Starp divām jūrām

Mazliet samiegojies stiepjos ar neizlaistu piepūšamo matraci cauri kūrorta namiņa koridoriem. Rīta vēsums ložņā busiņā, kādu pusstundu nākas braukt lejup, un dzinējs neuzsilst. Kalni paliek aiz muguras, un drīz jau vienmuļā autobāņu varā mašīnas dūkoņā braucam uz Nīderlandi. Hāgā tiek paņemts trombons un Amsterdamā – baritona saksofons, apkārt sarkanas ķieģeļu mājas, velo braucēji ir it visur, ar auto jūtos liels un neveikls. Groningenā Ditai ir vairāku dienu pasākums – Eiropas lielākā mūzikas konference-skate „Eurosonic”. Mūsu dormitorijs diezgan pieticīgs, izeju uz pāris stundām pastaigā, apkārt rosīgai vecpilsētai kanāla malā baržas ar iekaltušiem augiem, aizmirstiem velosipēdiem, it kā ziema būtu iztraucējusi dzīvi uz ūdens, kā plēsīgs zvērs padzinis lēnīgu zālēdāju. Nākamā diena mani ierauj pilsētas dzīvē, no netālās pļavas aizņemos velosipēdu, kuram bieži krīt ķēde, grozās sēdeklis, ar laiku piešaujos izmantot kā skrejriteni, pēc pāris stundām esmu tā nomocījies, ka izlemju atgriezt to pļavai, atbalstu pret elektrības kasti, kaut kā nespējot riteni nomest zemē, bijām jau satuvinājušies, kaut arī diezgan daudz pūļu tas bija no manis prasījis, nedusmojos, vienkārši sapratu, ka visiem tā būs labāk, ja stundas gājiena kāpšanas zāli apmeklēšu, ejot kājām. Manu ceļu aizšķērso pacelts tilts, kuģis aizslīd gar acīm deguna augstumā, es saintriģēts stāvu pie pašas malas, tas ir tik plats, ka varētu tajā iekāpt ar vienu lielu soli. Pēc skrejriteņošanas, kāpšanas un ātrā pārgājiena līdz vakariņu vietai, nakts dzīves laikā sajūtu savas kājas, brīžiem liekas, kas tas ir viss, ko spēju just. Pēc Very Cool People koncerta noklausos vēl vienu, tad vēl kaut ko, pārējie dodas uz Artist Village, man tas nav ne pa ceļam, ne arī esmu tai piederīgs, ceļā uz hosteli pamanos ieslīdēt vēl pāris bāros, dzīve te pilsētā ir skaļa. Daudz viesu un koncertu piepludinātā Groningena pulsē sev tik piedienīgā ritmā, no mazām plastmasas glāzēm tiek dzerts alus, veci un jauni grozās mūzikas ritmos, likās, ka īpaši atraktīvi ir cilvēki, kas jau labi iešvunkājušies dzīves dzīvošanā, kuriem izlīdušas sirmu matu šķipsnas un vaigos iesēdušas bedrītes.

