Rietumnīlas drudzis

Nav precīzu liecību, domājams kaut kad divtūkstošo sākumā, laikā, kad uz mašīnas paneļa mētājās papīra kartes, peidžerus bija nomainījuši neveikli, smagnēji mobilie telefoni ar aptuvenu nojausmu, bez GPS atbalsta, no visnepiemērotākās puses, naktī, dzerot balzamu, mēģinājām piebraukt, cik vien tuvu var Musalai, lai ar pirmo rīta gaismu varētu uzsākt kāpienu uz virsotni. Busiņš saslīdēja un palika uz ledus, vienā pusē bija krauja ar kokiem, otra bija slīpa uz augšu, gravitācija darīja savu. Ar egļu vai priežu zariem izdevās apturēt slīdēšanas tendenci, noderēja arī dzelkšņi, kas gan vēl bija tie neveiklie padomju laika, alumīnija, kuri tika piemānīti pie zābaka ar lencītēm, kas vērās vaļā, kalnos ar tādiem bailīgi, viņi nevis izslīd, bet nokrīt no kājas. Busiņu izstūmām un negulējuši sākām kāpt, sākumā nācās izlauzties cauri mazo priedīšu puduriem un tad vairākas stundas stampāt sniegu, tā bija daudz, brīžiem kājas pazuda līdz staklei un tad ar rokām nācās sevi vilkt no sniega ārā, velties uz vēdera un turpināt iesākto, uz augšu. Līdz mēs tiešām to sasniedzām, bijām virsotnē, bet tā nebija īstā, tā bija viena no augstākajām, varbūt otrā augstākā, bet Musala, jeb lūgšanas vieta vai tuvu dievam, kā to saprastu turki, vērās uz mums starp mākoņiem. Mēs bijām īsti paganeli, spēka vēl vienam kāpienam nebija, nebūtu arī paspējuši un tā mēs, nezināmu virsotni sasnieguši, bridām lejā pa nogāzi, kad spēki izsīka, vēlāmies un atkal bridām, līdz izsmelti atgriezāmies ielejā. Kas notika tālāk, es nezinu, varbūt aizmigām, varbūt devāmies tālāk, to atmiņa man nestāsta. 

Šoreiz viss ir savādāk, pie lielās gondolas rinda, es saku – nav ko, pabrauksim ar mazo un uzskriesim augšā. Mazā kādu brīdi mūs ved kaut kur pāri apaugušiem pauguriem, bet arvien tālāk no virsotnes, ir pāris marķētas takas, liekas, kāda no tām derēs. Navigācija saka, ka virziens pareizs, uzsākam gājienu. Cilvēku te īsti nav, arī pacēlājā bijām vienīgie, kaut kāda maza grupiņa aiz muguras čalo, bet drīz vien arī viņi pazūd. Pēc pāris stundām satiekam omulīgus pusmūžniekus, izskatās, ka tie pēc dušas un labām brokastīm pastaigājas pa pļavām. Meži palikuši plānāki un tagad var redzēt to, ka virsotni vēl redzēt nevar. Kāpjam un kāpjam, diena jau pusē. Ieēdam ogas – mellenes un avenes, tās te visapkārt, cilvēku maz un izskatās, ka neviens tās nav aizticis. Satiekam vienu pāri, kas nāk no virsotnes puses, bet līdz Musalai viņi tomēr neesot bijuši, tikai sasnieguši vietu, no kuras pēc kādas stundas ieraugām virsotni, kas tajā brīdi liekas nedaudz biedējoša – ievīstīta tumšos mākoņos un līdz mērķim vēl lejā uz sedlieni un tad pa klinšainu kori. Ejam, cik vien ātri varam, saule ik pa brīdim izlien caur mākoņiem un pavēsta, ka nav vairs tālu līdz rietēšanai. Uz kores satiekam cilvēkus ķiverēs un ar drošināšanas virvēm, takas jau kādu laiku vairs nav, bet ceļu te sajaukt nevar, kore vietām tikai kādu metru plata un uz abām pusēm stāvas nogāzes. Dzīvībai bīstamu vietu ir maz, bet šur tur nākas arī pakāpt, lejā skatīties negribas, ja kāda no plātnēm atrautos, nāktos ar to kopā ceļot tālu. Klintis un kāpšana aizrauj tā, ka pilnībā aizmirstu nogurumu, arī skats no augšas ir labs, abās pusēs kalnu ezeri un kaut kur ielejā gaiši dzeltena, nobružāta taka kā tāda izstīdzējusi čūskiņa, pa kuras muguru katru gadu kalnu apmeklējot vairāki desmiti tūkstoši entuziastu.

Foto - Dita Ābola

 Augšā izdzeram šķīstošo kafiju, nekavējamies, jāpaspēj stāvākā daļa noiet pa gaismu, atgriežamies pa taku, kuru vērojām tālu no kores, ielejā nākas šķērsot daudzas mazas tērcītes, kas iegrauzušās trauslajā augsnē, vēlāk tās pārvēršas rūcošā upē, kas mūs pavada līdz pašam Borovecas ciemam, kur tumsas pieradinātās acis žilbst no dzīvības, veikalu un kafejnīcu gaismām.

Man sāp ikri, tie sāp šodien un sāpēs gan jau arī rītdien, esam izvēles priekšā. Vai nu doties uz Rumānijas augstāko virsotni vai Donavas deltu. Dita domā, ka kalnos mūs apēdīs lāči, es tā nedomāju, bet mēs dodam priekšroku deltai. Vietai, kur lidinās Rietumnīlas drudža apsēsti odi un pa kanāliem peld indīgas čūskas un kuģi, kas šķaida mazus kanoe ar milzu bronzas dzenskrūvēm, kur laivas apgāžas un purvi un dūņas pārņem savā aprūpē ikvienu, kas tur nonāk, pretstatā lāčukiem, kas bailīgi klīst, ošņādami gaisu un klausoties skaņās pa Rumānijas mežiem, cerēdami nesaskrieties ar kādu apmulsušu tūristu.

