Varbūt paliek drusku siltāks

Vējš pieņemas spēkā, nezin kāpēc es vēl joprojām esmu šortos, mēģinām pa četriem uzbūvēt telti, bet no tā nav lielas jēgas, mūsu pūliņu rezultātā tiek radīts pie zemes piespiests ķēmīgs objekts, neviens tur iekšā nelien, un mēs visu plandošo čupu atkal savācam. Meitenes aiziet gulēt uz mašīnu, Jānis ieriktējas pie betona sieniņas, bet es ielienu spēļlaukuma šļūcamajā trubā. Tur ir visvisādi līkumi, un paiet kāds brīdis, kamēr iekārtojos un aprodu ar līko māju, pūš te mazāk, bet miegs tomēr ir plāns, savelku zeķes, cik vien augstu ir manos spēkos, un provēju pieelpot guļammaisu, vējš lien iekšā pa abiem galiem, kādā brīdī pamainu dzelteno cauruli pret zaļo, daudz siltāk te nav, bet tagad atrodos otrajā stāvā un vismaz ir drusku savādāk. Uz rīta pusi sāk līt, varbūt paliek pat drusku siltāks, kādu brīdi ciešos, tad laižos lejā pa trubu un atkal iemiegu, manas kājas izkārušās ārpus pārsega un salijušas, atkal esmu nokļuvis pirmajā stāvā, no augšas lēni sūcas maza tērcīte un samitrina sakrustotās rokas, kas kalpo par spilvenu. Pēc kāda laika mani pamodina, komanda ir gatava doties tālāk, mūsu baltais reņuks uzsilst ātri, es iemiegu un pamostos no tā, ka bez manas klātbūtnes notikusi kaut kāda pilnīgi nelegāla ēšana, protams, saņemts sods – kāds ielicis bagāžniekā atslēgu ar visu jaku un, lai tām tiktu klāt, nākas izjaukt aizmugures sēdekli, līst, visapkārt dubļi un arī nedaudz nepatīkams. Es aizmiegu vēlreiz, pamostos, kad piestājam pie kafejnīcas, dārzeņu zupa ar nedaudz sablenderētiem zaļumiem, daudz tējas un viena kafija visu sakārto, un mēs dodamies tālāk, līdz nonākam Isfahanā. Noliekam mašīnu un mantas hostelītī, kur diezgan pārliecinoši zina, kas ir Latvija un spēj atšķirt mūs no lietuviešiem, nu, es domāju, fonētiski. Parasti jebkuri centieni noturēt Lettonie agri vai vēlu pārtop par Lituanie un pie tā arī nākas palikt. Hostelim ir skaists iekšpagalms ar diviem kokiem un putnu rosību, pēc kārtīgas izstaigāšanas, saldējuma un tiltiem, kas pārsedz upi, kurā vispār nemaz nav ūdens, tikai dedzinātas kūla paliekas, mēs nonākam atpakaļ pārkurinātā istabā, es palienu zem segas un mani ierauj neprātīgā miera centrifūgā, ir silti un labi, un es zinu, ka tad, kad modīšos, brokastis jau būs galdā. 

Viņas ir, un es atkal dzeru tēju, mēs ēdam lielas, baltas olas ar skaistiem dzeltenumiem, plēšam maizi un dzeram tēju. Saimniece, kas grozās pie plīts, jau sāk aizdomīgi skatīties, bet man tik ļoti garšo tā tēja un vienmēr liekas, ka varētu vēl un vēl, un vēl pēdējo, un tad vēl vienu, jau kājās stāvot, un vienu pa ceļam, un tam visam pa starpu tikai vēl vienu.

