Epilogs jeb lidojums ar pīli

Vajadzīgs zīmogs, Pāvils ieskrien pašvaldības ēkā, kādu brīdi nekas nenotiek, sēžam buhankā ar kravaskasti un pa atvērtajiem logiem vērojam, kā pie veikala pieparkojas tante ar kvadraciklu. Paša skrien atpakaļ, rokas viņam tukšas, viss labi, mums jāuzliek savi paraksti uz baltas papīra lapas, pret mums pagriežas atbildīga, nomazgāta seja, viņai vajagot tikai parakstus salīdzināšanai, izmazgāti mati un vienmērīgi pieguļoša kleita bez traipiem un smakām, vēroju viņu un parakstu uzlieku kā lielu kleksi pa puslapu, nemaz nav līdzīgs, rokas stīvas no akmeņu skaldīšanas un turēšanas pie laivas. Smirdam kā ņenci un viņa grib tik no mums vaļā, trīs nedēļas bez dušas, drēbes pievilkušas ar dūmiem, tundru un zivju iekšām. Printeris spļauj lapas. Zīmogs atsitas pret papīru un ievibrē galdu.

Virs rūpīgi sapakotiem paraugiem guļ beigta pīle, viena plezna eleganti pārstiepusies pāri kastes malai. Koka ēka necilā pagaisušā pasteļa zilumā slēpj satrauktu atmosfēru, šodien no Pjošas lidmašīna, tiek svērta krava, nesam kastes, somas, matracīši, guļammaisi, kuriem somās neatlika vietas, un teltis, kuras tā arī netika izmantotas. Uz svariem nolieku paraugu kasti, tie rāda 11 kilogramus, tad vēl vienu, pavisam uzmanīgi, lai nesaspiestu pīles pleznu, pāris somas, kopā četrdesmit pieci, svari ir pilni un jāliek nākamā mantu porcija. Pīle ar kasti tiek nolikta malā, viņa arī lidos, par viņu ir samaksāts, sajūta, ka viņa ir nemanāma, neviens nepievērš tai nemazāko uzmanību, it kā beigta pīle būtu visparastākā krava. Un varbūt jau tā arī ir, sakrāmējam divsimt kilogramus, AN-2 šoreiz durvis var aizvērt, bet pilotam katrreiz ceļā līdz savai kabīnei jākāpj pāri mūsu kastei ar pīli.  Tā esot dāvana no Andreja un Sašas, bija ieķērusies tīklos, vai es vēl kad viņus redzēšu, paspiedu roku, kautrējos apkampt. Acu priekšā palikušie stāvi un rokas, kas paceļas, pamāj, tad atkal nolaižas, it kā piekusušas un tā, līdz mēs pazūdam aiz upes līkuma. Tikai suņi nav atnākuši pavadīt, aizskrējuši tundrā, ja atnāks ar asiņainiem purniem, būs medījuši briežus un viņus nošaus, tādi ir tundras likumi.

Autora foto

Laiks mierīgs, sakņūpu pār somu un aizmiegu. Arhangeļskā saule, vakariņās mēs ar Ģirtu neesam ēdelīgi, viesnīcā sākām cīnīties ar vienu no lašiem, kas iepakots kā paraugs 190V-SM, celofāns un papīrs, divi kārtīgi gabali pa pāris kilogramiem, saprotam, ka abus nevedīsim, viens jāapēd, ielieku izlietnē, sāku graizīt, drīz tualete izskatās pēc lētas šausmenes, viss atkal smird pēc zivīm, rokas, drēbes un pat bārda, no kuras velku ārā garas gaļas strēmeles. Un tad mēs ēdam un ēdam svaigi sālītu lasi un es vēl ēdu pie lidostas ārā un arī brokastīs tas līdzi, tas ir visur, īpaši daudz manā kuņģī. Kad Aeroflot stjuarte man pasniedz maizīti, arī tajā saskatu lasi. Vēl viens tikpat liels, nelegāls gabals ir manā mugursomā, to nākas vēl Maskavā atrādīt un pabāzt zem skenera, darbiniece to apskata un klusi pie sevis nosaka Salmon Trutta, nē, viņa nesaka ne vārda, tikai norāda uz metāla būri, kurā jānovieto soma, ar tādiem maziem, melniem ritenīšiem. Nekas vēl nav beidzies, aizliegtā zivs ir manā termosā, manā somā un visā ap mani. Lidmašīna nosēžas vienkārši lidostā Rīga, te nav ne uzvarētāji ne zaudētāji, te pat nepiemin Puškina dzimšanas dienu, ko svin visa pasaule, te ir vienkārši Rīga, kurā tagad man ir sasodīti daudz sālīta laša.

