Kartē velkot līniju no Helsinkiem tieši uz dienvidiem, tuvāk Igaunijas
krastam var ieraudzīt salu. Tā ir tik maza, ka dažas no kartēm ir aizmirsušas
par tās eksistenci, dažās mērogs neatļauj to iezīmēt proporcionālā izmērā, un
ir arī tādas, kurās atzīmēti pat lielie akmeņi un saliktas dziļuma atzīmes.
Keri sala uz saviem pleciem tur bāku, tieši uz turieni dodos, līdzi vedot lielu,
neveiklu enkuru, kas kūļājas viļņos, klaudzinot pa finiera grīdu kā
nenogurdināms dzenis.
Vējš no rietumiem, mēģinu piestāt aizvēja pusē, bet viļņi apliecas ap ragu
un nedraudzīgi sašūpo ūdeni ap draudīgajiem akmeņiem, starp kuriem jau kādu
stundu riņķoju un meklēju mieru. Pāris reizes metu enkuru, bet lielais metālā
ķeburs netur. Līdz beidzot izdotas to iemānīt kādā manām acīm neredzamā plaisā,
kādu laiku palieku un vēroju situācijas stabilitāti, salieku mantas ūdens
izturīgajā somā, uzvelku dzeltenas pleznas un izpeldu krastā, uz vēdera lienot
pāri aļģēm apaugušiem akmeņiem kā pirmatnējs radījums, kas sakārojis
ieskatīties sauszemes dzīvē. Atskatos, ir tāda jokaina sajūta atstāt Marie, kā mātei, kas palaiž dēlu armijā
un paliek ar savām gaidām, bažām, nemieru, un tas nemiers jau pilnībā
neatstājas nekad, kaut kāda neiespējamības pieskaņa. Bet šeit no jebkuras
vietas viņu redzu, skatos tik daudz, varbūt pat vairāk nekā pieklātos.
Vasaras laikā bāku pieskata divi brīvprātīgie, šoreiz te ir sieviete ap
piecdesmit, bet droši vien vairāk, nemāku tik tā pieklājīgi to pateikt. Viņa
nerunā lieku, stāja un sejas vaibsti saka priekšā, ka te ir pavadītas vientuļas
ziemas naktis un dienas, vētras, kurās neviens, pat gribot nevarētu atbraukt
pakaļ. Otra ir jaunāka, tāda labākajos gados, tieši tāpat kā es, gados, kuros
vēl palicis nedaudz no tā skaistā, vienkāršā dzīves naivuma, kas ļauj izkāpt
ārpus sevis. Gandrīz kā māsas, viņas tik līdzīgas stāv viesistabas priekšā, stāsta
par notriekto lidmašīnu, nes albumus un bildes, pārfotografēju visu, ko piedāvā.
Lidmašīna vēl joprojām nav atrasta, pagājuši gandrīz astoņdesmit gadi, izstāstu
par savu aizraušanos ar eholoti un to, kā meklēju nogrimušus vrakus, priekšmetus
un gribu stāstīt vēl un vēl, par savu dzīvi zem ūdens, kur paveras mana cita
daba, kur jūtu lielu mieru, kur esmu ar sevi tādu, kā esmu pats sev vispieņemamākais.
Tomēr nesaku to visu, no tā nekas neiederas, te ir akmeņi, jūra un tikai zīriņi
atļaujas trokšņot. Nevienam te nevajag manus apcerīgās vārsmas. Viņas grib, lai
dodos tagad un sāku meklēt, ka uztaisīšot tēju un vai negribu kaut ko ēdamu,
bet Marie karājas puņķa enkurā un var
norauties jebkurā mirklī. Viļņi pārāk lieli, lai strādātu pie zemūdens
skenēšanas. Pa pusei skaļi, pa pusei pats pie sevis apņemos uz šejieni atbraukt
vēlreiz. Vienojamies, ja nu man izdosies kaut ko uztaustīt, ziņošu bākas
pārvaldniekam, viņš pavadījis vairākus gadus bezrezultāta meklējumos. Acu priekšā
uzburu ainu ar lidmašīnu spārnu eholotes ekrānā, zosāda pārskrien pār saules
saņurcīto ādu, atvados un, dzeltenās pleznas kustinot, pazūdu Marie virzienā.
