otrdiena, 2025. gada 23. septembris

Darbi, kā parasti, bija saplānoti optimistiski

 

Darbi, kā parasti, bija saplānoti optimistiski un, kaut arī daļu no tiem varēja novienkāršot vai vienkārši atcelt, laiks tāpat kusa strauji. Bija palikušas pāris dienas līdz prāmim uz Travemundi, galvenās lietas – pikapa pilnpiedziņas pārslēgšana manuāli un virtuves izvelkamā atvilktne – strādāja. Tomēr vēl bija jāpieliek slēdzenes velo nodalījumam un kravas kastei, gatavojoties šauro un netīro ielu noziedzīgajiem neapoliešiem, kā arī hermētiski jānoslēdz kravaskastes vāks pret berberu putekļiem tuksnešu zemēs. Viss gāja gandrīz pārāk labi, līdz pāris stundas pirms izbraukšanas remonta stāvoklī esošajā dzīvoklī izjaucu poda ūdens kasti, jaunais pirkums izrādījās vēl šaubīgāks par saplīsušo esošo, tam nepiemita masa, kas spētu reaģēt uz zemes gravitāciju, kā rezultātā kaste karājās gaisā uz stīvās noteces caurules, kura tecēja, neskatoties uz rūpīgi ievietoto puscaurspīdīgo silikona blīvi, ūdens draudīgi tiecās appludināt apakšstāva kaimiņu un tam bija ne tikai masa, bet arī mērķtiecība. No vecās un jaunās ūdens tvertnes man sanāca viens, joprojām nestrādājošs projekts, bet ar savilcēju paceltais pludiņš uz kādu laiku ūdens plūsmu vismaz bija apturējis. Bet laiks attiecībā pret ūdenī stāvošo prāmi un viņa iziešanas laiku turpināja ritēt, paķēru dažus šortus un krekliņus, pārējās lietas, kā, piemēram, niršanas somas, par laimi bija saliktas jau laicīgi. Pirms Liepājas sāka atkārtoti un uzbāzīgi uzmākties kvēpu filtra indikatora lampiņa, tā negribīgi dzēsās, jo pārsvarā attīrīšanas process neizdevās, tomēr Liepājā ieradāmies laicīgi, nepaguvām tik uz veikalu, bet prāmis vēl bija uz vietas un reģistrācija atvērta. Liekas, ka kuģis tāds pustukšs, kajītes mums nebija un mani tas nesatrauca, Ditas viedoklis gan šajā jautājumā nedaudz atšķīrās no manējā. Atritināju paklājiņu starp krēslu rindām, iekārtoju kvadrātiņu vācējtelefonu pie loga un, uzlicis galvu uz spilvena nelielā drudzī, pārguris un ar sāpošu kaklu aizmigu, lai tā pa īstam vairs neceltos un neēstu turpmāko diennakti. Nobraucot no prāmja, biju izveseļojies, bet vēl savārdzis, cauri Vācijai niķojās kvēpu filtrs, ieelpojot vecās Eiropas gaisu, situācija uzlabojās, rekords bija kādi simts kilometri bez lampiņas iedegšanās. Vācijas bāņi bija pilni ar mašīnām, vietām arī sastrēgumi, kurus mēģinājām apbraukt pa mazākiem ceļiem, ja bija tāda iespējas un atvēlēto laiku pastaigai Austrijas kalnos tā arī iztērējām ceļā. Itālija bija ātra un dārga, bet līdz vakaram tikām jau aiz Romas. Kapu stāvlaukumā, plakano galotņu priežu ieskauti, kur jau svētdienas rīta ap sešiem sāksies rosība, atlocījām telti un laidāmies pie miera, jo arī nākamā diena nesolījās viegla.


Neapole saules gaismā un karstumā neizskatījās tik draudīga kā no kino un literatūras, šaurie nazīši bija paslēpti, un cilvēki tiecās pēc pludmales viegluma, sarunām un kafijas, bet līdz tam ir vēl jānoparko mašīna un, kaut arī mums bija pusstundas rezerve, tas nevedās viegli, sanāca maza saķeršanas un nekaunība, bet nu pieņemsim, ka tāda ir dzīve. Niršanas centrs bija labi runājošs angliski, mazliet vēss un vienkāršs, stiprs espreso no tabletes. Paredzēti divi nirieni, maziņš stāsts pirms tam, ko redzēsim, mūsu gids liekas mazlietiņ piekusis, bet jauks, viņš grib mieru, nesteidzina, un viss rit diezgan harmoniski. Baija atrodas Neapoles līča malā, raga ieskauta, auto aizpildītās ielās to sapludina ar pilsētu, nedaudz augstāk kalnos ir Pompejas un Herkulāns, bet lejā pie jūras, vulkāns. Kad tas bija izšāvis putekļu mākoni un iztecinājis nekontrolējamus lavas apjomus caur Vezuva plašo daiku, magmas daudzums zem Villa dei Pisoni un daudzām citām līdzīgām villām bija samazinājies un zeme sāka sēsties, līdz virtuvēs ieplūda pirmajās rudens vētrās atnestie jūras ūdeņi, vēl silti un vasaras saules atmiņu pilni. Bet ziemās tie kļuva kaitinoši nesaslaukāmi, dažviet saimnieki lika pārbūvēt grīdas augstāk un augstāk, līdz tomēr zemes regresija tos uzvarēja, tagad tas viss slējās vidēji piecu metru dziļumā, un process, kaut arī lēni, tomēr joprojām turpinās. Īss pārbrauciens ar laivu, iekāpšana ar kritienu uz aizmuguri, pieturot brilles un regulatoru, ūdenī bija divdesmit septiņi grādi, pārāk auksts, uzvilku papildhidru un otrajā nirienā jutos ļoti omulīgi, mūsu biedri izstīdzējuši holandieši no Dienvidāfrikas ļoti omulīgi jutās jau pirmajās īsajās hidrās un par aukstumu vispār nesatraucās. Pārsteidzoši, ka pa vecajām villas grīdām un sienu paliekām šiverēja tik daudz zivis, it kā tās būtu ziņkārīgas un gribētu saprast, kas te ir noticis, kur palikuši saimnieki, kur kādas garšīgas uzkodas, kāpēc un par ko mozaīkā attēlotie cilvēki cīnās, cīnās līdz asinīm, vai tās ir garšīgas. Dažas piepeld pavisam tuvu un ieskatās acīs caur briļļu stiklu ar konkrētu mājienu, ko tu te meklē, tāds samocīts un mazlietiņ aizsvīdis, kaut ko ēst atnesi? Varbūt viņām interesē mūsu acis, kāpēc tās kustas kopā ar baltajiem acu āboliem. Ratiņos atstumjam atpakaļ tukšos balonus un svinus, niršanas kantora meitene, kurai bijuši šodien trīs nirieni, izskatās pavisam izsmelta, jā, nav nekāds vieglais darbiņš auklēties ar tiem tūristiem. Kamēr pačkājamies ar mantām, ieveļas kaut kāds itālis un grib zināt kur palicis bumbelīne, tā arī nemēģināju noskaidrot, ko tas vārds varētu nozīmēt, viņš skan tik labi, un ja man kaut ko vajag un tas ir nedaudz apaļš, pirmais, kas ienāk galvā, ir bumbelīne.