Foto - autors

Pilsēta no jauna mostas kopā ar velosipēdiem, ripojoši, čīkstoši un klaudzoši, ātri, tie ir uz velo celiņiem, uz ietvēm, kāds nogrimis kanālā, ragi tik laukā, kāds atstutēts pret laivu, kāds iekabināts divstāvīga velo novietnē, uz ietves guļoši velosipēdi kā dzērāji no manas bērnības atmiņām, pakrituši snauž, vienaldzības skarti, kāds nozagts, kāds vēl aiz veikala loga.  Pēc koncerta mūzikas veikalā salieku instrumentus busiņa gultā, lai nodotu tos atpakaļ saimniekiem un pēc tam dotos apskatīt jūru. Mani pavada bailes, ka varēt tos sajaukt, futlāros ieslēpti tie klusē, Amsterdamas trombons paliek mūzikas skolā pie sarga, saksofonu Hāgā pieņem un neko nesaka, varbūt pārāk pieklājīgs un varbūt tagad divi nīderlandieši katrs savā pilsētā mācās jaunus instrumentus. Kādā tumsas ieskautā kanāla malā saprotu, ka mans telefons vairs nelādējas, ka tas vispār vairs neko nedara un acīmredzot ir laiks iet  pie miera. No rīta, atstumjot busa durvis, mani sveicina saulains, bet dzestrs rīts, trausls ledus naktī pārklājis mierīgos ūdeņus, tepat aiz gultas ir skapis ar slidām, bet ledus tik trausls kā mirklīgā iedoma, kurš gan nav redzējis bildes ar aizsalušajiem holandiešu kanāliem, vai tas paliks tikai kārtējais sapnis? Ar kājas purngalu pieskaros stiklainajai virsmai, kā ziepju burbulis tas sabrūk manu acu priekšā. Saules gaismā virs kafijas krūzes dejo tvaiki un, rūpīgi tajos ieskatoties, var izšķirt mazus ūdens pilienus, tādas kā molekulu kopas. Telefons joprojām ir miris, man nav lielas nojēgas par to, kur atrodos, parakājos bardačokā un atrodu Polijas karti, rācijas un fotoaparātu, kaut kur jābūt arī datoram, meklējot to, atrodu wi-fi modemu, tas nestrādā un arī datora ekrāns ir saspiedies kā tāds izsists lielveikala logs, daudzkrāsains tas veras man pretī, aizloku mozaīkas ekrānu un jūtos pavisam brīvs, patīkami viens šajā holandiešu nostūrī. Nav vairs ne jāklausās navigācijas balsī, ne jāmēģina notvert labākā zona, es esmu pats sev, pilnīgi sev.  Uz mirkli gan nodomāju, ka palikšu, kanālu ieskauts, te uz visiem laikiem, bet tas nav tas sliktākais, kas varētu notikt. Varu tagad braukt, kur gribu, te uz vienu pusi, te atkal atpakaļ, pāri pa tiltu, apgriezties, apstāties, iziet pastaigāt, uzvārīt vēl vienu kafiju. Kādā brīdī, kad esmu jau pāris stundas vizinājies, iedomājos, ka  pēc saules varētu saprast, uz kuru pusi ir jūra, arī lielākie kanāli par to liecina, šad tad redzu pa kādai ceļa norādei , bet vairāku stundu garumā neviena no norādēm neliecināja ne pa ko dzirdētu, ciemi un kanāli tik ļoti aizrauj, ka drīz vien aizmirstu, kur vispār dodos, kur esmu un kas man jādara ar šo dienu. Pie koka skata torņa atrodas apgabala karte, fotoaparāts man vēl strādā, bet tā neliela izšķirtspēja mazajā displejā neļauj salasīt ciemu nosaukumus, atpazinu Den Helder, to jau biju pāris reizes redzējis norādēs, tagad man radās mērķis, savā kartē redzēju arī to, ka no šīs pussalas pa jūrā izbūvētu dambi tikt pāri 30 km garajam mākslīgi izveidotajam Eiselmēra ezeram. Saule silda, bet, izkāpjot pie jūras un stāvot uz augstā poldera, kas norobežoja divas pasaules – zemi un ūdeni –, Ziemeļjūras vējš kožas  miesā. Atceros, reiz pretī salām, iespējams tai pašai Tekselai, ko tagad vēroju, atverot jahtas kajītes lūku, man virsū gāzās ūdens, un divas cīņas pilnas sejas mirka lietū, kaut gan es vēl pirms pāris minūtēm biju vadījis jahtu pa saules izrotātu jūru.  Ārī Groningenā dienas laikā nācās piedzīvot spēcīgu krusu un temperatūras svārstības no mīnus diviem līdz plus astoņiem grādiem, te viss ir iespējams, nodomāju un skrēju atpakaļ uz mašīnu.

Degvielas bultiņa ir ieslīd sarkanajā zonā, vēl kādiem 60 kilometriem vajadzētu pietikt, benzīntanks, kuru atradu, manu karti neakceptē, te vispār maz vietu, kur tā darbojas.  Man liekas, ka šodien ir svētdiena, viss tāds mierīgs un kluss, tikai Vatu jūra nemierīgi apskalo uzbērumu savā paisuma maksimumā, nu vismaz tā man liekas, un otrpus tiltam haotiski viļņojas mākslīgā iekšzemes jūra, sauszeme nav redzama labu brīdi. Vispār ar Vatu jūru jau reiz bija izveidojušās attiecības, gan tikai teorētiskas, rakstot disertācijas ievaddaļu par ihnofosiliju aizsākumiem, atradu šo savdabīgo vietu un nekavējoties pametu iesākto, lai pievērstos kartei, otrā tikšanās bija filmā The Riddle of the sands, tur ir tāda epizode, kurā buru jahta guļ bēguma pamestā jūrā un galvenais varonis romantiski klīst pa smilšainajām salām, es pat sarīkoju pāris seansus draugu lokā, viņu sajūsma par Tonija Meilana filma gan nebija tik liela kā manējā.

