Amundsena blaške

    Manā datorā aizķērušās dažas nevienam nerādītas rindas, nu jau laikam tie ir vairāki gadi, iedomājos, ja nu cietais disks sāk bojāties, esmu vēl no tās paaudzes, kurai visa iedzīve nestāv mākonī. Pamodos no sapņa, kurā esmu kora rindās, man ir balts, nevis gaiši zils krekls kā citiem, pirmais gabals ir kaut cik zināms un ar nelielu nokavēšanos varu vilkt līdzi, tad parādās pilnīgi nesaprotama dziesma, tādus vārdus neesmu dzirdējis un nošu man nav. Laiks pazust, bet tieši tajā brīdī cauri rindām pietuvojas Nacionālās operas diriģents Mārtiņš Ozoliņš, viņa seja ir pavisam tuvu un tajā ir skaidri nolasāma milzīga bezspēcība un skumjas.

Secība nav hronoloģiska, un tas nav svarīgi. Nu, piemēram, Malta, pēc kuras es daudz domāju par neolīta cilvēku, Albānija, kura man iemācīja, ka drošāk ir, ja pašam ir savs kompresors akvalangiem un ka uz Sarajevu var aizbraukt arī pa grants ceļiem. Slovākija, kurā piedzīvoju, ka uz vecumu viss notiek sāpīgāk, un pēc pirmās dienām uz kalna ar sniega dēli būs tikai sliktāk un pēc trešās vēl, un tā arī bija un es vairs neticu tiem stāstiņiem par muskuļu atjaunošanos, nē, viņi sāp un ar katru dienu stiprāk un tieši tas pats atkārtojas gadu vēlāk Tatros Polijā. Lofotu salas, Norvēģijā ir vieta, kur ir skaisti, paveroties visos virzienos. Pārējās vietās ir auksts ūdens un slikta redzamība, izņēmums bija tikai Taizeme, pilnīgi viss pretēji, pārmaiņas pēc ūdenī ūdenī arī kaut kas dzīvoja.

    Nīderlande, Vatu jūra

Visas vasaras reiz paiet, tā tas notiek arī uz Dahaka, kas pirms dažiem gadiem, cīnoties ar pretvējiem Rīgas līci, tomēr stabili tuvojās Irbes šaurumam, savukārt es, bezspēcīgs desmitiem reižu zvanīju Norai. Paralēli to darīja arī Aigars no klāja. Izbraukšanas laiks jau pāris stundas bija novirzījies no kursa, ķēros pie radikālākām metodēm, nokļuvis līdz viņas dzīvoklim, situ sākumā ar dūri, pēc tam ar papēdi pa durvju apakšējo daļu, līdz kāpņutelpā ieplūda neliela murdoņa. Kāds bija modies, durvis iekārās drošības ķēdē, Nora, smaidīga un, diezgan apmulsusi par situāciju, dažās minūtēs sakārtoja termosomu, no kuras rēgojās slaidas grila restes, tās būšot zivīm. Vairāki stingri reglamenti par pārtikas iepirkšanu dienu pirms izbraukšanas netika izpildīti, tā nu nopratu, ka ir gatavība cept vēl nenoķertās zivis un par pārējo tad jau redzēs.

Tālāk viss ritēja tikpat neveikli, kā bija iesācies, ieskaitot līgo svinības, Nora kaut kur starp kāpām aizmiga jau pēcpusdienā un modās tikai ap pusnakti. Dita joprojām bija par visu satraukta, un es sapņoju par ielīšanu teltī un iekrišanu trulā mierā. Saule šķērso horizontu un iekrāso piekrastes smiltis pārspīlēti dzeltenas, kā no Vernera Hercoga filmām ar konkistadoriem, no nepiedienīga maza Dahaka ūdenī no klāja iekāpj Klauss Kinskis un tad viņš brien piecos no rīta pa plašo Ovišu pludmali pāris izmērus lielākā bruņu kreklā, bolot savas zilās, izvalbītās acis.

Ticis uz laivas, ātri iekārtojos kapteiņa kajītē un iekrītu snaudā, sajūtu maigu motora vibrāciju pontona sienās, skaņa mijas ar buru pacelšanu un nolaišanu. Pievakarē, iepretī Gotlandei, vējš izbeidzas un viļņi norimst pavisam, vērojam medūzas, iegremdējot kameras, bakstot tās ar stumjamajiem kokiem, mēģinām peldēties starp tām tā, lai tās iespējami maz pieskartos neaizsargātajai miesai. To ir desmitiem, varbūt pat simtiem uz vienu kubikmetru. Viena no sugām ir ar gariem sirmiem matiem, mazliet kodīgas un, kā jau medūzām pienākas, gana puņķainas.

Nākamajā dienā izmetam enkuru pie Bornholmas, mēs ar Armandu ārā nekāpjam, lai nesabojātu statistiku par vienlaidus noburāto attālumu. Tālāk gar Zviedrijas un Dānijas krastiem, zemu zem Malmes tilta ieslīdam starpjūrā. Vietā, kas netiek pieskaitīta ne Ziemeļu, ne Baltijas jūrai. Anholtas sala ir pirmā vieta, kur pēc četrām dienām izkāpjam uz zemes. Nedaudz šūpo. Staigājam pa priežu mežu, apskatām mazo lidostu, kas reizi dienā veic savienojumu ar Kopenhāgenu un mums paveicas redzēt pacelšanos no lidlauka, pa kuru varam staigāt neviena netraucēti.

Tuvojoties Norvēģijai, saulainās dienas tiek iemainītas pret lietainajām. Līdz ar to drēbes paliek mitrākas un smirdīgākas. Apavi, kas nomesti uz kajītes grīdas, ar savu smaku var iespiesties sapņos, nokaitināt biedrus un bojāt paša omu. Bet ir arī labās lietas. Toms uz Dahaka bija uzlicis putnu noteicēju un, kaut arī manas mātes puse ir cieši savīta ar ornitologu Kārli Griguli, mums ģimenē īsta interese par putniem nav bijusi, pāris barotavas un pēriens kaķim par nobeigtu zvirbuli. Tomēr noteicējs izmainīja dzīves ritmu braucienā. Pirmais noteiktais putns bija alks, lidojošs pingvīns, melna augša, balta apakša, apaļš un neveikls. Pēc tam izrādījās, ka jūraskrauklis nemaz nav krauklis, ka mums apkārt dzīvo simtiem dažādu gandrīz neatšķiramu pīļu, bezgalīgi daudz visādi bradātāji un ka visas kaijas nemaz īsti nav kaijas.

Noķērām pirmo zivi, proti, Aigars sajuta, ka būs, bet pats sev nenoticēja, tad es iemetu un izvilku, un tā bija kāda no mencām. Pēc tam viņš katru rītu cēlās piecos un ķēra tās mencas un dažreiz arī ķērās, ik pa laikam bija kāda liela, bet tās viegli noplēsa auklu un nemaz neplānoja mūs apciemot uz klāja. Kādu nakti bēgums mūs uzsēdināja uz akmeņiem, rīta agrumā stumjot nost katamarānu, kājā iegriezās kaut kas ass. Beidzot mīdijas. No tās dienas mīdijas ēdām brokastīs pirms putras no lielākajiem traukiem, kādus varēja atrast uz klāja. Un man ir arī recepte: mīdijas ieber traukā tā, lai ūdens tās pārsedz, vāra, līdz gatavas, ēdot var uzkaisīt šķipsniņu sāls. Vienu rītu pēc mazas ballītes guļu uz klāja teltī, vēl pilnīgi samiegojies, Aigars atver rāvējslēdzēju un iestumj pilnu bļodu mīdiju, tiešām pilnu pat ar kaudzi, savācis kādus divdesmit litrus. Dienās, kad ļoti līst, guļam pa dienu stundām ilgi kā slimnieki, auksts un spēka maz, jātaupa sausās drēbes, nav skaidrs, kad atkal tās varēs izžāvēt. Armands uz klāja viens savā superkombinezonā, tik bārda izspiedusies gar kapuci, un acis samiegtas aizsardzībai no lietus lāsēm. Cilvēki nāca un gāja, visi salija, un tad devās prom. Šoreiz Andis bija tas, kas izbraukšanas dienā nebija pamodināms no sava šūpuļtīkla. Krūms ieradās ar Ievu, salija, uzkāpa ledājā un aizbrauca. Tad parādījās Toms, un tad vēl viens Toms ar Rūtu, un tā te viss ritēja savā ziņā diezgan harmoniski.

