Todras aiza

No Tubkala dodamies uz Todras aizu jeb Todra Gorge. Viens teikums un viss, jā tieši tā, divās dienās 150 km, grants, smilts, sniegs, ledus, pirmais, otrais ātrums un atkāries žoklis, visu laiku smuki, grūti to visu aprakstīt, ceļš, kas sākumā vijas caur ciemiem, šur un tur atklājot acīm kādu veikalu un kempingu, gandrīz nemanot pārtop par upes gultni, izžuvušām kazu ganību nogāzēm. Dažviet nākas izkāpt no mašīnas, lai pārliecinātos vai ceļš vēl vispār ir.

Apstājāmies ceļa ārējā malā. Pieejot pie uzmūrētās nomales, var redzēt mašīnas kravas kastes brezenta jumtu, kas šūpojas ēnainā starmešu dejā, pikaps neatlaidīgi rāpjas augšup pa nogāzi un met izlocītas cilpas, četras reizes tas atrodas tieši zem manis un paiet vēl pāris minūtes, līdz tas pabrauc garām uz naktsmieru noparkotajam busiņam.

Nākamajā rītā ceļš ieiet upes ielejā, un, it kā nekas īpašs nebūtu noticis, vienkārši izšķīst starp palmu saliņām sausajā, akmeņiem pieblīvētajā gultnē. Kādu brīdi tā šūpojamies un dzirdam, kā aiz galvas šķind panna un katliņš, kaut kas apgāžas, soma izslīd no gultas, motora temperatūra paceļas virs ierastā punkta, tad ceļš atkal savācas un izlien no upes, šur tur ir pa ceļazīmei direction un virziena bulta ar vienīgo iespējamo vietu starp milzīgiem klints bluķiem un upes krasta sienu vai ātruma ierobežojums 40 vietā, kur metāla krūze izlido no turētāja un esmu drošs, ka nebiju ātrāks par ēzeli, kas savā mugurā nes vīru un ar nezālēm piebukņītu grozu. Ar skaudību varu noskatīties, cik organiski un viegli tie kā nešķirami draugi pārvietojās šajā dabas sašķobītajā valstībā, viena večuka kāja ieslīdējusi grozā un pieminusi nezāles, bet otra tajā pat muguras pusē tirinās līdzi dzīvnieka gaitai.

Ceļš maina raksturu un, upes gultni atstājot ielejā, sāk celties uz augšu, palmas pārvēršas sausos, dzeloņainos krūmos, ir pusdienas laiks. Sen jau esam atmetuši domu par kādu no nobružātajām ceļmalas kafejnīcām ar miltainu lēcas zupu un ielocītu piparmētras stādu glāzē, no tā visa te vairs nav nekā, pāris stundu nav arī citu mašīnu, ēzeļu un vīru, tikai pašu motora dūkoņa un ventilators, kas vējstiklā sviež sakarsušo dzinēja gaisu. Vai būs jāgriežas atpakaļ, kam radīts šis ceļš? Sāk iezagties šaubas par to, kur īsti esam, navigācijas bultiņa telefonā vēl dzīva, saviņķelētā baltā līnija nav pat raustīta, kartē tā izskatās stabila un droša, uz mirkli miers.

Kad esam uzlīduši kalnu pārejā, putekļaino ceļu nomaina kūstošs sniegs, brūngano ceļa segumu savērpdams košā, slīdošā masā, vietām gar nogāzēm iebrauktās sliedes nepatīkami sarūk līdz mašīnas šasijas platumam, drošāk te būtu ēzeļa mugurā. Dažviet nākas atkāpties atmuguriski un ar inerci triekties cauri mīkstajām risēm, riepas apveļas dubļiem, centrbēdzes spēks ar tiem šķiežas uz visām pusēm. Aiz pārejas ir vēl citi kalni un nogāzes, bet joprojām neviena, pat ne ganu ar aitām, līdz beidzot, ceļam paliekot lēzenākam, tālumā parādās ar ainavu saplūdušas ēkas, daļā no tām sabrukušas vai pamestas — ja divdesmit gadus ar māliem un salmiem lipinātu māju neatjauno, tā sabrūkot. Ceļmalā parādās pirmā mašīna Bedfords — sarkans, bez riteņiem, ar daļēji izārdītu kravaskasti, aiz kura aizslēpušies bērni, bet, kad braucam garām, tie saņem drosmi saucot bonjour monsieur, bonjour madame, smejas un intensīvi māj, daži skrien kādu gabalu savērptajos putekļos, līdz mēs ielienam ciema šķībajās ielās, kam pa vidu izbetonēta ūdens notece, kura vienlaikus arī sakoncentrē atkritumus. Retajās lietus reizēs rene pārnes šmuci tālāk uz tuvējo upi, bet pašlaik, bezūdens periodā, straumes sašķiroto oļu platformā ir izveidots futbola laukums.