Uz nākamā kuģa tikt nebija viegli, neticami nekustīga rinda un laukums bez tualetes, negaršīgu kafejnīcu, bet, kad reiz mēs tur nokļuvām un atvērām kajītes durvis, laiks izkusa labklājības zudībā. Kajītē bija arī savs logs, pie kura atradās kvadrātiņu telefons, spīdēja vienmērīgā jūras gaisma, vēl tur bija duša ar ļoti labu spiedienu un sīkām kņudinošam strūkliņām. Ar katru reizi, kad izgājām uz klāja, varēja izteiktāk sajust Āfrikas mazliet spiedīgā karstuma tuvošanos. Pēc diennakti pavadītā laiku ceļā no prāmja, līdzīgi kā uzbraukt, arī nobraukt nebija viegli. Bet par to tad varbūt kādu citu reizi.

 

           

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

trešdiena, 2025. gada 13. augusts

Pārsātinājums

 

Pēc pāris dienu saldēto gurķu procedūras roka un plecs bija palikuši zilgani, bet varēju jau atkal ielīst hidrā un uzcelt mugurā mazos dzeltenos ukraiņu balonus. Lielā kanādiešu alumīnija cisterna bija kļuvusi vēl smagāka, liekas, tā pieņemas svarā ar katru gadu un katru traumu. Tā kā ūdens bija uzsilis, pietika ar plāno hidru un attiecīgi arī mazāku svina daudzumu. Vieglais komplekts jau bija maniem spēkiem paceļams. Tagad gan krēsla iestājas jau desmit metru dziļumā, aļģes turpināja ziedēt un ierobežot gaismas caurlaidību. Viens no pēdējiem vrakiem manā plānā bija 19. gadsimta beigu kuģis ar sāna piedziņas ratiem, tas atradās tumsā, bailīgi, protams, kā jau vienmēr. Kāpēc nevar pierast un vairs nebaidīties, tik daudz jābaidās un jācīnās ar sevi, ka dažreiz pat pietrūkst spēka veltīt uzmanību detaļām. Vraks bija tuvu krastam, varēju aizpeldināt arī zemūdens dronu, dažreiz gan bailīgi, kad tuvojas kāda laiva, kabelis ir peldošs, to diezgan viegli uztītu dzenskrūve, un drons dotos savās gaitās brīvs no vada un saistībām.

Windy aplikācija sola, ka pēc dažām dienām iegriezīsies ZA vējš, tāds mierīgs, tā varētu būt laba iespēja tikt atpakaļ uz Igauniju. Esmu kādus 50 km no Hanko uz austrumiem, jūra te mierīga un varu iztikt ar mazo enkuru, bail, ja ielaistu lielo, ar vienu roku nespētu izcelt. Rajonā zināmi pāris neskaidri punkti, dienu pavadu, tos pārmeklējot ar eholoti, pārsvarā tie tuvu pie mazām klinšu saliņām, kur slēpjas zemūdens akmeņi, tādās vietās noenkuroties ļoti grūti, labākajā gadījumā varētu riskēt ielaist dronu. Tā arī nekas nozīmīgs neatrodas, esmu prom jau vairāk nekā trīs nedēļas. Laika sajūta ir izmainījusies, pirmās dienas vienatnē likās īpašas un katra kaut kā emocionāli spilgta, tagad tās liekas tik ikdienišķi normālas, lietas ir ieņēmušas savas vietas, ikdienas rutīna diktē un disciplinē. Citrondzēriens, kafija, vēl viena kafija, laika ziņu pārbaude, vieglas brokastis, pārbrauciens, laivas pamatbateriju uzlāde, kas attiecīgi ļauj veikt lādēšanu telefoniem, planšetēm, droniem, fotokamerai, go-pro, lukturītim un tā tālāk. Kartes pārlūkošana, vietu izvēle, kārtošana, enkurošanās, krānu nogriešana un atgriešana, pusdienu gatavošana, izkāpšana uz zemes, visu uzlādēto lietu dzesēšana, ja sanāk būt tiešos saules staros, balonu pildīšana, trauku mazgāšana kompresora siltajā dzesēšanas ūdenī, dažādu modeļu laikapstākļu vērošana windy, kartes vērošana nakts vietai, vietas izvēle un īstenošana, pārparkošanās, vakara drona ielaišana, vakariņas, lasīšanas izlaišana, pirms miega domāšana, nedaudz grozīšanās un nedaudz cīņa ar odiem, iemigšana.