Saules paneļi uz Dahaka darbojas ļoti labi, it īpaši, ja ir saule, jaunās litija dzelzs fosfāta baterijas arī lieliskas, bet debesis nav pavērušās un saule mums nespīd. Bergenas centra piestātnē bija elektrības kaste. Toties lādētāja nevienam nebija un nācās to būvēt pašam. Tas viss beidzās ar izjauktu portatīvo datoru. Mani bija pārņēmusi apmātība, ka tad, ja ļoti, ļoti cenšas, var tomēr arī sanākt. Pats saviem spēkiem no ļoti ierobežotiem izejmateriāliem uztinu pretestību, kas no datora lādētāja deviņpadsmit voltiem samazināja spriegumu tā, lai varētu lādēt akumulatorus. Tas nozīmēja, ka varēšu darbināt savu tuktuku un uzpildīt balonus. Nākamajā dienā pa pilsētu staigāju viegli pacilātā solī, zinot, ka ikviens te pavadītais mirklis nozīmē vairāk laika zem ūdens, jo lādēšana kaut vai tik ar pāris ampēriem man tomēr dos vēl iespēju vienam nirienam.

Daudz laika tika pavadīts garās pastaigās, apkārt te bija daudz ogu – mellenes, avenes, kazenes. Pārtika uz klāja tika regulēta, bet vispār pietika, badā nemirām un retu reizi pat nedaudz pārēdāmies. Izbraukājām Sognefjordu līdz pašam galam, tur gan tie gali vairāki, jo fjords sadalās, sazarojās. Uzkāpām pieejamajos ledājos, Aigars jau bija pietuvojies plaisām, gatavs iekrist un cerēt, ka varēs saukt palīdzību. Andis tajā laikā kāpa Kazbekā, tika pie plaušu tūskas un atgriezās atpakaļ uz Dahaka.

Kādā brīdī arī es devos mājas. Veiksmīgi aizstopēju līdz Oslo lidostai, kas atrodas tālu no pilsētas fjorda malā, nakti pārlaidu hamokā, platlapju mežā. Visu ietaupīto stopēšanas naudu samaksāju par aizmirsto iečekošanos.

Bet manā bagāžā bija trīs vraki 20 līdz 35 metru dziļumā, no kuriem viens –  lidmašīna, ar kuru sanāca īpašas attiecības, divos piegājienos neatradu, bija palikušas 60 atmosfēras (no piecdesmit ir sarkanā zona, kā mašīnai degvielas lampiņa), izstaigājos, izlasīju vēlreiz aprakstu, arī eholotē neizdevās ieraudzīt, bet bija sajūta, ka jābūt un bija palikusi pēdējā iespēja. Kad nokļuvu pie pirmās detaļas, spārna, bija palikuši 30 bāri, atradu, tomēr atradu, bet nedrīkst pārāk sapriecāties, tas rada satraukumu un papildus tērē manas tā jau mazās gaisa rezerves, sekoju tālāk novilktajiem striķītim. Gaisma te kā istabā aiz bieziem aizkariem, kur apstājies laiks, tikai regulatora membrānas skaņa un burbuļi tam visam piešķir mazliet dzīvības, kā notrausti zirnekļu tīkli miroņa istabā. No krēslas izlien fizelāžas daļas, pilota kabīne, salocīts propellers, pēdējo gaisu no baloniem ievelku ar spēku, tur jau sen kā viss tukšs, vakuums. Nometu akmeni, ja nu gadījumā pa ceļam izslēdzos, nebiju paņēmis pietiekami daudz svina, uzpeldēšu augšā jebkurā gadījumā, vestes šoreiz man nebija. Dīvaina tā sajūta, kaut kur ap trīsdesmit metru dziļumu iestājas ļoti liels miers, krāsas ir pelēkas, nedaudz džinkst ausīs un ir mazas bailes par to, vai nesāksies slāpekļa narkoze, eiforija, kurai nespēšu pretoties. Uzšāvies augšā kā raķete, iekampu gaisu, kādu brīdi atelpojos un peldēju krastā. Izkāpis krastā, sajutu vieglu reiboni. Pēc tam sāpes labās rokas mazā pirkstiņa locītavā. Kad tika iekurts ugunskurs, spēju tikai ripināties pa zemi, sāpēja galva un bija ļoti liels nespēks. Mans pirmais kesoniņš, par laimi, viegls un saudzīgs. No rīta pamodos pilnīgi vesels, it kā iepriekšējās dienas niriens būtu bijis sapnī. Lidojums īss, Rīga jau zem kājām un galvā jauna apņemšanās Roalda Amundsena kuģa Belgica vraks Lofotu salās.

Un tieši kā plānots, gadu vēlāk, pirmsjāņu dienā mazliet nodzeltējis kemperbusiņš uzripo uz Prāmja Ventspilī, lai pārceltos uz Zviedriju. Bet es esmu mazliet noraizējies, esam pārāk smagi, riepas izskatās kā zem skolas galda pielīmētas košļenes. Armandam alus, Tomam dažādas bundžiņas ar tomātiem, smagas stikla burkas ar pesto un pupiņām, bet mums ar Ditu baloni un atsvari. Tas nozīmē, ka tiks ievērota stingra diktatūra svara samazināšanai, minimālas ūdens rezerves, pustukša degvielas bāka.

Esam lēni, laiks ir silts, nedēļas laikā nonākam līdz bezmaksas prāmim uz Lofotu salu alku dzimteni Værøy. Visi norit apmēram tā, kā varētu iztēloties, ik pa laikam jāiepumpē bākā, jo aizķepis sietiņš un nepienāk degviela, šad un tad jānotīra kontakti starterim un pie 12 procentu kāpuma jāizkāpj no mašīnas un jāpievieno ventilators pa taisno pie akumulatora. Belgica vraks ir pazudis, zemūdens drons spurgdams kuļ ūdeni un mirkšķina savas gaismas diodes. Pilnīgi nekā, ienirstam, Dita pirms tam pamanās man noskrūvēt reduktoru, nevis atskrūvē balonu, Armands pacietīgi sēž laivā un vēro mūsu ķeckāšanos, kad tiekam lejā, iestājas miers, atrodu Amundsena blašķi, kas izvelkot no ūdens pārtop par ar aļģēm apaugušu plastmasas kanniņu. Ar krabjiem iet līdzīgi, murdā bija tikai jūraszvaigznes, bet ar zivīm jau labāk. Protams, neķērās un nebija arī laika daudz makšķerēt. Bet vienu dienu gan, ejot pastaigā uz virsotni ievēroju, ka piestātnē makšķerē. Vakarā atkausēju pāris garneles ēsmai. Kādu pusstundu notiek bakstīšanās ar makšķeri un tad blakus esošais viegli iereibušais kungs atod divas savas tikko noķertās mencas, ticu, ka viņam nebija viegli noskatīties mūsu neveiklajās darbībās, iespējams, ka tas pat bija cēlonis viņa iereibšanai. Toms gaļu neēd un mums tiek gardumiņš uz trijiem. Pēc tam makšķere vairs netiek izvilkta no kravas nodalījuma.

Pēc ne pārāk efektīvās makšķerēšanas atgriezāmies pie vrakiem, vienu  Armands atrada no gaisa ar maveriku savos ikdienas izlidojumos. Tas bija neliels koka zvejas kuģis, bija silta, saulaina diena, kuģis, liekas, bija nogrimis nesen, virsū vēl bija navigācija, baterijas, spīdīgas nerūsošā tērauda daļas, iznākot no ūdens, pārņēma tāda vasarīga atpūtnieku sajūta, gulšņājām uz silta pamatklintāja, kamēr izžūst hidras. Vrakus sargā murēnas vai zuši, pāris redzēju, miermīlīgi, no tiem es ar elektrību nedabūju, bet no viena elektriskā gana, kas atradās uz ceļa virsmas, tādas metāla plāksnes, norāvos diezgan pamatīgi, tur gan bija vārtiņi, bet tos es nepamanīju un vispār ne prātā neienāca un tomēr tas mani joprojām neattur staigāt ar basām kājām. Vēl bija anemones, daudz dažādu krāsu, pat melnas, kā piepūstas dūdas tās līgojās ūdens straumē. Lieli vientuļi krabji un dažas mencas, kam liekas,  bija uzticēts pieskatīt nogrimušos kuģus.

Pirms izbraukšanas biju salīmējis kempera lūku ar aviācijas fizelāžas līmi, bet pirmo reizi to sanāca pārbaudīt, iebraucot Rīgā pēc trīs sausumā pavadītām nedēļām, pie pašam mājām noslāpa un bija jāgaida līdz atdzisīs starteris un tā nu mēs varējām sēdēt lietū un vērot, kā netek lūka.

Vēl gadu vēlāk Dahaks dodas uz Vatu jūru, Nīderlandē. Un atklājums ir viens, Baltijas jūra nav nemaz tik slikta, mums te nav to nerimstošo plūdmaiņu svārstību un straume ar visu no tā izrietošā – sēdēšanas uz sēkļiem un ne jau uz smiltiņām, bet ieķepušiem dubļos.