Pienāk rītdiena un man joprojām sāp ikri, iepriekšējā vakarā esam izdzēruši vīnu, ko vedām vecākiem. Joprojām ir karsts, stiepju pa nogāzi paraplānu un jūtu, kā sviedri līst no manas miesas un kā tie iesūcas paraplāna maisā, tieku līdz pusei, ir grūti un man ir arī bail. Izklāju spārnu zemē, pēdējo reizi lidoju Marokā, tas beidzās ar sakāvi, tagad gan apstākļi ir pārliecinoši, redzamība laba, nosēšanās starp govīm, vējš lēns. Par mani divreiz ātrāk nāk kāds stāvs, palēnām saprotu, ka arī viņš stiepj spārnu. Vietējais rumānis no Tulčas, tas tepat pārdesmit kilometru attālumā, laimīgais, nodomāju, tāds kalns pie pašām mājām. Viņš mani iedrošina un saka, ka viss labi, bet es jūtu, ka ceļi dreb, varbūt tas vīns, nodomāju, viegli parauju spārnu un tas uzšaujas virs manis, nekas nenotiek, stāv, nekrīt, būs vien jāskrien, palieku dažus soļus, tas stīvējas, lēni nāk man līdzi, vēl dažus, it kā mēs abi nesaprastu, vajag lidot vai nē un tad jau tas atraujas, izlēmīgs, pieņēmis lēmumu vai kompromisu, nezinu, bet mēs lidojam, sākumā drusku pakrītamies, nu jā, nebija ātrums, bet tad augšupejoša plūsma mūs drusku pieceļ, es palieku mierīgs un griežu pa labi, saprotu, ka vadība ir nedaudz par vaļīgu, piepalīdzu ar svaru, eju paralēli kalnam, tad pagriežu uz govīm, prom no kalna, turbulences gandrīz nav, termāļi tik zemu laikam arī nebūs, zeme lēni tuvojas, veicu aprēķinus, kas balstīti tā īsti ne uz ko un saprotu, ka pāri govīm tikšu, stūres vienlaikus ir arī bremzes, ja tā to varētu nosaukt, man pēdējā momentā, kad zeme jau ir tuvu, jānovelk abi rokturi, tad spārna ārējās malas nolokas un ātrums samazinās, pamēģinu nedaudz un saprotu, ka tiešām zilā aukla ir pārāk gara, paspēju kreiso uztīt uz rokas, bet labā paliek pa vecam, vējš ir mazs un es kustos ar ātrumu kādi 25 km stundā, novelku bremzes, bet ātrumu zaudēju maz, nedaudz paslīdu un apstājos, tā kā ragaviņās no kalna, labi, ka netrāpījās akmens. Pienāk gans un liels suns, viņš runā rumāniski un mēs tā līdz galam nesaprotamies, busiņš ir tepat, gribu pirms otrā lidojuma atpūsties un apēst roltonu, biju arī nepareizi iesēdies iekarē un vajadzēja arī saīsināt vadības auklu. Kamēr es tā čammājos, savelkas mākoņi un, kad esmu uzkāpis kalnam līdz pusei, sāk līt tā, ka ieceri nākas pamest skriešus. Dodamies uz deltu, rīt jāsāk laivot, Tulčā vēl jāpaspēj sadabūt atļaujas un iekārtoties viesnīcā, ir uzkrājušās netīras drēbes, tātad veļas diena.

Pabraukājam ar velosipēdiem  gar Donavu, te ir laivas un kuģi, man tek siekalas. Nākamajā rītā pabraucam gabaliņu no Tulčas un uzsākam kādā mazā ezeriņā, kur nav izejas uz lielo kanālu, bet ir jau pirmā čūska, kas sargā izeju uz aizsprostu, tam tiekam pāri, nokļūstam kanālā un tad no tā pāri galvenajai Donavas tecei, pēc tam pa veco gultni, līdz atkal savelkas mākoņi un ciemā ar pāris viesu namiem izlemjam nogaidīt un paēst pusdienas. Te viss izskatās nedaudz pēc Meksikas vai Hondurasas, vīri tumšiem matiem un ūsām. Kaut kur pazūd, atnāk, tad varam ēst, bet nav īsti skaidrs ko, jārāda ar pirkstiem, nekas nav zināms par cenām, stāvam un mulstam, kaut kā jau beigās pie ēdiena tiekam, ir ļoti garšīgi, nav lēti, bet no lietus esam izbēguši. Tālāk pa maziem kanāliem cauri pus deltai pa diagonāli līdz vecajai Donavai, kur paredzēta telts vieta kempingā. Nāk vakars un mēs triecam abus akumulatorus uz maksimumu, elektromotors griež, cik var, nu tas ir apmēram tā kā viens airētājs. Te putni ir it visur, arī vardes un arī čūskas, bet ne jau tik bezkaunīgas kā tā viena Bulgārijā, kura pēc tam, kad bijām jau vakarā piestājuši krastā un es izkāpu pārbaudīt, vai pareizā vieta, pacēlusies puslaivas augstumā vēroja, lai Dita nepārstātu spiegt. Mūsu telts ir aprīkota ar elektrību, būs lādēšana visas nakts garumā, tas mani īpaši iepriecina. Divu veidu lādētāji, ekrāniņi un cipariņi, un tie ampēri un joni vesela pasaule un, ja aizgulies, brīvā enerģija pārgājusi siltumā, jātausta un jādomā, vai tikai nav nobeigtas, pārkarsētas, kā ar zīdaini jāauklējas.