Tikšanās vietu mainīt nedrīkst, biju vel paspējis nodot Ditai ziņu, ka mans telefons iet uz beigām un, ja no manis ziņu nav, lai gaida hostelī, Groningenā virpuļoju un mirklī, kad likās, ka nekad neko šai pilsētā vairs neatradīšu, ieraudzīju baržu, kuru pirms pāris dienām biju vērojis un beidzot sapratu savu atrašanās vietu. Atverot vestibila durvis, man pretī pavērās patīkami pārsteigta un atvieglota seja! Mēs bijām satikušies un nekavējoties devāmies tālāk uz Āheni, kur mūs gaidīja Liene no ģeologiem. Viņas viesmīlība lielajā, vēl neiekārtotajā dzīvoklī ir akūta nepieciešamība. Saguris vakars ar pāris vīna glāzēm un svētdienas rīts, jā, tagad uzzinu, ka vakar bijusi sestdiena nevis svētdiena, bet tam vairs nav lielas nozīmes, esmu vienkārši ieguvis vienu dienu. Brokastu kafiju padzeram mājīgā kafejnīca dzīvās mūzikas pavadījumā, sprigans džeziņš iekustina dienu. Mazā pastaigā caur vecpilsētu nokļūstu institūta ekskursijā, kas uz dažiem gadiem būs Lienes darbvieta, katras durvis, kas veras, ir jauna dimensija. Pirmdienas rīts sākās kūpošā āra baseinā, kurā plecus kutina smilgas, tvaika pirts un termālie ūdeņi ir sagatavošanās ziemeļu virzienam.

Tie, kas redzējuši filmu Fārenheits 451, zinās, ka būtu nepieklājīgi būtu pabraukt garām Vūpertālei – pilsētai, kas ieguļ dziļi ielejā un pāri raiti tekošajai upei slienas metāla konstrukcija ar gaisā iekārtām vilciena sliedēm. No vilciena nav ne vēsts, sliedes rimtas stāv gaisā, satraukti palielinām gaitu līdz iekāpšanas stacijai, līdz sažņaudzas sirds, redzot nolaistas žalūzijas ieejas vietā, tās kā cietuma restes mūs attālina no mirkļa piedzīvojumu brīvības, mēs dodamies prom, atstādami zaļās, nekustīgās tērauda konstrukcijas. 

Foto - autors

Esot Berlīnē, nebiju pievērsis uzmanību tam, ka pārdesmit kilometru attālumā sākas jauna pilsēta Potsdama, un tagad, rīta agrumā staigājot pa Sansusī parku un ieraugot veloceliņa norādi 30 km līdz Berlīnei, liekas, ka pastāv paralēla pasaule, kurā arvien no jauna var kaut kas uzrasties.

Šis un tas par Melno mežu

Zaļais busiņš ieripo Freiburgas pagalmā, Ralfs solās parādīties no rīta, ir ap nulli un nedaudz nogurums, miegs ātri pieņem savā pasaulē. Jauna diena iesākas ar sarunām virtuvē pie solītās kafijas, mēs gan dabūjām tikai vienu vēsu, arī apkure nogriezta, Ralfs saģērbies biezā vestē ar cepuri galvā, viņš taupa gāzi, varbūt negrib, lai Merkele ar Putinu dīlo. Gandrīz vai monologa cienīga uzstāšanās un tad viņš dodas savos darbos, šitij džob un gud džob, šitais ir šitij, jānolasa no elektrības kastēm rādījumi, pāri vestei tiek pārvilkta jaka, paņem velo, es vēl redzu viņu caur logu, aizminas. Paliekam divatā, mums ir grafiks, mēs zinām, ka kalnos ir sniegs, par to gan nekas te, lejā, pilsētā neliecina. Tur mūs gaida Būcis ar Ilonku, viņi strādā ar bērniem, māca slēpot, Būcis vāciski zina vienu teikumu Machst ein richtige spitze, bet tas ir diezgan izteiksmīgs un es viņu drusku pat apskaužu, Ilonka ir nīderlandiete un tur jau citas saknes, redzu viņas smaidu un tad arī sadzirdu balsi, jā, citas saknes. Darbdiena iet uz beigām, esam sasildījuši ādiņas, pielikuši pie splita un slēpēm, gatavi kāpt augšā, šodien mazā trase, tad jau rīt redzēs. Tieku pie pacēlāja kartes un varu laist pāris pieturas lejā, līdz zemākajam pacēlājam, kas būs jau izslēgts, bet ir cerības noķert autobusu. Pāris kritieni un  esmu lejā, vienubrīd pazaudēju kontroli pār slēpēm, vienkārši eju lejā, drusku piebremzēju, bet pagriezties vairs nespēju, krēsla un kaut kāda nepārliecinātība mani iegrožojusi, stāvums samazinās, savācos un tad jau priekšā ceļš, pēc 15 minūtēm pienāk silts autobuss, tur rāda metrus līdz nākošai pieturai, nevaru ne acis atraut no ekrāna, turu slēpes sev cieši piespiestas,  kūst sniegs uz manām drēbēm. Augšā visi jau sūc aliņu, satieku kalifornieti un viņas draugu, ar kuriem satikāmies vasarā, Imantas dārzā, brokastojām uz baseina malas, pēc tam Būcis ierūcināja VW T2 un viņi pazuda Baltijas tūrē, es šad tad atceros to vieglo ļurīgo motora skaņu,  burvīga tukšgaita, vispār nekādas piepūles, trīspakāpju automāts, tā viņi aizbrauca, un tagad atkal tiekamies, ir ziema un ir labi, kalni, nav jau nekādi lielie, bet tā pat ir labi, nu vismaz visi kopā, gan jau viņi pēc tam kaut kur aizmaldīsies un varbūt atkal pāris gadus neredzēšu.

