Habibi

 

Kaut arī mūsu jaunais aģents negribēja, lai mēs tik daudz skatāmies un zivīm un koraļļiem, tomēr no iespējas pavizināties ar zemūdeni atteikties nespēju. Kā ierasts, tiekam savākti no viesnīcas, pasakot paroli – istabiņas numuru, nokļūstam kādā no daudzajām pilsētas piestātnēm, kur mūs sagaida tādas pašas laivas, kā iepriekš. Baltas, diviem klājiem no koka un finiera, kopkajītē maza plastmasas eglīte ar spīguļiem un pavirši ietītām dāvanu kastēm zem tās. Tiekam nogādāti līdz platformai, pie kuras pietauvotas divas baltas slaidas zemūdenes. Kapteinis iepazīstina ar drošības noteikumiem, neizstāstot galveno – kā no šejienes izkļūt, ja nogrimstam un vai no skābekļa maskām būs kāda jēga, ja atradīsimies ūdenī. Mazliet šņāc un burbuļo, izlaižam gaisu, iemainot to pret smagāku vielu – ūdeni, un sākam ienirt. Aiz iluminatora sākumā ir tikai smiltis, pietuvojoties rifam, aina mainās, parādās zivis, sūkļi un koraļļi, šajās dienās jau izdevies nedaudz iepazīt vietējo faunu un floru, gribētos to redzēt naktī, kad nomainās uzvedība un uz skatuves uzkāpj citi dzīvās valsts iemītnieki. Brauciens ir bagātināts ar nirēju aiz borta, atrodamies apmēram 20 metru dziļumā, tas viņam netraucē rādīt trikus, viegli slīdot aiz iluminatoriem, meklējot uzmanību. Rifs ir bagātināts ar nogremdētu zvejas kuģīti, dažādiem krāmiem un zirgu bez pakaļkājām, domājams, tas te atceļojis no kāda panīkuša lunaparka.

Tā kā motorolleru te var izīrēt tikai vienu dienu pēc dienas, kas nekad nepienāk, jo starpā ir vēl viena diena, izvēlamies izbraucienu ar kvadracikliem. Tiekam pie absolūti bezjēdzīgas pieskatītājas, kas Ditu trīs dolāru vērtībā apgādā ar dzeltenām brillēm cīņai pret smiltīm un putekļiem un tālāk nenotiek nekas. Sēžām gandrīz stundu, līdz poļu meitenēm ir gana, un viņu uzbrukuma ēnā tiekam arī pie saviem braucamajiem. Tad seko puskontrolēta riņķošana, kas domāta kā apmācība, pārsēšanās un kvadru maiņa, tieku downgreidots uz mazāku un skaļāku braucamo, liekas, reduktors tūlīt uzsprāgs, no motora mazliet sūcas eļļa, tā mēs visi, kādi trīsdesmit gabali, tarkšķēdami un paši rīdami savus putekļus, dodamies tuksnesī, veidojot kolonnu kā uzvaras dienas parādē. Kādi padsmit kilometri vienā virzienā, nonākam galā uz saulrietu, pret vadītāja gribu ejam pastaigāt, lai arī viņš ļoti uzstājīgi grib mūs pārliecināt, ka mēs vēl nezinām to, cik ļoti mums patīk kamieļi. Pa to laiku citi arī paklīduši un ir īstais brīdis tipināt kalnu virzienā. Sahāra šinī galā veidota no sadēdējuša granīta ar laukšpatiem, kvarcu un vizlām, te nav smilšu kāpu, tikai akmens tuksnesis un putekļi. Granīta kalnu grēda, kas vietām sniedzas līdz divu kilometru augstumam, atdala tuksneša kāpas no Sarkanās jūras.

     Autora foto

Tālāk viss atkal notiek no laivas, tā jau ir nākamā diena un atkal ir pateikta parole, un atkal dodamies rifu meklējumos, pirms tam gan ir vēl viena svarīga lieta, mums ir jāatrod delfīni! Laiva samazina ātrumu, pāris līganas spuras ūdenī un atkal pleznas pār ahtera zemo klāju un saspringtas gaidas komandai Habibi, tā nu mūs te sauc. Pāris ūdens gidi peld pa priekšu un sauc „Come here Habibi...” Ģimene ar vienu mazu delfīnēnu, nepieliekot nekādu redzamu spēku, kustas ātrāk par mums, un ir diezgan jāiespringst, lai tiktu viņiem līdzi. Brīdī, kad viņi uzpeld ieelpot, mainās trajektorija, viņiem jānopeld garāks ceļš, un tad var tos piedzīt, gandrīz vai pieskarties, kā tādai dejotājai pie stieņa... tomēr man ir mazliet neērti. Ko gan viņi domā par šo papagaiļu baru, kas salidojuši no tālām zemēm, krāsainos šortiņos ar stikla acīm, piemontētām elpošanas caurulītēm, bļaustoties Habibi, Habibi... Ja viņi izdarītu vienu astes vēzienu, dažu sekunžu laikā papagaiļi paliktu ūdens virspusē vieni, tukši klaigājot. Varbūt viņi iepazīstina mazo, parādot, cik tā pasaule tur ārpusē ir jokaina.