Man rodas izdevība pabūt vienam un ar savu kavēšanos nokaitināt pārējos, bet es esmu ļoti aizrāvies un aizklīdis pārāk tālu sevī un pilsētā, Isfahanā tūristus atpazīst, bet virsū neviens nebāžas, kāds piedāvā pa kādām tepiķim, bet, ja saki nē, viņi to respektē. Man pieskrien klāt divi puiši, varētu būt tādi pirmkursnieki, saka, ka taisa dokumentālo filmu un uzdod jautājumus, es stāstu par saviem demokrātiskajiem uzskatiem un drusku ceru, ka viņiem tas viss patiks, un tad pašās beigās es uzdodu pāris jautājumus viņiem, un viņi man atbild, ka pieder pie ticīgajiem un grib nosargāt savas nākotnes sievas, un atbalsta visu to ākstīšanos ar lakatiem, mēs ar Jāni arī pierodam, ka mūsu sievām tie lakati, un izskatās labāk – Margrietiņa, piemēram, tāda itāļu dāma, varētu būt no bēru ainas Astoņkājī, melnās saulenēs un tādā diezgan seksīgā puscaurspīdīgā lakatā. Tā īsti jau nevar saprast, cik te tas viss pa īstam, liekas, ka mošejas tādas patukšas un imamu dziedājumi reti kur saklausāmi. Tādas divas pasaules līdzās viena otrai, ko nevar uz ielas, var mājās, viņi pat maksā kukuli policijai, lai varētu noorganizēt klinšu kāpšanas festivālu bez liekas iekšā bāšanās, domāju, ka tikumības policijai būtu viedoklis par to, kas tur notiek.

                                    Foto - Margrietiņas

 

Pēc tam uz tuksnesi gar izgraizītām klinšu sienām, kur ar milzu ripām izzāģētas marmora šķēles. Kalni paliek aiz muguras, ceļš sāk taisnoties un izstiepjas bezgalībā, līdz saplūst ar mirāžu, tajā kā milzu plaja ezeros ieskrien zaļas un tālas smagās mašīnas, tās virmo mānīgajā gaismā, līdz izkļūst no mistiskās pasaules un paskrien mums garām. Līdz ar vakaru nāk salts vējš, meitenes uzceļ telti, viņas nav mūsu sievas, pāris reizes policija aptur mūsu auto, viņi nesaprot, ka var būt vienkārši paziņas vai draugi, vai izliekas, ka nesaprot, visiem tā ir labāk, ka sievas. Un lai arī kas viņas būtu, viņas gulēs teltī, un mēs ar Jāni ārā. Uguns strauji apdziest, smalkie krūmu zari uzliesmo, un tajā brīdī ir jau jāliek nākamie vai arī jāiet gulēt, vai jāmeklē nākamie pundurkrūmi, kas nokaltuši stāv tumsā un kaut ko gaida. Mans guļammaiss ir plāns, garās bikses, iekšējā oderīte, pastiprinātā plēve paklājiņa vietā un pāri tam visam telts pārvalks. Naktī atslīd mīnusi, bet es esmu tik ļoti apņēmies gulēt, ka tiešām guļu un, kad no rīta no mana čokuriņa noņem pārsegu, tas no elpas mitruma sasalis kraukšķīgs.

Vakarā iebraucām Teherānā un vienīgā vieta, kas liekas mums saprotama, ir mazs ūķis pie pašas stacijas, kurā atkal varam dzert tēju un runāties bez valodas, bez reliģijas, ēst omletes un beigās, protams, kopbilde, gandrīz kā ikvienā no vietām, un rodas jautājums, ko viņi ar tām dara, bet varbūt jau nekas nav jādara, var ielikt kādā no folderiem un nosaukt - ēdāji.

Pēcrevolūcijas zeme

Baltajos plastmasas griestos iedegas indikators ar pamudinājumu uzlikt drošības jostas. Man aiz ausīs iebāztajām zilajām austiņām kaut kas aizkrīt un tad atkal atveras, es tam nepievēršu uzmanību, līdz ierunājās kapteinis un mana filma Dunkirk tiek pārtraukta, izrādās, lidmašīna sāk nosēšanos. Filmas ekrāns atdzīvojas, bet tajā brīdī mani jau sāk vajāt satraukums, ka varētu netikt līdz beigām, dažas vietas ar episkiem kuģīšiem sāku pārtīt un tur vēl visādi statiski kadri ar paisuma atsegto pludmali un bezgalīgās rindās savirknētiem kareivjiem, to visu skatos ātrumā reiz divi. Paveros apkārt un saprotu, ka visas tās sievietes manā pārredzamajā aizmugures sektorā, kas vēl pirms brīža lika meikapus un taisīja selfijus, pēkšņi sākušas slēpties zem lakatiem, un brīdī, kad rit filmas pēdējā aina ar degošu lidmašīnu jau pieminētajā pludmalē, viss lidmašīnas saturs pārvēries lakatu buķetē.