 

Ceļojums uz tehnisko apskati no aptuveni Saulkrastiem līdz Siguldai

 

Viss sākās vēlos vakaros, ievilkās naktīs un atsākās agros rītos, tik agros, kad, čurājot uz tulpēm, ceļas balti garaiņi. Sarūsējuši sliekšņi, iestrēgušas vadīklas, izkritis motors, saplīsis vējstikls, nomiris starteris, ļodzīgi krēsli un tas viss ietinies zili pelēkos mirstošas turbīnas radītos dūmos. Tāds viņš ir, tautas auto, transportieris, vienkāršs un uzticams. Manējais ir zaļš, saulē izbalējis blāvi zaļš. Savā pusmūžā vērpis Sahāras smiltis, rāpies Atlasa kalnos un vagojis Eiropu kā piemājas redīsu dārzu. Ar paceļamu jumtu, no kura jānoņem laiva ikreiz, kad ir kāds otrajā stāvā gulēt gribētājs, bet tas nu tāds sīkums, toties ir ledusskapis, plīts ar diviem riņķiem, izlietni, kurā ārkārtas gadījumā var pat veikt spiediena samazināšanu, grozāmiem beņķiem, ūdens rezervuāru, diviem akumulatoriem, paneli ar podziņām un slēdzīšiem, kas rāda vienmēr tukšu ūdens bačoku un lēni dziestošas baterijas, īsts pagājušā gadsimta sapnis.

Pēc kārtējās nakts darbiem bija pienācis laiks braukt atrādīties tehniskajā apskatē, dzestrs rīta vējš pūš zem mašīnas brīdī, kad slauku nost iepriekšējā vakarā nesakaltušo epoksīdu, lai to aizvietotu ar pelēki balto špakteli no bundžiņas, kurā pārsteidzošā kārtā izrādās tikai tāds mazs pikucis un daudz kodīga gaisa. Tumsā un ar milzu mitriem elektrodiem šķībi sametinātās šuves nu ir jānoslēpj. Kad beidzas špaktele, atrodu no jumta darbiem atlikumus ar bitumenu, tam visam pa virsu uzpūšu lēni žūstošu krāsu, kas smaržo pēc odekolona. Uz apskati izbraucu ap plkst. 10, apmēram par stundu kavēju grafiku, bet nu vienmēr var jau iedzīt. Pēc apmēram kilometra izbeidzas ģenerators, bet nu tas gan jau salabosies braucot, pēc kādām desmit minūtēm novēroju, ka gaidītā pašsalabošanās nav notikusi. Apstājos, lai pievienotu saules paneli, jo pēc vakardienas lietavām, kas mērcēja elektrodus, nu kopā ar aukstu vēju pavērusies saule. Ar 100 W man pietiks, gaismas gan neslēgšu. Ieskatos motortelpā, ģenerators un ķīļsiksna vēl vietā, bet norāvusies viena no atpakaļplūdes caurulītēm un uz pannas, kas rūpīgi mazgāta ar dārgu poļu līdzekli, tagad līst dīzelis, pa ceļam sajaucoties ar eļļu, kas spraucas no ēnainiem, nepieejamiem motora dobumiem. Piekārtojis šmuci, turpinu ceļu, ar putekļiem pietušētu nežūstošo odekolona krāsu uzgriežu uz grants ceļa un pēc neilga brīža saklausu švīkstoņu no pakaļējā riteņa, kādu brīdi izliekos, ka nedzirdu, izmantoju taktiku “pašsalabošanās”. Nenostrādā, paliek tikai skaļāks. Operatīvi, cik nu tas iespējams ar rezerves komplekta instrumentiem, jo pamata komplekts palicis otrā busiņā, kurš ir lielāks un kuram vairāk vajag, izjaucu bremzes un secinu, ka nokritusi viena atspere, visu pienācīgi sakārtoju un nu jau vieglā pacilātībā par savu talantīgumu dodos tālāk ceļā, tagad jau kavēju divas stundas, bet tās joprojām kaut kā gan jau vārēs iedzīt. Pie mazākā kalniņa saprotu, ka nav jaudas, pa taisno var ar ceturto, bet jebkuras mazākās reljefa izmaiņas man liek ielikt trešajā, ātrāk par septiņdesmit neesmu ticis, bet nu kur nu aizskriešu, gan jau palēnam visu iedzīšu. Tomēr, tuvojoties Gaujas ielejai, nākas atkal izkāpt un pārregulēt sūkni, ir labāk un pa kalnu lejā jau ripoju uz astoņdesmit, esmu atkal vieglā eiforijā, atskrūvējis logu, lai samazinātu karstumu no ventilatoru, ar kura palīdzību tiek dzesēts motors, teju vai sāku dungot, līdz pavisam asi un sāpīgi rūkoņa beidzas. Vairs jau neskaitu laiku un saprotu, ka nu gan kavēšu praksi, labi, ka neesmu vienīgais pasniedzējs un varbūt studenti paši kaut kur aizkavēsies un beigu beigās gaidīšu uz viņiem. Ar inerci aizripoju līdz saulainai vietai, panelis lādē un es varu mierīgu garu meklēt problēmu. Nolūzis vienīgais nozīmīgais vads automašīnā –  tas, kas ieslēdz un izslēdz augstspiediena dīzeļsūkni. Problēma novērsta un ceļš atkal turpinās. Izgriezies uz A2 ceļa, ar pusriteni pa balto līniju, lai mazāk traucētu īsto mašīnu gaitas, virzos uz priekšu ar septiņdesmit kilometriem stundā, bet vispār jau mazāk, jo mašīnai ir uzmontēti vienīgie četri vienādi riteņi, kurus varēju atrast un tie ir smieklīgi mazi, līdz ar to arī ātrums neatbilst patiesībai, bet nu tā gan jau nav liela problēma. Aiz bezdarbības un sajūsmas, ka auto viss darbojas, iekāroju paspēlēties un pie reizes pārbaudīt logu tīrītāju slotiņas, lai saprastu, cik šķībs ir jauni ielīmētais ķīniešu vējstikls, kas beidzas ar to, ka vienā gājienā tiek sarauti saules paneļa vadi, kas vada garuma ierobežojuma dēļ bija savienoti ar motortelpu no jumta taisnākajā līnijā. Izrauts no miera, mēģinu tos apturēt un atrast kaut kādu miera pozīciju. Ieradies skatē, secinu, ka rinda ir gara, un šoreiz tas par labu man, salādēšu akumulatoru un paspēšu izdarīšu sagatavošanās darbus, beņķu atlocīšanu un nofiksēšanu ar paklājā ieslēptu skrūvi, eļļas un dīzeļa apslaucīšanu utt. Motors iedarbojas viegli, mans kārtas nr. 477 ir pienācis, mērenā rēkoņā pieripoju pie vārtiem, tie atveras. Iekšā viss iet normāli, es tikai nespēju nostāvēt ierādītajā vietā, tādā ar dzeltenmelnu lentu ievilktā kvadrātiņā, kurā cilvēki ar lielu vēderu pat neierakstītos. Grozos apkārt un, manisprāt palīdzu, tehniskā instruktoraprāt gan jau traucēju. Viss iet gandrīz izcili, līdz nonākam pie pakaļējam bremzēm, tās tiek uzskatītas par nederīgām un man ir jādodas prom bez mēneša uzlīmes. Bez lielām  pūlēm pierunāju, ka ārā izjaukšu trumuļus un mēģināšu novērst problēmu. Atrodu atkal nolauztu atsperīti, samainu, šoreiz pretējā pusē. Instruktors pats atnāk pie manis ciemos un aizbrauc ar auto apkārt boksiem, vēroju un saprotu, ka ļoti maz to savā dzīvē esmu redzējis ar kādu citu pie stūres, rēcošs, lēns un neveikls. It kā radīts lai dzīvotu, bet tomēr neiederīgs starp pārējiem. Lai nu kā mēs visi centāmies, trijnieks palika neuzvarams, tas bija īpašs ar to, ka vienīgais. Un vēl ilgi skanēja galvā saldā frāze – ja izdosies salabot bremzes, tiks piešķirta apskate uz gadu.

Sludinājums

 Par pēdējo gadu ir sarakstīts teksts, bet neesmu to nopublicējis, diezgan viduvējs, drīzāk jau vājš. Tas ir par niršanu, jums tas neinteresēs, bet man tas ir svarīgs, varbūt pat personīgs. Turu to kā kārti rokās, ja vajadzēs, izspēlēšu. Un vispār, no lasītāja viedokļa interesantāk taču izklaide, kādi jociņi, viegli ceļojuma stāstiņi.