Aizvedam viņus uz blakus ciemu, gaismas ar eglēm un mājām, lampiņām, cakas un kraukšķi un visvisādi smukumi, man vienalga, bet tomēr nav tā, ka nepatiktu. Sniega ir daudz, šur tur jāieskrienas, lai tiktu cauri, tas ir mīksts, svaigs, rīt jābūt pūderim, drusku snieg.

Ceļamies agri, ir sestdienas rīts, redzu spoguli, gara rinda velkas aiz mums, ieparkojamies, vārās kafija, lēni iesākas rīts. Uzkāpju vienu reizi ar ādiņām, iesildos, tad pabraukājam ar pacēlāju, Dita šodien diezgan droša, ierāda man savu iecienīto trasīti, ieslīdu mežā, pāris reizes ieduros ar dēli sniegā, tas tiešām mīksts. Augšā vējš un migla, skati nav, bet trases labas. Pacēlāji izslēdzas, es paņemu splitu un izeju pārgājienā uz pusstundu, sasniedzu augšu, ir jau tumšs, pagriežos pa 180 grādiem un dodos lejā, bet pēc pāris minūtēm jūtu, ka nekur neslīdu, ka neeju lejā, esmu vienkārši egļu mežā, pastaigāju šurpu turpu, bet lielas jēgas no tā nav, neslīd, nekustas un nekā pazīstama nav, atceros, ka man vēl drusku dzīvai jābūt telefona baterijai, varbūt navigācija palīdzēs, jā, pēc pāris sekundēm zils punktiņš uzlec ekrāna vidū, apkārt mežs, nu jā, to arī tumsā spēju saskatīt. Labi iešu līdz kādam orientierim, un tad jau varēs kartē kaut ko saprast, no kaut kurienes gāžas sniegs, meža vidū lavīna, sirds salecas, atslābstu, tā tikai egle, bet tāpat bailīgi. Kaut kāds ceļš un kalnu namiņš, tāds iepriekš nav redzēts, gandrīz kā atklāsme – esmu pāri korei, otrā pusē, šinī pusē kalni lēzeni un tumsā nepamanīju. Noķeru virzienu un laižu pēc azimuta, pāris reizes iegrimstu līdz ceļiem sniegā, dēli kopā nelieku, eju vien tāpat, gariem šļūcošiem soļiem. Atrodu pacēlāja augšu, lielu, baisu no pagājuša gadsimta vidus, nē, tā tikai tumsa, kas visu padara tik jokainu, vēl pāris neskaidri momenti, telefonam daži procenti, tad jau ieraugu lejā trasi, ai, labi tie pēdējie metri, ātri un viegli.

Visu jau kavējam, jāiet uz mākslas dzimšanas dienu, liela balle, kā teica Ralfiņš, viņš pats arī kavē, labs koncerts un visādas performances, man kājas lupatās, ap vieniem ejam mājās, ir vienkārši labi un neko vairs negribas.

Foto - Ivars Ivanovs

Līst, paredzēts doties ar distancenēm, neticas, ka augšā ir sniegs, te plus 6, Ralfs komandē, apbraukājam pilsētu un salasām viņa inventāru, tad dodamies piedalīties kaut kādā intuīcijas treniņa seminārā, Ralfam ir āboli, pa ceļam tos nesu es, bet tad viņš tos atņem, lai pats nodotu savam frīkam, notiek nervoza sazvanīšanas, jo, protams, krietni kavējam, un beigās mēs to čali ieraugām – nostieptu sejas ādu, satraukts, abi runā vienlaikus, ābolus mēs neatdodam un dodamies atkal pa kāpnēm lejā. No semināra esam izbēguši, čalis kaut kāds saspiedies, un mums tikai tas sniegs interesē. Augšā balts, kupenas tādas, ka brienot pačurāt, pilnas kedas ar sniegu, 18 km trasīte augšā lejā, burvīgi, no slodzes pat kājas atkal savācas, bet pēdējie km tiešām grūti, Ralfs kaut kur pazudis, mēs izbraucam 2 km līkumu, redzu, kā no smaga sniega mežā nolūzt pusegle un pāris lieli zari, iespaidīgas tās skaņas, Ralfs lepns par Švarcvaldes mežiem, slapjām kājām, sārtiem vaigiem laižam lejā, šodien gaida vakariņas mājās, vīns un cūciņa.