Pienāca pēdējā diena, mierīgu jūru jau solīja kādu nedēļu un visi modeļi, daži pat nelielu pavēju, to gribētos izmantot, kādu puslitriņu dīzeļa stundā varētu ietaupīt, bāka ir pilna, bet Igaunijas ziemeļos nebūs ne laika, ne spēka domāt pa degvielas rezervju papildināšanu, teorētiski pie labvēlīgiem apstākļiem jau varētu pietikt pat līdz Pērnavai. Vienlaikus žēl tik mierīgā laikā pamest Somiju, varētu vēl apskatīt tālāk jūrā esošās salas, kas nav man pa spēkam viļņos un vējā, bet vienlaikus arī riskēt ar tik labiem apstākļiem būtu pārāk vieglprātīgi pat priekš maniem standartiem. Pēdējā nakts tāda nemierīga, jāceļas ap četriem, naktis te joprojām diezgan gaišas un doties ceļā var jebkurā diennakts laikā, kuģu ceļus gan labāk šķērsot pie dienas gaismas, tad tomēr vieglāk saprast attālumus un virzienus. Gadās jau visādi, reiz man sekoja un pat apdzina augsta boja, izrādās tā bija jahta, kurai masta galā apaļa spoža lampa, ir bijis arī tā, ka sajaucu kuģa priekšu ar aizmuguri un tas, kam vajadzētu attālināties, pēkšņi ir ļoti tuvu. Objekti, kas uz ūdens ir tāli, var tādi palikt pat stundām, it kā tie stāvētu, kā tāds netīrums acu plēvē, bet, kad pietuvojas, dažu minūšu laikā izaug desmitkārtīgi un draud tevi pāršķelt uz pusēm, tad atkal pazūd un paliek kā neizdzēšami punkti uz papīra lapas.

Pēdējā nakts mierīga, vēl daudzas reizes ieskatos windy un saprotu, ka nekas tur nemainās, ka viņu bezmaksas versija modeli atjauno tikai ik pēc vairākām stundām, bet sirdsmieram gribas, lai viss droši. Brauciens pāri Somu līcim tiešām ir relatīvi viegls, desmit stundas vēlāk nobraucu gar Osmusāri, bet nepiestāju, citādāk rītdienai paliktu pārāk liels posms. Tieku garām Vormsi salai un piestāju pie Harilaidas pussalas, ir pat vēl spēks uzcelt dronu un papriecāties par ainavu no gaisa. Rīt atkal jāceļas ap četriem un jāspiežas līdz Pērnavai. Pāris reizes iekrītu mazā snaudā un reiz pat uzmetu cilpu, dažreiz pamostoties, mēģinu strauji saķert stūri, it kā atrastos mašīnā un censtos izvairīties no grāvja. Galā tieku jau tumsā, braucot pa upi uz augšu, tāda sajūta, ka esmu tropos – mitrs, silts gaiss un tik tumšs, kaut kādas gaismiņas saslēgtas zem tiltiem un visādi pilsētas trokšņi un dzīvība, neticami. Kas par smaržām, tāds pārsātinājums, otrajā dienā vairs tas nav tik izteikti, bet pirmais efekts ir neiedomājams.

ceturtdiena, 2025. gada 31. jūlijs

Trauslā rutīna

 

