Trauslā rutīna

 

Sasaluši marinēti gurķi mīkstajā iepakojumā ir labākais dzesētājs. Pirmkārt, ietilpst mazajā laivas saldētavā, otrkārt, tie spēj pielāgoties dažādām formām, piemēram, kompresora caurulēm, litija akumulatora pārkarsušajām skrūvēm, sastieptām un sadauzītām ķermeņa vietām, saulē pārkarsušas planšetes ekrānam, kompresora dzesēšanas šķidrumam, mazajai divprocentīgajai alus bundžiņai, kam jābūt vēsai un uzreiz pēc niriena. Zem ūdens elpojot saspiesto gaisu, no balona tiek zaudēts ķermenī esošais ūdens, jo balonos gaiss no tā tiek atdalīts, lai samazinātu iespēju veidoties kondensātam un sabojāt iekšējo virsmu. Visātrāk uzkarstu es, bet karst gandrīz visi gadžeti, izņemot zemūdens dronu. Somijā kopš manas ierašanās ūdens temperatūra cēlās par pus celsija grādu diennaktī, gaisa temperatūra vietām iekšzemē sasniedza plus 30, piekrastē 27. Uz laivas tas ir neizturami, mazs caurvējš tiek garantēts tikai tad, kad stāvu uz enkura un laivas purns pagriezts pret vēju, ja tāds ir un ieplūst caur priekšu. Turku pilsētā laiva stāv upes malā pilsētas centrā, vēja tur nav, arī manis ne. Staigājot pa muzeju, varēja kaut kā izdzīvot. Apēdu saldējumu, šodien esmu aizmirsis paēst, iespējams, karstuma dēļ. Neko daudz par saldējumiem gan nezinu, pārsvarā tie ir pārāk saldi, daži arī ar ne pārāk patīkamām garšām. Laima Kota savā notikumu virknē par sadzīvi Turcijā piemin saldējumu no aitas piena, varbūt pat kazas, tik precīzi neatceros, bet šo saldējumu neesmu tur nekad atradis, tāpat kā pašdarinātu rumu Centrālamerikā. Droši vien tam visam ir vajadzīgs laiks, tāds laiks, kas palīdz nokļūt tur, kur rodas lietas, kas nav domātas visu acīm. Šeit esot jau gandrīz mēnesi, neesmu pat ne par kripatiņu tuvāk skaidrībai par to, kas ir viņi, somi, un kas esmu es, kas mūs šķir un kas vieno. Lēnām labklājības plīvurs ietin vietējos, bet varbūt tie nemaz nav vietējie, bet iefiltrējušies zviedri, paretam kāda apskrandusi sociālā māja, bet biežāk gan tās ir košas un kārtīgi krāsotas, mazlietiņ nost no centra, vietās, kur slejas priedes un neraksturīgi resni bērzi. Šajā visā nosacītajā kārtībā ir iepeldējusi Marie, apkrauta ar sarūsējušu ķēdi enkurkastē, virves galiem dažādās krāsās, velosipēdu ar noskrūvētu pedāli, pusnolaistu piepūšamo laivu, salocītu supu un ar dažāda stila lentām nolīmētu zilu jumtiņu. Uz baltajām virsmām notecējusi lineļļa, kas pievilkusies ar tumšiem netīrumiem, klāja stūros mētājas atmirušas sūnas un laivas ūdenslīniju pavada zaļi melni aļģu kušķi. Pēc Turku vēl pāris dienas dodos uz Rietumiem, tuvāk Ālandu salām, kur kaut kur grozījās Dahaks, tomēr nevienu satikt negribas, te ir tik maz vietas un daudz pienākumu, liekas, ka tas sajauktu tik ilgi un rūpīgi veidoto trauslo rutīnu. Saule, panelis, lādēšana, pilnas baterijas, akvalangu pildīšana, pārkaršana, dzesēšana, saldūdens pieejamība – inventāra mazgāšana, veikals – pārtikas inventarizācija, degviela – stundu summēšana un degvielas patēriņu aprēķini, brīvs laiks – motora apkope, joprojām brīvs laiks – datu ielāde, sakārtošana pa folderiem, vēl joprojām brīvs laiks – mikroskopa uzstādīšana un aļģu apaugumu vērošana. Nav spēka – Windy aplikācijas vēju kartes vērošana un tālākā maršruta plānošana, kafijas vārīšana, veļas iemērkšana, grāmatas atvēršana un nelasīšana, žūstošo hidru apgriešana, mazā enkura izmešana, aizmigšana.

