Lietus sezona

 

No Lombokas lidojam tālāk uz austrumiem, uz Sumbavas salu, tātad tuvojamies Papua-Jaungvineja. Iztēlojos, kā braucam pa dubļu neceļiem ar brezentu pārvilktā džipā un vietējo iezemiešu saindētās bultas paliek karājoties, iedūrušās auto jumtā. Bet tas vēl tik būs, tagad dodomies uz lidostu, kur pilots solās aizvest mūs uz Bimu. Jau redzu eļļas kvēpiem notrieptu divmotora divplāksni, kas klepodams smacē dūmos izspūrušu pilotu kaut kur starp apmulsušām vistām un garšaugu maisiem. Realitāte izrādās stipri savādāka, lidmašīna ir pavisam parasta, gan tiešām ar diviem propelleriem un apmēram 100 pasažieriem, sarkanu, mazliet izbijušos stjuarti un nevienu citu balto tūristu. Mašīna lidostā ir melna Toyota ar metāla, nevis brezenta jumtu un dubļainos ceļus klāj asfalts ar līnijām un pilsētās satiksmi vietām pat regulē luksofori. Salai gandrīz pa vidu ir Saleha līcis, kur mitinās planktona filtrētājas vaļhaizivis – tas ir viens no mūsu noskatītajiem objektiem, bet kamēr zvejnieki, kas mūs tur varētu nogādāt, vēl nav atrasti, vizināmies apkārt un priecājamies par zaļājām ainavām. Tūristi šeit nonāk reti, no sešām nomas vietām tikai vienu kompāniju izdevies pierunāt mums iedot mašīnu, parasti te pieņemts to dot ar visu šoferi, kurš tad arī vizina. Bet zinot, ka viņi tā ne pārāk runā angliski, būtu grūti izstāstīt, ka es gribu braukt nekur konkrēti, tikai tā pabraukāties un tad pēc sajūtām jau sapratīs un kas notiktu vakarā, kur viņš gulētu un ko ēstu un vai viņš brauktu nost no asfalta un ļautu likt sāļu hidru bagāžniekā un ēst lipīgus ananāsus, papaijas, mest zemē čūskaugļu mizas un uz paneļa nogatavināt avokado, smirdināties ar pūķaugli un to pavisam smirdīgo un tad vēl beigās ar to sarkano notraipīt sēdekļus, vienreiz jau mums sanāca, ar šķērēm to griežot, sasmērēt viesnīcas palagus. Un cik ilgi viņš tā būtu gatavs braukt, vai viņam nav pašam jāved bērni uz skolu, jāslauc kazas un jāierodas uz kaimiņa bērēm, varbūt jau sākušas bērna dzemdības un māju aiznesis cunami.

Mums nav šofera un nav arī haizivju vai vaļu, jo līst, pašlaik gan nelīst, bet nedaudz pūš vējš, izrādās te ir lietus sezona, mēs par to īsti nebijām iedomājušies, tāpēc daudzas lietas nenotiek, zivis neēd un zvejnieki nemakšķerē, bet, cik var noprast, līdzko laiks uzlabojas, visi sāk rosīties. Tad, kad ielas pārņem ūdens, bērni spēlējas, jaunieši smejas un vecāki cilvēki to visu filmē ar telefoniem, liekas viņiem patīk tas lietus, varbūt tas ļauj mazliet atslābt un attaisnot nedarīšanu. Rīsiem gan patīk, tie te ir gandrīz visur, daudz ir arī kukurūzas. Lietus patīkot arī skorpioniem, viņi tad esot īpaši priecīgi un neesot bīstami ne lietus laikā, ne arī pēc tam, dzeļot gan sāpīgi, bet varot izturēt. Tā kā tūristi te vēl nav bijuši, bērni skrien sveicināties, viņi vienmēr saka “hello mister” un “hello miss”, dažreiz ir arī jāfotografējas, bet pieuagušie no skūteriem plaši smaida, ar vienu roku pieturot zīdaini un ar otru pārbaudot pie muguras piesieto vecāko bērnu. Sievietes brauc uz skūtera ar dzērieniem rokās, pļāpā un parasti pasažiere ir apsēdusies uz sāniņa, sakrustotajās kājās čības, kas balansē uz galējām robežām, bet nekad nenokrīt.