                                  

                                     Foto - Margrietiņa

Mums ir norezervēta mašīna un pie rokas ir pāris pusfiktīvi papīri, lai iegūtu vīzas. Nakts paiet, uz maiņām stūrējot, vēl tumsā aizsnaužos aizmugures sēdeklī un, kad atveru acis, mani ceļi pievilkti pie deguna un aiz loga ir Marss. Sarkani kalni un lecoša saule, rēcošas smagās mašīnas, kas kā visurgājēji iepazīstas ar misijas pienākumiem tālu no planētas Zeme. Bez skafandra izkāpju no mašīnas un, liekot kāju pie zemes, sajūtu mūsu pašu veco, labo gravitāciju, sāku palēnām pierast, ka šis nav nekāds īstais Marss. Izkustinām kājas mazā pastaigā līdz Bisotunas klintīm, tikmēr saule pie horizonta ceļas augstāk un sarkanā pasaule sāk dzeltēt un izbalēt. Kermanšakā mūs sagaida Farzina un Anahitas smaidīgais dēls Korošs, kuru nodēvējām par Korišu, jauni uzbūvētā mājā-dzīvoklī, kas aizņem tieši vienu veselu stāvu, ēdam rīsus ar gaļu un salātiem, pēc tam viss saplūst tējā un sarunās, no kurām kāds neliels izvilkums pārnests uz prologu.

Vakarā, saulei rietot, kāpjam multipičus piepilsētas klintīs, pirkstiem ir tik patīkami sajust to raupjo, uzticamo siltumu, kas no tām dveš.

Korišs mūs pēc pašu lūguma aizved uz vietējo restorānu, un tur es piedzīvoju nesaprotamu un bezgala patīkamu garšas baudījumu, sasmalcinātos valriekstos, kas sajaukti ar granātābolu sulu, ieslēpta vismaigākā vista, kādai jebkad biju pieskāries.

Otrajā dienā, kas ir nedēļas vidus, ģimene un viņas jaunie draugi sarodas pie brokastu galda, kaut arī visi teorētiski kaut kur strādā, neviens nekur nesteidzas, ja nu vienīgi ceļotāji, kas jau atkal strikti saplānojuši savu dzīvi. Tiek vārīta kafija, tēja, lauzta maize un ēsta omlete. Dēliem atnāk ciemos draudzenes, un galds paliek rosīgāks, tiek noņemti lakati un ris bezdievīgas sarunas..

Mēs atkal kāpjam klintīs un dzeram tēju, un atlīdzībā par to, ka fotografējāmies ar vietējiem, katrreiz no jauna tiekam pie pilnām kabatām saulespuķu sēklu. 