Pēdējā diena kalnos, izejamam pāris pārgājienos un ielaižam ielejā pa pūderi, tur dzīvo kaut kāda aizsargāta vista un braukt īstenībā nedrīkst, bet mēs to nezinām, mežs un ieleja mīksta kā vannas putas. Paliekam augšā pie Būča un Ilonkas, veldzējamies sarunās un ātri iztukšojam ieplānotos aliņus, skatāmies bildes, mētājamies ar spilveniem, bieži mums tā nesanāk pabūt kopā, rīt jau tālāk uz Nīderlandi.

Tomātu zupa

Prokrastinācija ar busiņa remontu novedusi pie divu dienu nobīdes, kaut ko nākas atcelt, Viļņa, nu nekas, gan jau atpakaļ ceļā vēl līdz viņai tiksim. Gandrīz izbraucam naktī, bet pēc Very Cool People ģitāru iestumšanas jumtā, jā, skarbi, ar spēku mēs tur viņas iespiedām, paskatos pulkstenī un saprotu, ka ir jau trīs naktī, ir sasodīti auksti un motors klab, varbūt jāsagaida rīts un jāsaprot, kas īsti notiek. Dienas gasimā nākas pārlikt degvielas sūknim zobsiksnu par vienu zobu, paliek labāk, sakrāmējam mantas un nodomāju, ja tiksim līdz Lietuvai, gan jau viss būs labi un, ja nu kas, leišos vienmēr ir kāds patvērums, draugu garāžas, draugu mammu zupas un viens valodas zars, nezinu gan vai pēdējais palīdz, bet likās, ka jāpieraksta.

Pie Paņevēžas iestājas sagurums, turbīna vairs nesvilpj, fūres sāk draudīgi midžināt un spiesties cieši klāt, nav patīkama sajūta, kad tāds milzenis mēģina nostumt tevi no ceļa. Kā tajā filmā „Duelis”, ko nekad nespēju noskatīties līdz galam, kaut kādas personīgas izjūtas. Uztaisām pauzīti, izrādās, norāvusies viena caurule gaisa padevei, tas arī viss. Turbo maigā svilpoņa nu atkal ir savā vietā, tagad tikt līdz pirmajam flaki Polijā un krūzītei raspušķona. Bjelostokas mežos ielienam nosnausties, no rīta izskrienu ar slēpēm, pāris grādi mīnusā un sniedziņš tieši laikā, garām paslīd pāris ozolu ieskautas ēkas no poļu muižnieku laikiem, rejoši suņi no aizmugures uztur tempu, labs veids, kā atmosties. Varšavā mūsdienu mākslas muzejs, man ir labas atmiņas no reizes, kad Zuze mani aizveda līdz Varšavai, jo man bija jāballējas un es nevarēju stūrēt, četros no rīta viņa mani savāca pie Ļeņingradas bāra, es aizmigu kā bērns un pamodos tikai pie Polijas robežas, kur nācās izraut atlikušās radzes no riepām. Arī tajā reizē mēs devāmies uz mūsdienu mākslas muzeju, un arī pirms tam es tā biju darījis, un arī tagad joprojām tā daru. Kādreiz tur bija tāda maza kafejnīca, kur nāca mākslinieki un dzēra alu, tagad ir restorāns ar tomātu zupu, Dita to zina, un mēs atkal dodamies tur. Varšava ir pārāk liela un laba, nedrīkst iesprūst, piestājam Lodzā un aizejam uz planetārija 3D filmu par evolūciju un Darvinu. Sajūtas kā ar paraplānu, brīžiem iekrampējos krēslā, iedomātā kamera lidinās kā norāvies drons. Bet vispār mūs izglāba čalis no kasēm, gribējām iet uz tehnikas muzeju, bet bija sajaukti kaut kādi laiki un viņi jau vērās ciet, tad viņš kautrīgi ieminējās, ka tepat ir planetārijs, kur pēc brīža būšot seanss. Lielas jaunas ēkas, kādi četri stāvi pa pusei pazemē, ar kupolu virs zemes, divas meitenes sēž pie kasēm, ekrānā  parādās brīvās sēdvietas, viņas smaida, tur viss balts, nekas vēl nav saklikšķināts, labu laiku esam vienīgie, beigās tomēr atnāk viena vietējo ģimenīte un angļu valodu nākas klausīties austiņās, nevis skaļruņos.