Pēc pāris dienu izpētes dodamies prom, jo reizi trīsdesmit dienās, vai arī reizi nedeļā pienāk kuģis un dodas vēl tālāk uz austrumiem, uz Flores salas pilsētu Labuan Bajo. No mašīnas ir tikpat grūti tikt vaļā, kā viņu iegūt lietošanā, sāk līt un nekas nenotiek, neviens pie mums nebrauc un neko nedara, bet pēc pāris stundu cīņas vēl paprasa mazu dzeramnaudu. Vispār jau cilvēki te ir ļoti godīgi un īpaši neviens neko neprasa un neuzbāžas. Vietās, kur ēd vietējie, rīsi ar olu maksā ap eiro, kafija, ja tādu var dabūt, apmēram līdzīgi, bet, piemēram, Bimā tādas nav, vienīgajā vietā, kuras nosaukumā bija kafija, notiek privātballīte, savukārt citā mūs ieaicināja, mēs pasēdējām, aicinātājs pastāvēja blakus, bet neviens neko nepiedāvāja un neko nenesa, tad nu devāmies tālāk, varbūt jāpiedāvā kaut kas bija mums. Atradām KFC, spožu, plašu un kondicionētu, bet bez kafijas. Arī alus nebija nekur, daudz izgaismotu mošeju un visās malās sveicinošie bērni. Dodoties uz Bimu, jau biju iztēlojies, ka te būs kaut kas tāds kā Gvatemalā pirms divdesmit gadiem, kur vīri, iedzēruši alu ar sāli un citronu, izšauj pistoles aptveri debesīs un turpina darīt iesākto vai arī kā Amazonas deltā, kur ciemā katru gadu viss tiek noskalots un mājas tiek būvētas no jauna, pārsvarā no upē atrastiem atkritumiem.

Drīz jau tuvojas vakars un varam taisīties uz kuģi, osta ir pelēka, ieskauta salūzušu smago mašīnu alejā, garām traucas pārkrauti skūteri, nav skaidrs, kā visi tie simti tur sakāps un kāpēc daudziem no viņiem nav somu, bet, kā izrādās pēc mirkļa, viņi nemaz uz kuģa nekāpj, bet taisa lielu bardaku piestātnē, tirgojas un kaut ko organizē. Tie, kas uz kuģa kāpj, ir ar lielām somām un lakatiem. Uz kuģa būs prusaki, to jau mēs zinām, būs arī iespēja gulēt, bet par to būs jācīnās un tā tiešām būs. Par prusakiem bija bailīgi sākumā, mazliet jau cerēju, ka mūs sagaidīs tie lielie Madagaskaras šņācējtarakāni, bet nekā, kaut kādi mazi parastie. Kuģis iziet laikā ar garu svilpienu, es jau sāku iemigt un tā arī noguļu visu nakti, no rīta, tualeti meklējot, izstaigāju vairākus klājus un secinu, ka liela daļa guļ kaut kur starp kāpnēm uz āra klājiem, ēdnīcā un pie veikaliņa durvīm. Mūsu biļetes ar guļvietām maksā tik, cik divas lielās kafijas Starbucks kafejnīcā. Rīts ir karsts un te vairs nav jauko vienmēr tīro bluebird takšu, spītīgi ejam uz viesnīcu kājām, drēbes no sviedriem paliek slapjas, jāmazgā pie katras iespējas, kruķis sviedros slidinās un āda no slapjuma sačervelējas.

Tad divas dienas esam uz kuģa, pavisam cita, maza, pašiem sava kajīte, tas maksā dažus miljonus, bet tās ir Indonēzijas rūpijas un nav tik traki. Mūs baro un ved uz burvīgām snorkelēšanas vietām, vakarā pār kuģi pārlido tūkstošiem lidojošo lapsu jeb dižsiksspārņu (flying fox) un otrajā dienā tiekam līdz lielajiem varāniem – tiem, kas uzbrūk tiem aizskalotajiem nirējiem. Pēc tam vēl pirmspēdējā dienā paņemam ātrlaivu un redzam velnrajas, tas gan ir tik neticami, ka nav lielas jēgas rakstīt. Vēl sanāk papeldēt vienā alā un vēl vienā ielīst uz vēdera, kāju pieturot, viss sanāk un titāniņš vietā. Atpakaļceļš garš un tomēr par īsu.