Sasaluši marinēti gurķi mīkstajā iepakojumā ir labākais dzesētājs. Pirmkārt, ietilpst mazajā laivas saldētavā, otrkārt, tie spēj pielāgoties dažādām formām, piemēram, kompresora caurulēm, litija akumulatora pārkarsušajām skrūvēm, sastieptām un sadauzītām ķermeņa vietām, saulē pārkarsušas planšetes ekrānam, kompresora dzesēšanas šķidrumam, mazajai divprocentīgajai alus bundžiņai, kam jābūt vēsai un uzreiz pēc niriena. Zem ūdens elpojot saspiesto gaisu, no balona tiek zaudēts ķermenī esošais ūdens, jo balonos gaiss no tā tiek atdalīts, lai samazinātu iespēju veidoties kondensātam un sabojāt iekšējo virsmu. Visātrāk uzkarstu es, bet karst gandrīz visi gadžeti, izņemot zemūdens dronu. Somijā kopš manas ierašanās ūdens temperatūra cēlās par pus celsija grādu diennaktī, gaisa temperatūra vietām iekšzemē sasniedza plus 30, piekrastē 27. Uz laivas tas ir neizturami, mazs caurvējš tiek garantēts tikai tad, kad stāvu uz enkura un laivas purns pagriezts pret vēju, ja tāds ir un ieplūst caur priekšu. Turku pilsētā laiva stāv upes malā pilsētas centrā, vēja tur nav, arī manis ne. Staigājot pa muzeju, varēja kaut kā izdzīvot. Apēdu saldējumu, šodien esmu aizmirsis paēst, iespējams, karstuma dēļ. Neko daudz par saldējumiem gan nezinu, pārsvarā tie ir pārāk saldi, daži arī ar ne pārāk patīkamām garšām. Laima Kota savā notikumu virknē par sadzīvi Turcijā piemin saldējumu no aitas piena, varbūt pat kazas, tik precīzi neatceros, bet šo saldējumu neesmu tur nekad atradis, tāpat kā pašdarinātu rumu Centrālamerikā. Droši vien tam visam ir vajadzīgs laiks, tāds laiks, kas palīdz nokļūt tur, kur rodas lietas, kas nav domātas visu acīm. Šeit esot jau gandrīz mēnesi, neesmu pat ne par kripatiņu tuvāk skaidrībai par to, kas ir viņi, somi, un kas esmu es, kas mūs šķir un kas vieno. Lēnām labklājības plīvurs ietin vietējos, bet varbūt tie nemaz nav vietējie, bet iefiltrējušies zviedri, paretam kāda apskrandusi sociālā māja, bet biežāk gan tās ir košas un kārtīgi krāsotas, mazlietiņ nost no centra, vietās, kur slejas priedes un neraksturīgi resni bērzi. Šajā visā nosacītajā kārtībā ir iepeldējusi Marie, apkrauta ar sarūsējušu ķēdi enkurkastē, virves galiem dažādās krāsās, velosipēdu ar noskrūvētu pedāli, pusnolaistu piepūšamo laivu, salocītu supu un ar dažāda stila lentām nolīmētu zilu jumtiņu. Uz baltajām virsmām notecējusi lineļļa, kas pievilkusies ar tumšiem netīrumiem, klāja stūros mētājas atmirušas sūnas un laivas ūdenslīniju pavada zaļi melni aļģu kušķi. Pēc Turku vēl pāris dienas dodos uz Rietumiem, tuvāk Ālandu salām, kur kaut kur grozījās Dahaks, tomēr nevienu satikt negribas, te ir tik maz vietas un daudz pienākumu, liekas, ka tas sajauktu tik ilgi un rūpīgi veidoto trauslo rutīnu. Saule, panelis, lādēšana, pilnas baterijas, akvalangu pildīšana, pārkaršana, dzesēšana, saldūdens pieejamība – inventāra mazgāšana, veikals – pārtikas inventarizācija, degviela – stundu summēšana un degvielas patēriņu aprēķini, brīvs laiks – motora apkope, joprojām brīvs laiks – datu ielāde, sakārtošana pa folderiem, vēl joprojām brīvs laiks – mikroskopa uzstādīšana un aļģu apaugumu vērošana. Nav spēka – Windy aplikācijas vēju kartes vērošana un tālākā maršruta plānošana, kafijas vārīšana, veļas iemērkšana, grāmatas atvēršana un nelasīšana, žūstošo hidru apgriešana, mazā enkura izmešana, aizmigšana.


                                  Pašportrets

Laiks pieturas karsts, mākoņi redzami tikai virs kontinenta, negaisa iespējamība ir augsta, bet tā arī nepiepildās. Pēc kādas nedēļas solās mierīgs vējš no ziemeļaustrumiem, ar to varētu tikt līdz Igaunijai. Prognozes vēl daudzas reizes mainīsies, bet tendence sāk nostabilizēties. Palēnām sāku doties uz austrumiem, atkal piestāju Hanko, tur jau izpētītas enkura vietas, viss ir vieglāk un raitāk nekā pirmajā reizē. Par pilsētām un parkošanās vietām – ar to es nodarbojos zemes dzīvē, ceļojot apkārt, staigāju gar kanāliem, piestātnēm un meklēju, vai ir kāds stūrītis vai zona, kur var nepamanīts palikt kādu nakti. Ja tādas vietas ir, pats sev nosūtu lokāciju ar mazu aprakstu. Arī šajā braucienā izmantoju divas no šādām iepriekš atrastām vietas. Bet viena bija jauna, pie Pojo, pārdesmit kilometrus aiz Ekenas. Parkošanās ar purnu pret krastu un aizmugure pret pāli. Mēģinu noparkoties, iepinos ūdensrozēs, tad metu mazo enkuru, pievelku laivu, enkurs aizķeras aiz kaut kā ļoti stacionāra, bet tomēr virvi ap stabu aplieku, tad līdzīgas darbības veicu ar priekšu, līdz izdodas laivu iestiept virvēs. Veikals ir patālu, diena ir karsta, nelielas cerības noķert lietus mākoni, saldūdens vējš no gaisa izklausās labi. Ar velo tieku pēc piena un dīzeļa, karsti, ienirstu pēc enkura, atbrīvojos. Jāuzliek atpakaļ uz klāja velosipēds. Pirms tam vēl izstaigājos un cenšos papildināt dzeramā ūdens krājumus, tomēr neizdodas. Kāpjot no foras uz krastu, viena kāja jāliek uz virves, kura palikusi vaļīgāka un sāk šūpoties, krītu starp laivu un steķiem, bet pēdējā brīdi apžēlojoties par savu titāna gūžu, ar kreiso roku pieķeros pie žodziņa, roka izgriežas un ar skaļu žļurk skaņu plecā iepludina manī sāpes, adrenalīnu un bailes. Roka vairs nav lietojama, labi, ka nav jāceļ enkurs, ar vienu roku uzmānu velo uz klāja, nepiesiets tas paliek ieķēries reliņos, pastūrēt varu, ātrumkloķa te nav, stūri var pieturēt arī ar celi. Bet ko darīt ar enkuru, kur es varēšu palikt pa nakti, kā vispār tikšu uz priekšu, vai naktī varēšu gulēt? Pielieku gurķus un paliek mierīgāk.

sestdiena, 2025. gada 26. jūlijs

Beigušies zirnekļi

 