                                  Pašportrets

Laiks pieturas karsts, mākoņi redzami tikai virs kontinenta, negaisa iespējamība ir augsta, bet tā arī nepiepildās. Pēc kādas nedēļas solās mierīgs vējš no ziemeļaustrumiem, ar to varētu tikt līdz Igaunijai. Prognozes vēl daudzas reizes mainīsies, bet tendence sāk nostabilizēties. Palēnām sāku doties uz austrumiem, atkal piestāju Hanko, tur jau izpētītas enkura vietas, viss ir vieglāk un raitāk nekā pirmajā reizē. Par pilsētām un parkošanās vietām – ar to es nodarbojos zemes dzīvē, ceļojot apkārt, staigāju gar kanāliem, piestātnēm un meklēju, vai ir kāds stūrītis vai zona, kur var nepamanīts palikt kādu nakti. Ja tādas vietas ir, pats sev nosūtu lokāciju ar mazu aprakstu. Arī šajā braucienā izmantoju divas no šādām iepriekš atrastām vietas. Bet viena bija jauna, pie Pojo, pārdesmit kilometrus aiz Ekenas. Parkošanās ar purnu pret krastu un aizmugure pret pāli. Mēģinu noparkoties, iepinos ūdensrozēs, tad metu mazo enkuru, pievelku laivu, enkurs aizķeras aiz kaut kā ļoti stacionāra, bet tomēr virvi ap stabu aplieku, tad līdzīgas darbības veicu ar priekšu, līdz izdodas laivu iestiept virvēs. Veikals ir patālu, diena ir karsta, nelielas cerības noķert lietus mākoni, saldūdens vējš no gaisa izklausās labi. Ar velo tieku pēc piena un dīzeļa, karsti, ienirstu pēc enkura, atbrīvojos. Jāuzliek atpakaļ uz klāja velosipēds. Pirms tam vēl izstaigājos un cenšos papildināt dzeramā ūdens krājumus, tomēr neizdodas. Kāpjot no foras uz krastu, viena kāja jāliek uz virves, kura palikusi vaļīgāka un sāk šūpoties, krītu starp laivu un steķiem, bet pēdējā brīdi apžēlojoties par savu titāna gūžu, ar kreiso roku pieķeros pie žodziņa, roka izgriežas un ar skaļu žļurk skaņu plecā iepludina manī sāpes, adrenalīnu un bailes. Roka vairs nav lietojama, labi, ka nav jāceļ enkurs, ar vienu roku uzmānu velo uz klāja, nepiesiets tas paliek ieķēries reliņos, pastūrēt varu, ātrumkloķa te nav, stūri var pieturēt arī ar celi. Bet ko darīt ar enkuru, kur es varēšu palikt pa nakti, kā vispār tikšu uz priekšu, vai naktī varēšu gulēt? Pielieku gurķus un paliek mierīgāk.

Beigušies zirnekļi

 

Uz laivas ir daudz zirnekļu, viņi ir žiperīgi un ražīgi, izlienu no ūdens un hop, priekšā jau tīkls. Te ir arī mušas. Bet viena bija īpaša. Viņa bija kopā ar mani vairākas dienas, nevarēju nosist ne ar Rīgas Laiku, ne Ilustrēto Zinātni, varbūt arī negribēju. Viņa mācēja tādu triku – izlidot caur priekšējo lūku un uzreiz pa durvīm atpakaļ kajītē, to viņa varēja veikt vairākas reizes pēc kārtas, liekas, apzināti mani ķircinot. Vienu dienu viņa pazuda, parādījās citas, jauneklīgas, bezjēdzīgas, bez jebkādām intelekta pazīmēm. Kad nezināmu iemeslu dēļ izbeidzās visi zirnekļi, laivu pārņēma mazi kaitēkļi, visvisādi lidoņas, cietspārņi, taisnspārņi, apaļspāņi un bezspārņi, tas bija uz robežas ar neciešami, nebūtu brīnums, ja kāda cecemuša vai malārijas ods pa vidu. Iespējams, zirneklļi pārēdās, varbūt kādudien atradīsies resnas zirnekļu fosīlijas. Un šis laikposms tiks nodēvēts ne jau par Homosapienēru, bet gan par Arachniēru.