 

100% Bruņurupuči

 

No rīta gandrīz pie paša brokastu galda tiek pievesta mašīna, ar braukšanu gan iet tā diezgan vidēji, taktika ir tāda: pa pilsētu sekoju citām mašīnām, skūterus īpaši neņemu vērā, tie plūst diezgan brīvi starp joslām, pastāv iespēja, ka tie nāk pretī no labās un kreisās puses vienlaicīgi, bet nekas slikts nenotiek, vienkārši jāturpina braukt un viņi paši tiek ar visu galā. Problēmas sākas posmos, kur citu mašīnu nav, bieži sāku nemanot pārkārtoties uz labo ceļa pusi, parādoties mašīnai pretī, piespiežos pie kreisās, tā, ka krūmi švīkst gar sānu, tas viss beidzas ar pārsistu kreisās puses pakaļējo riepu, ceļa malās mēdz būt bedres un kādā no tām tiek trāpīts. Rezerves ritens ir, bet domkrats ne. Kad pie kādas no mājām izdodas to sarunāt (izrādās, tas ir diezgan starptautisks vārds), Dita jau paguglējusi un atradusi zem šofera sēdekļa paslēpto domkratu. Sabojātajam ritenim ceļmalas servisā tiek ievilkti divi diegi, tas maksā nedaudz virs eiro, riteni pagaidām atpakaļ neliekam, redzēs, vai tur gaisu. Dodamies pastaigā uz ūdenskritumu, tā paredzētā pāris kilometru garumā, bet izvēršas par 10 km augšup lejup kāpienu kalnainā apvidū, redzam gan vairākus ūdenskritumus, ar kruķi šķērsoju upi un iedzīvojos sāpošos ikros uz vairākām dienām. Ceļā ir kafijas pupiņu plantācijas, gandrīz melns pērtiķis, parastie pelēkie pērtiķi, suņi un neticami garšīgi meža avokado, ar kuriem vietējie baro vistas.

Pirmā diena braukšanā pa kreiso pusi galā, diezgan stresiņš un sagurums, turklāt tajā mašīnā ir grūti iedabūt manu titāna kāju, stūre atrodas neciešami zemu. Lai mazliet atpūstos no braukšanas, izdomājam aizbraukt uz salu – Gili, patiesībā jau jebkuras salas te ir “gili”, bet šīs mums nezināmu apsvērumu dēļ par tādām tiek uzskatītas vairāk nekā citas. Salas galā ir ceļa zīme uz pludmali “100% bruņurupuču punkts”, pat hidrā nosalu, ilgi viņus meklējot, satikām nirējus, citus snorkelētājus, koraļļus, dažādas zivis, piesārņojumu, laivas, bet nevienu pašu bruņurupuci. Starp citu, visā Indonēzijas posmā ūdens temperatūra svārstās no 27,8 līdz 31 grādam pēc Celsija.