                                   Foto - Sandijs Mešķis

Laiks sāk bojāties, šķiramies no Koriša un dodamies tālāk uz vidieni, prom no kalnainās Kurdistānas. Uzpildot degvielu, aptveram, ka pilna bāka izmaksā 7 eur, bet vietējie ar benzīnu nebrauc, jo gāze ir 8 reizes lētāka. To man bija paspējusi izstāstīt Koriša draudzene, viņas puisis nestūrē, jo nevar dabūt tiesības, ja neapmeklē obligāto militāro dienestu. Sākumā mūsu meitenes domāja, ka Irānā sievietēm ir nepieklājīgi vadīt mašīnu, bet, kad redzam, kā laiž mūsu vietējā ar pusnokritušu lakatiņu, jautājumu vairs nav. Arī klinšu kāpējas pie dabas ļauj lakatiņam noslīdēt, viss ir relatīvs, es nodomāju un sāku nesāt pieklājīgus šortus, kas apraujas īsi zem ceļiem. Ar to braukšanu te vispār tā jautri, no apļa vidus trešās joslas auto pilnīgi legāli taisa pēkšņi labo pāri visam mudžeklim un, lai nebūtu sadursmes, apkārtējiem tas ir jāsajūt, kādā reizē pirms guļošā policista piespiestu bremzi slīdu kopā ar pārējiem, blakus man viens ar izgrieztiem riteņiem, bez abs iet tieši sānos, jāatlaiž pedālis un jāatrod, kur paslēpties, pārlecot pāri guļošajam, tad visi turpina ceļu, it kā nekas nebūtu noticis. Reizēm zilie lielie lauķu pikapi griežas apkārt visnepiemērotākajās vietās pāri visām joslām, viņi ir paslēpušies bārdās un lakatos, bet uz muguras tiem kārtīgs kalns ar apelsīniem, ja kāds nokļuvis braukšanai pretējā virzienā, tas bez mulsuma turpina iesākto ceļu, un nav nekādu ņemšanās, vienkārši visi brauc tur, kur viņiem vajag.

Prologs

Ir 1977. gada vasara, Farzins tikko pabeidzis jurisprudences studijas un no Teherānas atgriezies Kermašahā, pilsētā, kurā pavadījis lielāko daļu savas bērnības. Viegls satraukums kņudina viņu jau no paša rīta, nevar noliegt, ka Farzins pamatīgi ieķēries Anahitā, kurai šodien jāatgriežas no Šīrāzas mākslu festivāla, soļi kāpņutelpā, bet atkal nekā, tie paiet garām un apstājas stāvu augstāk. Farzins saprot, ka nespēj valdīt pār sevi, izliecas pāri atvērtā loga palodzei, vēl pirms stundas viņš to uzskatītu par padošanos, par sava vājuma izrādīšanu. Karstā dienas saule jau patvērusies mājas otrā pusē, viegls vējš iesitas matos, uz ielas viņas nav, nočīkst mašīnas bremzes, bet arī tā nav viņa, pretējās mājas pagalmā puikas spēlē futbolu, Farzins uz mirkli sevi iztēlojas bezrūpīgi spārdām bumbu, tad kaut kas nošvīkst un atsitas pret durvīm. Viņš atraujas no loga, lai izmisīgās gaidas nenodotu vājumu. Viņa pieklauvē un atver durvis, istabu piepilda sievišķīgs spēks, kas kā elektriskais lauks pārņem telpu ap sevi, liela ādas soma noslīd no pleca pār kleitu ar sarkanajiem magoņu ziediem, ieskandinās un uz zemes pie Anahitas kājām paliek auduma maisiņš ar divām Shiraz vīna pudelēm, viņi apskaujas un kādu brīdi skūpstās pie neaizvērtām durvīm. Satumst, Farzins pieceļas no galda, lai atvērtu otru pudeli. Viņa ir filmu un mūzikas raisīto iespaidu pārpilna, īpaši galvu viņai sagrozījuši franči, ja Farzins nebūtu pret viņu tik džentlmenisks un elegants, varbūt jau pavasarī viņa dotos studēt uz Sorbonu. Nakts saruna, šķiet, nerimtu nekad, pat rīta ausma viņus nebiedē, vienīgi tas, cik ļoti viņi grib viens otru, liek atstāt nepabeigtu vīna pudeli un knapi aizdegtu cigareti. Rīta dzestrums no Irākas līdzenumiem pāri kalniem ienes spirgtu gaisu piepīpētajā istabā, viņi palien zem palaga un aizmieg tikai tad, kad pirmie saules stari rubīna sarkani iemirdzas uz galda pamestajā vīnā. Farzins vēl pēdējo reizi uzliek plašu atskaņotāja galviņu uz svaigi atvestās plates un trāpa Marianas Feitfulas dziesmai This time gandrīz uz pašām beigām. 