Lielā trepe

Ja mājas ārdurvis aizvērtas un no ārpuses atbalstītas ar koku, tas nozīmē, ka saimnieks nav mājās, zagšanas te nav, bet tas nenozīmē, ka nav cita veida noziedzības. Te, piemēram, nedrīkst ne makšķerēt, ne medīt, cilvēki te izmirtu, ja klausītu šim likumam. Tāpēc no rīta, pirms došanās maršrutā, sasējām āķus butēm, te ir kāda interesanta suga, kas dzīvo upēs, ūdenī, kas pusi dienas ir iesāļš un otru pusi dienas salds, pēc izmēra un izskata līdzīga mūsu Baltijas jūras dzīvniekam. Svarīgi ir kaut kādā veidā tikt pie pirmās zivs, piemēram, ar vizuli noķert lasi, no tā iekšām var sagatavot ēsmu, uzlikt uz āķiem un ar svina atsvaru galā ielidināt pēc iespējas tālāk ūdenī, pie krasta ir mīkstā duļķainā ņjaša, arī butēm tā nepatīk. Pēc pusstundas pārbaude un iespēja noāķēt vismaz vienu zivi. Līdz brīdim, kad āķis ieķeras akmeņos vai zālēs un notrūkst, metiena laikā noraujas svins, bute acu priekšā noāķējas un aizpeld, vai arī norijusi āķi tik dziļi, ka ar galvas nogriešanu nepietiek, velc ārā, piņķerē nosalušiem pirkstiem, mēģini piesiet jaunu āķi un brīdī, kad viss sagatavots jaunam metienam, sapiņķerējas spole, kamēr novērs acis no āķa un darbojies gar spoli, ēsma ir nokritusi un āķis iestrēdzis atsvara cilpā. Tad nu jāmet miers, eju pa upi uz augšu meklēt vietu, kur varētu noķert kādu foreli vai lasi. Upes krasti ir diezgan nebrienami, nākas kāpt augšā un atkal lejā, ne pa tundru, ne gar krastu īsti uz priekšu tikt nevar, vēl tās meandras ar plašām palienēm, mīksta zeme un slapja zāle, brienu, brienu un attopos tieši turpat, kur biju pirms pusstundas. Sapratu, ka līdz ideālajai vietai netikšu, sāku mētāt vizuli, tas ķeras krūmos, aiz jakas kapuces, tad trīsžuburis ieduras pirkstā, tad noraujas zem kāda akmens upes vidū un, kad mēģinu to atbrīvot, piesmeļas zābaks, slapjš tas ātri noberzīs kāju. Uzlikts pēdējais rezerves vizulis, ar to izvelku pāris nelielus kariuss – baltās zivis, kas te kotējas vairāk kā suņu barība.  Nekādi laši neķeras un man jau ir pieredze, ka braucienos, kuros dažas no ēdienreizēm paredzēts aizstāt ar nomakšķerētajām zivīm, viss beidzas ar to, ka komanda atgriežas atpakaļ ar mazāku svaru. Visa tā makšķerēšana ir izdomāta, neviens nekad neko nav noķēris, vienkārši cilvēkiem ir bail to atzīt, tāpēc tiek izdomāti stāsti un taisīti fiktīvi foto ar lieliem lomiem, kas notralēti ar zvejas kuģiem. Atnācis atpakaļ uz bāzi redzu pie ieejas durvīm lielu svaigi noķertu lasi, bet uz galda ikrus.

Autora foto

Datorā ir dažas filmas un pilna baterija, ģenerators te vakaros strādā līdz pusnaktij, piedāvāju Black Sunday, bet Aņa paziņo, ka visi tie amerikāņu aktieri izskatoties vienādi, filma tiek izbrāķēta. Vakars ir mierīgs, līdz Pāvils uztaisa karstvīnu ar spirtu un mēs vienojamies par La Grande Bouffe, tā vispār ir vienīgā filma, kas visā šajā laikā arī tiek noskatīta, sailgojos pēc ceptām olām, sausa sidra ar maziem, maziem burbulīšiem, kas lec pāri gāzes malai un knaiba vaigus kā brīnumsvecītes dzirksteles. Filmas varoņi pārēdas un nomirst, tieši tāpat kā mūsu koka namiņā lemingi, dienā, kad devāmies prom no Ludavataja, divi pūkaini peļveidīgie guļ uz takas acīmredzami pārēdušies.