Pareizticīgo Ziemassvētkiem par godu vakariņās atkal ir nevienmērīgs rosols un marinētas reņģes, telpa dekorēta puspiepūstiem baloniem un reti izbārstītiem spīguļiem, ierodas dārvišs un vēderdejotāja, kas pirms brīža vēl ieturējās pie kopgalda, laiks pazust un ērti iekārtoties vienā no trīs istabiņas gultām, lai vērotu Kusto komandas nofilmētās ūdens peles, papildinot tās ar no mājām ievestu vīnu.

Parole tā pati, šoreiz gan pēc mums ieradies sarkans vieglais auto, mazliet par glaunu, bet mēs taču brauksim uz smalku pludmali, kurā svaigi spiestas zemeņu sulas vietā pasniedz zapti ar ūdeni. Kurā pludmales pieskatītājs ar visām varītēm vēlas dotas mums līdzi snorkelēt, jo uzskata, ka mēs bez viņa uzraudzības varam iet bojā, mēģinu viņu nomierināt, sakot, ka esmu peldējis četros no pasaules okeāniem un Sarkanā jūra ir tik tāda garena sprauga, pat Strongbovs to mēdza pārpeldēt savos tuksneša klejojuma laikos. You can do what you want un viņš rāda uz bojām, par kurām tālāk peldēt bez viņa uzraudzības nedrīkstot. Nozūdam ap stūri pirmajā pusstundā. Nepamanot paiet piecas stundas, gandrīz nekad neuzrodoties viņa redzes laukā. Maza pauze pusdienām ar dubultporciju un atpakaļ ūdenī, svinu šeit izīrēt nevar un lai sāļajā ūdenī varētu ienirt, iemācos taisīt liftus – vietās, kur ir enkurošanās bojas, ar rokām velku sevi lejā, līdz beidzas gaiss un tad virpuļojot un vērojot rifus zem brunčiem ceļos augšup iekampt gaisu. Šoferis mūs visu dienu gaida tepat uz vietas, netiku redzējis viņu lasām, ko gan viņš dara ar pilnīgi brīvu dienu? Kad iznākam no ūdens, ir jau četri, izbraukšanas laiks, tā arī ne reizi neesmu izkāpis no hidras un apgūlies uz lielā ērtā paēnas zviļņa zem niedru jumtiņa.

Brīvā pēdējā diena atvēlēta informācijas ievākšanai par kutera iegādes iespējām Ēģiptē. Atrodu pusnogrimušu jahtu zvejnieku ostā, mēģinot saprast, vai kāds to pārdod, saņemu piedāvājumu, ka var mani nobildēt pa vienu dolāru, savukārt no laivu darbnīcas ar lielajiem baltajiem milžiem tieku izvadīts smagi bruņotas, smaidīgas policijas pavadībā, neuzzinājis itin neko. Niršanas veikalā var iegādāties kartes un uzlīmes, labākajā gadījumā pleznas un brilles, kad ierunājos par baloniem, tie visi esot paredzēti tūrēm. Vraks 25m dziļumā ir nirējiem instruktoriem, laivu motori tiek laboti, nevis pārdoti. Tomēr es nepadodos, mans jaunais draugs delfīnu fotogrāfs Ahmeds, kaut arī vēl nebija apstiprinājis draudzību feisbukā, apgalvoja, ka te varot dabūt visu, vajagot tikai laiku un naudu. Iespējams, man pietrūkst abu.