                                          Foto - Roy Essoyan

Ir kas tāds, ko viņi nav viens otram pateikuši, varbūt tikai tāpēc, ka tās ir tikai nojausmas, kaut kas vēl nepastāvošs, tikai gaisā virmojošas sajūtas, ka varbūt drīz viss būs savādāk un ka Anahitas jaunie draugi no Francijas vairs nebrauks uz mākslu festivālu, bet viņa ar šo pašu magoņu ziedu kleitu, kas tagad tik vienaldzīga nokritusi uz zemes, lepni spīdēs Parīzes nesen uzbūvētajā modernajā Charles de Gaulle lidostā.

Pēc dažiem gadiem Kermašahai pāri lidos Huseina šāviņi, kūpēs sabombardētais lidlauks un no iekšzemes bāzes prettriecienā dosies Irānas reaktīvās lidmašīnas.

Austroungārijas pēdās

Nelielā segā mājīgi ievīstītam bomzim divlitrīgs bamslis ar dzeltenu šķidrumu, uz mirkli sabremzēju skrejriteni, redzu, kā viņš, abām rokām turot plastmasas pudeli, nodod to savam kolēģim. Sekundes daļu galvā virpinu domu par šķidrumu, līdz ataust skaidrība, ka tas taču pussaldais muskata vīns, tokajietis točna nav. Ripinoties Donavas virzienā, pamanu mantu kaudzes, kas sāk aizsegt gājēju ietvi, te parādās dīvāni, klubkrēsli, papardes, plašu atskaņotājs, panna, katli, koka atlūzas, žirafe bez galvas, grāmatas nelasāmajā ungāru valodā, koka gabali, līka stāvlampa, kāds to visu papildina, kāds šķiro un nes prom, kaut kāda savdabīga simbioze. Dzīvokļa saimnieks no rīta teica, ka svarīga diena, šķita, ka laikam kārtos istabas un metīs ārā nevajadzīgo, bet, kā noskaidrojās pēcpusdienā, viņš pieder pie otrās kategorijas – vācējiem, divi lielie matrači, akadēmiskā smailīte, kas nolikta tieši priekšā mūsu istabas durvīm, pāris plauktiņi un kaste ar sīkumiem. Jāatzīst, ka es viņu saprotu, jo pats apskatīju iepriekš pieminēto plašu atskaņotāju un nepaņēmu tikai tāpēc, ka tam nebija galviņas, un arī uz stāvlampu noskatījos, sapratu, ka pasātā varētu pat iestūķēt, bet atpakaļceļā paredzēts piestāt Ikea un, ja nāks vietā kāda jauna manta, no lampas būtu žēl šķirties.

                                                           Foto - Sandijs Mešķis

Dita ieradusies Budapeštā uz mūzikas konferenci Bush, vakaros te notiek koncerti. Man savukārt plānā satikt vienu serbu, kas jau daudzus gadus dzīvo Budapeštā un strādā universitātē, pārējo laiku esmu paredzējis pavadīt muzejos un karstajos baseinos, bet tāpat vien, no pienākumiem brīva, līdzi brauc mana mamma, viņai par godu iegādāta jauna mašīna, taisnību sakot, diezgan paveca, bet uz priekšu kust labi. Tehnikas un transporta muzejs izrādās nojaukts, bet ar vēl labāku reitingu atrodu lauksaimniecības muzeju, pēc tam nokļūstu avioparkā pie lidostas, kur man sanāk laba ekskursija ar vienu no darbiniekiem, kādā no Il lidmašīnām notiek filmēšana un tajā nevar iekļūt, tāpēc viņš, redzot, ka es kaut ko drusku saprotu no tā visa un ka man tiešām interesē, slēdz vaļā visas lidmašīnas.

Pēc pirmās dienas, kad ar skrejriteni esmu noripinājies vismaz 30 km, kājas jau palikušas tādas jocīgas, un es dodos uz karstajiem baseiniem izsildīt no muskuļiem pienskābes.  Tā ir 16. gadsimta ēka ar apaļu kupolu virs centrālā baseina, caur kura mozaīkas stikliņiem ielaužas dienas gaisma. Vakarā festivāla ietvaros nonākam pasākumu epicentrā, vienvirzienu ielas piepildītas ar takšiem, cilvēki visās malās, koncerti uz vairākām skatuvēm, un tas viss ir tik dzīvs, pilns un īsts, šaurās ielas uz mirkli atgādina Pa asmeni skrejošo, tās izkārtnes, neons un cilvēki.