Pāvils meklē devona zivis un kaislīgi makšķerē mūsdienu, pēc darba pie tuvējā atseguma viņš mani paaicina līdzi, mēs ejam pa visurgājēja iebrauktu ceļu kādus piecus kilometrus, tad ielaižamies upes ielejā un sākam makšķerēt, vizulītis, kā parasti, ķeras aiz visa, kas virs un zem ūdens, līst, ir krēslains un zivīm mēs atkal neesam interesanti, sāk uzmākties odi. Pāvilam aizlaižas viens septiņkilogramīgs, bet vienu nelielu viņš tomēr izvelk. Vakariņas izdevušās un mēs ejam mājās. Nākamajā dienā pie atseguma, divu stundu gājienā no bāzes, atnāk Sergejs savā baltajā cepurē skaļi bļaustīdamies pretēji visām Pāvila norādēm par kamuflāžas drēbēm un pilnīgu klusumu, viņš iemet un ar pirmo reizi izvelk foreli, tā tiek ietīta folijā un pēc 20 minūtēm pilnībā apēsta. Mēs uzmanīgi sadedzinām asakas, lai nepaliek nekādi pierādījumi, te vairākas reizes mēnesī ar helikopteri atlido zivju inspektori, nu ņedaj Bog!, saka Sergejs Mihailovs, pie mums kaut ko atradīs. Bet pie mums nelido neviens, dzirdējām baumas, sakrāmējām somas un gaidījām, ieslēdzām ģeneratoru, lai varētu sazināties, iemarķētajā nosēšanas vietā pat nopļāvām zāli, bet neviens neparādījās un mums nācās gaidīt labu vēju, lai kādu dienu motorlaiva tiktu garām Volungai, gar mūsu nepiepildīto sapni Kristovij ragu, gar mūsu koka namiņu, paspētu vēl paisuma ūdenī iekļūt upes grīvā un pa estuāru tiktu līdz bāzei. Ģirts sāk jau nervozēt, palikušas pāris dienas līdz lidmašīnai no Pjošas, ja mēs nepaspējam, visas biļetes iet vējā un mēs te paliekam varbūt vēl kādu nedēļu, iespējams, ka tūristi lidos uz Narij-Mar un ar viņiem varētu tikt prom, paši noalgot helikopteri nevarētu, tas izmaksā kādus 8 tūkstošus eiro. Ja jūra nemierīga, motorlaiva pakaļ netiek un ar tiem helikopteriem kā ar bitēm, neko īsti nevar zināt.

Dodamies uz tālākajiem zināmajiem atsegumiem, kur Ģirts ar Arķomu jau pamanījušies aizmaldīties, viņi tajā vakarā pēc garā gājiena izskatījās noguruši, tur paleoaugsne un pēdu fosilijas, burvīgi smilšakmens atsegumi upes krastā. Te ir īsta paradīze, diezgan silts, kādi astoņi grādi plusā, nav vējš un nav odu, tā ir ļoti reta kombinācija, lielā trepe pokerā trāpās biežāk. Nolēmu vēl pēdējo reizi paņemt spiningu, pāris reizes iemetu un, hops, lasis. Sameklēju malku, bērza tāsi, kamēr kuras uguns, iztīru zivi, Aņa norāda uz dažām nepilnībām manā tīrīšanas stilā, izrādās, rūpīgi jāizmazgā centrālais nervu kanāls, tas piedodot rūgtumu. Uz katla vāciņa tiek salikti ikri, kamēr cepas folijā ietītais lasis, ēdam maizītes un laizāmies gar sasālītajiem, sārtajiem bumbulīšiem, kas maigi plīst zem mēles spiediena. Ejot uz nākamo atsegumu pa ceļam iemetu un izvelku vēl vienu, tad vēl vienu, vairāk man stiept negribas, uz pārdesmit metieniem pa trīs lašiem. Atpakaļceļā pamanām lāču pēdas, Sergejs paliek nemierīgs un mēģina pierunāt visus, lai turas kopā, bet Paša kaut kur aizmaldījies to nedzird. Pēc brīža ieraugām arī mazā lācēna ķepiņu, mazu un mīļu un likās neiespējami, ka šādi jauki ķepaiņi varētu gribēt kādam nodarīt pāri. Pašus lāčus neredzam, bet otrpus upes ir brieži, labi, ka nebija Saša ar karabīni, būtu noteikti aizjozis kā norāvies taksis un tad mums pārgurušiem vēl būtu jāstiepj mājās medījums, jau tagad somas nav vieglas, pilnas ar paraugiem un zivīm. Pāris reizes apguļos mīkstajās sūnās, grūti saņemties un iet tālāk, rāpoju un ēdu ogas, laikam tās ir lācenes, bet es par to neko daudz nezinu, esmu garš un ogas no manis vienmēr ir tik tālu, kaut kur pie kājām, starp īkšķi, kur mana redze jau paliek miglaina, viss saplūst bezgalīgā ķīselī. Bet tā rāpot ir labi, ēst ar muti un iztēloties lāci, nezinu gan, varbūt viņš ēd ar ķepām.

Bāzē visur laši - cepti, sālīti, svaigi, neiztīrīti un vakarā pie groka – ikri, maize palikusi maz, drīkst griezt pavisam plānas šķēles, bet kaviāra gan netrūkst.