Vakaros pirms aizmiegu, pusnomodā kontrolēju pašizdomātu titāna zemūdeni, no kuras var pacelties arī gaisa drons, kas izlūko vietas, kur var piezīsties elektrībai, piemēram, var palīdzēt atvilkt lādēšanās vadu. Gaisa drons arī nodrošina izlūkinformācijas nodošanu, kad tuvojas kāds nevēlams interesents utml. Parasti necik tālu savās fantāzijās netieku, jo iemiegu. Sapnī kopā ar Franku Hercu strādājām pie septiņu sēriju filmas par latviešiem. Neraksturīgi, ka tās bija spēlfilmas, Franks bija vecs un dažādu slimību nomocīts, bet ar filmām viņam gāja labi, nav īsti skaidrs, kāda tajā bija mana loma. Viss gāja tiešām labi, līdz filmēšanas laukumā parādījās kaut kādi pārģērbti policisti un vāvuļoja ruporā, traucējot mums strādāt. Pamodos, biju noparkojies tuvu krastam aiz pilsētas Ekinas,  iepriekšējā vakara pustumsā ar lukturīti biju ieniris iztīrīt dzenskrūvi no zālēm un saldi aizmidzis. Biju ievērojis tikai to, ka te ir saldūdens un netālu piestātnē policijas laiva. Bija atbraukušas divas militārās ekipāžas –  busiņš un pikaps. Tā nu viņi tur krastā stāvēja droši vien, kamēr mēs kļuvām vecāki par 10 minūtēm un traucēja mums strādāt.

Par sadzīvi pašam ar sevi: traukus mazgāju pavirši, drēbes izskaloju ik pēc pāris dienām. Visu laiku laiku jāuzmana, lai kaut kas nebeidzas. Beigties var degviela, eļļa motorā, eļļa virtuvē, gāze virtuvē, dzeramais ūdens, saspiestais gaiss akvalangos, beigties var blīves kompresoram, zirnekļi var beigties vai nobeigties. Beigties var elektronika, elektrība leduskapī, planšetēs, telefonos, sonārā, dronos, gpsā, elektrovadītspējas mērītājā, pulkstenī, niršanas kompjūterā un, piemēram, alus var beigties.  Došos uz veikalu, tiku galā ar militāristiem, izrādās, biju noparkojies viņu teritorijā, bet dzeltenā zīme izrādījās ieaugusi krūmos, viņi atvainojās, ka pamodinājuši mani, bet to, ka mēs strādājām pie tik nopietnas filmu sērijas, es viņiem nemaz neteicu.

 

Zem spiediena

 

Pēc vairāku dienu ilgas mierīgu vēju gaidīšanas Pērnavā ierodas Huko, Marika un Adrians. Protams, uzreiz pēc pusdienām jāspēlē disku golfs, vakarā jāgrilē un jādzer šķidrais igauņu alus. Paliek karsts, vasara ir pienākusi. Pamostos, esmu saskumis pēc Marie un agrā rītā dodos prom no mūsu viesmīlības dārza ar ugunskuru ķerrā uz aviācijas riteņiem un vasaras namiņā saklātajām īstajām gultām. Tas vienmēr ir tik jauki, svešā vietā doties pa mazajām, vasarīgajām piepilsētas privātmāju ieliņām, pirms citi vēl modušies, it kā visa šī pilsēta, noskaņas, atšķirīgās dārzu smaržas būtu radītas tikai tev. Adrianam ir sava spēļmantiņa – zilais ūdens mocis, tad seko kafija, rācijas kanālu saskaņošana, atkal kafija un vieglas pusdienas, Huko atved piecus maisus ar pārtiku, viņš pats sver diezgan pāri simtam, Marie iegrimst par pāris centimetriem dziļāk. Tad trīs dienas grozāmies apkārt pa salām, Manilaidē Adrians dodas prom, paliekam trijatā, startējam agri, komanda ievēro disciplīnu – ja starts paredzēts sešos no rīta, tad Huko jau pusstundu agrāk grozās un izrāda gatavību, Marika pēc paris pudelēm prosseco un kāda malciņa burbona, kas it kā palīdzot pret viļņiem, gan guļ mierīgi un netraucē. Būtu jābūt arī kādam dzērienam, ar kura palīdzību var mainīt vēja virzienu. Pēc četrām naktīm, koncertiem, pirtīm, baļļām... gandrīz kā Dienviditālijā, kur reiz ar Pepi mēģinājām kaut kur nokļūt, bet viņš ar visiem gribēja aprunāties... arī šeit visu laiku kāds uzradās, viņi bija mūziķi, rakstnieki, radinieki, militāristi un vienkārši jauki cilvēki. Viņi kāpa uz laivas un Huko ielēja pa dzērienam, es taisīju pusdienas, bija obligātie salāti. Citrondzēriens no rītiem tikai rekomendējams, šīs vasaras diktatora ierocis ir salāti ar eļļu un etiķi.