Todras aiza mūs sagaida ar stāvu klinšainu ieleju, kur saule iespīd tikai dienas vidū, daži kāpēji vakara ēnā vēl strādā pie maršrutiem, kāds karājas virvē, uz vienas no sienām atstātas atsaites, izskatās esam nokļuvuši vajadzīgajā vietā, noskatām pārkingu naktsmītnei un pēc vērmeļu tējas, kā paskaidro viesmīlis, thé à’l absinthe, liekamies pie miera.

                                         Foto - Dita Ābola

Jauna diena iesākas ar kukurūzas pārslām, putotu pienu kafijā un satraukumu par to, kādas būs klintis. Kaļķakmens, tas skaidrs, bet viņš mēdz būt ļoti dažāds, no jauka līdz neciešami noslidinātam. Pirmajā maršrutā sevi pārvērtēju un tikai ar trešo piegājienu tieku līdz 25 m augstajai stacijai, kur varu normāli izvērt virvi un nolaisties. Satiekam spāņus un vāciešus, viņi padalās ar savu guidebook un mēs atrodam piemērotākus maršrutus gan man, gan Ditai.

Saule ap pulksten vienpadsmitiem sasniedz mūsu izvēlēto sienu, pirksti iesilst un apmierināts izkāpju visus pieejamos pieciniekus un vienu 6a, liekas, ka jāstrādā pie 6b, bet pievakarē izsalkums un telefona zonas meklējumi mūs uztriec augšā uz mazpilsētu. Kādā viesnīcā dabūjam dārgu berberu omleti un kārtīgu uzmanības devu no saimnieka, viņš pat manu tualetes apmeklējumu nelaiž garām, jautādams, good my friend, paper?

Sapratuši, ka te drīz vai nu nometīsim svaru, vai bankrotēsim, dodamies ceļā uz Sahāras kāpām. Nākamajā rītā piestājām pie Merzugas, vietas, kas te pastāv, domājams, tikai tūristiem, kas dodas kamieļu izjādēs. Cauri mazdārziņiem aizslīdam līdz varenajiem smilšu kalniem, uzkāpjam augstākajā no pieejamajiem un pabrīnāmies par to, cik ļoti viss te ir tālāks un lielāks, nekā izskatās.

                                         Foto - Dita Ābola

Toubkal

Ir satumsis, pie griestiem ieslēgtas divas lampiņas, netaupīgais režīms, atvērtas kartes — daļēji, jo pilnībā busiņā to būtu grūti izdarīt, studējam par iespēju laivot, izslēdzam 4.-5. kategorijas white water, mums ir piepūšams pūslis, tātad jāsamierinās ar tādu Amatas rakstura upi. Atrodam divas iespējas Marakešas rajonā, bet tad pēkšņi pielec, ka abas no tām jau esam šķērsojuši un nevienā no tām nav bijis ūdens, nokrišņus tuvākās nedēļas laikā nesola. Jādomā citas izklaides, pirksts kartē atduras pie Tubkala, augstākās virsotne Atlasa kalnos. Ceļmalas kafejnīcā izdzeram tēju, noorientējamies un dodamies uz Imnilu, vieta, no kuras var sākt kāpienu.

Ceļš parasts kalnu serpentīns, tumsā neko daudz nevar redzēt, sasnieguši ciemu, no kura sākas kāpiens, uzzinām, ka nenāktu par sliktu izīrēt dzelkšņus un ledus cirtņus, negribīgi ļaujos spiedienam un neparedzētajam tēriņam, uzspiežu uz ziemas sezonu un pieprasu atlaidi, bet šoreiz tāds triks nepalīdz, jo vasarā šāds inventārs neesot vispār vajadzīgs.

Nākanā diena pienāk pavisam nemanāmi, attopos kārtojam mantas rīta dzestrumā. Vietā, kur esam noparkojušies, iebrauc Kristaps ar Martu, kā, vēlāk ejot pa taku, noskaidrojās, viņi līdz virsotnei nekāps, bet tik sameklēs geocaching punktu. Nepilnu divus stundu kopā gājienā runājam bez apstājas un apņemamies sazināties pēc kāpiena, uzzinām, ka Marokā viegli dabūt sim karti, kas pavērš iespēju paplašināt ceļojumu arī virtuālajā dimensijā.