Baterijas ir salādētas, līdz jūrai nebrauksim, pa Donavu pret straumi jātiek līdz pagriezienam un pēc tam pa citiem kanāliem atpakaļ, šoreiz doma izlaist ezerus, kas ir viļņaini un vakar mums sagādāja rūpes un saairēšanos. Pārsvarā te braukā ar motorlaivām, pieklājīgi, sabremzē, ieraugot zemo balto kanoe. Putni te ir lieli, nu varbūt tāpēc, ka tos es labāk redzu, pelikāni, kormorāni, dzērves, nu, vienvārdsakot visvisādi milzeņi, protams, arī pārītis ar gulbjiem. Bet varžu te ir tik daudz, ka pat tad, kad neredzi vardi, zini, ka viņa te ir, ka viņa ir laivā, uz telts sienām, vardes te ir zaļas, pelēkas, tādas, kas lien, kas lec, kas ir izlietnē, tādas, kurām pirkstu galos ir apaļi bumbuļi, tādas kurām pulsē puse no galvas, indīgas, tādas, kas ir grāmatās, bukletos, zem ūdens, virs ūdens uz lapām, līdz ar ūdens virsmu, gaisā, uz citas vardes, beigtas vardes, apēstas vardes, vairākas vardes vienkopus un pilnīgi viena varde. 

Foto - Dita Ābola

Pirms kaut kādiem gadiem, kad Andrītim vēl bija melnā korsiņa, par kuru daži izteicās, ka ar rullīti krāsota un laikam jau tā arī bija, mēs braukājām pa Ukrainu. Ceļojumam atvēlētais laiks gāja uz beigām, tā bija nakts un nebija skaidra mērķa, bet bijām sākuši braukt uz māju pusi. Bet es gribēju uz Odesu, Vinetai bija jābūt atpakaļ ministrijā, likās, ka nekādi nav iespējams paspēt. Pa dienu nokrita izpūtējs un mašīna patīkami murrāja, piesēdos pie stūres, viņi abi aizmiga, cik vien uzmanīgi varēju, apgriezu mašīnu braukšanai pretējā virzienā un laidu pa taisno uz Odesu, viņi pamodās no bruģa, kas kutināja korsiņas riepas, gar malām platānas un skati kā no Divpadsmit krēsliem, tās nelielās divstāvu, trīsstāvu bēšīgās divdesmitā gadsimta sākuma mājas ar balkoniņiem, apdrupušas, paslēpušās aiz sevis zaļumiem pilnus pagalmus, virs galvas šūpojās trosēs iekārtas dzeltenas lampas, visiem tik ļoti patika, neviens par manu bezkaunību pat nespēja dusmoties. Odesas humpalās nopirku svītrainas bikses, tādas piestāv tikai šejienei, un es tās esmu paņēmis līdzi arī šoreiz.

Odesa ir mainījusies, tagad te slejas lielas daudzstāvu viesnīcas, pilns ar kafijas vietiņām, espresso doppo, tas ir, dubultais, un lattes te ir uz katra stūra, Puškina iela pilna ar glaunām ēstuvēm, bet, noejot no lielajām ielām, ir tie paši maigie bruģīši un aizkrāmētie pagalmi. Potjomkina kāpnes, protams, pilnas un, kā jau tas pienākas, te kaut kāds pasākums ar svarcēlājiem un velobraucējiem, kas lido lejā pa kāpnēm. Jau uz Moldovas-Ukrainas robežas man uzradās draudziņš, grozoties ar pasēm gar daudzajiem lodziņiem pamanījās pilnu galvu piestāstīt par dzīvi Odesā. Iebraucot Odesā, tantes tomātu cenu nosauca rubļos un un uz manu atbildi, ka no Latvijas, saka a vi biļi naši, un kad saku djakuem, paskatās uz mani diezgan kreisi, jā, te drusku citādi, laikam labāk runāt slikti krieviski, nekā zīmēties ukrainiski.