Ir marts, apkārt tiek runāts par karu, par iespējamu bumbu, konfrontācijām. Sniegs ir izkusis, slēpot vairs nevar, ierīkotās trases apledojušas un izskatās pēc sūda. Kaut kāds pagurums. Kāds dodas uz Portugāli nopirkt māju, lai pārdotu, vai arī paslēptos no visa te notiekošā. Bet man ir daudz vienkāršāka problēma – psoriāze, nu, tā pat īsti nav problēma, man viņa vienkārši ir. Janvāri pavadot Taizemē, to biju labi nomierinājis, tomēr meteoroloģijas dienests vēsta, ka ziemā saules gaismas esot bijis īpaši maz, un es to jūtu uz savas ādas. Tieši tāpēc, apdarot darbus (laboju no izdarot), pēc  ģeogrāfu salidojuma apmeklēšanas Latvijas Universitātē un apskrāpēšanās no rīta mājupceļā, paguļu līdz pusdienas laikam, krāmēju somu un pievakarē dodos uz 22. autobusu. Tās ir tās retās reizes, kad sabiedriskais liekas lietderīgs un vietā, jo aiztransportē gandrīz no mājas durvīm līdz lidostas stiklotajām ieejām. 

Lidmašīnā ir karsts, tik šaurs, ka jūtos kā suns kaķa kastē, bet man nav izvēles, man ir psoriāze un jābrauc tuvāk saulei. Jāsauļojas, kaut arī tas riebjas, nevaru nosēdēt. Bet liekas, ka ar vecumu palieku vājāks, reizēm sagurstu, nekustos un, ja esmu saulē, tad ir labi, tad vienkārši drusku paguļu, palasu un paslavēju sevi par to, cik labs pats pret sevi esmu. Kādas trīs četras stundas jāsēž šaurībā, bet esmu pacietīgs un viss būs labi, tad blakus sēdošā tīne aizmieg un uzguļas ar galvu uz mana pleca. Sūda būšana, ko lai dara. Paliecies uz priekšu, ar savu galvu atspiežos pret pretējo krēslu, gulētāja salecas, pamostas un uz mazu mirkli iztaisnojas, tā tas atkārtojas trīs reizes un ir vienīgais, par ko es spēju domāt. Būs nepatikšanas, ārkārtas nosēšanās un pedofilisma skandāls, uzmākšanās lidmašīnā. Ko lai dara, sēžu un baidos. Un nekur jau vairs nav droši.

Barselonā viss mierīgi, nakts lidostā bērnu laukumiņā zem slidkalniņa. No rīta sīkie nāks, sabīsies un raudot skries atpakaļ pie mammām, nesanāks tiem nekāda šļūkāšana. Diena iesākas mierīgi, smaržo mandarīna ziedi, somas ieslēgtas jūras muzeja skapīšos. Kafija laba un visur pieejama, tik dažreiz rinda, visiem te tā kafija garšo. Pie trešās saprotu, ka jāņem ar pienu, nevis kapučīno, jo abas pilnīgi vienādas, tikai tā vienkārši ar pienu ir par puseiro lētāka. Vakarā prāmī atkal noskatīts bērnu laukumiņš. Suns Vukijs ar I un mašīnu ir uz cita Maljorkas prāmja, bet mēs ar A uz lētāka, mazliet bomzīgāka. Par to pašu naudu turp var arī aizlidot, bet man ir tā kvadrātiņu spēle (Planet Unseen). Jāvāc punkti dzīvē ar ieslēgtu Gps un telefona ekrānu un par katriem jauni sasniegtiem 100x100m var dabūt vienu punktu. Man tādi ir gandrīz 180 tūkstoši, bet vajag vēl, jo esmu tikai pāris tūkstošus aiz pirmās vietas. Paradoksāli – kad esmu pirmajā vietā, man žēl, ka citi ir aiz manis, bet kad zaudēju, stundām blenžu kartē un domāju, kur vēl… un tā tiešām reiz ir bijis, par to pirmo vietu, piemēram, vecākus aizvilku uz Prūsiju ar busiņu un kāpēc? Jo tur vēl neviens nebija bijis, brauc kur gribi un punkti ripo, tajā reizē mēs pat vakariņās gājām un pacēlām tostu par īslaicīgo uzvaru. Ārā līst, vējš un tumša jūra kaut kur zemu lejā. Garā diena un īsā nakts mazliet spiež pie zemes. Jūtu ka līdz rītam neizvilkšu. Ir plāns, jāpaslēpj kaut kur uz klāja telefons un jāuzliek, lai neizslēdzas ekrāns. Tādu vietu atrast nav nemaz tik viegli, nezinu vai baterija izvilks, bet alternatīvas nav, iekšā telpās Gps signāls neķer. Slēpšana ir īsta operācija, A vēro, vai neviens mani neredz, tad es pieliecos un it kā sienot apavus, paslidinu telefonu zem metāla kastes ar glābšanas vestēm. Tagad atliek tik cerēt ka signāls no satelītiem sasniegs manu dārgumu. Guļammaisā grozos, kaut arī neprātīgi pārguris, aizmigt nevaru, pēc kādas pusstundas eju pārbaudīt, cilvēki jau paklīduši. Pabāžu roku, telefons vietā un ekrāns nav izslēdzies, sirdī ieplūst miers. No rīta pusmiegā pirmā doma, kā viņam tur iet vienam ārā aukstumā un vējā. Sāk runāt skaļrunī un, iespējams, bērni tuvojas laukumam, raitā solī dodos pakaļ. Viss vietā. Maljorkas internetzona jau pieslēgusies un redzu, kā skaitās naktī savāktie punkti un tad pēkšņi tas izslēdzas un viss. No peļķes izņemts, tas ir ticis pie mitruma un tagad kļuvis melns un kluss. Atrodam otra prāmja biedreni I caur Facebook un paziņojam, ka tel. ir miris, bet A vēl strādā un tikšanās ir iespējama. 

Ierodamies nelielā villā, kurā neviens nav dzīvojis, iespējams, vairākus gadus, varbūt mēnešus. Baseinā sakritušas lapas. Atslēgu ir paliels saišķis, slēdz labi. Aiz pamatmājas atrodam vēl viesu namiņu ar virtuvi, plīti baltām sienām, aiznestām mēbelēm. Visās istabās, stāvos un pat zem baseina ir vannasistabas, kopā septiņas, vajadzēja divas dienas, lai saskaitītu. Tiek atvērti slēģi, ielaista gaisma, ar lielu signalizācijas pīkšķi ieslēgti drošinātāji, no kolektoriem palaists siltais ūdens. Māja lēnām mostas, vakarā cepot doradas sāka smirdēt plīts vadi. I saka: if you burn the house, do it to the ground, tas laikam tā no apdrošinātāju viedokļa. Laiks te ir apstājies, bezgaumīgi pakešu logi, plastmasa kristāla lustras, pārgleznotas gleznas. Radio no zili izgaismotas dušas vakariņām piešķir mazliet dzīvības. Atrodam dažas liecības, ka te reiz mitinājušās britu lēdijas Klēra un Helēna, varbūt pat viņām bijuši mazbērni, jo ir arī duša bērniem. Tā nu mēs tur dzīvojām, pūta stiprs vējš, bija jākāpj klintīs, jāsnorkelē un jāiet garās pastaigās. Saule spīdēja reti, psoriāzi neapārstēju, bet uzzināju, ka, ja kādam interesē, to māju joprojām var iegādāties par trīs miljoniem, no terases pat var redzēt jūru un Palmas vecpilsēta ir 20 minūšu brauciena attālumā. Jūsu kaimiņi būs no līdzīgām mājām, dažas pat nedaudz gaumīgākas, bet to cenas diemžēl ir ap pieciem miljoni. Ja pajautāsiet, pateikšu, kur ir smukākas vietas un labākas cenas, tajā salā ir arī vēl šis tas īsts.