 

 

Oh god, so small

 

 

    Pie viesnīcas automātiskajām stikla durvīm, kas dažreiz jāatgrūž ar rokām, piestājis balts Toyota busiņš, no kura izbirst bariņš mazliet jau saulē apsvilušu poļu. Nepilnas pusstundas braucienā tiekam nogādāti pie tikpat balta divklāju kutera līdzās citām baltām laivām. Ceļā uz rifu noklausāmies ievadkursu niršanā no smaidīgiem un mazliet pagurušiem instruktoriem. Pārdesmit alumīnija baloni, vējā dancojošas hidras un atsvaru uzkalniņš rada tīkamu atmosfēru. Piesakāmies uz pirmo grupu, kas gatavi nirienam, Dita saka, ka esot drusku uztraukusies, bet vispār viņa izskatās ļoti mierīga. Savukārt es esmu mazliet nepacietīgs un gatavs pazust ūdenī bez nevajadzīgām instrukcijām. Ja nu vienīgi varētu parunāt par lietu un padalīties ar šī gada iespaidiem par niršanu zem ledus un Baltijas jūras vrakiem, bet liekas, te viņiem tas nav vajadzīgs, jo te viss esot different, you will see.

Tieku pie papildu svina un esmu gatavs pazust starp koraļļiem, rokās virpinu lukturi, ja nu radīsies iespēja iespraukties kādā murēnas apsargātā nišā. Brīdī, kad no vestes esmu izlaidis gaisu, kāds to nemanot atkal piepūš. Tā, kādu brīdi mīcoties, saprotu, ka instruktors peld pa vidu un viss notiks pēc viņa gribas. Beidzot laižamies lejā, kad esam nonākuši pie rifa, izelpoju, lai straujāk sasniegtu dibenu, bet kāds no mugurpuses to nekaunīgi kompensē, ielaižot gaisu atpakaļ vestē. Tad ieraugu alu un sāku tai tuvoties, bet sajūtu, ka arī mans kurss tiek mainīts, pa vidu parādās roka, kas norāda, kur tālāk būs jādodas un tikai tajā brīdī saprotu, ka jaukais, smaidīgais instruktors ir pazemojoši pieķēries mūsu vestēm, turot mūs kā palaidnīgus bērnus. No tā tomēr ir kāds labums, viņš pirmais pamana raju un aizved līdz murēnai, atļauj nedaudz apsēsties uz grunts divu metru attālumā un iespīdināt gaismu tās mazajās, tumšajās ačelēs. Pēc tam laiks snorkelēšanai, tā kā nekāds laiks netika norādīts, dodos apkārt visam rifa masīvam, tas, protams, izrādās lielāks, nekā man likās, pusi no ceļa nākas cīnīties ar pretstraumi un viļņiem. Sastapos ar nelielu pusmetrīgu barakudu baru, kurās es neradu nekādu interesi,  par ko, redzot viņas pavērtās zāģu zobu mutītes, esmu diezgan priecīgs.

Laiva jau bija nokabinājusies no enkura un devusies mani meklēt, svilpa un kūla ūdeni pa tukšo, rifam viņa tāpat pāri nevarēja tikt. Esot mani kādu pusstundu meklējuši un pa to laiku jau pamanījušies sabļaut uz Ditu, it kā sievietēm piemistu kāds ģeodēzisks instinkts sajust aizklīduša vīrieša koordinātas. Bet pret mani kaut kā izturējās diezgan neitrāli un pirms otrā niriena bijām jau atpakaļ ierindā, šūpinot pleznas ūdenī kutera pakaļgalā un gatavi pazust dzidrajā koraļļu pasaulē līdz ar komandu. Dziļuma ierobežojumu iemācījos apiet bez baloniem, piekabināju 8 kilogramus svina pret tūres organizatoru gribu, izmantoju novēršanās mirkli, kad izstīdzējušai meitene starp izdilušu, divreiz lielāka izmēra hidru, kurā droši vēl atrastos vieta trompetzivij, tika piemeklēta bērnu izmērs, pieslīdēju pie svina kastes un savācu vajadzīgo daudzumu, kas ļaus man ienirt dziļāk par nirējiem.

Kad tuvojos, dzinējs jau bija iedarbināts un kuteris driftēja stiprajā vējā, tika pamesta virve un šoreiz bez īpašiem aizrādījumiem mani uzvilka uz klāja, rosījāmies un skalojāmies, kādu brīdi no virtuves nāca ceptu sīpolu un gaļas smarža, laiks ierastām pusdienām, kuras parasti sastāda rīsi, vista, makaroni vai kartupeļi un bezgalīga improvizācija par salātiem, sākot no vienkāršām rupji sagrieztām lapām līdz ķeburainam rasolam vai bezšilķei kažokā, uz ko īpaši meistari ir mūsu viesnīcā. Šo manu lepnumu, gandrīz pilnīgi aizmirsto viesnīcu, redzot kāds šoferis iesaucās “Oh god, so small”. Vispār te ir pieci stāvi, vairāki baseini ar četrām slīdtrubām, kas ietverti trīs ēku korpusu paēnā.