Balsis skan dobji un skaļāk nekā pieklātos sarunāties pirts palīgtelpā, pilnā ar vīriem uz smagnējiem betona masāžas soliem, turpat arī atrodas vairākas dušas un neliels baseins ar aukstu ūdeni, no kura vēroju notiekošo. Telpa ar tik augstiem un melniem griestiem rada neticamības sajūtu, tiem nav nekādas funkcijas, tie ir tik tālu un tik melni, ka liekas, nav pat īsti saistīti ar šo vietu. Es turpinu vērot un meklēt, no kurienes, no kura vīra nāk šī spēcīgā skaņa, tai nav ne nosakāmas valodas, ne intonācijas, tā rada dunoņu un, jo vairāk es par to domāju, jo spēcīgāk tā piesātina telpu ap mani. Pāris masieri darbojas pār guļošajiem rumpjiem, viens liels, ļoti liels, nedaudz platāks par atvēlēto vietu, otrs vecs, varbūt pat ļoti vecs, ar to ņemas maigi, tirina un purina, neko nelauž, nestiepj. Viens no viņiem ir bīstams, ļoti zems, ļoti mērķtiecīgs, masē tik stipri, ka paliek sevis žēl, viens ir pārāk vājš un viens ir manējais, šodien viņa te nav, bet es drīkstu viņam rakstīt vai zvanīt un viņš braukšot šurp un vienreiz viņš tā arī izdarīja, pus Ļvivai bija triecies cauri ar mikriņu, satiksme te ir lēna un piebāzta, man bija neērti. Te tāds mazs vīriņš sirmiem gariem matiem, kauli un āda, un neliela lupatiņa, ar kuru viņš mazgājas, un no viņa skaņas nenāk, daži mērcē slotas, kāds lej ūdeni bļodā un neviens no viņiem nerunā, atrodu divus zekus, izskatās sēdējuši, viņi sarunājas, bet tā nav viņu skaņa. Jo uzmanīgāk mēģinu ieklausīties, jo vairāk viss saplūst un pārvēršas neskaidrībā. Iebāžu galvu baseina aukstajā ūdenī, skaņa attālinās, tagad visas skaņas sajaucas vienā, izlienu no ūdens, skaņa atkal sāk uzmākties, atkal ielienu, paliek jau vēss, saplūst, izlienu, ir jau auksti un nākas kāpt ārā pavisam, uzmanīgi pieturoties pie ķieģeļu kolonnas, aizšļūkāju līdz pirts lāvām. Uzkāpju pašā augšā, esmu tik atdzisis, neko nejūtu, arī noguris, turu rokās slotu ar lielajām Kanādas ozola lapām, pāris reizes uzvicinu, iesitu un pēkšņi pamanu, ka jokainās, dobjās balss te vairs nav. Pirts ar vairāku pakāpienu koka lāvām augšā ir neizturami karsta, tur spēju uzturēties tikai pēc garas pauzes vēsajā ūdenī, bet parasti izvēlos vidusdaļu, dažreiz pat otro lāvu no apakšas. Dēļi tiek ik pa laikam noslaucīti no lapām un sviedriem, tas viss tiek izstumts ārā pa durvīm un aizbīdīts kaktā pie vannas ar izlietotajām slotiņām, flīzītes ir slidenas, un uz tām paliek svītras, kas drīz vien sajaucas ar visapkārt pilošo ūdeni.

Viļņu varā

Busiņš joprojām ir bez rezerves riteņa, Rumānijā veco riepu tirgus īpaši neatšķiras no Ukrainas un par stipri padzīvojušu gumijas gabalu prasa, kā man sākumā liekas, 3 Eur, apmierināts māju ar galvu, aizeju līdz mašīnai pēc naudas, saprotu, ka esmu sajaucis kursu desmit reizes, skriešus atgriežos, noraidu darījumu un aši pazūdu no servisa. Bulgārija situācija izvēršas labvēlīgāka, jau kādu laiku esmu ievērojis, ka riepas dzīvojas visdažādākajās vietās, piemēram, ielas malās, pie sētām, vārtiem, parku nostūros, apskatīju kādu pārīti pamesto laukumā aiz centrālās Varnas stacijas un vienu cienījamu iemetu mašīnā. Riepa nu tālāk uzsāk ceļu ar mums un katru dienu piedzīvo uzmanības rituālu, vakarā to nākas izņemt un nolikt zem busa, un ar laiku pat iemanāmies to izmantot kā pakāpienu. Bet pa dienu pārvietojoties, tā atkal nonāk atpakaļ iekšā, līdz uzrodas kādi aizdomīgi tipi aiz lielas riepu kaudzes un nenosakāmām izjauktām dačijām, viens no viņiem – ar pārsistu pieri, kuras sviedri jaucās ar netīrumiem un cigarešu dūmiem – uzņemas montāžas darbus, arī viņš mēģina ietirgot kādu drusku labāku un piemērotāku, bet valodas mums neļauj šo jautājumu izdiskutēt, un es jau vairāk par 3 Eur arī nebūtu gatavs maksāt, tāpēc nedomāju, ka mūsu domas būtu uz viena viļņa. Turpat netālu ir jauks lidostas muzejs, diena ir trakoti karsta, bez mazākās vēja pūsmiņas, mierīgi var apskatīt tikai ekspozīciju telpās par bulgāru kosmonautiku, tur gaiss ir atdzesēts, un es ilgi grozos un čamdos pie nosēšanās kapsulas, kas ir īsta un pieejama, un niknās muzeja tantes nav niknas un neskatās uz pirkstiem, laikam viņa vispār ir tikai viena, blakus sēž meita un lasa izpildītos mājas darbus, un liekas, ka viņām viss vienalga un, kamēr es kapsulu nemēģinu iekrāmēt busā, viņām gar to nav nekādas daļas. Lidmašīnas atrodas ārā, plašā iežogotā lidostas teritorijā, tās ir tā sakarsušas, ka nākas piedomāt apskates trajektoriju, lai nepieskartos fizelāžai, alumīnija plātnes, liekas, nav tālu no kušanas temperatūras, vienīgais glābiņš ir spārnu paēna.

