Nonāku
vidusskolā, iespējams, Pirmajā ģimnāzija, taču neliekas, ka tam būtu kāda īpaša
nozīme, citādi jau censtos to noskaidrot.
Īsti pat nezinu savu klasi, nezinu klasesbiedrus, viens liekas redzēts
no universitātes laikiem, jā, studijas sen jau esmu pabeidzis, tas nevienu
nesatrauc un pat nav jāslēpj ne no skolotājiem, ne biedriem. Otrā stāva plato
kāpņu pagriezienā tāds kā vestibils ar lielu tablo – stundu saraksts, man tas
nelīdz, nespēju tajā atrast ne kabinetus, ne skolotājus, tur viss jebkurā mirklī
var mainīties, velku ar pirkstu līdzi, atrodu pirmajā stāvā literatūru, lai kas
tur arī notiktu, eju. Zilā jakā, garu atslēgas ķēdi pie biksēm, jau nedaudz
iekarsis, pie brūnās tāfeles darbojas izplūkāts dredains skolotājs – augstākā
matemātika, tā ir pirmā reize manā mūžā, jā tiešām, nekad neesmu to mācījies.
Pārlaižu acis, saprotu, ka tā ir mana klase, nekādas literatūras nebūs, negribu
nīkt gaiteni un atrodu brīvu vietu otrajā rindā. Atceros, ka universitātes
laikos pirmajā kursā bija izvēles priekšmets, ko tieši tā arī sauca – augstākā
matemātika, neviens, itin neviens to neizvēlējās piecus gadus pēc kārtas, un
tad tas tika izņemts no aprites, un tagad, sēžot klases labajā malā ar
sakrustotām kājām, kas līdz pusei ieslīdējušas ejā, nožēloju, ka esmu bijis
tāds nejēga un skrējis visiem līdzi. Pirms divdesmit gadiem tika dota izvēle...
blenžu tāfelē un neko, neko
nesaprotu. Kur vēl stulbāka sajūta, kā
deviņdesmitajos, kad dažreiz, nākot no skolas, paspārdīja rajona krieviņi, nu toreiz mēs viņus
vēl nesaucām par urlām, bija drīzāk tādas nacionālistiskas, vāji apzinātas, bet
tomēr cīņas, mēs jau arī viņus neglaudījām, bet viņi mūs sita biežāk. Guli uz
zemes un viņi spārda, parasti jau tā vāji, vairāk sasmērē drēbes, ja nu vienīgi
trāpa pa lūpu, drusku tad piepamst, mājās jāpieliek ledus, reiz tas pat pielipa
pie sūrstošās lūpas, labi auksts trāpījās, noraut nevar, pēc kāda brīža gan pats
atlaidās. Viņi spārda un tu ceri, ka netrāpīs pa seju, jo tur tās lūpas,
pieliec priekšā rokas, zini, ka tas tāpat drīz beigsies, vēl tikai somas
pārbaude, un varēsi skriet mājās caur priežu meža līkajām takām, purinot skujas,
kabatās sadzītas smiltis. Somas pārbaudē pirmās izlido grāmatas un klades, izbirst
šaha figūras, sporta tērps un, ja esi kaut ko labu iemainījis un drusku
pacēlies šajā dienā ar kabatās ieslēptiem labumiem, arī tur ieslīd tuklie pirkstiņi,
izčamda, bet krieviņi nebija naivi, tie sūda ietinamie košļeņu papīri viņos tikai
uzsita smieklus, ņēma naudu, tā nebija liela, parasti ietaupīta no neapēstajām
pusdienām. Kādas piecdesmit kapeikas, vēlāk repšiki, bet, kad pienāca latu
laiks, rajonā saķeršanās bija retākas, šur tur pa kādai situācijai, pazaudēju
divlatnieku, ieskrēju tupikā. Bet čaļi godīgi, nepaņēma nenopelnītus, nolasīja
lekciju – ja mēģini bēgt, esi pārliecināts, ka to spēsi izdarīt, savādāk
noķersim un būsim uzvarētāji, labāk esot izmantot taktiku „saruna”, bet ar tām valodām man nekad nav gājis, krievu
valodu tā kārtīgi neiemācījos, laikam pārāk daudz izmantoju taktiku „kājas”.
Sakoncentrējis
visus spēkus, sekoju līdzi aprakstītajai tāfelei, gaidu vārdu integrālis, bet
nav, un nav vispār nekā tāda, ko varētu saprast, kas atgādinātu jebko
pazīstamu, mijas burti ar skaitļiem, vesela virkne ar lielajiem N un dažreiz
parādās kvadrātsakne, liekas, spārdīšana nebeigsies, sargs ar zvanu pogu pie
ieejas durvīm ir nogalināts un dredainais skolotājs ir iegājis stounā un pazaudējis jebkādu laika
sajūtu. Kā tas var būt, man ir augstākā izglītība, bet no augstākās matemātikas
sajēgas nekādas.