Saule cepina, vīri no pseido kafejnīcas uzsauc last vilidž, marokāņu trikiem neļaujamies un svaigi spiestu sulu izdzeram vēl krietnu pāris stundu kāpiena attālumā. Pie 2500 m augstuma parādās sniegs, tātad esam uzkāpuši 700 m un vēl tikpat jāuzkāpj, jo 3207 m augstumā ir tāda nosacīta bāzes nometne. Iespējams, ka šodien ir sestdiena, diezgan daudz kāpēju, tā kā mums nav informācijas, par to cik daudz cilvēku refuge de toubkal spēj izmitināt, ieturam raitu soli, lai nebūtu pēdējie un nepaliktu aiz durvīm. Pēcpusdienā sasniedzam dienas mērķi, mums ierāda istabu ar kādām desmit gultām, pagaidām tur tukšs, satraukums bijis lieks. No vakariņām atsakāmies, pāris stundas nosnaužamies un ejam vēl drusku pakāpt uz augšu, lai labāk aklimatizētos, es gan nejūtu itin neko, varbūt drusku lēnāks solis. Sāk satumst un negants vēsums pārņem visu Tubkala pakāji, saule vēl uz mirkli atsitas pret klinšainajām sienām un pārlien pār sedlieni.

Istabā esam seši, divi poļi, es ar Ditu un japāņu pāris, ilgi nenotiek iemigšana, visi knosās un grozās kā mazi bērni, kas gaidītu kaut ko satraucošu un, ja godīgi, tā arī ir, man ļoti gribas uzkāpt virsotnē, nespēju nekādi pamatot, bet gribas. Domāju, vai nemainīsies laikapstākļi, vai nevajadzīgi nesatraumēšos utt. Pienāk rīts, ir bijusi vēsa nakts, es gulēju lieliski. Kopējā telpā neprātīga rosība, poļi jau sēž pie galda, mūsu vietas viņiem tieši pretī, pāris pieklājības frāzes, viņi jautā, kā gulējām mēs, paši saka, ka slikti, es atbildu, ka labi utt. līdz brīdim, kad pani ierauga divus marokāņus stīvējam sistēmas, tātad gaidāma iešana sasaitē. Poļi paliek bāli, uz brīdi vienkārši paralizēti, tad pieceļas no galda un vairs neatgriežas, es apēdu visu, kas brokastīs bija paredzēts, smašnego.

Izejam vieni no pēdējiem, saule jau sāk nolaisties pār ieleju, tāds bija mans plāns, lai neņemtu liekas drēbes. Dzelkšņi patīkami piekļaujas kājām, no Einara Repšes atpirktie zābaki ērti un stabili mani nes uz augšu, Dita arī turas labi, viņai nepatīk leduscirtnis, pārsvarā to tur kaut kādās jokainās pozās, lai tik tas nepieskartos sniegam. Kāpiens tehniski ļoti viegls, varbūt nedaudz nogurdinošs, diezgan stāvs, sniega nav daudz, taka labi iestaigāta, sasniedzot sedlieni, jāpagriežas pa kori un tad pēdējais posms līdz virsotnei. Vietām akmeņains, šur tur jāapiet kores klinšainās šķautnes. Poļu pani jau nāk lejā, laimīgi bez gala, pie brokastīm viņi laikam tiešām padomāja, ka te viņus sagaidīs kas traks, domāju, marokāņiem vienkārši bijušas kalnu tūrisma mācības vai kas tamlīdzīgs.

Ilgi gaidītā un satraukumiem apveltītā virsotne atnāk pēkšņi, nekas tur nav, vienkārši augstāk vairs nevar uzkāpt, pārdesmit kvadrātmetru plats laukumiņš ar metāla leņķiem izveidotu piramīdu un ukraiņu grupiņu, kas divu gidu pavadībā aktīvi bildējas un iedzer no mazām pudelītēm, runā, ka laiks batoniņam. Man ļoti gribas vēl, grūtāk un augstāk, kāpt tā, lai saprastu, vairs nevaru, varbūt pat nesaprastu, vienkārši nevarētu. Apstāties pie 4167 m tikai tāpēc, ka augstāk vairs nav, kur uzkāpt, liekas kaut kā nodevīgi. 