Pēc tam, dzerot kafiju un mazlietiņ atvēsinoties kafejnīcā, atgūstam spēkus un speramies cauri salai uz mantu jeb velnraju vietu. Tur plīst viļņi un ir sērfotāji, neizskatās baigi iepriecinoši, bet, rūpīgi skatoties, viļņos pamanu caurumu, pa kuru varētu izkļūt no rifa. Peldam, iet baigi labi, gandrīz nekas nav jādara un esam jau sasnieguši viļņu zonu, sākam apspriest vai straume nav parāk stipra, novērtēju situāciju un konstatēju, ka drusciņ jāpapeld un tad vēlreiz jāpavēro, nākamajā brīdi Dita jau bļauj, ka viņu rauj jūrā un tad arī es sajūtu straumi, meģinu sataustīt zemi, bet straume tik liela, ka nespēju sevi noturēt. Dažās minūtēs esam izmesti aiz rifa, kaut kur tur, kur jābūt rajām, bet pašlaik nevienam domas uz to vērošanu nemetās, mums ir boja un svilpīte, kaut kur vienā pusē ir sērfotāji un tālāk jūrā – zvejnieki. Mēģinam peldēt atpakaļ, bet ātrums ir negatīvs, krasts nedaudz attālinās, tuvojas zila atklāta jūra, arī plīstošie viļņi ir garām, tagad grūti pateikt, kas notiek ar straumi, iespējams, tā ir samazinājusies. Mazliet papeldam sāņus un turpinam peldēt uz krastu, spēka vēl ir daudz, ūdens silts, noteikti varētu izturēt arī nakti, ja būtu tāda nepieciešamība, kaut kad un kaut kur jau straumēm jāmainās. Pēc kāda laiciņa secinām, ka izdevies pietuvoties plīstošajiem viļņiem, tātad atklātājā jūrā straume ir mazāka, rodas motivācija, peldam un īpaši aktīvi, kad pietuvojas vilnis, imitējot sērferu darbības cerībā, ka viļņi palīdzēs pārvarēt straumi. Nonākuši zonā, kur man izdodas ar pleznu galiem aizķerties aiz kāda akmens nedaudz atpūšos un pieturu Ditu, lai gan vispār viņai ar peldēšanu iet drusku labāk, nezinu, vai titāna kāja, vai apzāģētās pleznas mani bija padarījušas diezgan neveiklu arī ūdenī. Krastā tikām, tur izrādās, bija marķējošās bojas, kas norādīja, ka tālāk peldēt nevajag. Pēc šī atgadījuma izlasījām daudz šausminošu stāstiņu kā ik pa laikam kāds tiek ienests jūrā, vienu sievieti vēl hidrā atrada haizivs vēderā, laikam slikti gremojās, kāds bariņš ar nirējiem pēc diennakts peldēšanas bija izmesti uz salas, izklausās jau labi, bet tā gluži nebija, sala bija nevis neapdzīvota, bet tieši otrāda, apdzīvota. Kas tur varētu dzīvot? Sikspārņi, pērtiķi, gliemenes un Komodo varāni. Tātad ēst nirējiem bija ko, bet arī viņi paši bija ēdami un līdz ar to nācās cīnīties, sitot varāniem ar svina jostām. Morāle viena, atsvara jostu priekšlaicīgi nost nemest, iespējams, ka noderēs.

Veiskmīgi paspējuši uz pēdējo laivu atpakaļ uz Lombokas salu, kur mūs gaida dzeltenā, nepieradinātā mašīna, pirms došanās uz viesnīcu ieejam veikalā nopirkt pāris aukstus aliņus, likās, ka šodien ir nopelnīta dzīve, lai ko tas arī nozīmētu.

Nākamajā dienā ar braukšanu jau iet labāk, pret kādu skūteristu gan nolokās spogulis un vienu bezceļa posmu nākas nobraukt divreiz – kad tas bija pievārēts pirmo reizi, piestājām veikalā nopirkt saldas un nelegālas kafijas bundžiņas, bet tad atskārta, ka Dita rozā pludmalē aizmirsusi savu snorkeļa masku, un kā izrādījās, es turpat biju aizmirsis pleznas un mēs kopā bijām aizmirsuši boju, . sašļukuši dzināmies atpakaļ, turklāt vēl sajaucām ceļu un knapi paspējām mājās līdz tumsai. Pie kādas glaunas viesnīcas strūklakas pamanāmies nomazgāt mašīnu, saliku rociņas un paklanījos apsargam, tad viņi kaut kā atmaigst un kļūst pielaidīgāki. Benzīntankā samainām atpakaļ pārsisto riepu, starp citu, degviela te maksā 60 centus, bet nopirkt var tikai desmit litrus vienā piegājienā. Šodien lietus un dubļi mūs nomocījuši diezgan pamatīgi, bet tikšana vaļā no mašīnas mazliet atveldzē. Izrādās gan, ka mašīnu biju pamanījies atstāt nepareizajā, blakus kantorī, bet to viņiem izdevās atrisināt pašiem.