Foto - Sandijs Mešķis

 Agrā pēcpusdienā, nezinu gan ko tas īsti nozīmē, bet nav vairs ne rīts un vēl ne vakars, varbūt labāk teikt – vienkārši pēcpusdienā – kajaks tiek ielaists Djavolskajas upē, pa kuru plānots nokļūt jūrā un atrast kādu līci ar viļņu aizsegu, kurā varētu notērēt pēdējo saspiesto gaisu. Vējš pūtis visu dienu, bet viss šķiet mierīgi. Tikai literatūra stāsta, ka upē pilns ar čūskām, kuras baidot tūristus, tāpēc nosaukums tāds velnišķīgs. Čūskas te tiešām ir, viņu te esot pāri par desmit sugām, tomēr tikai dažas no tām ir indīgas, kādas viņas izskatās, nav ne jausmas, bet tā, kas pašlaik šķērso upi, liekas aizņemta ar savām rūpēm un laivai uzbrukt netaisās. Galva nedaudz pacelta un viss pārējais notiek tieši tāpat kā uz zemes, sāku prātot, ja aizpeld pārāk tālu no krasta, vai tā noslīkst, vai nomirst badā un kur ir robeža starp zemes un ūdens čūskām, jā, es par to zinu pārāk maz. Tiek atvērts internets, izrādās, te ir tikai divas indīgas odžu sugas, pārējās nekaitīgas, tas labi, laivu brauciens var turpināties. Jūra ostā ir rāma un ļoti zila, kā klozetpodā mākslīgi iekrāsota, paliek dziļāks un toņi savelkas, izbraucot no mola aizsega, viļņi sāk šūpot, ik pa laikam ir kādi trīs četri lieli un tad atkal vidējie. Pavējš, elektromotors dūc, papildus vēl airējam, turas labs ātrums, kādi 7 km stundā, aizkavē tikai kāds lielāks vilnis, pret kuru jāpagriež ieslīpi purns, lai mūs neapgāž. Kartē biju atradis pāris jaukas vietiņas, bet jau pa gabalu var redzēt, ka viļņi dauza klinšainos krastus un no laivas nekas tur daudz pāri nepaliktu, nāksies vien braukt krastā tepat plašajā pludmalē ar atpūtniekiem, no kuriem kāds gulšņā noīrētā krēslā, kāds šļakstās viļņos, kādu nogāž no kājām, kāds nepaspēj piecelties un vilnis viņu kā ūdenszāli izmet krastā. Roka reizēm pieskaras tumši zilajam šķidrumam, tā ir jūra, bet tik silta, ka āda uzreiz to nespēj uztvert. Kādu pusstundu vēl ejam uz priekšu pa viļņiem paralēli krastam un vērojam pludmales pasauli, ieraugu piemērotu vietu, liekas, tur viļņu jauda mazliet vājāka, novācu visas liekās mantas un iesienu draibegos, ja nu mūs apgāž, lai vieglāk salasīt mantiņas, jācer, ka laiva izstūrēs un to nepiesmelsim pārāk tālu no krasta. Pagriežam pa deviņdesmit grādiem un airējam tieši uz krastu, vilnis paceļ laivu un izsprūk, aiziet pa priekšu, bet laiva paliek ieplakā, nākošais dara to pašu, bet nedaudz paātrina, it kā dotu mājienu „Saņematies, airējiet stiprāk, noķeriet mani!”, paceļ vēl viens un nomet, un tad jau viss notiek ārpus tādas īstas kontroles. Laiva ir gaisā, pašā viļņa cepurē, vilnis ir lielāks par iepriekšējiem un saplīsis kādus simts metrus pirms krasta, ātrums tagad ir tāds, it kā tas būtu motorollers, pilnā jaudā izpūzdams no sevis pārdabisku rēkoņu, airis tagad darbojas kā stūre, vilnis laivu grib sagriezt, bet es tā neesmu ar mieru, vienubrīd liekas, ka aira lāpsta atdalīsies no kāta un viss beigsies sekundes laika, bet nē, tas ir nedaudz ieliekts, bet nelūst, es esmu iespītējies un iekrampējies, un vaļā nelaidīšu, kamēr nelūzīs. Priekšgals nedaudz pakrītas uz leju un šņirkstot izslīd krastā, nolaižas arī aizmugure un saņem pārdesmit litru šļakatas, laiva ir apstājusies un vilnis, kā labi apmācīts sulainis, paklanās un pazūd atpakaļ  jūrā. Paceļu acis un redzu, ka lielākā daļa atpūtnieku ar saviem skatieniem dzīvojuši līdzi laivas liktenim un sapratuši, ka viss beidzies veiksmīgi, jau palikuši nedaudz neieinteresēti un meklē jaunus piedzīvojumus, bet tad ieraugu glābējus, divus staltus, vienādos tumši zilos sporta tērpos, viņi stāv stingi kā sasalušas sardīnes saldētavā.

Aizstiepju akvalangu līdz klintīm un caur viļņiem atpakaļgaitā, lai neķertos pleznas, ielienu ūdenī, pāris reizes tieku nogāzts, atkal ceļos un veļos, līdz ūdens ir tik dziļš, ka, vilnim plīstot, varu pieplakt pie grunts un turpināt kustību uz priekšu. Te ir absolūta nekārtība, burbuļains, šūpojas, mētājas zaļumi un šķības medūzas, brīžiem zemūdens telpā tiek uzrautas smiltis, kas visu padara miglaini necaurredzamu un kas par troksni, kā bērni, kas starpbrīdī sajauc gaisu ap sevi, meklēju kur paslēpties, kur nolīst, bet pat dziļākajā vietā valda viļņu diktatūra, tas nav ne pieņemami , ne izturami, no tā visa vajag pēc iespējas ātrāk tikt prom, pacēlies virspusē, ļaujos viļņu varai un, vērojot aiz maskas stikla putu vērpetes, tuvojos krastam.

Nakts ir karsta, sapņos rādās viļņi, tie paceļ un atkal nolaiž, nepazīstot miera un no rīta, ar pirmajiem saules stariem, paliek vēl karstāks, palags jau sen nospārdīts, izlienu no busa, gulēt tāpat vairs nav iespējams, gribu paskatīties pāri ceļam uz jūru, nākas uzkāpt uz celma, viņa joprojām šņāc, kaut arī vējš jau pierimis līdz ar saules rietu, viļņi atceļojuši līdz smilšainajai pludmalei, lai te izbeigtu savas gaitas, sašķīstot sīkos burbulīšos. Šis ir tālākais punkts dienvidos, pēc rīta kafijas busiņš apgriežas un sāk doties uz ziemeļiem, uz kalniem prom no jūras.