Atgriešanās mātes vēderā

Maija beigās, tuvojoties mācību gada noslēgumam, kļūstu viegli satraukts, gribas ātrāk nokārtot attiecības ar virszemi un pazust plašajos ūdeņos. Ūdeņos, kuro ir tumsa un nezināmais. Ziemā, pēc pleca dislokācijas, atradās nedaudz laiks iegremdēties vraku arhīvos, tagad pienācis laiks tos aptaustīt. Vilciens Rīga-Jelgava mani uzņem Torņakalna stacijā, vagona skaļrunī ieskanas pareizas uzvedības pamācība, nedrīkst pārvedāt viegli uzliesmojošus priekšmetus un šķērsot sliedes neatļautā vietā. Ar divām somām un skūteri rokās šķērsoju trīs sliežu līnijas un tikai ar lielu piepūli iekāpju vagonā, kanna ar degvielu, gāzes balons, eholote un nedaudz pārtikas liek sevi manīt. Uzliesmojums nenotiek, tā jau man likās, nevajag klausīt visam, ko iesaka. Marie uzņem kravu, vēl tik jāaizskrien uz pili, jāatvadās no kolēģiem līdz septembrim un tad tik lejā pa straumi uz jūru, ārā no līča, no sasmakušās šaurības. Spīd saule, kutera jumts ir nolaists kā kabrioletam. Garām slīd ainava, niedres, zirgi, govis un atkal niedres. Līdz vakaram jātiek Priedainē. Tur no Dahaka jāpārliek akvalanga baloni, tiem vilcienā nepietika vietas. Eholotes ekrānā zīmējas Lielupes gultne, divās vietās pamanu sen neesoša tilta balstus, viens tieši pretī Jelgavas pilij, bet otrs pie Žibukakta, kur mājas Mz. Klīves, Latvijas laikā kartē redzama pārceltuve, bet tilta nav. Negribas stāties un ienirt, lai pārbaudītu balstus, jūras vilinājums ir pārāk liels, ātrāk uz priekšu. Un ātrāk nozīmē diezgan lēni. Kādi desmit kilometri stundā, piesargāju motoru un lieki nešķiežos ar degvielu. Pa ceļam piestāju Slokā, tā ir vieta, kur izveidojušas draudzīgas attiecības ar piestātnē esošo kutera saimnieku un burātājiem, kas nodarbojas arī ar stikla šķiedras laivu līmēšanu. Viņi mani pamana pa gabalu, māj pāri pa žogam un aicina ciemos. Izstāstu vasaras plānus un vilinu doties līdzi jūrā. Pienācis arī laiks iekraut lielākus pārtikas krājumus tuvākajām dienām. Slokas Mego ar mani laipni runā tādā pašizdomātā latviešu valodā. Jā, starp citu, te ir arī unikāla vieta, jo ir divi Mego un viņi ir viens otram pretī, katrs savā sliežu pusē. Aizmirsu saldūdeni, nākas apmeklēt otru iepirkšanās centru un arī šeit mani sagaida savdabīgā valoda, brīvais galotņu pielietojums. Pēc vienatnē pavadītās dienas tik patīkami ar kādu parunāt, mēģinu pastiept sarunu, nu nekas daudz man neizdodas, bet tomēr vēl pāris teikum ārpus likumiem. Iznācis ar jauniegūto bačoku, stāvu uz betona plāksnēm un attopos, ka te manā bērnībā atradās gāzētā ūdens aparāts ar sīrupu. Dubultais sīrups, paņem nost glāzi, lai notek burbuļūdens, vēl piecas kapeikas, ietek vēl sīrups un tikai tad ļauj glāzei piepildīties līdz augšai. Nedomāju, ka tagad tas liktos garšīgi, tieši tāpat kā ierūdzis sprīdītis. Varbūt tarhūns ir dzerams, tā zaļā krāsa vien jau ir kaut kas. Mazliet neiespējams, tādi toņi, kur tādi rodas. Vēlreiz veikalā neatgriežos, tarhūnu mēģinu izdomāt pats, mazliet mazāk cukura, jā, bet kas vēl, kā tā garša rodas un vai tā vēl glabājas manā galvā, vai atmiņas ir pareizas un vai spētu to uzzīmēt, ja nokļūtu pie limonāžu detektīva. Līdz krēslai esmu sasniedzis Priedaini, Armands jau sien resnos melnos fenderus Dahaka sānos, tie, kā norijušies roņi, tumšu spīdīgu ādu, iespiežas starp korpusiem, tagad sanāk trimarāns. Toms sagriež dārzeņus, sprakšķ eļļa panā, laiks atvērt vīnu un pie vakariņa galda apspriest vasaras plānus. Kajītes šaurība ir omulības citadele, un viesi uz klāja ir lielākie svētki. Pēc netīras trauku kaudzītes izlietnē un gandrīz saplānota Norvēģijas brauciena laiks pievērt durvis un aizmigt līdzās Ilustrētās vēstures atvērumam. Krasta vējš, jūra mierīga, Dahaks rācijā ziņo dziļumu Lielupes grīvā, eholote rāda 1,2 m, vēl neliela rezerve ir. Ja katamarānam sāk ķerties stūres, ar Marie ārā netikt, jāmeklē cits ceļš. Ūdens līmenis diezgan augsts, izdodas izšmaukt, liekas, pat nepieskāros dibenam. Katamarāns pavadīs ceļā uz Ventspili, sākumā ejam līdzās, līdz mostas dienas vēji, iepūš un kuteris pukšķinādams paliek iepakaļ. Laivu atstāju Rojas piestātnē un ar kājām pāris kilometrus uz Kolkas pusi. Tomas kaut kur skraida un aplasa geokastes, bet Armands rosās gar ugunskuru. Tālāk Kolka, uz vecās zvejnieku piestātnes pievienosies Ruka ar korgiju. Katrs jauns viesis uz laivas ir arī pārtikas rezervju papildinājums. Ilze atvedusi labumus no vecās Eiropas. Kompliments sunim, tas uzvedas tik neticami labi, liekas, ka korgijus kāds selekcionējis tieši dzīvei uz kutera. Nepilnus sešu kilometrus no krasta atrodas Kolkas bāka ar vairākām ēkām un gaismas torni, kas izslējies kā minarets kaļķa baltumā pār mazo mākslīgi izveidoto salu. Pirmais niriens, kā vienmēr, patīkams satraukums, neilgi pēc iegremdēšanās pie manis atpeld ronis, tāds bāls un neveselīgs, pleķains, ne gluži, kā biju iztēlojies, vērojot Dahaka fenderus. Pārsimts metrus aiz bākas ziemeļu virzienā iezīmēts vraks, vairākas reizes eholotē esmu to meklējis, arī šoreiz nekā. Domājams, burinieks, te ir diezgan sekls, padsmit metri, viļņi un nepārtrauktā ūdens plūsma to iznīcinājusi. Tomēr mazs ķēriens ir, straume atnesusi pie pašas bākas akmeņu uzbērumā 6-8 metru zonā vienu detaļu, koka brangu ar tapām, melna un smaga, vajadzētu būt ozolam. Līdzi paņemt gan nevaru, pārāk liela un nav iespēju iekonservēt, uzņemu pāris attēlus un atlaižu atpakaļ. Pie Mazirbes atmodušies viļņi, mēģinām noparkoties, bet smiltis te irdenas, enkurs netur. Viesi krastā ar supu netiek un spiesti doties līdzi uz Ventspils ostu. Augšup pa Ventu atrodas viena publiskā piestātne, tieši vietiņa, lai varētu iegrozīties ar Marie. No rīta neprātīgi līst, taksis grozās pa stāvlaukumu un korgija sejā saskatāmas nelielas bažas, vienlaikus arī neizsakāms miers. Atšaujas lietussargs, korgijs ir glābts. Auto pieripo autoostā, ventiņu izloksnes monologs beidzas, mēs vēl samiegojušies neko prātīgu nespējam pateikt. Pārlieku skūteri autobusa kravas nodalījumā, nodomādams, tas arī tāds kā kucēns, mazliet jāpieskata. Šoferis nosaka, ja nu kas, teikšu, ka manējais un par bagāžu naudu nepaņem. Vēlāk izrādās, viņam arī esot korgijs un tad viņš šo to grib zināt, bet es ne sūda no tiem suņiem nesaprotu, kaut kā grozos un murgoju par suņu astēm, līdz atnāk Ilze un viss tiek noregulēts. Talsos starp autobusiem ir laiks kafijai un biezpienmaizei, izrādās, tas viss par korgija bērnu naudu, sunim esot pat savs konts bankā atvērts.