 

Autora foto

Palikusi diennakts līdz lidmašīnai, laiva devusies ceļā un iesprūdusi Volungā ar visu Fedju, viļņi vēl lieli un garām tikt Suvonij ragam nekādi. Ar Volungu sazināmies pavisam interesanta veidā, pašlaik tur mūsu glābiņš Fedja sēž pie Skorabagatijiem mājās un gaida paisumu, tur nav ne satelīttelefona, ne mobilā pārklājuma, bet ir vads, kas velkas pa tundru 30 kilometru garumā, šķērso upi un ir savienots ar Pjošu, no turienes tālāk tiek nodota ziņa kādam no Frola cilvēkiem Arhangeļskā, kurš savukārt ziņu atsūta caur internetu un nodod atpakaļ bāzei. Vakars pavisam nervozs, upē līmenis ceļas negribīgi, diezgan tumšs, līdz pusnaktij gaidu, Ģirts mēģina sevi nomierināt, mazgā traukus un nes ūdeni no pirts, reizi stundā liturģiskā balsī nolasa laika ziņas, tās nemainās un ir labas, viļņi pierimuši un vēja gandrīz vairs nav, bet nav arī laivas un Fedjas.  Arķoms lasa epizodi no Solžeņicina, sejas ir pelēkas un nogurušas, kā vīriem kazarmās. Aizmiegu un pieņemu šo palikšanu kā pašsaprotamu, pazudušās biļetes un naudas saistības liekas tik tālas, neesmu pat drošs, ka kaut kas vēl pastāv tālāk par Viļikaja upi un Sergeja dzejoli naktī. Ģirts ap pustrijiem naktī bija vēl cerīgi izgāja na uļicu  un tas, ko viņš redz, ir neticami, pa estuāru pilnā gaitā bez skaņas šaujas motorene. Fedja, tiešām Fedja, līmenis jau sācis kristies, mēs vēl varam paspēt, cilvēki kā uzlidojuma laikā uzraujas kājās un skrien, tiek nestas kastes un krautas somas, dažu minūšu laikā kajīte piekrāmēta tā, ka knapi durvis aizvērt, dažas mantas paliek ārā, uz tām mēs sēžām. Īsi apskāvieni ar Sašu, Sergeju, Aņu, Arķomu, viņi paliek uz nezināmu laiku. No Fedjas pamatīgi nes, viņš nespēdams tikt garām ragam, uzņemts pie Skorabagatijiem un gaidot bēgumu iedzēris, turējis rokā modinātāju, aizmidzis un tā ar nenolaistu roku pamodies un sapratis, ka pēdējais brīdis, tā mēs tagad lidojam atpakaļ pāri pa sērēm, simtnieks reizi pacēlās ārā, dzenskrūve kūla ņjašu un mēs slīdējām uz priekšu tikai ar inerces spēku,  iegājām jūrā ar lieliem lēcieniem un ik pa nepilnai stundai  mainījām 35 litrīgās degvielas kannas. Bēgums bija sācies un, lai tiktu Pjošā, satelītkartē tiek meklēti labākie varianti, tieši pie ieejas grīvā beidzas vēl viena kanna, Fedja smaida un saka, kurš no mums te sūc to benzīnu, visi pārsaluši, Nastja kā izmircis plēves maisiņš mētājas laivā, Ģirts taisa tricepsa vingrojumus Fedja joprojām pilnā ručkā dzen laivu kā Bonda filmā, griežam meandru pēc meandras, ejam pret straumi, vēl viena kanna, motors pielec ar pirmo atslēgas griezienu.  Kādus 20 kilometrus no jūras ūdens paliek tumšāks, te bēguma ietekme ir maza, mēs esam paspējuši.

Viļikaja

Virs līča, kur nedēļas laikā nav manīts nekas cits kā vien putni un mākoņi, debesīs parādījies helikopters, tas lido uz mūsu pusi, mums nav satelīttelefona un nojēgas par to, kas notiek ārpusē, varbūt sācies karš, gan jau, ka nē, varbūt robežsargi. Lāpstiņas griežas, dzinējs rūc, šasija mīksti iegrimst tundrā, paveras ieapaļās durvis un kāds izkāpj, tas ir Saša, viņš norīkots pārvest mantas un viņam ir sputņiks, kā viņi to saukā, pašlaik gan nestrādā, izstudējam menju un setingus, izrādās, vajag pārstartēt un viss pašsalabojas.