                                         Foto - Dita Ābola

Atpakaļ ceļā vienojos ar Ditu, ka aiziešu uz blakus virsotni, kas gan ir zemāka, bet tehniski daudz interesantāka un, ja divas stundas nebūšu redzams, lai meklē palīgus un nāk mani meklēt. Līdz sedlienei noskrienu lieliem lēcieniem un tad tādā pusriksītī dodos augšā, takas te nav, sniegs ir dziļāks un jūtu, ka piekūstu, sāku apzināties sevi un saprast, ka viss ir pa īstam. Apkārt ir balts sniega klusums un klints mēmie stāvi, tās ir varenas un pilnīgas, tikai sirds dun manās krūtīs, nav pat vēja, vairākas reizes apstājos aiz tādas vienkāršas pazemīgas cilvēcīgas laimes, liekas, ka pasaule neko vairāk par šo nevar dot, ka nekur tālāk vairs nav vērts iet, ka te ir visa sākums un beigas.

Nezinu, vai tās bija sekundes vai minūtes, laiks kļūst tik maznozīmīgs, kaut kāds klusuma līgums tiek noslēgts ar kalniem, neesmu to atvēris, neprotu to lasīt, jūtu, jo augstāk kāpju, jo stiprāks palieku, ir tāda sajūta, ka mums vēl būs jātiekas.

Lejā jau dodos kā cits cilvēks, atmuguriski lēkšoju, ar cirtni piebremzējot un pieregulējot trajektoriju, virs mājiņām apsēžos sniegā un nedzirdu balsis, kas nesaprot manu dīvaino pozu sniega lauka vidū, viņiem liekas, ka esmu nekustīgs bez dzīvības, bet tas ir tikai kalnu klusuma līgums.

                                                           Foto - Dita Ābola

Sniegadēlis Āfrikā

Cauri sienām un līdz galam nenoslēdzamajām durvīm ienāk rīta pirmā lūgšana, gari uzstājīgs dziedājums fadžrs, iespējams, imams no minareta kaunina savus reliģijas brāļus un māsas par to, ka viņi vēl nav cēlušies un sagatavojušies garīgajam rituālam. Cauri miegam vēl brīdi skan allaahhh... akbaar.... visvisādi locījumi un tad klusums, esmu atkal iemidzis. Saule istabā neienāk, vienīgais logs ir aizvērts un medinas ielas ir pārāk šauras, varbūt pusdienas laikā tā uz mirkli piemiedz aci un noglāsta ar saviem stariem putekļaino šaurību.
Ar saliekamajiem velosipēdiem gājēju ātrumā traucamies pie busiņa, kas uz vienu nakti tika iemainīts pret vēsu hosteļa numuriņu, ceļš sanāk ne gluži pa taisno, ielas ir līkas un krustojumi visdažādākajos leņķos, labi, ka saule uzlēkusi, var ieturēt kursu. Rīti ir mierīgāki par vakariem. Ja vakaros uz ielām ir vairāk cilvēku nekā pilsētā dzīvo, tad no rīta daļa vēl nav piecēlušies un vēl daļa ir tikai ceļā. Buss nolikts pie kādas no pilsētas daudzajām mošejām, cerams, ka Kāds to tur sargā. Pusceļā izdzeram kafiju, to pasniedz caurspīdīgā glāzē, ja pasūta ar pienu, dzēriens izskatās pēc kakao ar plānu, bet gaumīgu putu kārtiņu. Dažviet vēl saglabājušās lielas nerūsošas kafijas mašīnas no pagājuša gadsimta vidus, kas gadu desmitiem dzen tvaiku cauri samaltajām pupiņām, tās apkalpo vīri iekritušiem vaigiem, smalkiem, izteiktiem pirkstu locītavu kauliem, raupjās vilnas jakās un čībās, kas nopulējušas kaļķakmens grīdas.