Sestdienā kopīgi apmeklējām mākslas muzeju un, kā jau tas parasti notiek, šie grandiozie, masīvajās celtnēs ievietotie muzeji kā vampīri uzsūc visu palikušo enerģiju.

                                                           Foto - Sandijs Mešķis

Svētdien no rīta uz Slovākiju, plānoju paspēt uzskriet Čopokā, bet laiku pa laikam man nūja visā garumā vai kāja pāri pa celim ieurbjas sniegā, izprovēju velšanās metodi, bet tā darbojās tikai virzienā uz leju, sāk satumst un tā, virsotni nesasniedzis, ripoju lejā. Otrajā dienā jau laicīgi sākam grozīties pa kalnu, naktī sasnidzis vēl, sniega pēdas palikušas arī uz mašīnas jumta, par ko policisti veikli iekasē 20 eiro, lai nākamreiz mēs labāk atcerētos paņemt līdzi slotiņu. Trīs stundās esam kārtīgi nomocījušies un nu esam gatavi doties mājup. Izbraucam vēl pirms tumsas, lai pāris stundas varētu baudīt skaistās, piesnigušas Tatru ainavas.

                                                           Foto - Sandijs Mešķis

Pasaulē vispieprasītākais tenors

Pēc turku pirts un mazas peldes dodamies uz operu, zeltainā lifta spoguļu atspīdumā pamanu, ka esam pārtapuši par zolīdu pāri, kas kļuvuši piederīgi šai augstceltnē ieslēptajai greznībai. Viegls satraukums par visu, kas sagaida, gan to, kāda būs irāņu arhitektes Zahas Hadidas projektētā ēka, ko redzēju jau attālus, gan publika, gan Berlīnes filharmoniķi un pianiste Yuja Wang. Pilsētā viss ir liels, ierastās proporcijas nojūk, lai šķērsotu sarežģītās, haotiskās ielas nepietiek ar Eiropas pārvietošanās intuīciju, bieži vien iedomātie ceļi ved strupceļos un izskatās, ka 600 metrus augstais Canton tornis ir tepat pie Operas, tepat cauri skvēram, bet tā mēs līdz viņam nekad nenonācām, jo tas tepat bija savi 5 km nevirzienā. Pirmajā dienā sapratām, ka pārvietošanās laiks jāreizina ar Ķīnas koeficientu, apmēram ar divi.

Opera ir pie pašas viesnīcas, nākas iziet cauri ķeburu krātuvei, kas ir iespaidīga modernisma ēka, iekšpuse veidota stiklā, bet fasāde no gaišiem akmens taisnstūriem, ārējās malas ir atstātas nelīdzenas, it kā celtne būtu klints relikts strauji augošajā pilsētā. Šajās dienas noris starptautiskais gaismas objektu pasākums, tāds kā Staro Guandžou, ko atbalsta lieli lāzeri, kas atmostas vakarā pilnajās stundās un ar militāru jaudu sāk šaudīties pār pilsētas debesskrāpju sienām, urbjoties mākoņos un rimstoties smogā. Ieeja operas namā ir no vairākiem līmeņiem, formas ir kā nākotnes kosmosa kuģim, bet vienlaikus nav pazaudētas dabas pasaulē sastopamās liektās līnijas, zāles sienas krāsotas brūngani zeltaina tonī, sienas ar Gaudi stila apaļumiem, nav neviena taisna vieta, varbūt skatuve, bet arī ne vienmēr. 

                                                           Foto - Sandijs Mešķis

Vietas A sektora pirmajā rinda mūs tikai nepilnus desmit soļus šķir no skatuves, jau pēc pirmajiem berlīniešu atskaņotajiem skaņdarbiem var sajust auditorijas sajūsmu, bet, kad uz skatuves uznāca pianiste, man kļūst bail, ka tik sajūsma, ar kādu cilvēki aplaudē, viņu nenogalina, viņa tiešām bija lieliska un berlīnieši tieši un precīzi, tur vienkārši nav ko piebilst.