Baltie elementi

Uz Vienības gatves ir tāda jauka kafejnīca „Pastnieks zvana divreiz”, ar piena kafiju un karstmaizēm, esmu dažas reizes tur bijis un uzgājis bilžu grāmatu par Bulgāriju no sešdesmitajiem, visas bildes ir nedaudz sociālisma gaisotnē, bet nu kalniem un upēm jau vienalga. Acīmredzot grāmatas saimnieks bijis diezgan aizrāvies ar savu īpašumu un pārtulkojis bilžu nosaukumus, papildus vēl pārnesot tos no grāmatas beigās izveidotā kataloga uz šauro, balto strēmelīti lapas apakšā. Un tieši šī grāmata mani ļoti iespaidoja, lai pieņemtu lēmumu doties uz Bulgāriju trešo reizi.

Pirmais brauciens bija vēl agrīnos divtūkstošajos, kad Rumānijā zirgu pajūgu bija vairāk nekā mašīnu, ceļmalās tirgoja cūku šņukurus un jebkurš ārzemnieks tika uzskatīts par amerikāni, bet polietilēna maisiņus izdaiļoja we love un zilo Eiropas Savienības zvaigznīšu virteni apkārt. Netrūka arī garas rindas pie naudas maiņas punktiem, jo lielāka inflācija piedzīvota tikai Remarka Melnajā obeliskā, kur daži veiksminieki pusdienās norēķinājās ar taloniem, kamēr mēs maksājām skaidrā, kāds miljons tika sakrauts, naudas kaudze lielāka par netīrajiem traukiem. Tajā pašā laikā bulgāriem nebija ticības ne dolārainajiem amerikāņu tūristiem, ne Eiropai, kas paņems paspārnē, tikai liela nopūta par to, ka viss slikti, sabrukušas rūpnīcas un uzņēmumi, pat tik vareni kā Globus, kas iepriecināja attālus sociālisma cēlājus arī tālos ziemeļos, kur, piemēram,  es iemācījos pašrocīgi darboties ar konservu attaisāmo, lai uzzinātu, kas slēpjas bundžā ar persika profilu.

ŠĪ ir ļoti nesvarīga un varbūt pat nepatiesa informācija, iebraucām pilsētā Varna – atcerējos, ka kuģis ar šādu nosaukumu norāva vienu sāna vanti vecajai koka jahtai ar saviem nepieklājīgi lielajiem viļņiem, kas palika aiz tumšā, dobjā korpusa, tā nu Drakonam nācās, nemainot halzes, doties atpakaļ uz Priedaines piestātni. Pilsētu gar jūru pārklāja plašs, labi caurskatāms parks, pati blīvi apgūtā pludmale nelikās saistoša. Kafejnīca ar lētām mīdījām un vēl lētāku alu man lika pusnaktī skriet uz tuvējo bankomātu un radīja nākamā rīta noskaņojumu garām pastaigām un akvārijā peldošajam zemūdens mieram.