Sākas
starpbrīdis, izeju uz ielas, tur tāds viegls maidana bardaks, kaut kādi sīkie
mani apšauda ar lodēm, tās gan netrāpa, bet tāpat bailīgi un nav skaidrs, kas
būtu, ja trāpītu. Sāku bēgt un iekļūstu siltumnīcā, garā kā vilciena sastāvs, durvis
aizveras, atveras nākamās koka, metāla... tā es kaut kā izsprūku, jātiek atpakaļ ar steigu,
varbūt beidzot literatūra trāpīsies. Bet nē, kaut kāds tirliņš, garš, zeķubiksēs
vai puscaurspīdīgos legingos stāsta par dabas zinātni, tie skolēni mūsdienās ir
tik iecietīgi, stunda ir apbrīnojami īsa, bet varbūt nokavēju sākumu, bēguļojot
no tiem sīkajiem, neko neatceros, ko viņš tur murgoja.
Dodamies uz citu
klasi, mana taktika – sekot pārējiem, negribu vairs piedzīvojumus vai kādu jau
bijušu nodarbību un arī ārā vairs neeju. Klase bez skolotāja, laikam vēl
starpbrīdis, sēžam un čalojam, nedaudz pārspīlēju, ar mani neviens nerunā, klausos
no malas un reizēm kaut ko iepīkstu sarunām pa vidū. Izmantoju laiku, apskatu
meitenes, nekas tāds īpašs vai izteiksmīgs. Kopā divdesmit vai trīsdesmit
skolēni, tad atveras durvis, visi pagriež galvas, es arī, tāds saprātīgs čalis
neliela auguma pakar mēteli pie durvīm, nolaiž ekrānu, sasveicinās un parāda
fragmentu no filmas, stunda knapi iesilusi, kad viņš pienāk pie manis, apsēžas
ieslīpi pretī un jautā par kaut kādu darbu, vai esmu lasījis, bāc, točna neesmu
par tādu pat dzirdējis, mēģinu izlocīties, kaut kā pieklājīgi pateikt, ka
gandrīz nezinu vai kaut kā tā, bet viņš tāds ļoti lādzīgs, kaut ko vēl runā un
runā, tad atkal pieceļas, parāda vēl kādu melnbaltu fragmentu un stāsta par
nedzirdētām grāmatām, kas jaucas ar fragmentiem, līdz saprotu, ka grāmatas
varbūt tiešām ir grāmatas, bet uz ekrāna tiek projicēti nevis izrāvumi no
filmām, bet gan literatūras skolotāja iztēles radīti fragmenti no darbiem, kuri,
gatavojoties stundai, bija jāizlasa. Tajā brīdī atceros par atmiņas karti,
vajadzētu to parādīt skolotājam, kaut kā uzaicināt iedzert alu, kā lai viņam to
izstāstu, atspiežos pret galdu, sajūtu aukstas virsmas pieskārienu elkoņiem,
kur gan palicis tas dīvainais panorāmas rata kauliņš, labi ka karti nokopēju.
Pēc nodarbības
nekavējoties pieskrienu ar blociņu un, īsi paskaidrojis, ka esmu nokļuvis skolā
tā neplānoti vēlu rudenī, gribētu iegūt ieteicamās literatūras sarakstu. Uzsveru
– ieteicamās, nevis obligātās, nezinu gan, vai tas kaut ko maina un kas gan ir
labāk – ieteicams vai obligāts? Bet viņš nemoralizē, klase paliek arvien
tukšāka, viņš, pārliecies pār blociņu, veido stabiņu ar autoriem, tik droši un
pārliecinoši, ne reizi nesaminstinoties, tur nav neviena latviešu autora, bet
daži tomēr dzirdēti, saraksts paliek arvien garāks un garāks, netiek minēti
darbi, tikai autori, domājams, lielākā daļa no tiem nav tulkoti, atvēruma
labajā pusē viņš apstājas – šitie būs, tur esot arī no obligātajiem. Klase ir
gandrīz tukša, aizveru bloku un izeju gaitenī. Liekas, soļiem šodien pirmoreiz
piešķirta jēga, tieku līdz koridora galam, apstājos un vēl reizi atveru vietu
ar autoru sarakstu, tas stāv nemainīgs,
ne vairāk, ne mazāk, visi kā viens, ar acīm pārskrienu pāri un sāku jau dažus
iegaumēt, tagad tikai viens uzdevums, ar šo man ir jātiek ārā, lai kas arī notiktu.
Pabāžu priekšpusē aiz biksēm un sakārtoju jaku, lai no ārpuses nekas nav
redzams, rokas man ir brīvas, lejā pa platajām kāpnēm, bet nu jau skrienu, garām
sargam, tas dzīvāks par dzīvu iezvana nākamās stundas sākumu, mani pirksti savilkušies
aizsardzības dūrēs, neuzticēšos nevienam, neapstāšos un nerunāšu, ar kāju
atstumju durvis, lielas, bet neticami vieglas, tas nav uz labu, robeža starp
skolu un rudenīgo Raiņa bulvāri, uz ielas ir aizdomīgi mierīgs, būs sūdi, kamēr
neviens neskatās, izmantoju brīdi, pārbaudu vai klade vēl vietā. Uzņemu
virzienu uz Vanšu tiltu, cauri parkam gar kanālu, sajūta tāda, ka koki, krūmi
un pat dzeltenā ķieģeļu ēka redz mani rentgena skatā, kur miesa blāvi ievilktām
melnbaltām kontūrām un tumšāku taisnstūri pašā vidū kā norītu ķieģeli. Ticis uz
tilta, pielieku roku pie vēdera, viss vēl vietā, un aizelsies pusbalsī skaitu – Pērvical Everet, Henrij, Henrij ā
Grīn, Delīz, Delūz, Teee Huču, Mahem Šifer..