1800 zirgspēki

 

Progress bija jūtams, naktīs gan vēl svīdu un čurāju, un no rītiem modos agri, tomēr ar katru dienu varēju kruķēt ātrāk un aizkruķēt tālāk. Mazliet sajaucu laikus un gandrīz nokavēju diegu izņemšanu, tas ir atbildīgs brīdis, jo ir jāpierunā ģimenes ārsts, lai viņš mutiski atļauj man lidot (labāk pat būtu, ja varētu slepus ierakstīt mūsu sarunu, jo savādāk Dita var ietiepties un tad būtu nopietna cīņa). Ierodos pie ārsta,  viņš man tāds ļoti jauks, parasti visu atļauj, izņemot  zāļu lietošanu un es viņam uzticos, pat slimnīcas tabletītes saripināju atvilktnē un no pretsāpju šprices atteicos. Atverot kabineta durvis, mani sagaida viņa smaids un es vēl nepaspēju atvērt muti, kad jau dzirdu, ka drīkstēšu lidot, izrādās, ka pirms dažām dienām te iegriezusies brāļa sieva un visu izstāstījusi. Tā man atvēlēto vizītes laiku pavadām, runājot par slēpošanu un beigās virs izņemtajiem diegiem tiek uzlikts plāksteris ar piezīmi, ka šodien droši varu lēkt baseinā. Iztēlojos, ka stāvu uz augstākā tramplīna, baseins lejā kā mazs zilgans kabatas lakatiņš, lecu, bet kāja aiz bailēm paliek pielipusi pie laipas, kādu brīdi pašūpojas un veļas lejā, rotējot ar ārā izlīdušu protēzes stieni un bumbuli galā, trāpa ūdenī, pagriežas ar pēdu uz augšu un paliek peldam kā pludiņš. Man šomēnes vēl Ķīpsalā ir divas bezmaksas reizes, izlaidīšu.

Tālāk viss iet labi, līdz pāris dienas pirms izbraukšanas Dita, gribot uztaisīt man pārsteigumu un norezervēt lidmašīnā labāku vietu, rada neskaidrības un aviokompānija uzzina, ka man bijusi operācija un pieprasa ārsta aizpildītu anketu, kuru izvērtēšot aviācijas ārsts. Es tajā brīdī atrodos darbā Jelgavā, man pazūd pēdējās spriešanas spējas, sadabūju ģimenes ārstu, kurš sola, ka anketu aizpildīs, bet, tā kā vajadzīgs fizisks paraksts un zīmogs, Ditai nākas izpirkt vainu, pamest darbu un ierasties ārsta kabinetā. Kad tik tālu viss nokārtots, iestājās klusums, aviācijas ārsts neatbild. Nākamajā vakarā, Kasparu vārdadienu svinot draugu lokā, attālināti tiek aptaujāti arī vairāki Air Baltic darbinieki, kas izsaka šaubas, ka lidostā tāds ārsts vispār esot. Plāns ir tāds – ja atbildes nebūs, vai tā būs negatīva, tāpat mēģināšu iečekoties un, ja izdosies, iešu un lidošu, cik tālu tikšu. Ja netikšu pat cauri pirmajam čekinam, kāpšu mašīnā, braukšu uz Viduseiropu un lidošu no turienes, ticot un cerot, ka Rīgas lidostas ārsts nav aizsūtījis e-pastu pa puspasauli.

Nepilnas piecpadsmit stundas pirms izlidošanas tomēr saņemam aviokompānijas atbildi un tā ir pozitīva, pa to laiku jau arī noskaidrots, vai tad, ja man būs jāmirst no tromba, apdrošināšana apmaksās manu attransportēšanu atpakaļ, un arī viņi devuši pozitīvu atbildi. Tātad tīri teorētiski esmu sagatavojies ceļam.

Nākamajā rītā kruķēju uz pirmo autobusu, aiz satraukuma esmu atnācis desmit minūtes par agru, nākas braukt ar taksi, mums ir ļoti plānas drēbes, jo somās visu vietu aizņem hidras, pleznas, maskas un snurkeļi, iespējams, kad paliks siltāks, daļa drēbju būs jāizmet, jo brīvās vietas rezerves nav. Kopš saņēmu oficiālu atļauju lidot, es pat vairs netaisos slēpt saliekamo kruķi un iet līdz skenerim, izliekoties, ka nekliboju. Viss iet diezgan gludi, gūža pīkst, lepni paskaidroju iemeslu un tieku palaists tālāk. Pirmā pārsēšanās ir Parīzē, tur mani palaiž bez rindas kopā ar citiem kruķētājiem vai stumjamajiem. Līdz Singapūrai lidojums trīspadsmit stundas, ik pa brīdim pastaigāju pa lidmašīnu un pavingroju, kāja mazliet uzpampst, trombs nemetas un viss ir diezgan pozitīvi, pirms pēdējās lidmašīnas izdodas pagulēt uz zemes un paturēt kāju gaisā. Robotaparāts ar savu daudzpakāpju roku, kas liekas mazliet radniecisks, uztaisa diezgan dzeramu kafiju, te gan mums ierasto arabikas kafijas pupiņu vietā ir robusta, iespējams, tā tagad būs visas turpmākās divarpus nedēļas, tad es vēl nenojautu, ka būs arī tādas vietas, kur kafija tiek audzēta, bet netiek pasniegta dzeršanai.