Enkurs ir ieķēries, nākas ienirt, lai atbrīvotu un tā vairākas reizes, forā esošās
trepītes, viļņu kustinātas, ieduras mugurā un ar visu ķeburaino enkuru rokās
atkal iegrūž mani atpakaļ dzelmē. Kā pakaļdzīšanās filmās, kurās gandrīz
neizbēgami pienāk epizode ar slīcināšanu vannā vai podā un kur gan ir tādi
pilni podi, varbūt tādi, kas aizdambējušies, bet te šī šķidrā viela ir
visapkārt, rīstos un cīnos par savu kārtību. Enkurs ieķeras vairākas reizes, laiva
pa to laiku jau pienesta tuvāk akmeņiem, būkš, būkš pārslīdu pāri, tad vēl viens
būkš, ātri lienu uz klāja, bet vienlaikus jāuzvelk enkurs, tas paliek neciešami
smags mirklī, kad vēl pat ne puse no tā nav parādījusies virs dzelmes.
Apskatu ostu Tallinā un tad nozūdu niedrēs aiz Olimpiskās piestātnes, kur
Maskavas vasaras olimpiādes laikā notika burāšana. Caur moliem draiski iznāk
vairāki mūsdienu stiklšķiedras drakoni,
balti kā gulbji tie mazliet disonē uz ūdens fona. Man tāds reiz bija,
sarkankoka, ar sapuvušu finiera klāju un aizlauztu mastu. Ir tās lietas, kas
nāk un aiziet un šī ir viena no tādām, pienāk sajūta, pārliecība - pietiek,
vairs nevajag un ir ļoti labi tieši tā, kā ir.
Vārdadienas rītā starp matraci un sāna bortu ievibrējas telefons, aizvelkot
segu no galvas, gaisma caur kajītes logiem nesaudzīgi ložņā jau agri, padarot
miegu trauslu un apzinātu. Atbraukusi Dita un grib tik uz laivas, jākuļas ārā
no niedrēm, Marie bija ieriktējusi
sev skaistu ligzdiņu, iepukšķas motors, vēl nelīst, ļaujamies dienas apspīdētam
brokastu galdam, vīns rīta agrumā brokastīm nozog robežas. Sāk pilināt, aši ar
skūteriem slīdam uz pilsētu, piestājot kādā galerijā, kurā neticami labi garšo tomāta
zupa, piezvana draugi no Dahaka, viņi Somijā sēž lietus jakās, saņemu dāvanā jau
iepriekš iesūktās zvaigznīšu bikses, mīkstas un siltas. Nonākuši ekspozīcijas augšstāvā,
ieraugam, ka tas, ko tikko ēdām, tiek izaudzēts tepat dārzā. Diena pazūd jūras
muzeja eksponātos, lienot un ložņājot un zemu klanoties zemūdenes iekšās.
Mēģinu apjaust to nelielo, jauno puišu sajūtas starp apkārt sprakstošajām dziļumbumbām,
kas loka korpusu un plēš caurules, no kurām izšļācas ūdens. Stāvi bez skaņas,
stāvi tumsā, bezgaisā un lūdz, cik tev spēka. Nedrīkst ne kustēties, ne skaļi
elpot, nedrīkst arī noslēgt pārplēstās caurules, drīkst tikai klusu ticēt un
cerēt.
Viens alus noslēdzas ar dejām kādā no Telliskivi
bāriem un sarunām par divmastu jahtām un garajiem okeāna viļņiem. Sajaucas
stāsti un cilvēki, kāds pazūd, kāds aizmieg pie letes, līdz arī mēs skūterstreipuļojumā
dodamies pie Marie.
Laicīgi uzņemam kursu uz Lohusalas ostu, kur pastaigājam lietus pielijušas
pļavās, drīz sāks pūst, maza cerība naktī paspēt uz Haapsalu. Raustās vēji
plosīti karodziņi, ostas māja ar plašiem augstiem stikliem ir pārkurināta, ļoti
mājīga, samaksāju par degvielu un steidzos ceļā. Atkal esmu viens un, izejot
aiz raga, Marie tiek pāris reizes
uzmesta gaisā, caur jumta pārsegu sejā iesitas pirmās šļakatas. Kādu stundu eju
pret vilni, ir relatīvi mierīgi, sāk satumst, reizēm pazūd kurss, pazūd atskaites
punkti, tik ļoti šķobīga ir šī mazā, šaubīgā pasaule. Caur tumsu iznirst plīstoši
viļņi, uz mirkli pazaudēta uzmanība mani pietuvinājusi krastam, vel drusku un
viss te tiktu saārdīts, mantas un Marie
atlūzas nākamajā rīta varētu uzlasīt, izmētātas starp pludmales akmeņiem.