Uz laivas ir daudz zirnekļu, viņi ir žiperīgi un ražīgi, izlienu no ūdens un hop, priekšā jau tīkls. Te ir arī mušas. Bet viena bija īpaša. Viņa bija kopā ar mani vairākas dienas, nevarēju nosist ne ar Rīgas Laiku, ne Ilustrēto Zinātni, varbūt arī negribēju. Viņa mācēja tādu triku – izlidot caur priekšējo lūku un uzreiz pa durvīm atpakaļ kajītē, to viņa varēja veikt vairākas reizes pēc kārtas, liekas, apzināti mani ķircinot. Vienu dienu viņa pazuda, parādījās citas, jauneklīgas, bezjēdzīgas, bez jebkādām intelekta pazīmēm. Kad nezināmu iemeslu dēļ izbeidzās visi zirnekļi, laivu pārņēma mazi kaitēkļi, visvisādi lidoņas, cietspārņi, taisnspārņi, apaļspāņi un bezspārņi, tas bija uz robežas ar neciešami, nebūtu brīnums, ja kāda cecemuša vai malārijas ods pa vidu. Iespējams, zirneklļi pārēdās, varbūt kādudien atradīsies resnas zirnekļu fosīlijas. Un šis laikposms tiks nodēvēts ne jau par Homosapienēru, bet gan par Arachniēru.

Vakaros pirms aizmiegu, pusnomodā kontrolēju pašizdomātu titāna zemūdeni, no kuras var pacelties arī gaisa drons, kas izlūko vietas, kur var piezīsties elektrībai, piemēram, var palīdzēt atvilkt lādēšanās vadu. Gaisa drons arī nodrošina izlūkinformācijas nodošanu, kad tuvojas kāds nevēlams interesents utml. Parasti necik tālu savās fantāzijās netieku, jo iemiegu. Sapnī kopā ar Franku Hercu strādājām pie septiņu sēriju filmas par latviešiem. Neraksturīgi, ka tās bija spēlfilmas, Franks bija vecs un dažādu slimību nomocīts, bet ar filmām viņam gāja labi, nav īsti skaidrs, kāda tajā bija mana loma. Viss gāja tiešām labi, līdz filmēšanas laukumā parādījās kaut kādi pārģērbti policisti un vāvuļoja ruporā, traucējot mums strādāt. Pamodos, biju noparkojies tuvu krastam aiz pilsētas Ekinas,  iepriekšējā vakara pustumsā ar lukturīti biju ieniris iztīrīt dzenskrūvi no zālēm un saldi aizmidzis. Biju ievērojis tikai to, ka te ir saldūdens un netālu piestātnē policijas laiva. Bija atbraukušas divas militārās ekipāžas –  busiņš un pikaps. Tā nu viņi tur krastā stāvēja droši vien, kamēr mēs kļuvām vecāki par 10 minūtēm un traucēja mums strādāt.



Par sadzīvi pašam ar sevi: traukus mazgāju pavirši, drēbes izskaloju ik pēc pāris dienām. Visu laiku laiku jāuzmana, lai kaut kas nebeidzas. Beigties var degviela, eļļa motorā, eļļa virtuvē, gāze virtuvē, dzeramais ūdens, saspiestais gaiss akvalangos, beigties var blīves kompresoram, zirnekļi var beigties vai nobeigties. Beigties var elektronika, elektrība leduskapī, planšetēs, telefonos, sonārā, dronos, gpsā, elektrovadītspējas mērītājā, pulkstenī, niršanas kompjūterā un, piemēram, alus var beigties.  Došos uz veikalu, tiku galā ar militāristiem, izrādās, biju noparkojies viņu teritorijā, bet dzeltenā zīme izrādījās ieaugusi krūmos, viņi atvainojās, ka pamodinājuši mani, bet to, ka mēs strādājām pie tik nopietnas filmu sērijas, es viņiem nemaz neteicu.

 


trešdiena, 2025. gada 23. jūlijs

Zem spiediena

 

Pēc vairāku dienu ilgas mierīgu vēju gaidīšanas Pērnavā ierodas Huko, Marika un Adrians. Protams, uzreiz pēc pusdienām jāspēlē disku golfs, vakarā jāgrilē un jādzer šķidrais igauņu alus. Paliek karsts, vasara ir pienākusi. Pamostos, esmu saskumis pēc Marie un agrā rītā dodos prom no mūsu viesmīlības dārza ar ugunskuru ķerrā uz aviācijas riteņiem un vasaras namiņā saklātajām īstajām gultām. Tas vienmēr ir tik jauki, svešā vietā doties pa mazajām, vasarīgajām piepilsētas privātmāju ieliņām, pirms citi vēl modušies, it kā visa šī pilsēta, noskaņas, atšķirīgās dārzu smaržas būtu radītas tikai tev. Adrianam ir sava spēļmantiņa – zilais ūdens mocis, tad seko kafija, rācijas kanālu saskaņošana, atkal kafija un vieglas pusdienas, Huko atved piecus maisus ar pārtiku, viņš pats sver diezgan pāri simtam, Marie iegrimst par pāris centimetriem dziļāk. Tad trīs dienas grozāmies apkārt pa salām, Manilaidē Adrians dodas prom, paliekam trijatā, startējam agri, komanda ievēro disciplīnu – ja starts paredzēts sešos no rīta, tad Huko jau pusstundu agrāk grozās un izrāda gatavību, Marika pēc paris pudelēm prosseco un kāda malciņa burbona, kas it kā palīdzot pret viļņiem, gan guļ mierīgi un netraucē. Būtu jābūt arī kādam dzērienam, ar kura palīdzību var mainīt vēja virzienu. Pēc četrām naktīm, koncertiem, pirtīm, baļļām... gandrīz kā Dienviditālijā, kur reiz ar Pepi mēģinājām kaut kur nokļūt, bet viņš ar visiem gribēja aprunāties... arī šeit visu laiku kāds uzradās, viņi bija mūziķi, rakstnieki, radinieki, militāristi un vienkārši jauki cilvēki. Viņi kāpa uz laivas un Huko ielēja pa dzērienam, es taisīju pusdienas, bija obligātie salāti. Citrondzēriens no rītiem tikai rekomendējams, šīs vasaras diktatora ierocis ir salāti ar eļļu un etiķi.