Pār plecu pārslīd snaipera sarkanais lāzera stars, sirds saraujas, uz mirkli apstājas kā gatavodamās pēdējam dzīves sitienam, pārslīd un atpakaļ vairs nenāk, neviens nesaļimst, diriģenta sera Saimona Retla sirmie mati turpina svaidīties un visi vijoles lociņi turpina kustēties, sāku meklēt naidīgo ieroci, tā stars atradis kādu ar telefonu rokā un it kā neizlēmībā drebinās tumšajā žaketes atlokā, šaut vai nešaut, gaismas avots ir nevis kāds griestu lūkā nogūlies profesionālis ar smagu klusinātāju ieroča galā, bet gan darbinieks, kas ar lāzera staru mēģina ierobežot telefona lietotāju skaitu koncerta laikā.

Otrajā vakarā operas teātris mūs gaida ar, citēju kādas grāmatas nosaukumu, „pasaulē vispieprasītāko tenoru” Jonasu Kaufmanu un, kā viesnīcas liftā izsakās kāda kundze no Vācijas, ko biju ievērojis jau iepriekšējās dienas koncertā, lai dzirdētu pašmāju tenoru, viņai esot jābrauc uz Ķīnu, jo Vācijā uz viņa koncertiem biļetes vienkārši nevarot dabūt. Pirmajā daļā nācās disciplinēt emociju izrādošos klausītājus, lai apturētu to nekontrolējamo vēlmi aplaudēt pie pirmās iespējas, otrajā daļā bija sakrāts tik daudz enerģijas, ka Kaufmans nodziedāja papildu četrus gabalus un palika jau bail, ka neesam iekļuvuši kāda neuzvaramā cilpā.

                                         Foto - Sandijs Mešķis, Dita Ābola

Braucot metro, Dita nejauši ar lietussargu paceļ svārkus, bet neviens nepamana ne to, ne arī to, kā viņa izbijusies acīm pārslīd līdzbraucējiem, lai atrastu kādu, kas tam būtu pievērsis uzmanību, bet visi iegrimuši savos telefonos, daži izskatās tik laimīgi, smaida un sūta ķeburu virknes, saņemot pretī citus ķeburus, kāds lasa ķeburu grāmatu, kāds skatās filmu, redzu, kā meitene restorānā nepaceļ ekrāna izgaismotās acis, tajās griežas ķeburu dejas, viņi iekāpj mašīnā un no tumšā salona atspīd ekrāna gaisma.

Lai brokastīs saprastu, kad kā kas jāēd un no kā tas gatavots, vajadzētu pavāru ar tulku. Šoreiz laika nav daudz, un pieczvaigžņu viesnīcas virtuve sanāk tik tāds skrējiens pa galdu. Iepriekšējā dienā, kad staigājām pa vietējo ieliņām bijušajā konservu rūpnīcas rajonā, kam tagad dots nosaukums Redtory un kur tagad ierīkotas mākslinieku galerijas un nobaudījām uz gaisa balonu gāzes degļa cienīgas liesmas pagatavotas nūdeles un gaļu, kas patiesībā ir kaut kādas atsevišķas detaļas no dzīvniekiem, tikai grūti saprast no kādiem, varēja nedaudz ieskicēt ikdienišķo virtuvi.

                                         Foto - Dita Ābola

Neliela cīņa par iekļūšanu istabā, jo jau trešo reizi nestrādā piekļuves kartes, pēc tam neliela miss un mistera cīņa pie administratoriem, un tad jau atkal melnais mersedes mūs ripina atpakaļ uz lidostu, pa ceļam vietām sabūvētas masīvas celtnes kā melnie caurumi izliec ainavu ap sevi, vietām nabadzīgāki rajoni ar zaļumiem uz jumtiem, vietām ziedi, vietām dārznieki un nedaudz noguruši skatieni no gaišā ādas salona.