Aņa un Arķoms spriež par to, ka jāierīko mājas bibliotēka, jāsakačā, cik nu vien iespējams, ja nu internetu Krievijā atvieno no ārpasaules, apbrīnā noklausos, ar kādu vieglumu viņi uztver šo faktu. Tomēr, kad Sergejs runā par politiku, Aņa apvainojas un iziet fotografēt mākoņus, bet Mihailovs turpina ķērkt pilnā balsī – „dodiet man to sasodīto pogu, es tos amerikāņus uzlaidīšu gaisā”, tajā ir sava ironija, bet viedokļi te ir dažādi, daudz revolūciju gājušas cauri cilvēku prātiem, Paša pirms iemigšanas it kā pie sevis, tomēr arī tā, lai es dzirdu, nosaka „sūdīgi mums viss ar to valsti iet, un par Ukrainu arī stulbi...”

Autora foto

Vajadzētu uz dienvidiem - doties uz Kristovij ragu, ierīkot nometni, daudz par to vakaros runāts, kā tur būs, deformācijas tektonika, paleoaugsnes, cik dienas vajadzīgas, lai aprakstītu. Tur ir 5 km garš atsegums, Paša sola arī ihnofosilijas, jāsaprot tikai, vai būs kāda vieta ar aizvēju, kur uzcelt teltis. Izstrādājam plānu ar Pāvilu iet divatā izlūkos, katru vakaru rodas kāds plāns, tie mainās pa dienām, tie pielīst, tos aizpūš, un vējš atnes jaunus. Rācijas, visticamāk, tik tālu nevilks, kaut kādi 20 km, lahtai otrā pusē, taisnā līnijā gan jābūt divreiz tuvāk. Laika ziņas sola tikai vienu labu dienu, paliksim tepat, varbūt rīt jāmet miers, jābrauc atpakaļ uz Pjošu, šī būs pirmā reize desmit dienu laikā, kad iespējams mūs no šejienes savākt. Saule tiešām parādās un nekavējoties atlido arī odi, jūra paliek mierīga, ir labi, projām vairs negribas doties, veicam balsošanu par palikšanu, dīvaini, bet tajā tiek uzaicināti tikai vīrieši. Laiks turpmākajās dienās atkal paliks sliktāks, nometni Kristovij ierīkot nebūs iespējams, dodamies uz Viļikaju, tur ir mednieku bāze, šī vieta tiek pieminēta jau no pirmās dienas, kopš nosēdāmies Pjošā. Dalāmies divās komandās, pirmajā reizē kvadricikls un ar paraugiem, Pāvilu, Ģirtu, Nastju un Arķomu piekrāmēta piekabe, bet dienu vēlāk bēguma laikā mēs ar Sergeju Mihailovu un Aņu. Dažu kilometru attālumā no nometnes piekabei nolūst ass, paraugi un pirmā komanda ar somām uz muguras dodas pārgājienā uz bāzi. Paliekam trijatā, diena rit mierīgi, iepakojam paraugus, cīnāmies ar odiem un gatavojam griķus ar tušonku. Rītdien, iespējams, atpakaļ atbrauks Saša un palīdzēs ar palikušajām mantām un paraugiem, kas bezspēcīgi stāv piekabē zem zaļās plēves. Sergejs par tiem kreņķējas, ja paraugus neizdosies nogādāt līdz Pēterburgai, visai ekspedīcijai nebūs bijusi jēga.

Eju pačurāt un redzu pirmās tundras halucinācijas, tādas esot vasarā, karstumā mirāžas te mēdzot būt, bet kad ir tā vasara? Izrādās, ka pelēkie plankumi, kas veļas pa zemi un pazūd mirklī, kad ar skatienu mēģinu tos noķert, ir lemingi, kas ēd mūsu kartupeļus, turklāt tik skaļi, ka dažiem pat traucē miegu. Esot tik ātri, ka gaisma ap viņiem izšķīst un tie pārvēršas pelēkos kamoliņos, neviens nekad tos neredz, tik nojauš un dzird.

Izrādās, Saša Frols, kas uzņēma mūs savā mājā ar ceptām zivīm, veda ar savu laivu un ar bērnišķīgo seju raudzījās no galda otras puses, ar kalašņikovu šāvis pa mājas sienu, lai atmodinātu mājā iebarikādējušos dzērājus, kāda no lodēm viltīgi izlīdusi cauri pa sienas šķirbu, šrapnelis trāpījis kādam vai kādai no buhātājiem un izsitis zobu. Frols izsaukts uz Narjan-Mar tiesu, un tā izlēmusi viņu iesēdināt uz diviem gadiem, tas mums ir šoks, es vēl atceros, kā Sergejs Mihailovs ielēca laivā, kad piestājām pie Ludavatajas un spēcīgi apskāva Frolu, kaut arī bija liela steiga un tuvojās bēgums, likās, ka viņi nav saraujami, ka laiva te paliks ar viņiem kopā salipušiem atsegtajā pludmalē, līdz nākamajam paisumam. Nāca vakars, sāka krēslot un šoreiz tas likās bezgala garš, klusums un skumjas par draugu, vairs arī nebija skaidrs par to, kas notiks ar mums, vai kāds mūs reiz savāks no šīs savādās tukšās pasaules malas.