Dirhamas ostā ir viegla migla, kaut kur uz ziemeļiem ir Osmusāre, par šībrīža pirmspēdējo naudu ieleju degvielu un slīdu prom. Esmu palicis viens, būs jāpārkārto mantas, jāsagatavo pildīšanai akvalangi, jāizsūc bilžas, jāveic pārtikas inventarizācija, lai gan to, ka esmu plusos, redzu jau tagad.

Maza atkāpe – nezinu, kad un kur tas īsti notika, bet tualetē kaut kas bija iesprūdis. Mēģināju izjaukt, tad uzpumpēju spiedienu, nekas ar to tīrīšanu nebija sanācis un viss nošmuka un gāja pa gaisu ar blīkšķi, it kā sprāgtu riepa, nu, es neiešu detaļās. Mēģināju ienirt zem laivas un no ārpuses ar skrūvgriezi bakstīju, bet nekā, otrā piegājienā noskrūvēju metru garo radio antenu un lūk, ar to gan viss sanāca.

Pavadījis pilnvērtīgu vakaru, ar gaisa dronu apsekojot trīs krastā esošos vrakus, savadu datus un liekos pie miera, beidzot viens ar nerimstošo viļņu guldzēšanu pie laivas bortiem.

Pēc vieglām brokastīm lēnām šķērsoju pāris kartē atzīmētus vrakus netālu no salas un uzņemu kursu uz Hanko, Somijā. Attālinos no Osmusāres, tajā visā ir kaut kas tik ainavisks, gribas uzņemt bildes, kaut gan tajās nav redzams nekas, neliels kaļķakmens stāvkrasts un bāka ziemeļu daļā. Bet apkārt te ir daudz vraku, dziļumu un noslēpumu, kas vijas ar izdziestošām atmiņām un vēsturnieku sausfaktiem. Somu līcis pret Marie ir labvēlīgs, prognozes atbilst mieram un lēzenam pavējam. Ceļā ar eholoti šķērsoju piecus vrakus, tostarp 90 m dziļumā uz labā sāna nogūlušos vācu zemūdeni U-679. Sāna skats vairs nedod skaidru signālu, nākas pariņķot un veikt tiešu pārbraucienu.


                                  Attēls no Turku Jūras muzeja ekrāna

Aiz Hanko aizslēpjos aizvējā, izmetu enkuru un esmu pelnījis miegu un mieru, bez motora dūkoņas un vibrācijas, vējš gan naktī vēl rausta, bet ziemeļu pusē aiz pilsētas nav viļņu un nakts ir mierīga. Nirstot uz pirmo koka vraku, 17 m dziļumā izbeidzas pulksteņa baterija, nākas vēlreiz ar velo doties uz veikalu un uztaisīt atpūtas dienu. Pēc dārgās Igaunijas salu dzīves te viss liekas lēts, iegādājos pat dažus drēbes gabalus, lai nu stāv kaut kas tīrs rezervei.

Tā nu kādu nedēļu dzīvoju, katru dienu pa nirienam, atrodu senu naglu, dzelzs-mangāna konkrēciju. Jauni vraki rokās nedodas, bet šad un tad apsekoju pa kādam jau atrastam no arheoloģijas datu bāzes. Vakaros, kad karstā saule pierimst, laižu ūdens dronu un priecājos par aļģēm un krabīšiem. Nepilnu divu nedēļu laikā ūdens ir uzsilis par 4-5 celsija grādiem, sākumā niru ar cimdiem un zeķēm, tagad pat dažreiz neuzvelku otru hidru. Līdz 10 m dziļumam ūdens ir ap 19 grādu silts. Hanko saule vēl bija ciešama, ienāca kāds vēsumiņš no jūras, bet Turku un Salo karstums ir neizturams, 29 grādi uz zemes un lietus tiek solīts, bet tā arī neatnāk, visi tie negaisa mākoņi iztrakojas kaut kur vairāk iekšzemē.

 

pirmdiena, 2025. gada 30. jūnijs

Saldskābā zupa

 

    Pirms pāris nedēļām izbraucu ar laivu vārdā Marie no Jelgavas. Pa Lielupi līdz Rīgai, tad Jāņu rītā cēlos četros un no Vijciema šķērseniski devos cauri daļai Vidzemes uz Rīgu, lai veiktu otro posmu. Pēc tam paldies maniem jaukajiem un neticami iecietīgajiem vecākiem, kas palīdzēja atgādāt pilnu sarkano polo, kurā bija baloni, kompresors, bentosa smeļamais, mikroskops, divi droni, divi motori, sups un piepūšamā laiva utt. Man un velosipēdam vieta nepalika, minos pats. Tālāk garš un nogurdinošs brauciens līdz Pērnavai. Nosēdēt nespēju, protams, ka neaizgāju laicīgi gulēt, satraukts un priecīgs rosījos pa laivu, bet jāceļas atkal četros. Izdomāju sistēmu, ieriktēju stūri, lai iet kaut cik taisni, virs gultas atveru lūku un pielīmēju spoguli, tajā varu redzēt nedaudz uz priekšu, staipot kaklu, arī drusku uz sāniem, pietiekami, lai varbūt no kaut kā izvairītos, ja neesmu iesnaudies vai pabāzis galvu zem segas. Ar stūrēšanu ir pavisam vienkārši –  jāvēro navigācijas GPS, kas ik pa laikam pazūd kaut kur starp segu un palagu, tad, paveļoties uz labo bortu, laiva mazlietiņ griežas uz kreiso un pretēji. Tā nu es tur pusnomodā zvalstījos šurpu turpu pa kajītes guļvietu no vienas sienas līdz otrai. 