                                   Foto - Dita Ābola

Esmu drošs, ka Oukaimedena nav iekļuvusi top 10 eiropiešu kalna slēpotāju kūrortu sarakstā, bet tas nekas, jāpamēģina, krēsliņa pacēlājs ceļ 600 metrus līdz 3200 m, sniegam vajadzētu būt, jo no Marakešas tirgus laukuma vēl šorīt redzējām Atlasa baltos kapučus. Saule šodien silda, no sniegotās piekalnes žilbst acis, pa izkusušo ceļu staigā tējas tirgotāji un ēzeļi, kāds uzsauc good, my friend!. Noparkojamies, velkam ārā sniegadēļus, dabūjam pacēlāja biļeti aller-retour (augšup-lejup), tā te ir vispopulārākā. Daži izmēģina, kā ir staigāt slēpju zābakos, daži filmējas un fotografējas, pārīši visās malās, nedaudz bērnu, bet tomēr dominē jaunieši, dažas plastmasas vanniņas un ragaviņas, pacēlājs pilns gan augšup, gan lejup, rindas gan nav. Klusi šūpojas krēsliņš desmit metrus virs sniega, pāris cilvēki varonīgi brauc pa stāvo nogāzi, kāds krīt, kāds ceļas, saule joprojām silda. Te nav sniega pūtēju, nav arī retraku, kas izlīdzinātu pampas, kas pa dienu pakūst, naktī piesalst, glābēji dodas ar sarkanām kamanām kādu savākt, viņi daudz sasaucas, bļaustās un regulē viens otru, izskatās, ka arī viņi tādi nedroši cietajā sniegā. Pie pacēlāja vīrs smaidīgs saulē nodedzis aiz biezas krēmā kārtas baltiem spēcīgiem zobiem, saka, ka varam braukt arī otru reizi, jo kasē mums iedota nepareizā biļete. Nobrauciens sanāk kādi 3 km, ikri stāvumā deg, pagriezties grūti, jāšķērso kalns un jāmeklē lēzenāka vieta ar mīkstāku sniegu. Otrais nobrauciens jau labāks, saule lēnām aizlien aiz kalna, plānās drēbes liek to manīt, vēl ar gaismu dodamies lejā pa līkumaino ceļu, kura malās kūpošām tažīnām izrotātās kafejnīcas un vīri, kas nenogurstoši sauc - ey ça va? It kā būtu jāatbild un varbūt arī nē un tu tā pat traucies jau uz priekšu un klusībā pats pie sevis nodomā un ar lūpām bez skaņas nočuksti ça va, ça va...

                                  Foto - Dita Ābola

Gibraltāra abās pusēs

Ceļā no Andoras uz Valensiju, kaut arī visu dienu bijām dzīvojušies pa kalniem, miegs naktī nenāk, bet es novēroju nedaudz jokainas parādības, piemēram, pāris reizes gar ceļa malu skrien bruņnesis, tas brīžiem aizslēpjas aiz krūma, tad atkal parādās uz brauktuves, tad vēl notiek tā, ka buss ir apstājies un zem viņa izslīd līnijas — raustītas, taisnas, padzisušas —, motors joprojām rūc, dažreiz uz priekšu slīd viss apkārtējais, citubrīd iebalzamēti kalni un tikai tas kustīgās līnijas, izrādās, ka, grozot stūri, varu ietekmēt atrašanās vietu pret līnijām. Man bērnībā bija tāda spēle, darbināma ar plakano 4,5 V bateriju — “Za ruljom” — ar magnētu pielipināta mašīnīte kustējās līdzi stūres ratam, bet ceļš uz apli, kā ierautā laika cilpā, griezās un dūca.

No Valensijas uz Granadu, pēc tam uz Malagu, visvisādi muzeji un parki, un mazas šauras ieliņas ar kafejnīcām. Muzejiem esam atvēlējuši 100 eiro finansējumu, un tas nozīmē, ka vismaz desmit ir neizbēgami, bet, tā kā daži ir bez maksas, tad varbūt sanāks visi 15. Viens, piemēram, Antibās, bija pa 3 eiro — uzbraucam uz autobāņa, samaksājam 1,5, uzpildes stacijā uzzinām, ka auto muzejs ir slēgts, un tad atkal par tādu pašu summu izbraucam, vēl joprojām neesmu sapratis, vai to skaitīt kā autobāņa muzeju?

Alhesirā uzbraucam uz prāmja, bet līdz pēdējam brīdim viss diezgan neskaidrs, riņķojam pa ostas teritoriju, sekojam zīmēm, redzam pārkrautas marokāņu mašīnas ar visādiem rietumpasaules labumiņiem, kas tiks vesti pāri jūrai. Meitene pie lodziņa runā skaistā spāņu valodā, ik pa laikam atbildu ar kādu franču vai spāņu vārdu, ko randomā varu iedomāties, vēl sī un vī un grasias, un biļete mums ir rokā. Ik pa laikam zūd dokumenti un ir neskaidrības ar vietām, virzieniem, rindām, un tam pa vidu vēl gribas pačurāt. Kuģis ir liels un gandrīz tukšs, mazliet neērta sajūta, liekas, ka neesam pietiekami sametušies par degvielu, bet varbūt uzsauc kapteinis? Lai nu kā, uz priekšu kustamies, sarkani apbružāti tepiķi, lieli apaļi logi, kaut kur tālu lejā ir jūra, bet viņa kā no monitora ekrāna, it kā nemaz nebūtu īsta, it kā mēs viņā nemaz nepeldētu.