Bali, protams, karsts, kāja piepampst, mazliet nolobījusies āda kājas apakšdaļā, bet savādāk viss funkcionē. Kādu brīdi pacīnāmies ar takšiem, tad tiekam kondicionētā gaisā un viesnīcā, kas izskatās pēc budistu tempļa ar zelta zivtiņām pagalmā. Pēc nelielas atpūtas aizstaigājam līdz jūrai, ceļā trokšņo vardes un gekoni, pie jūras ir zīme, kā rīkoties cunami gadījumā. Zemestrīces, vulkāni un viss no tā izrietošais te ir ikdiena. Mazliet neskaidra cenu pasaule, pēc pirmās naudas izņemšanas esam miljonāri. Mazliet pameklējot, atrodam ēstuvi ar ceptiem rīsiem, zivi par ļoti draudzīgu cenu, kādas desmit reizes lētāk nekā nupat rudenī to ēdām Grieķijā.

Nākamajā dienā atkal ir maza cīņa ar takšiem, vietām viņu ir pārāk daudz un vietām nav vispār, bet, izrādās, ir aplikācija un tiekam līdz laivu ostai, kurā neko nevar saprast, jāiedod viens miljons, kāds mūs nofotografē un iedod lapiņas, tad kādu brīdi ir jāstāv, mīņājoties kopā lielā viegli izmisušu cilvēku barā, līdz tiek dota komanda “ejam”, kaut kādi saucieni, pārbīdīšanas, braucam pusstundu, apstājamies pie pirmās salas Nusa Lembogan, ļoti spēcīgas plūdmaiņas straumes, vairākas reizes nākas atkārtot līdzīgas darbības, līdz izdodas tikt pie laipas. Visi kāpj ārā, kaut kas nešķiet pareizi, bet pajautāju darbiniekam uz mola, viņš saka “jā, jā” un rāda savā telefonā mūsu bildi, nāksies pārkāpt uz citu laivu. Ir maza pauze, izdzeram kafiju, kas kopā ar kruasānu maksā vairāk nekā vakardienas zivs. Nākamā laiva lielāka, ērtāka un ātrāka, ar 6x300 zirgspēku dzinējiem. Reiz Nemunas deltā satikos ar zemūdens spārnu raķeti, kurai bija tūkstoš zirgspēki, likās iespaidīgi, bet tagad saprotu, ka tā bijusi tikai tāda iesildīšanās. Tā nu mēs ar mazām izbailēm nonākam līdz Lombokas salai, ar taksi līdz viesnīcai, sabiedriskā transporta te nav. Kad lidostā policistam jautāju par public bus, viņš apdomā un saka “no”. Nākamajā dienā jākruķē vai nu uz vulkānu, vai ūdenskritumiem. Izdodas vienoties par mašīnu, mazu dzeltenu Toyotu ar stūri labajā pusē. Nīderlandiešu kolonizatori te ieviesa braukšanu pa ceļa kreiso pusi, savukārt paši Napoleona ietekmē pārgāja uz labo. Žēl, ka viņš aizkarojās līdz Pēterburgai, un, mērķus nesasniedzis, nosaldēja vairāk kā pusi savas armijas, būtu labāk ticis līdz Indonēzijai.

 

Gatavošanās Indonēzijai

 

Esmu izlaidis dažus stāstiņus par pēdējiem ceļojumiem, laikam vecuma slinkums. Dahaka brauciens uz Nīderlandes dubļujūru, par burāšanas braucieniem jau sen vairs nerakstu, tie pārsvarā diezgan līdzīgi. Pēc tam Somijas vraki, bet par to konkrētu apsvērumu dēļ nedrīkstēju rakstīt, vasaras noslēgums Grieķijā, tur fiziski nevarēju parakstīt, jo lielā kempera motora galvā bija četras plaisas ar visu no tā izrietošo, bet varu tikai pateikt, ka turp un atpakaļ tikām, bet pats vēl neticu, ka tas vispār ir iespējams.