Šeit dzīvojot, vai nu kļūsti par radinieku apkārtējiem visādā ziņā, vai noslēdzies vienatnē, ja māki izdzīvot – staigā ar lāpstu, šauteni, spiningu un suni pie sāna un varbūt meklē zeltu. Redzējām pēdas pludmales smiltīs un vēlāk arī dzirdējām stāstu par kādu pensionāru, kas te staigā ar savu kolliju, kaut ko rok un meklē.

No rīta ierodas Saša, kvadraciklā iejūgtām kamanām, savādi tās izskatās vasaras zaļumā. Nesam ārā mantas un kraujam kaudzē, Saša lamājas pie sevis par visu, kas jāaizgādā līdz bāzei. Bet ienācis iekšā aizmirst par kravu un mirdzošām acīm sāk stāstīt, kā redzējis briežus, diemžēl karabīni atstājis bāzē, būtu varējis vienu paņemt, noguldīt pēc šāviena, lai nomierinās, ļaut, lai atslābst, tad pārgriezt artēriju un padzerties asinis. Nezinu, kur mēs to briedi liktu, bet Saša stāsta tik dedzīgi, dzer tēju un smaida, izpūtis dūmus izslaucītajās istabās. Aprūsējušās metāla gultas sastumtas vietās, viss pārvērties klusajā dabā, apdilusi vaskadrāna pārsedz galdu, dūmakaini saules stari, nav ne zirnekļu, ne viņu tīklu, plati grīdas dēļi ar nokvēpušiem griestiem, sienas bez formas un krāsas. Izskatās, ka mēs te nemaz nebūtu dzīvojuši, it kā tas viss būtu izdomāts, ne lietus, ne vējš, ne spirts, kas sajaukts ar neprātu un smiekliem. Laiks, kas griežas uz visām pusēm, šeit, kur nozīmes nav ne monētai, kas bezvērtīga mētājas uz galda, ne dienai, ne datumam, vietā, kur var sajukt prātā vai palikt vēl stiprāks, uz galda kalendārs, neatrodu gadu, bet ir datumi un dienas, otrā pusē katrai dienai padomi par to, kā jādzīvo un kas jādara, kaut kādas marsiešu hronikas, kaut kas tāls un mums nesaprotams, lapas neviens nenoplēš, te nav nozīmes gadiem, tas stāvēs te, līdz kādu ziemu kāds iekurs krāsni, plēsdams lapiņas un noraudzīsies, kā liesma tās apēd, un pelēki pelni aizlido skurstenī.

Dažreiz te kāds iemaldās, pārlaiž nakti, atstājam sāli un cukuru iekārtus sienā, pie plīts šķiltavas un dažas bērzu tāsis. Lahtās virs paisuma zonas tiek atstāti koki, jūra tos izsviež vētrās, te pieņemts nenokurināt visu malku, atstāt tiem, kas nonākuši šeit nelaimē.

Autora foto

Izejam pēcpusdienā, sākumā gar krastu pa bēguma zonu ir viegli, tad gar kāpām iekšā tundrā, uzkrāvuši pa optimistiskai somai plecos, man ir divas – priekšā un aizmugurē –, eju lēnāk par pārējiem, garie gumijas zābaki sāk dziļi iegrimt dūksnājā, kamanas nokrautas līgojas, pāris reizes apveļas, Saša ar Sergeju mēģina dabūt atpakaļ uz sliedēm, nometu somas, skrienu palīgā, pa trijiem kaut kā izdodas. Kaut kur pusceļā iesēžamies, stumjam ar Sergeju tā, ka acis sprāgst ārā, neiet, līdz Mihailovs tā klusām, bet dziļi – suka un tas kā burvju vārdiņš izkustina mūsu mantu vezumu. Nosvīduši skrienam pa pārplēsto purvu, kūdras pikuči lido ap mums, tvaiko aplietais kvadricikla izpūtējs, esam ārā un laimīgi. Vēl pāris upes šķērsojam, gultne te akmeņaina un stabila, reizi vēl apgāžas mīkstā dūksnāja un mēģina izjukt, pavirši apmetam virvi, Sašas mednieka acs pamanījusi punktiņus, tie nav brieži, bet mūsējie Viļikajas krastā, sāk satumst, esam galā, vēl nepilna stunda un būsim pie upes, kāds jau iras pretī un pirtiņai kūp skurstenis.