Viesnīcas nosaukums mums ir uz rokas aprocē, bet spēks te slēpjas istabiņas numurā, lai tā būtu laiva vai busiņš, tas tiek pieprasīts vienmēr. Ar skūteri, kuru iekārojām jau pirmajā dienā, neiet viegli, katru reizi, kad mēģinu vienoties par laiku, iespēja to izīrēt ir tikai pēc dienas, kā no grieķu filozofiem par bultu vai bruņurupuci, kas nekad nesasniedz mērķi, jo vienmēr paliek vēl puse no ceļa un puse no pusceļa un vēl puse un puse...

Ar kaulēšanos te ir tā, ka ieejot baltā marmorgrīdas veikalā ar sarkanu gaismas izkārtni vodofon, paņemu numuriņu, bet vēl pirms pienākusi kārta uz tablo, darbinieks piedāvā 10GB par 20 dolāriem, eju prom un tad viņš lūdz nosaukt manu cenu, tie ir 10 dolāri un brīdī kad uz tablo parādās mana kārta, esmu jau dabūjis simkarti pa 12 dolāriem.

Mūsu gids, kuram iedevām mazo pirkstiņu, visu roku nemaz negrib, viņš saka, ja esam niruši, tad nevajag braukt snorkelēt, bet, ja esam arī snorkelējuši, nevajag ņemt zemūdeni un ja gribam uz akvāriju, tad nekādā gadījumā, jo esam jau redzējuši visu.

                                 Autora foto

Nakts vidū ieskanas modinātājs, recepcijā mūs gaida brokastu maisiņš, ap četriem rītā piestāj tukšs milzu autobuss un pēc istabiņas nr. atklāšanas tiekam tajā ielaisti.

Pamostos pusceļā, nopērkam Marka laukuma cenas cienīgu kafiju un turpinām ceļu cauri tuksnesīgam apvidum, kur ik pa laikam ir kāds militārs postenis ar vairogiem un iekārtiem automātiem jaunu zaldātiņu bruņu vestu miesās. Pietuvojoties Nīlai, parādās kanāli, arī tie tiek apsargāti, pa retam kāds ēzelis un nelieli apsaimniekoti zemes pleķīši, kā no vāka skolas mācību grāmatai par senvēsturi septītajai klasei.

Bonda The spy who love me ietekmēts, jau pārdesmit gadus gribu apskatīt tās resnās, cieši saliktās kolonnas, bet izvairījos uz šejieni braukt, jo mani mulsināja valsts, kurā nevar izīrēt mašīnu. Iespējams, mašīnu te tagad tiešām dabūt var, bet skūteri gan nē un tā nu es sēžu autobusā ar rumāņu gidu un par to visu domāju, veroties ārā pa logu. Nez kāpēc autobusā mazliet smird pēc kerosīna, piebraucot pie Nīlas krastiem, smarža sajaucas ar motorlaivu divtaktu dzinēju eļļu. Kondicionieris strādā gausi, bet te ir ziema un par cepšanos nevar sūdzēties. Takši te brauc ar gāzi, zemūdens prieku izklaides kuteri lēni slīd ar 250 zirgspēku seniliem dīzeļiem un neceļas uz glisi, jo degviela te vairs nav pa septiņiem centiem, kā tas bija vēl pagājušā gadsimta noslēgumā.

Tiekam arī pie angliski runājoša gida, mazliet līdzīgs Raimondam no Vanagkalna, daudz runā, mazliet iedomīgs un kopumā ļoti sakarīgs, uztur lauka ģeologa soļa tempu. Esmu patīkami pārsteigts, ieraugot Valdnieku ielejas kapenēs sienu zīmējumus un svētos grebumus. Ceļā, protams, neiztiekam bez pāris tūrisma stopiem ar akmeņkaļiem, kur pēc alabastra krūzītes iegādes mazliet smīnīgs večuks mūs vienkārši izstūma no veikala, neļaudams te klaiņot kā muzejā.

Nīla ar savām laivām un dinamisko kustību protams, bija lieliska, braucām šurpu turpu pusdienot un uz banānu salu, kas nebija sala, te apkārt mudžēja un sabļāvās laivinieki, tie meistarīgi vadīja garos peldlīdzekļus, viegli saskaroties un nekad nesatriecoties, shaked not stirred, kā noteica Gogoļa aģente, ar busiņu ietriecot neveiklo milzu zobiņu vienā no četrtūkstoš gadus vecajām kolonnām.