Foto Ilze Ruka

Sākotnējais plāns kuteri parkot pie Ovīšiem atkrīt. Zemūdens akmeņus burtiskā nozīmē neizdodas atrast, vajadzētu tādu tonnīgu 10 m dziļumā, ap kuru apsieties un tad katru rītu varētu supot uz laivu un vakarā atpakaļ, kamēr Dita kemperī, līdz tiltiem ierakusies dubļos, strādā un slauka ūdeni, kas caur lūku līst darbistabā blakus darba datoram, kas piešnallēts ar metāla trosi pie galda kājas, tādi esot drošības standarti. Ūdens līmenis lēnām ceļas, vēl metrs un varēšu pagalmā iebraukt ar Marie. Mēneša garumā iepazīstu Ventspili, vakaros tā kļūst baisi tukša, bet dienas vidū pusdzīva, atrodu humpalas, attīstu filmiņas, apmeklēju planetāriju, pērku vinčas, troses, izgatavoju dokumentus, pasi man iedeva, bet identifikācijas karte joprojām stāv pie viņiem, mans maks bija palicis pludmales smiltīs ar veco ID pilnīgi viens veselu dienu un nakti, vēlāk to atradu līdz pusei ieputinātu. Vienās brīvdienās ar Ditu kā cilvēki pārbraucam uz Igaunijas salām, ēdam kafejnīcās, nirstam pie ārzemju vrakiem, stopējam pa cietzemi un apmeklējam pat muzeju Sirves pussalā. Vietā, kur pirms nepilna gada notika operācija sūds, gan neienirstu, jo ir jau tumšs un man negribas izgāzties otrreiz. No Sāremā uz Ventspili var tikt pāri nakts laikā. Atpakaļceļā gribējām apmeklēt Irbes bāku, tomēr tā mums palika noslēpums, jūras kartē iezīmēta tikai boja, un par bāku nekas minēts nav, gaisma no tās līdz mums neatnāca, varbūt kāds bija aizmirsis ieslēgt. Tā pagāja jūnijs, dienas pavadīju, apsekojot vrakus eholotē un nirstot, izmainījās manas domas un skepse par atklāto jūru. Butes un garneles apsargā veselu valstību. Un, ja kādreiz mētājos ar skaļiem saukļiem, ka Baltijas jūra tik bezjēdzīga, ka varētu aizbetonēt, ņemu savus vārdus atpakaļ. Betonēt ciet var tik Rīgas līci. Brīvajā laikā kopējiem spēkiem vinčojot astoņmetrīgo busiņu izmirkušajā Ovīšu dārzā nonācām pie secinājuma, ka pēc šī visa jānomaina sajūgs.

Par vienu stundu vairāk

Rīts sākās ar brokastīm, saklāts galds istabā ar sarkanām mēbelēm no nesenas pagātnes, un mazu rakija glāzīti, pēc brīža pie kafijas uzrodas vēl viena. Saimnieki tikai smaida, un mūsu saruna, nekur nevedot, tomēr nonāk līdz vārdnīcai.

Baltais stacijas namiņš varētu atrasties kaut kur Meksikas dienvidu pierobežā, saule cepina un no spiediena uz kakla, kurā uzkārts čehols ar sniegadēli un ziemas drēbēm, kreklā iemetušies sviedru plankumi. Cipreses šajā tuksnešainajā nomalē piedod mazu zaļumu, māju dārzos bezkoku lapās izšāvušies viegli rozīgi ziedi, ērkšķainā pļavā ganās pāris aitas, un suņu rejas haotiski izrobo klusumu. Vilciens ar aizgrafitijotiem logiem slēpj kalnu kores, dažas no tām pārsegtas ar sniega cepurītēm. Vilciens sāk bremzēt, koridorā parādījušies cilvēki uz manu jautājumu, vai šī ir centrālā Podgoricas stacija, atbild, ka protams. Aiz stacijas ar vienu peronu ir kafijas vietiņa un kiosks, kurā tieku pie sim kartes, bet pie interneta ne uzreiz. Pēc izpalīdzīgās pārdevējas zvaniem uz centrāli saņemu kaudzi ar instalāciju failiem, līdz kāds no tiem beidzot nostrādā brīdī, kad jau biju apņēmies ierasties ofisā un lietas kārtot klātienē. Izvēlos ceļu pa taisno caur privātmāju rajoniem, dārzos te apskatāmi visādi brīnumi, trabans kabriolets, piecdurvju ņiva, honda city un neskatoties, ka apkārt te vieni vienīgi kalni, pat dažas motorlaivas. Protams, ceļš pa taisno sanāca pāris reizes lēnāks, iestumjos hosteļa dārzā ar somu un dēli, te tāda oāze un miers. Kaut ko līdzīgu biju piedzīvojis Mauritānijas apokaliptiskajā smilšu bezcerībā, kur kāda franču dāma bija uztaisījusi paradīzi ar flīzētām tualetēm un īstu vannu, vietu, kur sarunas dārzā nekad neapstājās un no virtuves plūda pasaules ēdienu smaržas.

 

Sarunas mani te diezgan ierauj, attopos, kad ir jau tumšs, un baltkrievs, kas apņēmies neatgriezties savā valstī, jo viņam ir kauns, aizgājis tīmeklī spēlēt pokeru, tā esot viņa iztika. Par karu cenšamies nerunāt, bet nav jau tā, ka sanāktu, un šejieniešiem ir tāds vienkāršais vēstures skaidrojums situācijās, kad garā versija iesprūst. Ik pa trīsdesmit gadiem Melnkalni apciemo karš vai postoša zemestrīce, pārējais ir tikai detaļas. Paliek vēsāks, beidzot varu izmantot žaketi, kuru visu dienu esmu nostaipījis līdzi, gaidot tai pienācīgu brīdi. Saimniece Magdalēna ar savu draugu pret katru no hosteļa viesiem izturas ar tādu rūpību, it kā mēs būtu viņu bērni.

Mans telefons spītīgi nemaina laiku un man katru dienu pieder viena stunda vairāk nekā apkārtējiem. Šajā ekstra stundā aizdomājos par L.D. Aleksandrijas kvarteta pirmo daļu Justīne, kurā viņš, Dārlijs, lieto šo piederības salīdzinājumu, pilsētas bērni “I have had to come so far away from it in order to understand it all! Living on this bare promontory... far from the lime-laden dust of those summer afternoons, I see at last that none of us is properly to be judged for what happened in the past. It is the city which should be judged though we, its children, must pay the price”.

Šis darbs brīžiem nebūt nav tik viegli sagremojams kā Kipras rūgtie citroni vai Prospero celle un tomēr ir viens no jutekliskākajiem pieskārieniem pilsētai, tā laika Aleksandrijai, kuru pat ceļojot ar sagrozītu pulksteni neizdosies sasniegt.

Brokastis 8, un pēc pāris stundām pie vārtiem pieripo maziņš, balts vw, nolaižam krēslu un diagonāli ieslidinām snovbordu. Nekādas kredītkartes, uz oāzes galdiņa tiek nolikti papīra eiro un cenšoties apvaldīt satraukumu, izliekos, ka esmu nesteidzīgs un izklaidīgi vienaldzīgs, kaut gan manī dzīvnieciski trīc miesa, cik ļoti gribas mesties ceļā. Ļauju pāris sekundes dīzelītim patikšķēt un tad nozūdu ielās. Pēc dažām minūtēm jau mēs ar čabuli esam uzsākuši ceļu pa kanjonu tirkīza toņu upes pavadībā. Ceļš iekalts tuneļos, tumši, šauri, līki. Cauri kaļķakmeņiem sūcas ūdens un pil uz vējstikla, saules acis nesaprot tumsu, ložņāju kā kurmis un katrs gaismas stariņš mums ar balto čabuli kā glābiņš. Līdz Kolašinai pāris stundu brauciens, slēpošanas kūrorts saules pieliets, ceļmalā kafejnīcas darbinieki gozējas ārā pie galdiņa. Tieku pie zupas un kalniešu brokastīm, čabulīts gan vēl neko negrib, viņam mazs vēderiņš un maza ekonomiska sirsniņa. Liekas, divus gadus nebiju darbinājis splitbordu, ar rūpību pielīmēju ādas un sariktēju nūjas. Sāku šļūkt uz augšu, saule cepina, ēdu sniegu un jūtu kā mana plikā mugura cepas saulē. Kāds enerģijas pilns džentlmenis (sākumā gan padomāju, ka man seko lācis) pastāsta, ka esot plānojies kempot, bet izrādās te vēl daudz sniega un došoties atpakaļ. Pēc tām pārlaimīgs vāciešu pāris pieslēpo sasveicināties un saulē nodegušam sejām smaida baltiem zobiem. Nepilnās divās stundās tiku līdz virsotnei. Ieriktējos pie pacēlāja mājiņas, atpūta, ainava un tad jau jāliek kopā dēlis un nūjas. Stratēģiski apdomāju maršrutu tā, lai sanāk garākais ceļš, cerības, ka izspiedīšu 3 km.

Mazliet neveikls pirmajos pagriezienos, ieduros sniegā, dēļa virsma mazliet mazāka un nākas nopūlēties, lai nenoraktos “pavasara pūderī”. Atpakaļceļā nonāku lepnas viesnīcas pagraba spa, tādā, kurā turku pirtīs skan nomierinoša mūzika, kurai nav ne sākuma ne beigas. Amerikāņi džakūzī runā par safari un kāda meitene viena, lielajā baseinā mēģina šķērsot to bezgalīgas reizes.