 

 Foto - Dita Ābola

Iebraukšana Marokā nerada īpašus sarežģījumus, uz kuģa tiek aizpildīta imigrācijas lapiņa, par laimi, tā nav jāglabā visu ceļojuma laiku, jo, visticamāk, pamanītos pazust, vēl pirms es to būtu aizpildījis.

Tiek uzdoti pāris jautājumi, piemēram, vai līdzi ir drons, es atbildu, ka nav, bet gribētu, lai būtu, viens no robežsargiem nosaka, ka tie taču tagad ir sheep, otrs pārlabo uz cheap. No ostas uz Tanžeru dodamies bez aitas un drona pa divjoslu autobāni, pilsēta mūs apņem trokšņaina un mašīnu pilna. Ar kājām dodamies uz medinu, pamanāmies paēst ne pārāk gaumīgā vietā, kur pie pasūtītajām sardīnēm uzrodas vēl salāti, rīsi un mīksti kartupeļi, maksājot rēķinu, uzzinām, ka piedevas nebija pavāra dāvana.

Rītu aizsākam ar skrējienu gar okeānu, mēs neesam tur vienīgie, vēl daži bāli tūristi un pāris vietējie tādā mierīgā riksīti šļūkā pa nobruģēto celiņu, saule sakarsē, un pēc maza pārbrauciena ielienu viļņos, aiz sēkļa pie pirmajiem plīstošajiem viļņiem sērfotāji iesācēji ceļas un krīt.

Diena paiet, izvairoties no lielajiem ceļiem, mazie ir putekļaini un iet cauri nabadzīgiem ciemiem, kurus ieskauj vilciena uzbērums un ātrgaitas šoseja, kas savieno trokšņaino Tanžeru ar moderno Rabatu un Kasablanku, vietām koku pudurus vējš piedzinis ar krāsainiem polietilēna maisiņiem un citām drazām. Plaši apstādīti, uzarti lauki, vietām slejas garas siltumnīcu rindas.

Otrā diena Marokā mūs sveic ar karogu rindām un policistu apsargātu ceļu 20 km garumā, pikapos sakāpuši cilvēki stāvus turas pie margām, piestūķēti grand taxi un ģimenes mopēdi, visi traucas uz kādu mums nezināmu notikuma vietu, vienā no krustojuma apļiem muzicē krāsainās drēbēs tērpti mūziķi, kas tramīgi rībina spīdīgos tamtamus, cilvēki smaida, un kā vēlāk noskaidrojam, ir jau arī pamats, Bengerirā atvērta moderna tehniskā universitāte, kura izrādās gana interesanta arī karalim Muhamedam VI, kurš, iespējams, ir lielākā uzmanības centrā par jaunatvērto mācību iestādi. 

Autora foto

Marakešas medina dzīvo savu ikdienu, zilganas divtaktu eļļas ieskauti traucas mopēdi, ar vienass ratiem rikšo ēzeļi, skolas formās tērpti bērni blandās un piespēlē kņadu, vienlaikus haoss un harmoniska rutīna, liekas, franču kolonijas laiku sajauktā dzīvē nav rimusies, tikai laikam līdzi ejot, krāsu palete iejaukta citos toņos.

Sniegu meklējot

Rakstu no Valensijas bāra, te vīri spēlē domino vai kārtis un bļauj vēl nepatīkamāk kā mazi bērni. Brīžiem iebāžu pirkstus ausīs, bet nevaru rakstīt, jo atlikušie pirksi grozās bezdarbībā ap žokli, tie gan ir patīkami un neproduktīvi mirkļi. Šeit nav nevienas sievietes, ui, atvainojos, pretī sēž Dita, viņa paslēpusies aiz datora, mēģina sakoncentrēties, bet pirkstus ausīs nebāž. Te var dzirdēt arābu valodu, kāds plaukšķina, kāds dauza kauliņus pret galdu, it kā tas mainītu pasaules kārtību un vestu tuvāk uzvarai, vīrs ar ķiveri rokās iebraucis pēc cigaretēm, mēģina samainīt sīknaudu un visu to bardaku pārkliedz, sajūta kā Marokā. Uz galdiem cerveza ar olīvām vai marinētām pupām, kādam karsts piens, citi spēlē pie tukša, nav nekas zināms par viņu sievām, varbūt viņām riebjas galda spēles, bet visticamāk negribas sabojāt dzirdi.