Dirhamas ostā ir viegla migla, kaut kur uz ziemeļiem ir Osmusāre, par šībrīža pirmspēdējo naudu ieleju degvielu un slīdu prom. Esmu palicis viens, būs jāpārkārto mantas, jāsagatavo pildīšanai akvalangi, jāizsūc bilžas, jāveic pārtikas inventarizācija, lai gan to, ka esmu plusos, redzu jau tagad.

Maza atkāpe – nezinu, kad un kur tas īsti notika, bet tualetē kaut kas bija iesprūdis. Mēģināju izjaukt, tad uzpumpēju spiedienu, nekas ar to tīrīšanu nebija sanācis un viss nošmuka un gāja pa gaisu ar blīkšķi, it kā sprāgtu riepa, nu, es neiešu detaļās. Mēģināju ienirt zem laivas un no ārpuses ar skrūvgriezi bakstīju, bet nekā, otrā piegājienā noskrūvēju metru garo radio antenu un lūk, ar to gan viss sanāca.

Pavadījis pilnvērtīgu vakaru, ar gaisa dronu apsekojot trīs krastā esošos vrakus, savadu datus un liekos pie miera, beidzot viens ar nerimstošo viļņu guldzēšanu pie laivas bortiem.

Pēc vieglām brokastīm lēnām šķērsoju pāris kartē atzīmētus vrakus netālu no salas un uzņemu kursu uz Hanko, Somijā. Attālinos no Osmusāres, tajā visā ir kaut kas tik ainavisks, gribas uzņemt bildes, kaut gan tajās nav redzams nekas, neliels kaļķakmens stāvkrasts un bāka ziemeļu daļā. Bet apkārt te ir daudz vraku, dziļumu un noslēpumu, kas vijas ar izdziestošām atmiņām un vēsturnieku sausfaktiem. Somu līcis pret Marie ir labvēlīgs, prognozes atbilst mieram un lēzenam pavējam. Ceļā ar eholoti šķērsoju piecus vrakus, tostarp 90 m dziļumā uz labā sāna nogūlušos vācu zemūdeni U-679. Sāna skats vairs nedod skaidru signālu, nākas pariņķot un veikt tiešu pārbraucienu.

                                  Attēls no Turku Jūras muzeja ekrāna

Aiz Hanko aizslēpjos aizvējā, izmetu enkuru un esmu pelnījis miegu un mieru, bez motora dūkoņas un vibrācijas, vējš gan naktī vēl rausta, bet ziemeļu pusē aiz pilsētas nav viļņu un nakts ir mierīga. Nirstot uz pirmo koka vraku, 17 m dziļumā izbeidzas pulksteņa baterija, nākas vēlreiz ar velo doties uz veikalu un uztaisīt atpūtas dienu. Pēc dārgās Igaunijas salu dzīves te viss liekas lēts, iegādājos pat dažus drēbes gabalus, lai nu stāv kaut kas tīrs rezervei.

Tā nu kādu nedēļu dzīvoju, katru dienu pa nirienam, atrodu senu naglu, dzelzs-mangāna konkrēciju. Jauni vraki rokās nedodas, bet šad un tad apsekoju pa kādam jau atrastam no arheoloģijas datu bāzes. Vakaros, kad karstā saule pierimst, laižu ūdens dronu un priecājos par aļģēm un krabīšiem. Nepilnu divu nedēļu laikā ūdens ir uzsilis par 4-5 celsija grādiem, sākumā niru ar cimdiem un zeķēm, tagad pat dažreiz neuzvelku otru hidru. Līdz 10 m dziļumam ūdens ir ap 19 grādu silts. Hanko saule vēl bija ciešama, ienāca kāds vēsumiņš no jūras, bet Turku un Salo karstums ir neizturams, 29 grādi uz zemes un lietus tiek solīts, bet tā arī neatnāk, visi tie negaisa mākoņi iztrakojas kaut kur vairāk iekšzemē.