Pirms un pēc

 

Janvāris ir tāds klaiņošanas mēnesis, kamēr studentiem jākārto sesija, man ir iespēja aizslīdēt. Pēc pagrozīšanās Sicīlijas karstajos avotos un aizsnigušajās slēpošanas trasēs ar neieslēgtiem pacēlājiem, bija pienācis laiks doties uz Portugāli. Plāns jau no sākta gala nevirzījās raiti, vairākas reizes tika atceltas un pārceltas lidmašīnas, izveidojās arī aizliegums iekļūt galamērķī Marokā. Līdz ar to Portugāle savā būtībā bija tikai tāds plāksteris visa jūklī. No pieredzējušajiem lidotājiem netika Ojārs, jo viņam bija lielāks vecums un vairāk saprāta, bet mēs pārējie – mūsu galvenais pieskatītājs Jānis un 3 dažādas pakāpes iesācēji – Armands, Gunta un es –, bijām gatavi avantūrai. Vīnē, mūsu pārsēšanās vietā, Jānis tika nedaudz aizkavēts, jo nebija ticis pie trešās potes, bet skautu drēbēs ietērptie kontrolieri beigu beigās viņu palaida, piespiežot parakstīties ar solījumu baigi neblandīties. Paēdām pusdienas mīlīgā grieķu virtuvē un tad, pa vienu eiro izīrējuši neticami lēnus un smagus pilsētas velosipēdus, ripinājāmies uz tehnikas muzeju. Trešajā stāvā, kad mani spēki bija teju vai izbeigušies, parādījās lidmašīnas, satelīti, mašīnas..

Airbnb dzīvoklis gandrīz nosmirdēja, jo lēnie velo mūs netuvināja mērķim, it kā mēs airētu okeāna pretstraumē, meiteni mēs apturējām gandrīz ar varu, brīdī, kad viņa jau mēģināja pamest izīrēto istabu un teica, ka viss ir atcelts un zudis.

Nākamajā rītā no perona tālākā gala apskatīju Donavu, pelēka, nevis zila. Pie iečekošanās uzzinām, ka mums nepieciešami covid testi. Ir svētdiena, viss izskatās kluss un mierīgs, līdz lidmašīnai vēl stunda. Bet izrādās, ka pāri ielai kādā vēsā klīnikā ir deguna bakstītājs, kas apņemas 20 min laikā nosūtīt rezultātu, tā nu mēs sēžam uz milzīgajām paraplāna somām un klusējot vērojam telefona ekrānus, gaidot atbildes. Nav paroļu, laiks iet, skrienu uz klīniku, tiekam pie dokumentiem, beigu beigās visi esam veseli, un ceļojums turpinās.

No Lisabonas apskatām pirmo potenciālo vietu, ir jau tumšs un lidot vairs nav iespējams. Pārāk daudz šķēršļu, dodamies atpakaļ uz pilsētu un vienīgo hosteli, kas tik vēlā stundā vēl gatavs mūs uzņemt. Vīns stāv neiztērēts, komanda ieurbusies piemērotu vietu meklējumus rītdienas vējam. Ir pludmale ar kāpu. Būs lidošana.

Tāds sērfotāju ciematiņš Peniše ar zivju cehu pa vidu. Smukas kāpas un stāvkrasts, gandrīz sapņu vieta. Vējš kādi pieci metri sekundē, labākus apstākļus nevar gribēt, pusdienlaikā vējš iegriežas tieši perpendikulāri kāpai. Piņķerējas štropes, Jānis aizlido un pārējie kaut kur šļūkā pa smiltīm un cilā spārnus. Mazliet atpūšos un Jānis pieceļ mani striķī, plānoju drusku pavizināties šurpu turpu un tad doties maršrutā uz stāvkrastu. Mēģinu aizkabināt kāju aiz akseleratora kāpšļa, pa to laiku esmu mazliet sašūpojies, atlaižu bremzes, lai samazinātu augstumu, bet tad pēkšņi esmu strauji iegriezies sānvējā virzienā pa labi, novelku kreiso bremzi līdz pusei, lai kursu izlabotu, bet spārns nemaz nemēģina griezties un ļaujas vējam, nes mani kāpās un strauji tuvojas zemei, līdz saprotu, ka es nevis lidoju, bet vienkārši krītu. Saskaroties ar zemi, izdzirdu pats savu sāpju kunkstienu, pāris metrus pašļūcu un apstājos. Esmu dzīvs, bet savāda sajūta labajā plecā, lauzts nav, tas ir kaut kas cits, kaut kas vēl nebijis manā traumu pieredzē. Cietis arī labais sāns un iekšas diezgan sakratījušas, bet tā gan jau bija gadījies. Kad atsedzam plecu, izrādās, ka roka atrodas kādus piecus cm zemāk par plecu, pleca kauls izslējies stāvus un nesaprot, kur palikusi roka. Zinu, ka drīz adrenalīna ietekme beigsies un būs sāpes. Skaidrs, ka paši neieliksim, jādodas uz slimnīcu. Uzņemšanā vairs nespēju ne parakstīt, ne saprātīgi parunāt, sāpes pārņem saprātu. Mani nosēdina koridorā, uztaisa rentgenu un vēnā iepilina pirmo pudelīti. Pēc brīža otro pudelīti, tad atnāk ārsts, tāds īsts, kā no kino, ar brillītēm, nosvērts, nedaudz laipns un lietišķs. Izstāsta, ka tad, ja mēs atrastos tuksnesī, viņi ar anesteziologu ņemtu un man to roku pa diviem ieliktu vietā, bet pārdesmit km attālumā esot cita slimnīca, kur ir speciālists un viņi ar mani tikšot gala, jāsagaida tikai kāda brīvā ātrā palīdzība. Pēc kādas pusstundas atnāk jauna meitene un apsargs, kuri mani iesēdina ātrajos, biju iztēlojies, ka gulēšu, man nekas nesāpēs un sirēnām maigi gaudojot, dosimies pa taisno uz operāciju galdu. Bet mani iesēdina krēslā, piesprādzē, sirēnas negaudo, skuķis dragā pa autobāņa trešo joslu un katrreiz, kad iebrauc kādā nelīdzenumā, pamāj man ar roku, sorry, paciet vecīt!

                                Rentgens, D - pirms un E- pēc

Operāciju galda vietā man ir uzgaidāmā telpā, esmu viegli samocīts un apdullis no zālēm, dzirdu savu vārdu skaļrunī, klīstu pa gaiteņiem, bet neko prātīgu neatradis, atgriežos sākumpunktā. Aizeju līdz reģistrācijai, bet arī tur skaidrības nav. Noķeru koridorā kādu māsiņu, viņa, redzot manu bēdīgo stāvokli, dodas kādu meklēt un tad pusceļā atceras, ka ir jau kaut ko dzirdējusi par mani un zina, kur mums jādodas. Ārsts tieši kā atsaiņojis vakariņu maizīti, tagad spiests to atkal locīt ciet, jūtos mazliet neērti, ielaužoties viņa maltītē. Māsiņa novēl mums veiksmi, viņa labi zina, kas mūs sagaida, bet es to tikai miglaini nojaušu. Manā vēnā tiek ielaistas vēl pāris pudelītes. Ārsts pa gaiteņiem salasa papildspēkus. Divas māsiņas velk roku ar palagu, ārsta palīgs, jauns un apņēmīgs, guļ man virsū un tur, kamēr no maltītes atrautais speciālists, dažādos veidos lokot un kustinot, mēģina ietrāpīt eņģēs. Kādu laiku tā mocījušies, viņi paziņo, ka ielaidīšot pāris šļirces, lai man atslābtu muskuļi. Pēc nezināma laika atmostos koridorā ar kaklā iekārtu roku un sāpēm vēdera lejas daļā. Aizklumburējis līdz tualetei, jūtu, ka esmu kaut cik spējīgs paklibot uz priekšu un varētu arī slīdēt projām no šīs ne pārāk viesmīlīgās ainas. Nav arī skaidrs vai neesmu parādā kaut ko vairāk par tiem 14 eiro, ko samaksāju reģistrācijā. Koridors ir pilns ar gultām un guļošiem pusdzīviem cilvēkiem, knapi vieta, kur izspraukties. Kāda māsiņa gaitenī mani novēro, cenšos izlikties, ka nekliboju, nezinu vai izdodas, viņa liek ieiet pie ārsta, maizīte joprojām nav apēsta. Viņš man iedod bukletu ar rokas nostiprinājuma attēliem, apvilkts viens man izvēlētais, ko viņš iesaka lietot, kad nonākšu mājās. Klanot galvu, izsaku vislielāko pateicību par viņa un visas komandas pūlēm. Nonācis atpakaļ koridorā, virzos uz izeju, aptaustu plecu, liekas, ka labā roka tomēr ir dažus centimetrus zemāk par otru, iespējams, brīdī, kad tiku izslēgts, vesels kurss ortopēdu nokārtoja eksāmenu izmežģīta pleca ielikšanā un varbūt pēdējais tomēr nenokārtoja! Pa ceļam izlūdzos pudelīti ūdens, apsarga skatiena pavadībā dodos uz stikla durvīm, ārā ir nakts, mani krata drebuļi un ļoti gribas vemt.