Pirms Ziemassvētkiem nedaudz uzsniga un tad nokusa. Bija nelielas cerības, ka Madonas mežos aizķēries sniegs. Ledus un plāna sniega kārtiņa tomēr ir, kaut arī pie pašas Smeceres sila trases tikai peļķes un asfalts. Pa sasalušām lapām slīd ļoti labi, dīvaini, bet neesmu šodien pirmais, kas te meklē sniegu. Vietām pat ir kaut kas balts un tad jau pavisam labi, dopamīns tirpina smadzenītes. Ticis cauri mežam pie motokrosa trases, apstājos, lai pieņemtu lēmumu – doties uz priekšu vai atpakaļ, tad pēkšņi slēpes paslīd uz sāniem un ar kreiso pusi nokrītu uz apsalušiem akmeņiem. Pieceļos ar milzīgam pūlēm, sāp kaut kā ļoti savādi, ar gandrīz pārcilvēciskām pūlēm tieku vaļā no slēpēm. Mēģinu iet uz ceļa pusi, kreiso kāju pie zemes pielikt nevaru, balstu sevi ar nūjām. Paiet kāda pusstunda, paskatos atpakaļ un saprotu, ka esmu nogājis četrus metrus, nebūs. Laikam jāzvana ātrajiem, bet kauna sajūta mēģina atrunāt saprāta balsi, varbūt paliks labāk. Vēl pēc dažām minūtēm saprotu, ka ilgi nostāvēt nespēšu. Mēģinu atspiesties pret augstāku kukurzni. Ātrie brauks, liekas, pat sapratuši vietu, tagad tikai jāgaida, bet spēki ir galā, kaut kā ķermenis atslābst un, noslīdot uz zemes, esmu sagriezies par nepilniem deviņdesmit grādiem, tagad esmu tādā pozā, ka sāpes ciešamas, bet pakustēties vairs nevaru, liekas, ka ķermenis varētu mani izslēgt un nezinu, cik ilgi tā varētu nogulēt, ja viņi mani neatradīs.

Ekipāžā trīs cilvēki, ļoti laipni, pārbauda vai man vēl palikušas kaut kādas saprāta iezīmes, tad piepumpē sarkanu matraci, liek man iešņaukt kaut kādas vieliņas, pēc kurām dzīve ir savādāka, tāda nedaudz attālināta un tik tieši vairs mani neskaroša. Ar plānas loksnes palīdzību uzveļ uz matrača, savelk ar štropēm, vēl piepumpē, tagad esmu kokons, jūtos ļoti labi, varētu tā pārziemot un pavasarī aizlidot pāri Vidzemes pļavām. Kokons tiek uzcelts uz ratiem un iedabūts mašīnā. Komanda mazliet satraukusies, vai neesmu apsaldējies, tiek ielaista sildoša sistēma, ieslēgts pūtējs, pie mana ķermeņa tiek pieslēgti vadiņi, pie griestiem spīd lampiņas un mēs sākam braukt. Viņi neļauj man palikt ar savām domām, ik pa brīdim jautā tos pašus vai līdzīgus jautājumus, cik sāp no viens līdz desmit, vai ir nejūtīgas vietas, vai nesalst, jaunākā māsiņa piekārto matus un noslauka asariņu, kas laikam uzradās brīdī, kad mani mēģināja uzdabūt uz matrača. Iebraucot slimnīcā, karaliskā aprūpe beidzas, te es esmu viens no daudziem, rentgens, palāta, iecelšana gultā un diezgan liela neziņa. Cik paspēju saklausīt un izvilināt no māsiņām, lūzums un pārējais neskaidrs. Sestdiena paiet mierīgi, pāris šprices, Dita atved daudz mandarīnus, slimnīcas ēdiens ir bez pipariem un savādāks, nekā esmu radis ēst ikdienā. Varu sākt domāt. Pēc nepilnām trīs nedēļām brauciens uz Indonēziju, ja man būs ģipsis, baigi mazās cerības, ja būs visās malās skrūves, varēšu sabakstīt lidmašīnā blakussēdētāju, kad varēšu atsākt slēpot, labi, ka nav sniega, mierīgāka sirds. Pirmo reizi čurāju pīlē, diezgan ērti, pakustēties gandrīz nevaru, bet izdodas pusi nakts nogulēt un tad pēc rīta cēliena pagulēt vēl. Viņi te slimnīcā kaut kādi drusku traki, modina slimniekus ap sešiem no rīta, viņiem taču vajadzīga atpūta. Ja man būtu privātklīnika, ātrāk par desmitiem nekas nenotiktu, izņemot steidzamās operācijas, piemēram, lūzumus. Svētdiena sāk iestigt neziņā, padzirdu baumas, ka varētu likt protēzi, bet esot beigušās kvotas. Mēģinu atrast kaut kādas opcijas, varbūt mani var pārvest uz Rīgu un, kad visas cerības zudušas un solītais anesteziologs nav ieradies, māsiņas jau veikušas savu vakara apgaitu, pēkšņi atsprāgst durvis un zaļā ķitelī ierodas gludi skūts tips. Mēs parunājāmies, pastāstu par savām iepriekšējām traumām, par to kā gandrīz nomiru, aizrijoties ar gurķi, jo kā izrādās, tad, ja cilvēks pie pilnās narkozes aizrijās vemjot, viņu glābt ir sarežģīti un iespējams aizsāktā operācija tiek pamesta nepabeigta. Bet man būšot spinālā narkoze un man jau vienalga, galvenais, lai kaut kas notiek, jo visai šai zaļo sienu, piečurāto pīļu un nepiparoto ēdienu virtenei jau drusku sāk pievienoties tāda bezjēdzības sajūta.