 

 

 

Nekontrolējama krusa

 

    Pirmā janvāra rītā pamostos ar nepamatotu apetīti, ir pieci no rīta, cepu olas ar ķirbju sēklām un iemaisu rukolā mikroaugus, tie gan ir diezgan makroskopiski, jo redzu tos bez Strongbova palielināmās lupas. Ierodas pirmais autobuss uz lidostu un aizved gandrīz līdz Hurgadas čarterreisa rindas pašam galam. Lidlaukā gaida balts bezuzrakstu A320 Airbus, vai tiešām viņš to apzinās un izjūt gaidas, vai vienkārši stāv, to mēs nezinām, nezinām arī to, vai lietuvieši, kas pamatā aizpilda uzgaidāmo telpu, apspriežas par lidmašīnas spēju gaidīt vai tikai stāvēt. Kapteinis kaut ko vienaldzīgi stāsta mikrofonā, it kā sarunātos ar savu kaķi, pārliecībā, ka tas tāpat neko nesaprot. Vairākas reizes tiekam apsveikti ar jaunā gada iestāšanos un ar to, ka Hurgadā ir 22 grādi virs nulles pēc celsija, brīdī, kad laižamies cauri bieziem mākoņu vāliem, neviens vēl nav pieminējis, ka paralēli tiem celsijiem būs nekontrolējama krusa mākoņu apakšpusē, kas izvērtīsies par pamanītu notikumu, daži pat apgalvos, ka tādu esot piedzīvojuši pirmoreiz.  Krusa izkusīs un paliks peļķes, kaut arī gada pirmajā stundā Aigars, atsaucoties uz klimata informāciju atlocītā 1987. gadā izdotā PSRS papīra kartē, droši apgalvoja, ka nokrišņi iespējami tikai Aleksandrijā.

                                    Foto Dita Ābola

Ceļā līdz manis izvēlētajai viesnīcai, kas ir viena no nepieprasītākajām pilsētā, varbūt pat valstī, tieši tā, kā biju vēlējies, gide autobusā runā skaļi entuziastiski un ik pēc teikuma pārjautā, vai tiešam mēs viņu dzirdam, pilotam te būtu ko pamācīties. Tikmēr kūstošā krusa sagrāvusi recepcijas rīģipša griestus un darbinieki, paralēli filmējot notikumus ārā, bezspēcīgi mēģina ar slotām aizstumt plūstošo ūdeni. Ar pārtraukumiem vai nu istabā, vai tualetē pazūd elektrība, vairāki vīri vēro nestrādājošo kopētāju, kamēr pagalmā notiek slidināšanās un notekūdeņu iestumšana nedzīvi zilajā baseina ūdenī.

Naktī atnāk ziņa no mūsu drauga Ahmeda, ka Luxoras brauciens atcelts, jo tūrisma ministrija grib mūs visus pasargāt no peļķēm, kas pārņēmušas reģionu. Modinātājs ierodas dažas minūtes pēc četriem rītā, viņš par ministra pavēli neko nenojauš, pamodinājis mūs, ir mazliet neapmierināts un, nesaņēmis dzeramnaudu, pazūd tukšajos viesnīcas gaiteņos.

Bet es palieku atmodināts un saprotu, ka līdz gaismas parādīšanās brīdim man ir jātiek ūdenī, ja nē, pārvērtīšos par dateli. Sarkanā jūra norobežota drošāk nekā Nato militārā aviācijas bāze pie Lielvārdes, eju vairākus kilometrus, līdz pamanu pie kādas viesnīcas iesnaudušos vīru sargpostenī, paslīdu garām un pludmales zvilnī iestūķējos hidrā, mazliet slepus, vēl neieslēdzis gaismu, pazūdu tumšajā ūdeni. Lukturis satraucoši šķeļ nakti kā Dārta Veidera gaismas zobens. Zem akmeņiem ložņā krabji, mazas zivtiņas tik blīvi peld vienā ritmā un aizņem vairāk vietas kā pats ūdens, bet iepeldēt tajās nevar, tās lokās kā cigāra dūmi un rokās nedodas. Gandrīz metru gara Fistularia commersonii kaut ko sargā un nemaz nemēģina mirkšķināt plakstiņu brīdī, kad iespīdinu acīs. Atgriežos pie zviļņa brīdī, kad aust gaisma un sargs postenī cēlies. Abi skaidrojamies, esam apmulsuši no situācijas, viņš nav nosargājis, bet es esmu pieķerts. Viss labāk viņam patīk mans teikums, ka es nu tagad iešu. Tā nu velku garās pleznas pa viesnīcas pludmales smiltīm, tās izbrīna arī suni, kas notikumam par godu izlien cauri neprātīgi mazam caurumam žogā un pavada mani pusceļu mājup.