Aiz Burgasas tālāk uz dienvidiem cauri rezervātiem un kūrortu ellēm, līdz pavisam netālu no Turcijas atrodas piemērota vieta laivošanai un niršanai. Primorska kļūst par dažu nākamo dienu bāzi. Jūrā viļņi no rīta ir mazāki, izmantojam labvēlīgu laiku un sākam meklēt kādu līci, kur snurkelēt, lasīt un patīkami pavadīt laiku prom no tūristu acīm. Šur un tur te redzam pa zvejnieku laivai, ūdens dzidrs un silts, hidra mētājas laivā bez pielietojuma. Melnajā jūrā ir medūzas, kas mirguļo kā eglīšu lampiņas, vislabāk to novērot no rīta, kad saule vēl pārāk stipri neskar zemūdens pasauli. Nepilnus simt metrus no krasta ir kaļķakmens rifs, ūdens no augšas izskatās tumšs, ir cerības uz kādiem 15-20 m, lai akvalanga štropes nespiestos mugurā, uzvelku hidru, uzkabinu fotokameras aukliņu un paņemu akmeni atsvaram. Ūdens ir sāļš, nākas meklēt vēl vienu akmeni un aizbāzt aiz jakas, bet otru atstāt rokā kā drošību, ja kaut kas atgadītos, atlaistu to un varbūt uzpeldētu augšā arī tad, ja būtu zaudējis samaņu. Pirmajos metros jūtama viļņu darbība, pasaule ap manis šūpojas, dzirdama burbuļu guldzoņa un spiediens ausīs, aizspiežu degunu un iespiežu ausīs gaisu, mazliet nosvilpjas un paliek vieglāk, auss dobumos spiediens izlīdzinājies, noslīdu vēl pāris metrus dziļāk, atkal atgaisoju ausis, viļņu kustība samazinās, kaut kas izmainās ar krāsu, samazinās toņu intensitāte, mazliet sāk krēslot, laižos vēl uz leju, līdz nonāku jaunā pasaulē, vietā, kur vairs nekas mani nesaista ar ārpasauli. Šis ir tas stāvoklis, kurā grūti noticēt, ka balonos gaiss varētu kādreiz izbeigties, sāku justies tik piederīgs visam apkārtējam. Parādās grunts, zāles un akmeņi, spraugā ielien krabis, iesprūst, pārāk liels, klāt neskaros, nebiedēju. Apkārt sāk dejot olas baltumam līdzīgi puņķi, tie mani apņem un apstādina laiku, arī ūdens vairs neliekas ūdens, tāda kā cita dimensija. Apstājos, ieklausos sevī – vai nedzirdu balsis, mēģinu saprast, vai baltie apkārt lidojošie elementi ir īsti vai tikai mana iedoma, pakustinu roku, varu tiem pieskarties, ieraugu, ka man uz rokas karājas fotokamera, nezinu, ko ar to darīt, ekrāns spīd sudrabains, ieraugu atspulgā sevi, tad palaižu kameru vaļā, tā iekaras auklā. Esmu pazaudējis orientāciju, iespējams, ka klints rifs ir kaut kur tepat man priekšā, bet nezinu, uz kuru pusi ir krasts, iespējams, pagājušas dažas minūtes, bet es esmu pieņēmis šo jauno pasauli, ārpusē notiekošais mani vairs neskar, nav ne mazāko plānu atgriezties, tie visi bijuši maldi un neskaidrības. Gar klinti uz augšu rāpo gliemezis, nošūpojas dūres lieluma čaula, atpeld dažas zivis, aizpeld, bet pats dīvainākais, ka nav jūtama kustība, esmu pieradis pie baltā puņķa, varbūt tās ir kaut kādas aļģes, mēģinu atrast cēloni, kāpēc tās te ir, pēc brīža jau atkal esmu par to aizmirsis un tagad apskatu zivis, kas dzīvo uz grunts un izliekas mani neredzam, mēģinu vēlreiz ieslēgt kameru, esmu pārāk dziļi, pogas nereaģē. Palieku vieglāks, esmu iztērējis daļu no balonos saspiestā gaisa, meklēju lielāku akmeni, samainu un atkal spēju lidot ūdenī. Ja salīdzina to ar paraplānu, kur ir kaut kāda traukšanās un šūpošanas caurspīdīgā ēterī, ar ūdeni miesa saplūst un tikai plāna ādas kārta mani šķir no tā, lai mēs nekļūtu par vienu neatdalāmu veselumu. Zem ūdens esmu redzējis delfīnu, raju, murēnu, mana izmēra un pat lielākas zivis, bet visvairāk sabīstos, ja ieraugu akvalangistu vai astoņkāju mednieku melnā nodriskātā hidrotērpā, tie mēdz pēkšņi izlīst no šķirbām ar medījumu uz atskabargainās harpūnas traukdamies augšup, lai izšļāktu sāļo ūdeni no trubiņas un iekamptu gaisa devu. Nedēļu pirms šī ceļojuma biju aizdevies uz Igaunijas Rummu karjeru un niru starp appludinātiem kokiem, kuros dzīvoja zivis, redzēju ielu laternas, pelēku aļģu pārklātas celtnes un kad, jau izlīdis no ūdens, ēdu pupiņas, lai atgūtu kalorijas, redzēju kā no ūdens iznāk nirējs pilnā tērpā – melns, ar caurulītēm un mērinstrumentiem, melnu kapuci bez sejas, jā, pat uz zemes viņš izskatījās baiss. Šorīt no laivas varēja novērot vienu grupiņu, kas gatavojās nirienam, ceru, ka tik tālu no turienes neviens manu mieru neiztraucēs. Ievēroju, ka esmu pieradis arī pie savas burbuļu skaņas, liekas, kādu laiku neesmu elpojis, pagriežu galvu uz augšu un redzu, kā burbuļi traucas uz augšu, aizturu elpu, burbuļi pazūd, tātad tie ir mani. Apņemos sistemātiski apskatīt visus dzīvniekus un augus, kas ir ap mani, domāju par katalogu, kura priekšā sēžu. Tad jūtu, ka mani kaut kas velk uz augšu, jāpieliek spēks, kaut kas ir iztraucējis manu komforta līdzsvaru, kreisajā rokā vairs nav akmens, esmu to kādā brīdī palaidis vaļā. Pēc pavisam īsa brīža izkļūstu to drēgnās pazemes un nonāku daudz krāsainākā telpā, ieraugu savu kameru uz rokas, ieslēdzu, tā strādā, kaut ko mēģinu filmēt, zivis, bet te viss ir tik haotisks un kustīgs, parādās viļņi un saule, izslēdzu kameru, pēc akmens vairs nedodos, skatos, kā burbuļi slīd uz augšu ātrāk par mani, eju pretī lielai dzīvsudraba virsmai, tā ir kā spīdīga plēve, pret kuru atsitas daļa saules gaismas, mana galva izlien tai cauri un es redzu, ka esmu bijis pārdesmit metrus no klints bluķa un ārpusē viss joprojām ir tāpat kā iepriekš.

Dzintara melone

Pāris dienās iztriecamies cauri Rumānijai, pa ceļam piestājam Konstancā, kur naktī pludmalē mani sagaida simtiem, varbūt pat tūkstošiem statisku tēlu, it kā es būtu nokļuvis filmēšanas laukumā starp manekeniem. Tie izrādās salocīti pludmales lietussargi, rindu rindās sastatīti, tie noklāj visu piekrasti, cik tālu vien spēju acīm sekot, tumši, gandrīz divreiz garāki par mani, tāda kā robotu armija, un ja nu viņi atmostas? Netraucēšu, turpinu klusu soļot cauri varenajiem tumsas tēliem. Kaut kur no kāpu zonas kāds spīdina spēcīgu lukturi, iespējams, kāds pulkvedis sargā un gādā par savu tumsas armiju. Piesardzīgi, viegli grimdams mitrajās, atdzisušajās smiltīs lavos prom no šīs dīvainās pasaules. Nākamajā rītā aizslīdu nopeldēties, saulessargi tagad ir atvērti un izskatās tik nevainīgi kā atplaukuši ziedi dienas pirmajos saules staros.