                         Foto - Dita, Valensija
Antibas un palmainas pludmales, tas nebija gluži nepieciešams, man gribas sniegu, bet nekur nekā nav. Verdonas aiza ir iespaidīga, divās dienās augšā lejā, ķēžu posmi ne mašīnai, bet gan cilvēkiem, šur un tur plāksne ar uzrakstu Danger de mort ­— vilinoši, neko no tā nelaižam garām.
Piestājam Frederika Dimā muzejā /Sanarīsirmērā, tas bija viens no Žaka Īva Kusto draugiem un sākotnējiem Kalipso komandas biedriem, viņš bija labs un atlētisks nirējs, piedalījies daudzos nozīmīgos zemūdens izpētes projektos, bet īpaši mīlēja visu, kas sprāga zem ūdens, viņam patika arī medīt zivis, šad tad kāds valis uzsprāga no Dima raidītas harpūnas zinātnes vārdā, bet es neironizēju, viņi tiešām bija īsti celmlauži.
Ziemas meklējumi apstājās Andorā 1900 m augstumā, kur bija sniega pūtējs, bet pārdesmit metrus augstāk arī pats sniegs. Saulē plus četri, bet nav ne vainas. Dienu pavadām ar dēļiem un vakarā ar ādiņslēpēm pakāpjamies līdzi rietošai saulei un uztaisām slaidu nobraucienu kopā ar sniega močiem, kas vizina tūristus, un retrakiem, kas dodas augšup saglābt izstumdītās trases. 

                                        Autora foto, Granada

Pie robežas ir rinda, sestdiena, nesteidzamies, veicam apgriešanās manevru un piestājam pie veikala. Šis un tas ir nepieciešams, nejauši ieklīstam alkohola sadaļā, tā ir liela, neiespējami tai paiet garām. Viegls mulsums par cenām, ja degvielas akcīze ir zemāka, tad uz pilnu bāku kāds kruasāns un kafija ietaupās, bet Napoleona 0,7 l brendijs v.s.o.p. zelta burtiņiem maksā 2,3 eiro, un spirta litrs par pārdesmit centiem vairāk. Kā Gambijā pirms daudziem gadiem, kad tev kāds bārā, uz ielas vai taksī mēģina pārdot tiešām smuku sievieti priekam par 3 dolāriem, rodas sajūta, ka tā ir tāda tukša laika kavēšana, tāpat arī te, pie alkohola plauktiem stāvot, viss iedzeršanas prieks devolvējas un kāpju stāvu augstāk pie auto lietām, lai mūsu dūmojošajam busiņam atrastu degvielas piedevu.

Napoleona ceļš

Vienmēr esmu atbalstījis atkritumu šķirošanu, īpaši karsts atbalstītājs esmu tad, kad krāsnī varu nokurināt visu degošo un konteinerā ielidināt krāmus puskubikmetra izmērā. Izbraukuši cauri Lietuvai un Polijai, par atkritumu jautājumu īpaši nepiedomājām, busā mums ir neliela miskaste, ar to es domāju nevis globālu nekārtību, bet gan plastmasas kasti, kurā rūpīgi ieklāts maisiņš un kurā drīkst izmest visu, kas tur iet iekšā un nav vairs vajadzīgs. Tad varat iztēloties, kā es ar to maisiņu ceļoju apkārt, jo Fraiburgā, virtuvē pie Ralfa ir četri mazi konteineri ar vākiem, kas vēl papildus apgrūtina atkritumu izmešanu, jo tikai daļēji atsedz atkritumu kasti. Bet tas jau būtu sīkums, skārdenes varētu uz trotuāra salocīt ar alpīnista cieto zābaku zoli un pārējo saspaidīt vai saplūkāt rokās, bet ticat man, viss ir vēl sliktāk, nav uzrakstu, ir tikai solījums, ka rīt viņš izskaidros, kur kas jāmet. Un tā es te braukāju ar velo pa pilsētu jau otro dienu un meklēju, kā no tā visa atbrīvoties. Protams, pilsētā ir publiskās miskastes, trīs caurumi dūres lielumā — zils, zaļš, dzeltens, jauki, krāsas atpazinu, tikai vienīgais saprotamais vārds ir papiren. Tik tālu būtu labi, varētu ar izslēgšanas metodi atrast divus pārējos, bet tad ieskatos savā maisiņā, saprotu, ka tur ir taukains konservs, kas saplūdis ar papiren, trīs veidu mizas, brūnas ābolu serdes, salvetes (izlietotas), ar diviem pirkstiem, satveru pirmo papiren, tas ir nedaudz ar organiku, un man liekas, ka tas tomēr ir vairāk plastmas nekā papiren, es atlaižu pirkstus, un atkritums iekrīt atpakaļ maisā. Uzmanīgi paveros apkārt, neviens mani nevēro, sāku stūķēt maisiņu dūres caurumā, tas iesprūst, provēju izvilkt, sāku nervozēt, un to visu vēl pastiprina novērošanas kamera, kas man virs galvas klusām noskatās manās nelegālajās darbībās. Atkritumu maisiņš nonāk atpakaļ uz velo bagāžnieka un nevainīgs turpina virpuļot pa pilsētas ielām.