Pie Čehijas sāk snigt, lēnām kāpjam kalnos, sniega paliek vairāk un vairāk, bail stāties, liekas, ka vairs neizkustēsimies, vietām nākas pārslēgties uz pirmo, ir pāris kutelīgas situācijas, bet tiekam līdz slēpošanas trasei, pie kuras notīrīta ceļmala. Apstājāmies un esam gatavi arī palikt pa nakti, ja putenis aprītu busiņu. Dažas stundas līdz tumsai, paķeram slēpes un dodamies mežā, sniegs joprojām ir visur, brīžiem lielas pārslas iekrīt skropstās, pavērtā mutē, aiz kapuces, uz deguna, bārda lēnām iesalst un cepures bumbulis paliek balts, mežs satumst un nākas griezties atpakaļ. Līdz busam ir kādi 7 km, tālumā zibeņo vai varbūt tās ir raķetes, nezinu, bet negaisa klātbūtne ir jūtama. Pieklust, satumst, tomēr nekas tā arī nesākas, tikai nogurums pārņēmis ķermeni.

Tālāk ceļš ved cauri Čehijai, Goolge karte mainījusi garastāvokli, visu laika ved mūs pa mazajiem ceļiem, man patīk, līdz vienā ciemā izmēģinām visus variantus, bet augšā pa kalnu netiekam, iesaistās vietējie, tīra sniegu un dod padomus, nākas mainīt virzienu, tomēr galu galā līdz Vācijai tiekam, kur piedzīvojumi vēl tikai sākas. Nakts,  kraftwerk autobhan un drusciņ tāda vate no braukšanas, viena josla notīrīta, visi bailīgi, tīrītāji plosās, bet sniegs ir neuzvarams, tas snieg un atkal ir visur, apsaluši spoguļi, ieputināti logu tīrītāji, atkal tā sajūta, ka stāties nevar, līdz saprotu, ka nav jau arī kur, visas stāvvietas pilnas un palēnām saprotu, ka mašīnas sāk krāties ceļmalā, to paliek vairāk un vairāk, līdz beidzot viss apstājas, visas joslas ir pilns ar fūrēm, lienu gar malu, līdz ieraugu nobrauktuvi, esmu glābts, prom no tiem trakajiem bāņiem. Interesanti, ka pārējie ceļi nav tik traki, it kā sniegs rūpīgi izvēlētos krišanas vietu. Pāris mašīnas gan ieslīdējušas nomalēs pretēji braukšanas virzienam, tomēr kopsummā apstākļi ciešami, atrodu vietu, kur nosnausties, beidzot.

Foto - Dita Ābola

Jāturpina ceļš, arvien biežāk un biežāk pārņēma Orhana Pamuka „Sniega” sajūtas, noslēgtība ne aiz paša gribas, kaut kāda neizbēgamība, kas lēnām ievelk savos tīklos, savelkas arvien ciešāk. Balts un nekustīgs, pieskrien kāds šoferis, nakti viņš nav gulējis, jautā par ceļu, atbildu visu, ko zinu, viņš runā un runā, visu laiku vāciski, viņā ir daudz emociju, redzu viņa acis, kā dzīvnieks, ievainots, izbiedēts..

Pastrīdamies ar Ditu, mums katram ir sava pārliecība, kā braukt un katrs savu taisnību aizstāv skaļi, bet stūre ir manās rokās. Pāris muzejos jāpiestāj, viens no tiem ir auksts, pilns ar mašīnām un močiem, mēs spēlējam spēli, katram jāizvēlas viens braucamais, pārdot nedrīkst, jālieto pašiem, Dita izvēlas pēc krāsas vai vienkārši bmw, es cenšos atcerēties, ko izvēlējos iepriekšējā muzejā, lai nesāk uzkrāties līdzīgas lietas. Nākamajā muzejā mums katram nāk klāt pa kuģim un pāris mašīnām, bet pietrūkst vēl helikopters, es vēl un vēlreiz izstaigāju telpas un skatos, līdz tiešām atrodu mazu, pelēku, divvietīgu helikopteri, iesietu augstu pie griestiem, tik ļoti biju spēlē, ka mani pārņēma patiess prieks, tagad zināju, ka kuģa nosēšanās platforma nebūs tukša.