    Sāka atkal pūst un dīkstāves dienas Pērnavā neizbēgamas, uz diennakti atbrauca ciemos Dita, pabraukājām ar riteņiem, bijām muzejā, nu, kā jau nu viss tas parasti notiek. Bet dienā, kad viņa aizbrauca, pienāca vakariņu laiks un sāka gribēties ēst. Domāju, tā, neko fundamentālu netaisīšu, pa rokai stāv biešu zupa burciņā, neizlasu uz etiķetes rakstīto proporciju, bet skaidrs, ka katliņā jāpielej drusku ūdens, pa vidu viens sīpols, pabakstu, pagrozu, līdzīgs ābolam vai plūmei, izmetu kopā ar burciņu miskastē. Tad pieberu daudz melno piparu, tadankš un zupa gatava. Neko daudz nedomādams, sāku ēst, žēl, ka netiku no kafejnīcas paņēmis līdzi pāri palikušo maizi. Pēc pāris karotēm konstatēju, ka bietes ļoti saldas, piparus nejūt vispār, zupa tāda diezgan arī paskāba, varbūt nevajadzēja mest to sīpolu ārā. Mutē kaut kas nopukšķ, oga un tad vēl viena. Opapā, esmu vakariņās uzsildījis ievārījumu.

Pielieku sausās brokastis, tādus kliju kubiciņus, kas te stāv jau gadiem kopš iepriekšējā laivas saimnieka un pat pelējums tos neēd. Aizpagājušajā gadā, kad salūza kājas pirkstiņš un netiku krastā pēc ēdiena, arī mazliet tos pagrauzu, toreiz galīgi nelikās garšīgi, bet tagad tā zupā ir tīri ok.

    Dienu vēlāk izdomāju neķēmoties ar gatavošanu un ieiet kafejnīcā. Kamēr stāvu rindā, uzlieku tulkotāju, pusdienās būs lāčuks, lieliski. Tajā pašā kafejnīcā uzzinu vienlaicīgi divas lietas uz paralēliem ekrāniem – vienā velo sacensības un otrā teniss un viss ir otrādi, sievietes minas un vīrieši mēģina trāpīt pa bumbiņu. Mazliet padomāju un sapratu, ka par dažiem tenisistiem esmu dzirdējis, tikai nebiju redzējis, kā viņi spēlē, bet to ka čikitas minas ar velosipēdiem un pret kalnu, treneris skrien līdzi un iedod padzerties ūdeni... Labi, tie visi tādi sīkumi, lāča cepetis ir atnācis, labu apetīti!

 

trešdiena, 2025. gada 29. janvāris

Lietus sezona

 

No Lombokas lidojam tālāk uz austrumiem, uz Sumbavas salu, tātad tuvojamies Papua-Jaungvineja. Iztēlojos, kā braucam pa dubļu neceļiem ar brezentu pārvilktā džipā un vietējo iezemiešu saindētās bultas paliek karājoties, iedūrušās auto jumtā. Bet tas vēl tik būs, tagad dodomies uz lidostu, kur pilots solās aizvest mūs uz Bimu. Jau redzu eļļas kvēpiem notrieptu divmotora divplāksni, kas klepodams smacē dūmos izspūrušu pilotu kaut kur starp apmulsušām vistām un garšaugu maisiem. Realitāte izrādās stipri savādāka, lidmašīna ir pavisam parasta, gan tiešām ar diviem propelleriem un apmēram 100 pasažieriem, sarkanu, mazliet izbijušos stjuarti un nevienu citu balto tūristu. Mašīna lidostā ir melna Toyota ar metāla, nevis brezenta jumtu un dubļainos ceļus klāj asfalts ar līnijām un pilsētās satiksmi vietām pat regulē luksofori. Salai gandrīz pa vidu ir Saleha līcis, kur mitinās planktona filtrētājas vaļhaizivis – tas ir viens no mūsu noskatītajiem objektiem, bet kamēr zvejnieki, kas mūs tur varētu nogādāt, vēl nav atrasti, vizināmies apkārt un priecājamies par zaļājām ainavām. Tūristi šeit nonāk reti, no sešām nomas vietām tikai vienu kompāniju izdevies pierunāt mums iedot mašīnu, parasti te pieņemts to dot ar visu šoferi, kurš tad arī vizina. Bet zinot, ka viņi tā ne pārāk runā angliski, būtu grūti izstāstīt, ka es gribu braukt nekur konkrēti, tikai tā pabraukāties un tad pēc sajūtām jau sapratīs un kas notiktu vakarā, kur viņš gulētu un ko ēstu un vai viņš brauktu nost no asfalta un ļautu likt sāļu hidru bagāžniekā un ēst lipīgus ananāsus, papaijas, mest zemē čūskaugļu mizas un uz paneļa nogatavināt avokado, smirdināties ar pūķaugli un to pavisam smirdīgo un tad vēl beigās ar to sarkano notraipīt sēdekļus, vienreiz jau mums sanāca, ar šķērēm to griežot, sasmērēt viesnīcas palagus. Un cik ilgi viņš tā būtu gatavs braukt, vai viņam nav pašam jāved bērni uz skolu, jāslauc kazas un jāierodas uz kaimiņa bērēm, varbūt jau sākušas bērna dzemdības un māju aiznesis cunami.