Konstancas vizuālās mākslas muzeja kasē iedodu savu ITIC karti, es ik pa laikam to velku no maka ar mazām cerībām kā tādu loterijas biļeti, kas pārsvarā izrādās tukša.  Šoreiz viss notiek pavisam savādāk. Izceļas neliela neskaidrība, karte tika pieturēta, līdz parādās kāds solīds kungs ar iesirmu, labi koptu bārdu, kas situāciju pārņem savās rokās. Apskatot karti, viņš pie sevis nomurmina professore un vienlaikus paskaidro darbiniecēm, ap ko te lieta grozās. Gribu jau iebilst, ka esmu tikai pasniedzējs, bet manī vairs neviens neklausās, visi ir atmodināti no klusās un mierpilnās muzeja noskaņas un, pievērsdamies man kā sveicienā, ar priecīgu rokas mājienu virza mani uz ieeju, kamēr Dita izmisīgi vēl stāv ar plastmasīgajām rumāņu naudiņām, viņš ātri saprot, ka tā ir professore vai nu mīļākā, vai sieva un nu jau mūs abus teju vai iestumj muzejā.

Foto - autors

Konstancai kā pilsētai piemīt vēl kāda īpatnība, vismaz pusi no tās teritorijas aizņem osta, un tā kā busiņš noparkots ārpus centra, ar velosipēdiem nākas braukt kādus 4 km cauri muitas zonai un rādīt pases robežsargiem, bet atpakaļceļā, dzeltenai saulei rietot pār kuģu dokiem, viss vairs nav tik vienkārši, jo zaļā formā tērptais vīrs ostas otrā galā, saprotot, ka mums teritorijā nestāv jahta un negaida kuģis,  vairs negrib mūs laist iekšā, cenšos izskaidrot, ka ar velo savādāk nemaz nevaram, jo tad būtu jābrauc uz lielās maģistrāles, kur velosipēdiem nav vietas, un tajā brīdī noķeru to nedaudz itāliski-rumānisko manieri, kas nav tā vāciešiem piemītošā burtiskā kalpība, te burtiņi drusku pavirzās uz vienu vai otru pusi un teksts nu jau lasāmas savādāk. Viņš kaut ko vēl pasaka un īsti jau vairs nav skaidrs vai viņš ir mūs ir ielaidis, vai nav, bet kāds cits kontrolētājs vienaldzīgi paceļ šlagbaumu, un braucot cauri, māju ar galvu un saku c’est bon un kādu brīdi minos ātri un atpakaļ neskatos, lai situācija neapgrieztos kājām gaisā un kāds ar lielu nicht mūs neizlidinātu ārā. Atceros kādu reizi, kad vēl vilciens Balvos piestāja pēc pusnakts un man ar velo nācās mīties uz Tilžu, klausoties nine inch nails, cauri tām industriālajām skaņām sadzirdēju suņa rejas, jā, skrien, sākumā no sāna, pēc tam no aizmugures un kādu brīdi tikai minos, tev pat nav laiks atpakaļ skatīties un, kaut arī spīdēja mēness, tāpat negribējās neko redzēt, gribējās ātrāk prom un viss.

Iebraucot Bulgārijā, apkārtējā ainava pārvēršas, it kā robežlīniju novilktu nevis cilvēku, bet gan dabas veidotā pasaule, jau pēc kāda kilometra ievēroju dzeltenīgus saulē izkarsētus kokus ar ērkšķiem un šaurām sudrabainām lapām, kaut kur starp māju pagalmiem izlien pa kādai cipresei. Ceļmalas klāj biezi, dzelteni salmi, kas, savijušies kā neizpiņķerējami dredi, sevī slēpj dzelkšņus un cikādes, un pat jūra te elpo citā ritmā, spēcīgi viļņi, kas piedzimst it kā rāmā ūdenī, plīst pret stāviem kaļķakmens krastiem ar nenogurdināmu spēku, uzmetot gaisā baltas putas kā vulkāna lavu virs krātera mutes.

Melonei uz automašīnas priekšējā paneļa cauri izlaužas saules gaisma un atgādina neticami lielu dzintara gabalu. Smaržo līdzpaņemtais baziliks, sakarsušo gaisu var sataustīt, to var izlaist caur pirkstiem vai apēst kā uzputotu saldo. Tas ir it visur, silts un jūtams, un saules pusē pat karsts, šķērsoju ielu un, nonācis ēnā, ieraugu pazuduša, nē, miruša cilvēka attēlu, kvartāla otrā galā tādi jau ir divi, vēlāk tos pamanu pie stabiem un sētām, žogiem, vārtiņiem, informācijas dēļiem. Palēnām atklājas, ka šīm mirušajām dvēselēm ir kāda saistība, un tas ir laiks, kas pagājis kopš nomiršanas - četrdesmit dienas, trīs mēneši, gads vai desmit gadi, nezinu, kur novilkta galējā robeža, un diez vai daudz vecākus attēlus par simt četrdesmit gadiem varētu atrast. Kas izliek šīs ielaminētās A4 dekorācijas un vai es gribētu, ka mana seja, uz ne pārāk kvalitatīva printera drukāta, karātos ielas malā, bērni ar šautriņām varētu iemest, dzirdu, kā tie smejas, kad trāpījuši acī. Desmitniekā, kāds nosaka, un apakšā vārds un miris pirms desmit gadiem. Man jau kādu labu laiciņu būtu vienalga, bet palicējiem! Bulgāri ir ļoti mierīgi, varbūt visiem viss vienalga un visi tāpat taču zina, ka nekas nav mūžīgs. Kaut kas smird busiņā, varbūt smaržo pēc padzīvojuša pāra, kam arī iet laiks, nē, šoreiz medainā dzintara melone savā plānajā mizā, arī viņai pienācis laiks.