  Krusa izkusīs un paliks peļķes, kaut arī gada pirmajā stundā Aigars, atsaucoties uz klimata informāciju atlocītā 1987. gadā izdotā PSRS papīra kartē, droši apgalvoja, ka nokrišņi iespējami tikai Aleksandrijā.

                                    Foto Dita Ābola

Ceļā līdz manis izvēlētajai viesnīcai, kas ir viena no nepieprasītākajām pilsētā, varbūt pat valstī, tieši tā, kā biju vēlējies, gide autobusā runā skaļi entuziastiski un ik pēc teikuma pārjautā, vai tiešam mēs viņu dzirdam, pilotam te būtu ko pamācīties. Tikmēr kūstošā krusa sagrāvusi recepcijas rīģipša griestus un darbinieki, paralēli filmējot notikumus ārā, bezspēcīgi mēģina ar slotām aizstumt plūstošo ūdeni. Ar pārtraukumiem vai nu istabā, vai tualetē pazūd elektrība, vairāki vīri vēro nestrādājošo kopētāju, kamēr pagalmā notiek slidināšanās un notekūdeņu iestumšana nedzīvi zilajā baseina ūdenī.

Naktī atnāk ziņa no mūsu drauga Ahmeda, ka Luxoras brauciens atcelts, jo tūrisma ministrija grib mūs visus pasargāt no peļķēm, kas pārņēmušas reģionu. Modinātājs ierodas dažas minūtes pēc četriem rītā, viņš par ministra pavēli neko nenojauš, pamodinājis mūs, ir mazliet neapmierināts un, nesaņēmis dzeramnaudu, pazūd tukšajos viesnīcas gaiteņos.

Bet es palieku atmodināts un saprotu, ka līdz gaismas parādīšanās brīdim man ir jātiek ūdenī, ja nē, pārvērtīšos par dateli. Sarkanā jūra norobežota drošāk nekā Nato militārā aviācijas bāze pie Lielvārdes, eju vairākus kilometrus, līdz pamanu pie kādas viesnīcas iesnaudušos vīru sargpostenī, paslīdu garām un pludmales zvilnī iestūķējos hidrā, mazliet slepus, vēl neieslēdzis gaismu, pazūdu tumšajā ūdeni. Lukturis satraucoši šķeļ nakti kā Dārta Veidera gaismas zobens. Zem akmeņiem ložņā krabji, mazas zivtiņas tik blīvi peld vienā ritmā un aizņem vairāk vietas kā pats ūdens, bet iepeldēt tajās nevar, tās lokās kā cigāra dūmi un rokās nedodas. Gandrīz metru gara Fistularia commersonii kaut ko sargā un nemaz nemēģina mirkšķināt plakstiņu brīdī, kad iespīdinu acīs. Atgriežos pie zviļņa brīdī, kad aust gaisma un sargs postenī cēlies. Abi skaidrojamies, esam apmulsuši no situācijas, viņš nav nosargājis, bet es esmu pieķerts. Viss labāk viņam patīk mans teikums, ka es nu tagad iešu. Tā nu velku garās pleznas pa viesnīcas pludmales smiltīm, tās izbrīna arī suni, kas notikumam par godu izlien cauri neprātīgi mazam caurumam žogā un pavada mani pusceļu mājup.