Melnais

Vietām sniga, jaunais gads ielās bija atstājis patīkamu mieru, iespējams, skolēniem ir brīvlaiks un studentiem sesija vēl tikai sāksies, man ir daži pienākumi, man vienmēr ir visādi pienākumi, pārsvarā tos izdomāju es pats. Daždien jābūt divās universitātes, vienā es daru to, kas jādara otrā, un otrādi, un tad abās es izdomāju vēl visādas paralēlas lietas un vispār apsveru iespēju, ka nebūtu slikti, ja būtu vēl kāda trešā, kurā varbūt varētu nedarīt neko. Pārsvarā esmu dzīvojis ar nelieliem ienākumiem, varbūt tas ir kāds slinkuma paveids, kamēr drusku nauda turas, par to vispār nedomāt un nemēģināt uzkrāt un nestrādāt vairāk kā nepieciešams. Šāds dzīvesstils izveidojis dažas īpatnības manā ikdienā, naudas trūkums un varbūt pāris gramu neuzticības auto meistariem mani aizvedis līdz tam, ka pieskatu savu auto parku pats. Un mašīnas man vienmēr bijušas tādas, ko citi jau norakstījuši, bet man paliek žēl, reiz pat no kaudzes, kur bija sakrauti auto uz otrreizējo pārstrādi, izglābu divus vw polo, un ar vienu no tiem godam izbraukāju Eiropu. Pirmo mašīnu man uzdāvināja vecmāmiņa, tas bija 30 Ls vērts Fiat 126, ar stūri labajā pusē, tad es vēl neko nesapratu no mašīnām, aizbraucu līdz Polijai un vēl pāris ceļojumos, Fiats lūza bieži, ar laiku tiku pie dažiem instrumentiem un sāku apjaust pamatlietas. Pēc tam tiku pie Zapiņa, tas gan bija tikai daļēji mans, drīzāk, man bija lietošanas tiesības, 40 Ls maksāja auto un vēl kādu līdzīgu summu nācās atstāt, lai pa “draugam” izietu apskati.  Bija Citroen BX un Transit busiņš, līdz auto epopeju papildināju ar 140 Ls vērtu Kia Pride, tas bija lēciens izmaksās, bet auto bija diezgan svaigs, tam patika ceļot, visa Eiropa bija vaļā – ātrs, viegls, ietilpīgs. Tas bija laiks, kad avio biļetes vēl bija tiešām lētas, tāpēc auto tika atstāts Atēnās, Berlīnē, Romā, Tibingenā, Fraiburgā uz pusgadu, dažreiz pat ilgāk, un tas vienmēr uzticīgi gaidīja savu saimnieku, kad tas kādā brīvā brīdī atlidos un pagrozīsies pa romiešu vai grieķu būvētiem ceļiem. Katra mašīna glabā kādu stāstu, Rumānijas-Bulgārijas robeža ar egļu zariem bagāžas nodalījumā, jo bija sniegs un kalnos auto mēdza iestigt, zari lieliski kalpoja neesošo ķēžu vietā, akumulatora uzlāde Grieķijā, gāzes pedāļa spiešana ar roku. Vai polo ar pārrauto zobsiksnu Slovākijā, kuram draugi atveda jaunu motoru, saimnieks, pie kura dzīvojām, to ieraugot, teica, ka esam cirka trupa, kad vienā naktī motoru nomainījām, viņš vairs neteica neko. Vēl bija Oka – burvīgs auto, ja vācu inženieri varētu to nokopēt, es labprāt vēl vienu nopirktu, Oka ir maziņa ar 12 collu riepām, zem kurām slēpjas plīstošas kameras, riepas ir mainītas bieži – naktī, dienā, Krimā, pie Kuldīgas, Paņevežā, Palangā, Ļvovā. Nekad nepietika ar vienu rezerves riteni, tāpēc riepas nācās iemācīties nomontēt pašam. Peugeot 305 vedu trīs kubikmetrus putuplastu, krava bija lielāka par mašīnu, uz priekšu varēja tikt, tikai slēpjoties aizvējā aiz smagajām mašīnām, tas auto pacieta visu – sajūga trose saplīsa, nomainīju pret to pret metāla stieni, aizmugurējais bagāžas logs bija no kartona, vēlāk tehniskās apskates vajadzībām ieliku organisko stiklu. Bija arī Nissan Sunny laiks – balts, tad divi sarkani un viens zils, piemēram, zilajam motoru nomainīt palīdzēja mamma, un tagad mums ir, par ko parunāt, es beigās jau biju kļuvis par tādu kā neoficiālo saniju ekspertu. Tiem patika vecā motoreļļa – once you go black, you never come back, bija tādi periodi, kad nezināju dīzeļa cenu, vienkārši bākā vienmēr kaut kas bija, kādus 100 litrus varēja ieslēpt pa stūriem, zem krēsliem, līdz Albānijai varēja tikt ar pilnu bāku un līdzpaņemto kravu, riteņi pat izliecās no svara. Visam pa vidu neapturamā mīlestība pret Peugeot 205, arī rakstot iedomājos par savu pelēko bērnu garāžā, mīļi man viņi, uzliec riteni uz jumta un  aizbrauc uz Poliju paskatīties ralliju, sarijies putekļus, izminies pa pauguriem, brauc mājās, Kauņā uz balkona Soprano gatvē man vienmēr bija kāda kanna ar melno. Tas balkons jau arī bija vesela pasaule. Milda saka, ka Viļņā ir ballīte, kaut kādi aktieri un režisori, jauns dzīvoklis, vajag uztaisīt sālsmaizi, un mēs braucām, un no rīta atkal atpakaļ, negulējuši, bet tas rīts smaržo atvērtajā logā, un citi tev traucas garām, bet mums vienalga. Braucu atpakaļ uz Rīgu, pagriežos pa labi un piestāju Zarasai izdzert kafiju un apēst saldējumu ar skatu uz ezeru, Daugavpilī  vēl pauzīte Rotko centrā, mazs līkums ar velo, un tad jau vairs tikai pāris simtiņi līdz mājām, dažas stundas nosnausties un tālāk uz Vidzemi.