Burvju laiks

Autora foto

Starp mīkstajiem sūnu puduriem marjožkas tumši sārtie bumbuļi stiepjas pretī saule, kas noslēpta aiz biezām aizkrāsotām debesīm. Gatavas ogas paliek dzeltenas un mīkstas, par to tiek runāts jau no pirmās dienas, bet tās joprojām ir nemainīgas, stalti stāv tievā kātiņā un gaida brīnumaino debess pavēršanos. Un mēs arī gaidām un runājam par laiku mazajā, tumšajā istabiņā, starp divām lahtām Ludatavaja ragā pašā galā, bieži šīs sarunas kā kalambūri griežas ritenī un iejūk rīta gaismā, līdz tiek ieslēgts pieres lukturītis, kas iekabināts naglā pie sienas, bet vienu dienu viss mainījās, lietus un vējš gan nepazuda, bet bēguma maksimums sāka iegriezties jau agri no rīta un mums bija jāsāk celties pirms sešiem. Šis moments tika nosaukts par laušanu, pirmajā rīta nekas gan vēl nelūza, no gultas izkāpa tikai Ģirts un pēc brīža atgriezās, es tikai ieņurdējos, to, kas notika blakus istabā nezinu, bet droši vien kaut kas līdzīgs. Mēs bijām salauzuši sevi, bet ne grafiku. Nākamajā dienā bēgums bija pavirzījies par vairāk nekā pusstundu, salauzām un piecēlāmies. Vārījām tēju vēja izpūstajā ugunskurā, kas tika ieslēpts aiz šīfera un akmeņiem, un bez apetītes stūķējām mazi ar biezu sviesta kārtu, Nastjai tika dotas komandas par pusdienu lietām, ko plāns gatavot uz vietas pie atseguma, Pāvils ir talantīgs izkomandētājs, bet pirmskursniece Nastja pretī nepīkst. Dzīve te ieņem savu kārtību, vīrieši palīdz iekurināt ugunskuru, bet sievietes gar katliem, maisa un uzmana un pat dusmojas, ja kāds pārāk iejaucas.

Šodien jūrā pāris roņi grozās uz bēgumā atsegtām saliņām, ja marjožka kādreiz nogatavosies, tad to nāks ēst lācis, šad tad iemaldās arī ņenci, un kāds no mums ik pa laikam kaut kur tālumā saskata ziemeļbriežus, es gan tos neredzu un mazliet pat apšaubu to eksistenci. Zem kājām te mīksti sfagni un sūnas, dažu metru dziļumā sākas mūžīgais sasalums, paceļot acis, horizonts kā cirkus arēna apjož šejienes pasauli, tā sākas un beidzas, tā nav bezgalīga. Aiz Novaja Zemļa neizkūstoši ledi, dienvidos simtiem kilometru purvaina tundra, tai nav mērauklas, dažus kilometrus nobrist dienā līdz upes meandrai, rečka Pervaja, Vtoraja i Treķaja, njaša mīksta, ne pārpeldēt ne pārbrist, te arī sākas un beidzas, nesasniedzamais horizonts nolūkojas uz mūsu mazo koka namiņu, kas stāv ģeoloģu āmuru klaudzoņā. Te ap divdesmitā gadsimta trīsdesmitajiem bijusi ogļu izpētes ekspedīcija un tad septiņdesmitajos ģeologi veikuši kartēšanu, par piemiņu palicis relikts – triangulācijas punkts. Pievakarē paisums mūs aizdzen no atseguma, nākas atgriezties, vējš lien cauri vilnas džemperim, divām lietus jakām, pat Sergejs uzmetis pāri mugursomai un pleciem zvaigznītēm aplīmēto brezenta apmetni, I’m magic viņš kliedz pretī vējam, aiz iesirmās bārdas slēptās lūpas smaida un savelk vaigus krunkās, deg cigarete atpūtas brīdī, un no viņa mutes nepārstāj plūst anekdotes pat tad, kad vakarā no sarkanās sporta pudelītes tiek liets spirts, tās paliek tikai skaļākas un dažreiz arī rupjas, Nastja atstāj telpu, ja gadās kas skarbāks, iespējams, noklausās aiz durvīm un ātri atgriežas, savukārt Aņai šī jau trešā polārā ekspedīcija divdesmit divu gadu vecumā tikko kā beigusi bakalaurus, viņa lej spirtu un smejas kopā ar večiem. Viņa lieliski gatavo boršču, rasoļņiku no visa, kas ir, kaut kas vienmēr sanāk un garšo sasodīti labi, no rīta reiz pavēru vēl miegiem aizlipušu aci, sviesta pikučiem un tējas maisiņiem nodzīvotais galds bija noslaucīts un aiz sarkani brūnajām matu cirtām slēpjas pelēkzilas acis, kas redzējušas tundru, rokā metāla krūzītē salikti tundras ziedi, ūdens ieliets par daudz, viņa to nodzer, ziedus neizņemdama un atstāj uz galda. Aņai kāzas paredzētas septembra beigās, ja paspēs līdz Sanktpēterburgai, ja nē, tad ņemšot no ņenciem pāris ziemeļbriežus un pārziemošot tepat. Sergeja grupai nav skaidra plāna atpakaļceļam, viņi cer kādā ostā nostopēt kuģi un tikt līdz Arhangeļskai, bet ostu te nav, tikai tāda barža Pjošā, kur var ielīst un izšmaukt vien paisuma laikā.