No somu līča ārā netikšu, stiprais vējš un pretvilnis mani ir aizkavējis,
tagad tik jāatrod, kur paslēpties. Eju iekšā līcī, varbūt izdosies atrast
mierīgu aizvēja stūri, kartē dziļums tuvu krastam vēl pāris metri, izskatās
cerīgi. Ieraugu automašīnas gaismas, viļņu piesegtā līcī varu ieskatīties
kartē, izrādās, te jābūt mazai zvejnieku ostai. Eju uz tausti pēc kartes, ir
pāri pusnaktij un mākoņi tik biezi, gandrīz nekas nav redzams, ar pārrāvumiem
spēcīgas lietus šaltis aizsmērē logu. Eholote rāda divus metrus, daži akmeņi,
kaut kur jābūt molam, atrodu satelītkartē, tagad orientējos gan pēc jūras
kartes, gan satelītbildes. Mols no vienas puses, izmetu fenderus, salīstu
minūtes laikā, pār pieri tek ūdens un pil planšetes ekrānā. Ir brīva vieta starp
nelielu metāla zvejas laivu un piekrastes glābējiem. Droša vieta, kur noparkoties.
Kā suns noskurinu ūdeni, pametu pielijušās drēbes stūres mājā uz grīdas,
ieslēdzu kajītes apgaismojumu un pieleju glāzi ar vīnu, tad vēl vienu, līdz sajūtu,
kā atlaiž nervi, un tad slapjiem matiem kā tāds zīdainis pēc vannas, pārvilcis
segu pār galvu, izslēdzos dažās sekundēs.
Pāris dienas man te būs jādzīvo, tā sakas prognozes, bet šoreiz nav nekāda
neprāta, skaidri zināms, ka jūra kādreiz atkal būs rāma un paklausīga, bet
tagad tā neliekas, vējš no rietumiem un Rīgas līcī tas nozīmē no sāniem, ne es,
ne Marie to negribam piedzīvot.
Reizi dienā dodos uz veikalu, pavadu laiku garās video sarunās ar draugiem,
staigāju pa priežu mežu, piekārtoju laivu, līdz pienāk vakars un virves no
krasta tiek atsietas, jūra tagad viļņojas, tagad tie ir gari, veci mierpilna
viļņi, pagriežos uz dienvidiem un atstāju Somu līci, redzu vēl jahtas, kas, sagaidījušas
mierīgo laiku, vakara saulē cēli dodas savās gaitās. Šī jau bija otrā reize,
kad bija nācies atrasties jūrā laikā, kad izsludināts oranžais brīdinājums karogs, Marie
cīnījās godam, jūtu, kā dienu no dienas nobriest mana mīlestība pret viņu. Kādu
dienu Marie motors var pārstāt
pukstēt, enkurs var norauties un tad viss izbeigsies, nevaru pret visu
nodrošināties, ceļā varu paņemt līdzi tikai aklu ticību.
Haapsala pēc tik ilgām vientulībā pavadītām dienām liekās kā metropole. Te
var notikt viss, ko vien prāts spēj iedomāties, zemeņu pārdevēja, aizmaldījušies
klaidoņi, rinda pie kioska, alternatīvais teātris, garlaicīgas kafejnīcas,
nesakarīga saruna pamestā dārzā, vakara pastaiga pa Vestfālena projektēto staciju
starp sliedēm un lokomotīvēm. Palieku divas naktis, līdz pienāk laiks doties
projām.
Diena saules pilna, mazliet pat laiska, spirgts vējš ved mani uz Virtsu.
Negribu steigties, līdz vakaram laika gana, piestāju pie Kumari Laid salas,
izbrienu krastā un caur taku pazūdu kadiķu mežā. Baisas skaņas, sen pamesta ugunskura
vieta, dažas kokā izgrieztas skulptūras. Mani pārņem bērnišķīgas bailes no
nezināmā. Varbūt te atstāti trakie, kas nav iederīgi sabiedrībā, varbūt man arī
būs jāpaliek ar viņiem. Tā staigāju un baidos, līdz pretī nostājās un tieši
acīs ieskatās divas aitas. Apmulstu, sāku iet sāņus, bet viņas ieinteresētas nāk
man pakaļ. Viens pats uz neapdzīvotas salas, dīvains dvēseles stāvoklis. Pametu
to, tikai saulei rietot. Un galvā man skan Lorensa Darela vārdi: „I have ecaped
to this island with a few books.. I do not know why I use the word ’escape’.
The villagers say jokingly that only a sick man would choose such a remote
place to rebuild. Well then, I have come here to heal myself, if you can put it
that way..”