Foto autors - Uģis Ozoliņš

Kā suns savā suņu laikā norāvies no ķēdes, dažas dienas pilsētā man jau pa šauru, aiz Bērzkroga nogriežu uz grants ceļa, ripo, nedaudz slīd, esmu viens, pilnīgi viens un tagad varu kādu brīdi pabraukt, paskatīties karti, vēlāk piestāt pie Sliedes uz tēju, gar Launkalni, varbūt kāds mājās pa šauro Latvijas mežu uzbērto kori, abās pusēs aizas, kļūdīties nedrīkst, pēc tam pa Smiltenes puses mīkstajām smiltīm, tie šķembas nav redzējuši,  pārlīst pāri A2 ceļam, varbūt Džonis izkurinājis pirti, līdz ar tumsu tikt līdz Stāmerienai – nedaudz jāuzpildās, lai nākamajā dienā var pameklēt mazās upes, kurās pavasarī varbūt parādīsies ūdens un varēs apslapināt kajaku. Alūksne, Gulbene, līdz purvam Austrumu virzienā pa betona izliktajām plāksnēm, tu duk tu duk, sitas riteņi kā aizmirstā lidlaukā, tad drusku Latgales baltie grantinieki, tur pazūd robežas un pieaug ātrums. Caur Skrīveriem mājās, varbūt Rietumu vējš un varēs uzšaut spārnu, pāris reizes nolaisties no kalna. Ā, bija vēl viens Polo, to es vecākiem devu braukšanai, bet viņi kaut kā nenoķēra to burvību, vasarā turēju akvalangu uz jumta un ziemā slēpes, cilvēki uz ielas reizēm pat atskatījās, mazliet pasmaidīja, un man likās – tas strādā, mazs sīkums, kas kādu var izraut no rutīnas. Pārdevu, atbrauca jaunais saimnieks, samaksāja vairāk nekā prasīju un teica, ka tas būs meitai, kad viņai noplīsīs jaunais Volvo.

Mani ļoti iespaidoja divi čehoslovāki Hanzelka un Zikmunds, kuri piecdesmitajos gados devās apkārt Āfrikai, pēc tam uz D-Ameriku, vēlāk arī Āziju ar Tatru. Meklējot mobil.de čehu ceļojumu auto ar vienu vilciena cienīgu ciklopa aci motora pārsegā, sudraba spuru un žalūzijām pakaļpuses logā, iekļuvu pie Alfa Spider. Pagāja laiks un reiz kādas paziņas tēva mājās Slovākijas-Ungārijas pierobežā atradu 74. gada Alfa Romeo Spider, tas bija pārsegts ar smagnēju līgavas plīvuru, pabāzu galvu un vienkārši iemīlējos, ne par ko citu tajā laikā nespēju domāt, pēc pāris mēnešiem pārvedu mājās. Uznāk tādi laiki, kad nodzīvo gadu bez 205., un tad vienā dienā viss, vairs nevar, ar pēdējo bija tieši tā, man viens jau bija, bet vienmēr kaut kas pietrūka, lai to pabeigtu, un es sapratu, ka vajag vēl vienu. Atradu gan Nīderlandē, gan Austrijā, bet neviens ar mani nerunā, meklēju Latvijā, rakstīju cienītājiem un te negaidīti Jānis no Valles, kā viņu esmu saglabājis kontaktos, atbild, ka es nāku īstajā brīdī, viņš esot izglābis 205. pežo no iznīcības nagiem, un tas raugās pēc saimnieka. Atved mājās, izošņā, pieregulē iesmidzināšanas momentu, pārmetini slieksni un nomainītajā radiatorā ielej svaigu dzeses šķidrumu. Tev taču nekā priekš viņas nav žēl!

Tagad man jāiet uz garāžu, jātaisa busiņš, pēc pāris dienām jādodas ceļā, esmu gatavs darīt visu, lai pastieptu laiku, jau divreiz pārbīdīts izbraukšanas datums. Bet, kā mēs zinām, prokrastinācijai viss ir pa spēkam.