Mums nav šofera un nav arī haizivju vai vaļu, jo līst, pašlaik gan nelīst, bet nedaudz pūš vējš, izrādās te ir lietus sezona, mēs par to īsti nebijām iedomājušies, tāpēc daudzas lietas nenotiek, zivis neēd un zvejnieki nemakšķerē, bet, cik var noprast, līdzko laiks uzlabojas, visi sāk rosīties. Tad, kad ielas pārņem ūdens, bērni spēlējas, jaunieši smejas un vecāki cilvēki to visu filmē ar telefoniem, liekas viņiem patīk tas lietus, varbūt tas ļauj mazliet atslābt un attaisnot nedarīšanu. Rīsiem gan patīk, tie te ir gandrīz visur, daudz ir arī kukurūzas. Lietus patīkot arī skorpioniem, viņi tad esot īpaši priecīgi un neesot bīstami ne lietus laikā, ne arī pēc tam, dzeļot gan sāpīgi, bet varot izturēt. Tā kā tūristi te vēl nav bijuši, bērni skrien sveicināties, viņi vienmēr saka “hello mister” un “hello miss”, dažreiz ir arī jāfotografējas, bet pieuagušie no skūteriem plaši smaida, ar vienu roku pieturot zīdaini un ar otru pārbaudot pie muguras piesieto vecāko bērnu. Sievietes brauc uz skūtera ar dzērieniem rokās, pļāpā un parasti pasažiere ir apsēdusies uz sāniņa, sakrustotajās kājās čības, kas balansē uz galējām robežām, bet nekad nenokrīt.

Pēc pāris dienu izpētes dodamies prom, jo reizi trīsdesmit dienās, vai arī reizi nedeļā pienāk kuģis un dodas vēl tālāk uz austrumiem, uz Flores salas pilsētu Labuan Bajo. No mašīnas ir tikpat grūti tikt vaļā, kā viņu iegūt lietošanā, sāk līt un nekas nenotiek, neviens pie mums nebrauc un neko nedara, bet pēc pāris stundu cīņas vēl paprasa mazu dzeramnaudu. Vispār jau cilvēki te ir ļoti godīgi un īpaši neviens neko neprasa un neuzbāžas. Vietās, kur ēd vietējie, rīsi ar olu maksā ap eiro, kafija, ja tādu var dabūt, apmēram līdzīgi, bet, piemēram, Bimā tādas nav, vienīgajā vietā, kuras nosaukumā bija kafija, notiek privātballīte, savukārt citā mūs ieaicināja, mēs pasēdējām, aicinātājs pastāvēja blakus, bet neviens neko nepiedāvāja un neko nenesa, tad nu devāmies tālāk, varbūt jāpiedāvā kaut kas bija mums. Atradām KFC, spožu, plašu un kondicionētu, bet bez kafijas. Arī alus nebija nekur, daudz izgaismotu mošeju un visās malās sveicinošie bērni. Dodoties uz Bimu, jau biju iztēlojies, ka te būs kaut kas tāds kā Gvatemalā pirms divdesmit gadiem, kur vīri, iedzēruši alu ar sāli un citronu, izšauj pistoles aptveri debesīs un turpina darīt iesākto vai arī kā Amazonas deltā, kur ciemā katru gadu viss tiek noskalots un mājas tiek būvētas no jauna, pārsvarā no upē atrastiem atkritumiem.

Drīz jau tuvojas vakars un varam taisīties uz kuģi, osta ir pelēka, ieskauta salūzušu smago mašīnu alejā, garām traucas pārkrauti skūteri, nav skaidrs, kā visi tie simti tur sakāps un kāpēc daudziem no viņiem nav somu, bet, kā izrādās pēc mirkļa, viņi nemaz uz kuģa nekāpj, bet taisa lielu bardaku piestātnē, tirgojas un kaut ko organizē. Tie, kas uz kuģa kāpj, ir ar lielām somām un lakatiem. Uz kuģa būs prusaki, to jau mēs zinām, būs arī iespēja gulēt, bet par to būs jācīnās un tā tiešām būs. Par prusakiem bija bailīgi sākumā, mazliet jau cerēju, ka mūs sagaidīs tie lielie Madagaskaras šņācējtarakāni, bet nekā, kaut kādi mazi parastie. Kuģis iziet laikā ar garu svilpienu, es jau sāku iemigt un tā arī noguļu visu nakti, no rīta, tualeti meklējot, izstaigāju vairākus klājus un secinu, ka liela daļa guļ kaut kur starp kāpnēm uz āra klājiem, ēdnīcā un pie veikaliņa durvīm. Mūsu biļetes ar guļvietām maksā tik, cik divas lielās kafijas Starbucks kafejnīcā. Rīts ir karsts un te vairs nav jauko vienmēr tīro bluebird takšu, spītīgi ejam uz viesnīcu kājām, drēbes no sviedriem paliek slapjas, jāmazgā pie katras iespējas, kruķis sviedros slidinās un āda no slapjuma sačervelējas.

Tad divas dienas esam uz kuģa, pavisam cita, maza, pašiem sava kajīte, tas maksā dažus miljonus, bet tās ir Indonēzijas rūpijas un nav tik traki. Mūs baro un ved uz burvīgām snorkelēšanas vietām, vakarā pār kuģi pārlido tūkstošiem lidojošo lapsu jeb dižsiksspārņu (flying fox) un otrajā dienā tiekam līdz lielajiem varāniem – tiem, kas uzbrūk tiem aizskalotajiem nirējiem. Pēc tam vēl pirmspēdējā dienā paņemam ātrlaivu un redzam velnrajas, tas gan ir tik neticami, ka nav lielas jēgas rakstīt. Vēl sanāk papeldēt vienā alā un vēl vienā ielīst uz vēdera, kāju pieturot, viss sanāk un titāniņš vietā. Atpakaļceļš garš un tomēr par īsu.