Dažas lietas iemācos, tā arī neatrisinot miskastes pamatjautājumu, piemēram, kafijas biezumus no espreso kanniņas likvidēju virtuves izlietnē, pie maksimāli atgriezta krāna ar pirkstu lēni izkasu biezumus un vēroju, kā tie, sajaucoties ar bagātīgo ūdens strūklu, dodas dziļāk notekās ar mērķi savā pēdējā misijā vēl ko paveikt, piemēram aizdambēt sifonu.

Izbraukšanas rītā pēc brokastu ceptās olas nododu pāris atkritumus Ralfam rokās, un viņš tos visus kā vienu iemet lielā maisā zem izlietnes, nemaz nepieskardamies šaurajām plastmasas kastēm. Pamanot manu izbrīnu, viņš nosaka, ka visu metot vienā un, neko nepaskaidrojis, pievēršas tēmai par lētāko degvielas uzpildi Fraiburgā.

Jaunais gads bija paredzēts La Morte. Nedomāju, ka cilvēki tur dodas nomirt, drīzāk nodarbojas ar kalnu slēpošanu vai ko tamlīdzīgu. Paredzētais kalnu namiņš mūs vienkārši uzmet, Ditas draugi, kuriem bija mūs jāuzņem, vienkārši salauž mašīnu un pasaka, ka nekur nebrauks, es gan neticu tik vienkāršiem trikiem.

Nolemjam doties uz kalnu namiņu Šveicē, kur mūs gaidītu pie sienas piekārts katls, pāris guļvietas un, iespējams, nedaudz malkas. Atrodam informāciju ar precīzām koordinātām un augstumu. Tik tālu viss ir labi, tikai ģeogrāfiskā pozicionēšanas sistēma kaut kā nesakrita ar valsti, uz kuru devāmies, vispār nesakrita par ar planētu, uz kuras atradāmies, bet Juras kalnu masīvs ir mūsu izredzētais, un neatlaidīgie uzvar, par to taču nevienam nav šaubu. Uzkāpsim līdz 1628m augstumam un iesim apkārt kalnu grēdai, agri vai vēlu namiņam jāparādās. Ir tumšs un kājas neklausa, pie 1400m apēdam pāris cepumus un iebaudām parasto melno balzamu, pie 1600m saprotam, ka esam virsotnē, bet kaut kas nav pareizi, varbūt virsotne ne tā. Atrodam citu, nedaudz augstāku, kur gan nekā prātīga nav, tikai paliela divstāvu cabane, kuru pieskata šveiciešu pāris labākajā pusmūža vecumā, kas ierauj mūs iekšā — dzersiet karstu vai aukstu? — un ir tik jauki, ka mēs atsakāmies no iepriekšējās ieceres un paliekam tur.

                             Foto - Dita Ābola

Par mūsu meklēto idillisko namiņu arī viņi neko nezina, toties izstāsta par Sahāras vējiem, Atlantijas mistrāli, Apalaču lāčiem un augsto spiedienu Juras kalnu apgabalā. Iedzeram balzamu, vīnu baltu un sarkanu, sidru un šampanieti, un no rīta pamostamies ar saullēktu pār Ženēvu zem mākoņiem un Monblānu, ironiski pelēko masīvu.

No rīta uz atvadām sabučojamies trīs reizes, kā šveiciešiem pieņemts, un ar pirmā janvāra sauli dodamies lejā, lai pa Napoleona ceļu nonāktu Antibā, kur mūs sagaida vārda burtiskā nozīmē tiešām gari longbordi un sarunas par Džeimsa Bonda mašīnām.