Autora foto |
Virtsu ostas sargs man iedod savu
velosipēdu, ripo tas tik viegli, plīvo mati, zaļajā kafejnīcā notiek dzīvās
mūzikas koncerts, kā vēlāk izrādās, tas bijis tikai mēģinājums. Esmu vienīgais
viesis, kopā esam kādi seši, sapazīstamies un tieku gandrīz integrēts saimnieka
ģimenē. Rīt man ir agrs starts un smags pārbrauciens, tomēr nespēju šķirties no
viesmīlības. Pamostos pēc divarpus stundu miega, arī iepriekšējā nakts bija
kaut kur pazaudēta. Ar divām pusgulētām naktīm sāku ceļu uz Salacgrīvu gar
Kihnu. Visu dienu neēdu, dzeru tikai kafiju, bet kādā brīdī tā vairs nestrādā,
knaibu kājas, bet arī tas nelīdz. Ieraugu enkura stropi zemē, palaižu kādu
gabaliņu no ruļļa. Tas darbojas, pāris sitieni pa muguru, un miegs ir prom. Aiz
Kihnu viļņi paliek haotiskāki, miegs vairs nenāk, galva paliek neskaidra. Jau esmu
pietuvojies krastam, te ir aizvējš un drusku mierīgāk, pazaudēju uzmanību un
pirms pašas Salacgrīvas 5 metru dziļumā vairāki sitieni, motors noslāpst, un
laiva apstājas ar spēcīgu rāvienu. Viss ir beidzies! Neprāta pārņemts lecu no
kajītes un izlienu uz klāja, tīkli! Tie bijuši izlikti bez karogu bojām, tikai
pludiņi, resna virve uztinusies uz dzenskrūves. Vienā no akvalangiem vēl ir gaiss.
Ielienu vienreiz, otrreiz, cīnos, cik spēka, galva sitas pret korpusu, balons
ir viegls un ceļ uz augšu, brilles pilnas ar ūdeni. Pēc četriem mēģinājumiem jūtu,
ka spēki sāk zust, paņemu nazi, griežu un redzu, kā baltie, atbrīvotie pludiņi
aizšaujas no mana redzesloka. Nazis pie reizes iegriež arī kājā un rokās, zem
ūdens to nejūt. Mēģinu izkustināt dzenskrūvi, liekas, viss ir zudis un motors noklemmējies,
bet tad tā iekustas. Spiežu starta pogu, jūtu asinis deniņos pulsējam. Neprāts
atkal jau mani pārņēmis un līdz ar viņu, kā rokā ieķēries bērns, nogurums. Nākas
pieturēt sevi, pasaule paliek ļodzīga un mīksta. Tālāk vairs nevaru, rīt ap
septiņiem līcī būs lielais pūtiens. Gunta apņēmusies palīdzēt pārdzīt laivu.
Guļu kajītē ostā, saņēmis pēdējos spēkus, lai pietauvotos. Nevaru aizmigt, galva
pārvērtusies dzirkstelēs, paceļas spiediens un es krītu dziļā bālā vājumā. Paliek
grūti elpot, iegremdējos ūdenī, guļu ar slapju dvieli uz galvas. Esmu vēl
dzīvs, bet vai tas vispār vēl esmu es?
Skultē pilnīga tumsa, izmetam enkuru. Septiņos no rīta iepūš tā, ka ostā
aiz diviem lokiem ienāk viļņi. Enkurs netur, Marie tiek izmesta krastā. Vējā un mālainā rīta ūdenī spēks sāk
atriezties. Izdodas pakaļgalu dabūt tādā dziļumā, lai varētu pagriezt dzenskrūvi,
tad tā pati ar ūdens vilkmi izrok bedri zem sevis. Izdodas ielīst Aģes
padziļinātajā posmā un pietauvoties pie krasta.
Vējš trakoja tikai vienu dienu, un svētdien jau Marie smaidīga atkal slīd pāri līcim un uzsāka ceļojuma pēdējo
posmu augšup pa Lielupi līdz Slokai un tad Jelgavai. Kāds vīrs, mazas piestātnes
saimnieks atnāk sagaidīt, kad Marie samazinājusi
gaitu, lai atrastu nakšņošanas vietu. Viņš ir pārsteigts, ka ar šādu laivu var šķērsot
Baltijas jūru un doties mēnesi garā ceļā, dzīt atklātos ūdeņos, iebraucot
septiņās no Baltijas jūras valstīm. Un tad viņš vēl jautā, kādu piekaramo
motoru ņemu līdzi rezervei. Man nav nekāda piekaramā, nezinu, ko atbildēt,
saruna drīz vien izbeidzas, liekas, viņš nodomā „kārtējais ķertais”... Tāds nu
esmu, nekā cita jau man šajā dzīvē nav, tik vien manis paša trakums un ticība Marie.