Habibi

 

Kaut arī mūsu jaunais aģents negribēja, lai mēs tik daudz skatāmies un zivīm un koraļļiem, tomēr no iespējas pavizināties ar zemūdeni atteikties nespēju. Kā ierasts, tiekam savākti no viesnīcas, pasakot paroli – istabiņas numuru, nokļūstam kādā no daudzajām pilsētas piestātnēm, kur mūs sagaida tādas pašas laivas, kā iepriekš. Baltas, diviem klājiem no koka un finiera, kopkajītē maza plastmasas eglīte ar spīguļiem un pavirši ietītām dāvanu kastēm zem tās. Tiekam nogādāti līdz platformai, pie kuras pietauvotas divas baltas slaidas zemūdenes. Kapteinis iepazīstina ar drošības noteikumiem, neizstāstot galveno – kā no šejienes izkļūt, ja nogrimstam un vai no skābekļa maskām būs kāda jēga, ja atradīsimies ūdenī. Mazliet šņāc un burbuļo, izlaižam gaisu, iemainot to pret smagāku vielu – ūdeni, un sākam ienirt. Aiz iluminatora sākumā ir tikai smiltis, pietuvojoties rifam, aina mainās, parādās zivis, sūkļi un koraļļi, šajās dienās jau izdevies nedaudz iepazīt vietējo faunu un floru, gribētos to redzēt naktī, kad nomainās uzvedība un uz skatuves uzkāpj citi dzīvās valsts iemītnieki. Brauciens ir bagātināts ar nirēju aiz borta, atrodamies apmēram 20 metru dziļumā, tas viņam netraucē rādīt trikus, viegli slīdot aiz iluminatoriem, meklējot uzmanību. Rifs ir bagātināts ar nogremdētu zvejas kuģīti, dažādiem krāmiem un zirgu bez pakaļkājām, domājams, tas te atceļojis no kāda panīkuša lunaparka.

Tā kā motorolleru te var izīrēt tikai vienu dienu pēc dienas, kas nekad nepienāk, jo starpā ir vēl viena diena, izvēlamies izbraucienu ar kvadracikliem. Tiekam pie absolūti bezjēdzīgas pieskatītājas, kas Ditu trīs dolāru vērtībā apgādā ar dzeltenām brillēm cīņai pret smiltīm un putekļiem un tālāk nenotiek nekas. Sēžām gandrīz stundu, līdz poļu meitenēm ir gana, un viņu uzbrukuma ēnā tiekam arī pie saviem braucamajiem. Tad seko puskontrolēta riņķošana, kas domāta kā apmācība, pārsēšanās un kvadru maiņa, tieku downgreidots uz mazāku un skaļāku braucamo, liekas, reduktors tūlīt uzsprāgs, no motora mazliet sūcas eļļa, tā mēs visi, kādi trīsdesmit gabali, tarkšķēdami un paši rīdami savus putekļus, dodamies tuksnesī, veidojot kolonnu kā uzvaras dienas parādē. Kādi padsmit kilometri vienā virzienā, nonākam galā uz saulrietu, pret vadītāja gribu ejam pastaigāt, lai arī viņš ļoti uzstājīgi grib mūs pārliecināt, ka mēs vēl nezinām to, cik ļoti mums patīk kamieļi. Pa to laiku citi arī paklīduši un ir īstais brīdis tipināt kalnu virzienā. Sahāra šinī galā veidota no sadēdējuša granīta ar laukšpatiem, kvarcu un vizlām, te nav smilšu kāpu, tikai akmens tuksnesis un putekļi. Granīta kalnu grēda, kas vietām sniedzas līdz divu kilometru augstumam, atdala tuksneša kāpas no Sarkanās jūras.

     Autora foto

Tālāk viss atkal notiek no laivas, tā jau ir nākamā diena un atkal ir pateikta parole, un atkal dodamies rifu meklējumos, pirms tam gan ir vēl viena svarīga lieta, mums ir jāatrod delfīni! Laiva samazina ātrumu, pāris līganas spuras ūdenī un atkal pleznas pār ahtera zemo klāju un saspringtas gaidas komandai Habibi, tā nu mūs te sauc. Pāris ūdens gidi peld pa priekšu un sauc „Come here Habibi...” Ģimene ar vienu mazu delfīnēnu, nepieliekot nekādu redzamu spēku, kustas ātrāk par mums, un ir diezgan jāiespringst, lai tiktu viņiem līdzi. Brīdī, kad viņi uzpeld ieelpot, mainās trajektorija, viņiem jānopeld garāks ceļš, un tad var tos piedzīt, gandrīz vai pieskarties, kā tādai dejotājai pie stieņa... tomēr man ir mazliet neērti. Ko gan viņi domā par šo papagaiļu baru, kas salidojuši no tālām zemēm, krāsainos šortiņos ar stikla acīm, piemontētām elpošanas caurulītēm, bļaustoties Habibi, Habibi... Ja viņi izdarītu vienu astes vēzienu, dažu sekunžu laikā papagaiļi paliktu ūdens virspusē vieni, tukši klaigājot. Varbūt viņi iepazīstina mazo, parādot, cik tā pasaule tur ārpusē ir jokaina.

Pareizticīgo Ziemassvētkiem par godu vakariņās atkal ir nevienmērīgs rosols un marinētas reņģes, telpa dekorēta puspiepūstiem baloniem un reti izbārstītiem spīguļiem, ierodas dārvišs un vēderdejotāja, kas pirms brīža vēl ieturējās pie kopgalda, laiks pazust un ērti iekārtoties vienā no trīs istabiņas gultām, lai vērotu Kusto komandas nofilmētās ūdens peles, papildinot tās ar no mājām ievestu vīnu.

Parole tā pati, šoreiz gan pēc mums ieradies sarkans vieglais auto, mazliet par glaunu, bet mēs taču brauksim uz smalku pludmali, kurā svaigi spiestas zemeņu sulas vietā pasniedz zapti ar ūdeni. Kurā pludmales pieskatītājs ar visām varītēm vēlas dotas mums līdzi snorkelēt, jo uzskata, ka mēs bez viņa uzraudzības varam iet bojā, mēģinu viņu nomierināt, sakot, ka esmu peldējis četros no pasaules okeāniem un Sarkanā jūra ir tik tāda garena sprauga, pat Strongbovs to mēdza pārpeldēt savos tuksneša klejojuma laikos. You can do what you want un viņš rāda uz bojām, par kurām tālāk peldēt bez viņa uzraudzības nedrīkstot. Nozūdam ap stūri pirmajā pusstundā. Nepamanot paiet piecas stundas, gandrīz nekad neuzrodoties viņa redzes laukā. Maza pauze pusdienām ar dubultporciju un atpakaļ ūdenī, svinu šeit izīrēt nevar un lai sāļajā ūdenī varētu ienirt, iemācos taisīt liftus – vietās, kur ir enkurošanās bojas, ar rokām velku sevi lejā, līdz beidzas gaiss un tad virpuļojot un vērojot rifus zem brunčiem ceļos augšup iekampt gaisu. Šoferis mūs visu dienu gaida tepat uz vietas, netiku redzējis viņu lasām, ko gan viņš dara ar pilnīgi brīvu dienu? Kad iznākam no ūdens, ir jau četri, izbraukšanas laiks, tā arī ne reizi neesmu izkāpis no hidras un apgūlies uz lielā ērtā paēnas zviļņa zem niedru jumtiņa.

Brīvā pēdējā diena atvēlēta informācijas ievākšanai par kutera iegādes iespējām Ēģiptē. Atrodu pusnogrimušu jahtu zvejnieku ostā, mēģinot saprast, vai kāds to pārdod, saņemu piedāvājumu, ka var mani nobildēt pa vienu dolāru, savukārt no laivu darbnīcas ar lielajiem baltajiem milžiem tieku izvadīts smagi bruņotas, smaidīgas policijas pavadībā, neuzzinājis itin neko. Niršanas veikalā var iegādāties kartes un uzlīmes, labākajā gadījumā pleznas un brilles, kad ierunājos par baloniem, tie visi esot paredzēti tūrēm. Vraks 25m dziļumā ir nirējiem instruktoriem, laivu motori tiek laboti, nevis pārdoti. Tomēr es nepadodos, mans jaunais draugs delfīnu fotogrāfs Ahmeds, kaut arī vēl nebija apstiprinājis draudzību feisbukā, apgalvoja, ka te varot dabūt visu, vajagot tikai laiku un naudu. Iespējams, man pietrūkst abu.