Pirmdienas rītā viss notiek ļoti ātri, jūtu, tiek saspiestas ribas, mēģinu ieskatīties, kas notiek ar manu kāju, bet nekā, operācijas asistenti man to neļauj, pēc skaņām dzirdu, kā nozāģē stilba kaula augšdaļu, tad ar urbi izurbj un ar āmuri iedzen, tiek piemeklēti kaut kādi izmēri, 27b, 28..., tad mazliet arī sajūtu un dzirdu, kā protēze tiek ielikta vietā, bija pat tāds neliels klikšķis un šarnīrs vietā. Kāja atkal sajūgta ar gūžu. Divas stundas un viss ir done.

Nākamajā rīta jāmēģina piecelties, ir mazliet jokaini, sareibst galva, māsiņas neļauj atslābt, ožamais pie deguna un jāmēģina vēlreiz. Ar trešo reizi viņas mani dabū uz kājām. Turoties pie četrkāja, kaut kā pašļūkāju pa istabu, ievēroju, ka atpakaļgaitā vieglāk. Ierodas ārsts, neko daudz no viņa nesaprotu, viņš ir steidzīgs, galvenais, lai sākumā uzmanos, gūža var izkrist un tad viss slikti, atkal operācija, un vispār bukse pēc divdesmit gadiem jāmaina. Klāt ir Ziemassvētki, fizioterapeiti pie manis nenāk, jāmēģina staigāt pašam, tieku līdz gaiteņa galam, bet pa trepēm iet vēl neesmu apmācīts. 27. decembrī pie manis beidzot ierodas fizioterapeiti, divi viens pēc otra, pirmā meitene saka, ka varu darīt pilnīgi visu, izņemot krustot kājas, otrais ir mazliet prātīgāks, viņam liekas, ka nedrīkstu peldēt, jo kāja atslābs un var izkrist. Tā nu esmu noinstruēts un varu doties dzīvē. Man pakaļ ierodas brālis ar ģimeni un vecākiem, nopietna delegācija. Jāmaksā nav gandrīz nekas, es jau sen zināju, ka dzīvoju labā valstī. Vēl divas nedēļas līdz izlidošanai un joprojām nav skaidrs, vai kaut kas sanāks, par to notiek asas diskusijas pie pusdienu galda vecāku mājās, izstrīdamies un tad spēlējam galda spēles, staigāju katru dienu, dažreiz piekūstu tā, ka gribas vemt, bet labāk paliek. Palikusi nedēļa, vēl jādabū apstiprinājums no ģimenes ārsta.