Autora foto

Devona laika saknes un fosilizēti augu stumbri tiek stiepti uz nometni, maisiņos sabērti paraugi analīzēm, sapakoti kastēs, lai brīdī, ja vējš kādreiz mainīsies un mums brauks pakaļ laiva, varētu ātri iekrauties. Laiks nemainās, un piektajā dienā Paša ielej puskrūzi no spirta pudelītes un iet ārā burties, neviens nedrīkst to redzēt, Nature un citu nopietnu žurnālu rakstu autors buras... visi smejas, un Sergejs, kaut arī jau četras reizes paziņojis, ka ies gulēt, izvelk vēl anekdoti, tā aizmaldās atsaucēs uz dzeju un beigās iesprūst kaut kur starp kaktusiem Amerikā. Viņa leksikā ietinas visādi latīņu vārdi, no kuriem atvasinās ficuki un falli, tie vienojas ar celkām un rodas jaunas sugas. Reizēs, kad Sergejs Mihailovs, kā viņu uzrunā studenti, iedzēris par daudz, aizraujas un no viņa plūst krievu valodā tik dziļi izkoptās lamas, tās vijas un atvasinās, līdz mazo koka namiņu pārņem miers un Sergejs Mihailovs, pār sevi pārvilkdams guļammaisu, aizsnaudies šņāc.

Rīti vēsi un lēni, mostos un pirmās sekundes nesaprotu, kur esmu, Aņa vakardien sāka klepot, ielikām viņu siltajā istabā, viņa kā Bonda meitene naktī zem spilvena tur lielu nazi ādas makstī ieslēptu. Kāpēc tev tas, viņa smaida sārtiem vaigiem un saka, lai nepazūd. Kāds mēģina ieliet apdzisušajā ugunskura kerosīnu, bet vējš to aiznes tundrā, pat ūdens no katla lec laukā, un vāks planē rokā. Kipitoks līst pār šķīsteni, tad vēl gušonka, liela smaga karote maisa krūzi, it kā tā nepiederētu man. Makaroni ar tušonku, ķieģelītis brūns un pelēks, abi burvīgi, sviests no bundžām biezās kārtās klājas pār maizi, ķiploks, sāls, vēl viena šķīstene. Tad ģērbšanās un atkal maršruts, šodien strādājam mazās grupiņās, Ģirts ar Arķomu apraksta griezumu, Sergejs ar Aņu pie paleoaugiem, pusdienas silda Nastja, kamēr es dzenu pēdas.

Atpakaļceļā brienot pa tundru garajos gumijas zābakos, iestājies klusums, mugursomās paraugi, fotokamera iekārta kaklā sitas kā pendele, nogurums tik liels, ka pieciešu to kādu brīdi, nav spēka apstāties un ielikt somā, bail, ka pēc pauzes būs vēl grūtāk uzsākt gājienu. Gandrīz vai aiz pieklājības iejautājos Arķomam, kā viņiem iet pie Lukašenko... viņš ir Baltkrievijas pilsonis, dzīvo un studē Sanktpēterburgā, no klusajām, brūnajām acīm, kas vakaros stundām ilgi rūpīgi iegrimušas grāmatās, viņš piepelnās un raksta recenzijas, sūdzas, ka pārsvarā viņam piespēlē kaut kādus iesācējus un fantastiku. Un pēkšņi viņa acis pamostas, ieplešas un uz mirkli paliek plaši atvērtas, tad atveras mute, pāris reizes ierauj gaisu un tikai tad sāk stāstīt. Deviņdesmitajos viņš atrasts kaut kur laukos, nu, tas Lukašenko, ne īsti krieviski, ne baltkrieviski mācējis, tad tur viss  griezies ap parlamentāru un prezidentālu valsti, līdz palicis tikai arvien sliktāk. Daudzi aizbraukuši, likumi nejēdzīgi, Arķomam tur vairs galīgi negribas, viņš labāk dzīvo Pēterburgā un daudz ceļo, nu, cik iespējams, arī pa Eiropas Savienību sanāk. Viņu var savākt un ievilkt obligātajā armijā, studēšana ārvalstīs neskaitās, par nestrādāšanu jāmaksā nodoklis un tā tālāk, ko man tur darīt, un lielās brūnas acis skatās uz mani, turpinām ceļu, tundra bučo kājas, iesūc un atlaiž tik ar lielu šmaukstu.